Balvi ir pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos, kas atrodas 219 km attālumā no valsts galvaspilsētas Rīgas, 80 km attālumā no Rēzeknes un 27 km attālumā no Viļakas. Pilsētas tiesības piešķirtas 1928. gadā. Tā izvietojusies divu ezeru – Balvu un Pērkonu – krastos, kurus savieno Bolupes upe. Pilsēta aizņem 508,7 ha platību.

1918. gadā, nodibinot Latvijas Republiku, Balvi ietilpa Ludzas apriņķī, vēlāk Jaunlatgales apriņķī (1925–1938), kuru pārdēvēja par Abrenes apriņķi (1938–1945), bet vēlāk par Viļakas apriņķi (1945–1949). 1950. gada 1. janvārī Balvi kļuva par jaunizveidotā Balvu rajona centru. 2009. gadā pēc administratīvās reformas Balvi kļuva par Balvu novada centru. Arī kopš 2021. gada 1. jūlija  situācija nav mainījusies (Balvi ir arī nozīmīgs Ziemeļlatgales centrs).            

1938. gada 21. oktobrī tika apstiprināts Balvu pilsētas ģerbonis – sarkanā laukā uz labo pusi pagriezta melna vilka galva.

2005. gada 11. februārī, kad Balvu pilsēta svinēja 77. gadadienu, tika iesvētīts pilsētas karogs, kurā gaišā, baltā josla simbolizē baltu dvēseli un garīgās vērtības, sudraba krāsas josla simbolizē zemes vērtības, Balvu ezeru, bet baltajā joslā attēlots Balvu ģerbonis.

2007. gadā logo “Es mīlu savu pilsētu” tika apstiprināts par oficiālo Balvu simbolikas zīmi.

13. gs. Balvu apkārtne ietilpa Atzeles zemē, kas piederēja Tālavai. Balvu vārds pirmo reizi minēts 1549. un 1551. gadā, kad zeme pie Balvu (Balwischen) ezera, kura bija izlēņota fogtam Gotartam Neilnam (Gothart von Neilnn), pārgāja bruņinieka Hansa Meihsnera (Hansen Meichsner) valdījumā. 16. gs., sabrūkot Livonijai, notika Latvijas teritorijas pārdale, līdz ar to iezīmējot arī jaunas robežas.

Poļu Vidzeme (Inflantija jeb Latgale) tika iekļauta Polijas–Lietuvas valstī kā atsevišķa vaivadija. Vaivadiju iedalīja četros traktos – Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas –, kurus dēvēja arī par stārastijām. Balvi ietilpa Viļakas stārastijas sastāvā. To veidoja trīs tā saucamie gali, viens no tiem – Balvu (Bolowski) gals, kurā 1738. gadā uzskaitītas 14 sādžas.  

Tiek uzskatīts, ka šajā laikā pie Balvu ezera izveidota pusmuiža jeb folvarka, kas piederēja Viļakas stārasta sievai Konstancei Hilzenai (Konstanz Hylzen). Šī pusmuiža minēta 1765. un 1770. gada inventāra sarakstos. Balvos izveidoto pusmuižu pēc pievienošanas Krievijai 1772. gadā pārņēma valsts. Krievijas imperatore Katrīna II (Екатерина II) to uzdāvināja ģenerālim Ivanam Jelaginam (Иван Перфильевич Елагин) dzimtīpašumā. Balvi līdz ar pusmuižas un koka katoļu baznīcas uzcelšanu 1769. gadā sāka pamazām veidoties kā apdzīvota vieta.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas apdzīvotās vietas iedzīvotāji centās Balviem iegūt pilsētas tiesības. 1926. gada 31. martā tika izdots rīkojums par miesta pašvaldības tiesību piešķiršanu. 1928. gada 7. februārī notika Saeimas sēde, kur steidzamības kārtībā apsprieda likumu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem, tai skaitā arī Balviem, likumu izsludināja jau 11. februārī. Balvu pilsētas pašvaldība darbu uzsāka 1928. gada 25. februārī.

1940. gadā līdz ar Latvijas okupāciju un aneksiju arī Balvos nodibinājās padomju režīms, kura laikā tika īstenotas represijas pret vietējiem iedzīvotājiem. 1941. gada 2. jūlija pēcpusdienā Balvos nomainījās režīmi – padomju okupācijas režīma vietā nodibinājās nacistiskās Vācijas okupācijas režīms. Nacistiskā terora upuru skaits Balvos un tuvākajā apkārtnē sniedzās vairākos simtos. Vācieši, atkāpjoties no pilsētas, to aizdedzināja. Nacistu vara beidzās 1944. gada 30. jūlijā. Vienlaikus ar Otrā pasaules kara (1939–1945) postījumu likvidēšanu notika tautsaimniecības pārkārtošana atbilstoši padomju okupācijas ideoloģijai. Pēc nacistu padzīšanas vispirms tika apzināti kara postījumi. Padomju okupācijas gados tika uzceltas vairākas sabiedriskās ēkas, kultūras un izglītības iestādes un rūpniecības uzņēmumi. Pēc tipveida projektiem tika celtas daudzstāvu dzīvojamās mājas, palielinājās arī privātmāju skaits.

1991. gada 22. augustā uz ārkārtas sesiju pulcējās rajona deputāti. Sesijā tika pieņemts Aicinājums Balvu rajona iedzīvotājiem, kur ikviens tika apsveikts ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 25. augustā tika aizzīmogota Valsts drošības komitejas (VDK) Balvu nodaļa un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) prokuratūras Balvu rajona nodaļa un tika demontēts Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) piemineklis.

2004. gadā sākās ielu rekonstrukcija, pārbūvētas pilsētas galvenās ielas un tilts pār Bolupi. 2005. gadā Balvi ieguva sakoptākās Latvijas pilsētas titulu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas gada balvu konkursā “Ābols 2005”, kā arī 3. vietu konkursā “Ābols 2007”. 

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Balvu iedzīvotāji nodarbojās ar amatniecību un sīktirdzniecību. Bija dažas darbnīcas, preču veikali un pāris sīku tirdzniecības vietu. Zināms uzplaukums saimnieciskajā pilsētas dzīvē iezīmējās 20. gadu beigās un 30. gados. Otrreizējās padomju okupācijas gados lielākie rūpniecības uzņēmumi bija Balvu gaļas kombināts un Lauktehnikas Balvu rajona apvienība, darbojās arī Ūdenssaimniecības celtniecības pārvalde, Pārvietojamā mehanizētā kolonna, Starpkolhozu celtniecības organizācija, Sadzīves pakalpojumu kombināts, pienotava un tipogrāfija. Pirmo maizes ceptuvi iekārtoja 1952. gadā, bet 1983. gadā ekspluatācijā nodeva jauno maizes kombinātu. 1999. gada 1. oktobrī tika izveidota a/s “Balvu maiznieks”, ekonomisko problēmu dēļ tās darbība tika pārtraukta 2016. gada novembrī. 20. gs. 90. gadu sākumā veiksmīgi darbu uzsāka vairāki uzņēmumi, piemēram, SIA “Diogens Audio”, kas nodarbojas ar elektronisko ierīču, telekomunikāciju iekārtu un to daļu vairumtirdzniecību, un SIA “Senda Dz”, kas nodarbojas ar ēdināšanas pakalpojumiem un pārtikas tirdzniecību. 2020. gada rudenī bijušā gaļas kombināta teritorijā tika uzsākta industriālā centra būvniecība. 2021. gada 1. novembrī Balvos reģistrēts 481 uzņēmums, no kuriem 13 % ir ražojošie uzņēmumi, 75 % – pakalpojumu sniedzēji, 12 % – nevalstiskās organizācijas. 2020. gadā Balvu pilsētas uzņēmumi ar lielāko apgrozījumu, peļņu un darbinieku skaitu bija SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”, SIA “Senda Dz”, SIA “Diogens Audio”, kā arī SIA “5V” (dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecība), SIA “Prime-Mover” (mežistrāde), SIA “Bermudi” (mazumtirdzniecība nespecializētajos veikalos), SIA “Vitar7” (kravu pārvadājumi). Pilsētā darbojas frizētavas, vairāki skaistumkopšanas saloni un apavu remontdarbnīcas. Gan Balvos, gan visā novadā kopš 2011. gada uzņēmējdarbības attīstības veicināšanu nodrošina pašvaldības iestāde “Ziemeļlatgales biznesa un tūrisma centrs”.

1902. gadā tika uzcelta dzelzceļa līnija Abrene (Pitalova)–Sita, Pirmā pasaules kara laikā līnija pagarināta līdz Rīgai. No 1927. gada tika nodrošināta autobusu satiksme līdz dzelzceļa pieturai “Balvu stacija” Kubulos (5,5 km attālumā no Balvu autoostas). Arī padomju okupācijas gados divreiz dienā līdz stacijai varēja nokļūt ar vietējo autobusu, kas aizveda un sagaidīja braucējus no vilciena Rīga–Pitalova (caur Ieriķiem) un vēlāk vakarā no dīzeļvilciena (caur Pļaviņām un Madonu). Pēdējais pasažieru vilciena reiss bija 2001. gada 1. jūlijā, jo dzelzceļš kļuva ekonomiski nerentabls.

Balvus ar galvaspilsētu Rīgu savieno autoceļš P35 (Gulbene–Balvi–Viļaka–Krievijas robeža (Vientuļi)), P27 (Smiltene–Gulbene) un A2 (Rīga–Sigulda–Igaunijas robeža (Veclaicene)), ar Rēzekni – autoceļš P47 (Balvi–Kapūne), turpinot pa P36 (Rēzekne–Gulbene), bet ar Viļaku – autoceļš P27.

Balvos ir pieejami mobilie sakari un internets. Darbojas pasta nodaļa.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Balvos strādāja viens medicīnas feldšeris, vēlāk viņu nomainīja ārsts, bija arī aptiekārs, kurš 1898. gadā atvēra aptieku. 20. gs. 30. gadu vidū darbu sāka pilsētas aptieka, bija arī divas privātās aptiekas. Darbojās slimnīca un Balvu rajona ārsta ambulance, bija vairāki feldšeri, vecmāte un zobārste. Pilsētas un novada iedzīvotāju medicīnisko apkalpošanu padomju okupācijas gados veica Balvu rajona centrālā slimnīca (uzcelta 1952. gadā), Balvu poliklīnika (uzcelta 1973. gadā), Balvu rajona prettuberkulozes dispansers, Balvu rajona sanitāri epidemioloģiskā stacija un aptieka. 2010. gadā, apvienojot Balvu un Gulbenes slimnīcas, tika izveidota SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība”, kura pastāv arī mūsdienās. 21. gs. 20. gadu sākumā pilsētā darbojas vairākas aptiekas, ģimenes ārstu privātprakses un zobārstniecības kabineti, ir E. Gulbja laboratorijas un Centrālās laboratorijas filiāles. 2021. gada 26. aprīlī sāka darboties Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs, kas paredzēts personām ar kustību traucējumiem.

Pirmā skola Balvos tika atvērta 1863. gadā. No 1921. līdz 1927. gadam darbojās Balvu komercskola.

Mūsdienās Balvos darbojas divas vispārējās vidējās izglītības iestādes – Balvu Valsts ģimnāzija un Balvu profesionālā un vispārizglītojošā vidusskola – un Balvu sākumskola, kā arī trīs profesionālās vidējās izglītības iestādes: Balvu Sporta skola, Balvu Mūzikas skola un Balvu Mākslas skola.

Pilsētā padomju okupācijas gados bija četri bērnudārzi un mazbērnu novietne. Mūsdienās darbojas divas pirmsskolas mācību iestādes – “Sienāzītis” un “Pīlādzītis”.

Viena no pirmajām biedrībām, kas Balvos sāka darbību, lai celtu iedzīvotāju kultūrizglītības līmeni, bija 1916. gadā dibinātā latviešu biedrība “Gaisma”. 1936. gada 20. un 21. jūnijā Balvos notika pirmie Jaunlatgales apriņķa dziesmu svētki. Šim notikumam par godu pilsētas parkā tika uzcelta estrāde. Bibliotēka darbu sāka 1947. gadā. Pēckara gados aktīvi risinājās kultūras dzīve, it sevišķi pēc tam, kad 1955. gadā tika uzcelts jauns kultūras nams. 1977. gadā Balvu pūtēju orķestrim tika piešķirts Tautas kolektīva nosaukums un nosaukums “Balvi”, 1986. gadā Balvu teātrim tika piešķirts Tautas teātra nosaukums. Tautas pūtēju orķestris “Balvi” un Balvu Tautas teātris darbojas arī mūsdienās. 2008. gada 28. septembrī tika atklāts Sakrālās kultūras centrs. Balvu Kultūras un atpūtas centra (līdz 1999. gadā Kultūras nams) rekonstrukcija sākās 2016. gada septembrī, svinīgā atklāšana notika 2021. gada 4. maijā.

Pilsētā darbojas Balvu sporta skola (1955), mūsdienās tiek īstenotas izglītības programmas basketbolā, futbolā, grieķu-romiešu cīņā, peldēšanas sportā, sporta dejās, svarcelšanā, vieglatlētikā, volejbolā. 2018. gadā tika rekonstruēts pilsētas stadions. 

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, kura iesvētīta 1797. gadā. Baznīca celta no ķieģeļiem. No arhitektūras viedokļa tā ir baznīca ar stilu sajaukumu. Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis ir arī Balvu evanģēliski luteriskā baznīca. Neogotikas stilā celtā baznīca ar nelieliem romānikas elementiem iesvētīta 1915. gada 7. jūnijā.

Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis ir Balvu muižas kungu māja jeb pils, kas savu pēdējo veidolu ieguva 19. gs. otrajā pusē. Pils (nodegusi divas reizes – 1920. un 1944. gadā) celta klasicisma stilā, tā bija divstāvu ēka ar sešu kolonnu joniskā ordera portiku un trīsstūra frontonu galvenās fasādes centrā. Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis ir arī muižas klēts. Tā segta ar divslīpu jumtu. Garenfasādes centrā atrodas kolonādes veidots iedziļinājums ar nelielu trīsstūra frontonu virs dzegas. Rekonstruētajā muižas klētī kopš 2010. gada atrodas Balvu novada muzejs (sāka darbu 1989. gadā).

Kā savdabīgs pilsētas simbols ir piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem (1919–1920) Partizānu un Brīvības ielu krustojumā, kuru atklāja 1938. gada 14. augustā, pieminekļa tēlnieks – Kārlis Jansons. 1941. gada pavasarī tas nojaukts kā neatbilstošs padomju okupācijas ideoloģijai. Nodibinoties vācu okupācijas režīmam, tas atkal, tikai bez postamenta, tika atgriezts savā vietā, bet, atjaunojoties padomju okupācijas režīmam, tas tika demontēts un aizvests nezināmā virzienā. Tēlnieku Andreja Jansona un Induļa Folkmaņa no jauna veidotā pieminekļa atklāšanas ceremonija notika 1993. gada 11. novembrī. 2020. gada 15. decembrī figūra tika nocelta, jo sākās pieminekļa renovācijas darbi, lai 2021. gada 28. septembrī tautā sauktā “Staņislava” figūra atkal atgrieztos savā vietā.

Bijušā muižas augļu dārza vietā mūsdienās ierīkots Lāča dārzs, kurā 1991. gadā tika izveidots savdabīgs akmeņu dārzs. Lāča dārza labiekārtošana pabeigta 2020. gadā. 2004. gadā veikta skvēra rekonstrukcija, uzcelta strūklaka “Plaukstošā ūdensroze”. 2006. gada 23. augustā Balvu centrā atklāts tēlnieka Matiasa Jansona veidotais piemineklis Abrenes apriņķa komunistiskā režīma represētajiem iedzīvotājiem.

2017. gada 5. augustā Balvu pilsētas parkā atklāts arhitekta Didža Jaunzema veidotais vides objekts “Gaiss” – simbolisks vēja zvanu koks (sastāv no 324 stabulēm), kas, reaģējot uz gaisa kustību, ar vēja stabulēm rada mūziku.

Godinot katoļu priestera un koktēlnieka Antona Rimoviča ieguldījumu Balvu attīstībā, 2018. gada 4. maijā tika atklāts piemineklis un viņa vārdā nosauktais skvērs bijušajā Balvu tipogrāfijas laukumā.

Balvos dzimuši un izglītību ieguvuši grafiķis Pēteris Džigurs un tēlnieks Jānis Bārda. Balvu pareizticīgo kapsētā apbedīts 1905. gada revolūcijas laika Rīcības komitejas loceklis, tautas milicijas vadītājs Andrejs Pagrods, Balvu pilsētas Začu kapsētā apbedīts gleznotājs Jānis Ūdris. Balvos dzimis 2014. gada olimpiskais čempions bobslejā Arvis Vilkaste.