Poseidons ir viens no galvenajiem Olimpa dieviem. Viņš valda pār jūrām un iekšzemes ūdeņiem, var izraisīt plūdus, sausumu un arī zemestrīces. Senie grieķi viņu pielūdza ne tikai kā jūras vai zemestrīču dievu, bet arī kā zirgu radītāju un valdnieku. Poseidons, līdzīgi kā gudrības dieviete Atēna (Ἀθηνᾶ), bija arī vairāku poļu (sengrieķu polisu jeb pilsētvalstu) aizbildnis. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Senajā Grieķijā Poseidons tika godāts kopš Mikēnu kultūras laikmeta (ap 1750.–1050. gadu p. m. ē.). Taču nav vienprātības par Poseidona izcelsmi, kā arī par viņa vārda etimoloģiju un nozīmi. Poseidonu pielūdza un godināja visā Senajā Grieķijā, kā arī grieķu kolonijās Mazāzijā un Itālijas dienvidos. Viņam veltīti daudzi tempļi un svētvietas. Vairāki no Poseidonam veltītajiem tempļiem saglabājušies līdz mūsdienām. Viens no iespaidīgākajiem atrodas Sunjo ragā, Atikas reģiona dienvidu daļas galā.

Plašās dievišķās ietekmes dēļ Poseidons ir gandrīz līdzvērtīgs savam brālim Olimpa dievu valdniekam Zevam (Ζεύς), tomēr varas ziņā vājāks, jo arī viņam bija jāpilda Zeva pavēles. Poseidona pārziņā ir jūras, zemestrīces, plūdi un sausums, viņa varas simbols un atribūts ir trīsžuburis. Ar to Poseidons var izsaukt vai apspiest vētras, satricināt zemi, sašķelt akmeņus, radīt avotus, pat jūru.

Mītos atklājas Poseidona kā arhaiskas un htoniskas (ar zemi un pazemi saistīta) dievības zoomorfās iezīmes – viņš var pieņemt zirga izskatu, jāj uz zirga vai vada zirgu pajūgu. Turklāt Poseidons zirga vai dažkārt vērša veidolā tiek saistīts ar zemes radītspēju, kas vienlaikus atkarīga arī no ūdens – dabas pamatelementa –, ko Poseidons iemieso.

Romiešu mitoloģijā Poseidons tiek saukts par Neptūnu (Neptūnus). Senie romieši Neptūnu sākotnēji pielūdza kā saldūdens dievu, bet vēlāk – pēc identificēšanas ar Poseidonu – kā visu ūdeņu pavēlnieku.

Antīkajā literatūrā Poseidona tēls bija populārs gan viņa dievišķo funkciju, gan arī viņa mežonīgā un neprognozējamā temperamenta dēļ. Antīkajā mākslā Poseidonu attēloja kā vīrieti brieduma gados ar staltu, muskuļotu augumu un tumšu bārdu, kurš rokā tur trīsžuburi.

Poseidons ir ļoti sena dievība. Māla plāksnītes ar Poseidona vārdu lineārajā B rakstā  (mikēniešu grieķu valodā) atrastas senajā Pilā, kas bija nozīmīgs Mikēnu kultūras centrs un atradās Peloponēsas pussalas rietumu daļā, kā arī Knosā, kas atrodas Krētā. Saistībā ar dieva izcelsmi sengrieķu vēsturnieks Hērodots (Ἡρόδοτος) darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) norāda, ka par Poseidonu grieķi uzzinājuši no Lībijas iedzīvotājiiem. Taču mūsdienu pētnieki min, ka Poseidonu sev līdzi atveda grieķu ciltis, kas Egejas jūras baseina zemēs ieradās no ziemeļiem – kontinenta iekšzemes. Saistībā ar šo minējumu tiek izteikta varbūtība, ka Poseidona arhaiskā daba sākotnēji varēja arī nebūt saistīta ar jūru, bet gan, piemēram, ar iekšzemes ūdeņiem, zemes valgmi un tādējādi zemes radītspējas nodrošināšanu vai arī ar zirgu pārvaldīšanu. Tomēr iespējams, ka Poseidonu pielūdza ciltis, kas šo teritoriju apdzīvoja pirms grieķu ierašanās, piemēram, tā dēvētie pelasgi, un ka Poseidons ir ļoti sena pirmsgrieķiska dievība, kuru grieķi pārņēma.

Zināmākais mīts par Poseidona rašanos izklāstīts vairākos antīkajos avotos. Saskaņā ar to Poseidons bija titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) dēls, Zeva brālis. Tāpat kā citus savus bērnus, arī Poseidonu pēc piedzimšanas aprija viņa tēvs Krons, bet vēlāk Zeva un viņa pirmās sievas dievietes Mētidas (Μῆτις, burtiski ’gudrība’) viltība lika viņam bērnus atgrūst atpakaļ. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) atklāj nedaudz atšķirīgu Poseidona izcelšanās mīta variantu. Proti, saskaņā ar arkādiešu tradīciju, “kad Reja bija dzemdējusi Poseidonu, viņa dēlu ielaida jēru ganāmpulkā, lai viņš tur dzīvotu kopā ar jēriem (..). Reja, kā stāsta, paziņojusi Kronam, ka dzemdējusi zirgu, un bērna vietā tam iedevusi kumeļu, lai viņš to aprij, tāpat kā vēlāk viņa Zeva vietā tam iedeva autiņos ievīstītu akmeni” (Paus. 8.8). Bizantiešu dzejnieks un gramatiķis Joannis Dzedzes (Ἰωάννης Τζέτζης) sholijos (paskaidrojumi, tekstoloģiskas piezīmes antīkajos tekstos) “Par Likofronu” (Ad Lycophronem, 12. gs.), kuros aprakstīta hellēnisma perioda grieķu traģēdiju autora Halkīdas Likofrona (Λυκόφρων ὁ Χαλκιδεύς) poēma “Aleksandra”, piemin, ka Poseidona barotāju jeb uzaudzinātāju sauca par Arni (Ἄρνη). Arne bija vēju dieva Aiola (Αἴολος) meita. Kad Krons meklēja savu dēlu, Arne esot paziņojusi, ka viņa nezina, kur viņš ir. Viņas vārdā, domājams, nosaukta nozīmīga aioliešu pilsēta senajā Tesālijā – Arne. Vēl vienu Poseidona izcelšanās mīta variantu sniedz sengrieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors (Διόδωρος) darbā “Vēsturiskā bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, ap 60.–30. gadu p. m. ē.). Viņš norāda, ka Poseidonu pēc Rejas lūguma uzaudzinājuši mītiskie Rodas salas pamatiedzīvotāji telhīni (τελχῖνες, telhīnes).

Poseidona vārda izcelšanās un nozīme nav skaidra. Sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) dialogā “Kratils” (Κρατύλος, ap 388. gadu p. m. ē.) piedāvā trīs versijas: iespējams, ka Poseidons savu vārdu ieguvis no tā, ka, “viņam staigājot, jūras daba to ierobežoja un neļāva iet uz priekšu; tā kļuva viņam par tādu kā kāju (ποδῶν, podōn) saiti (δεσμός, desmós). Tāpēc Poseidonu – kā tādu, kurš ir ar kājām piesaistīts (ποσίδεσμον, posídesmon) – nosauca par šīs varas valdnieku; savukārt e ir iestarpināts, droši vien, ērtuma dēļ. Tomēr varbūt tas [Poseidona vārds] to nenozīmē; [iespējams] sākotnēji sigmas vietā tika izrunātas divas lambdas [proti, Πολλ-ειδων, Poll-eidon], kā dievs, kurš zina (εἰδότος, eidótos) daudz (πολλά, pollá). Bet varbūt viņš ir nosaukts par tricinātāju (ὁ σείων, ho seíon)  no tricināšanas (τοῦ σείειν, tū seíein), un tam ir pielikts pī un delta [proti, Π-o-σει-δ-ων, *P-o-sei-d-on]” (Plat. Crat. 402d–403a.). Mūsdienās Poseidona vārda etimoloģija visbiežāk tiek saistīta ar lietvārdiem πότος, pótos ‘dzeršana’, πόντος, póntos ‘jūra’, ‘okeāns’, ποταμός, potamós ‘upe’, tādējādi norādot arī uz Poseidona pamata funkciju – šķidrumu, galvenokārt ūdeņu, pārvaldību. Pastāv arī citas Poseidona vārda rašanās versijas, kas pamatojas pieņēmumos par Poseidona vārda sastāvdaļām un to iespējamo nozīmi, tostarp tiek izteikti minējumi, ka Poseidona vārds cēlies no valodas, kas pastāvējusi pirms grieķu valodas.

Poseidons kopā ar savu brāli Zevu pārvaldīja virszemi. Poseidona pārziņā bija jūras un citi ūdeņi, savukārt Zeva – debesis. Kā zemestrīču un zirgu dievs Poseidons valdīja arī uz sauszemes. Viņu brālis Aīds (ᾍδης) bija pazemes valstības valdnieks. Sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) norāda, ka šāds varas sadalījums tika noteikts lozējot.

Homēra eposos “Īliada” (Ἰλιάς, ap 8.–7. gs. sākumu p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kā arī turpmākajā sengrieķu un romiešu literārajā tradīcijā Poseidons galvenokārt tiek attēlots kā jūras dievs. Mīti vēsta, ka Poseidona pils atradās jūras dzelmē netālu no Aigām – senas pilsētas Euboijas jeb Evijas salas rietumu krastā. Tur bija novietoti arī viņa zirgi. Parasti Poseidons pats iejūdza savus zirgus, bet dažkārt viņam palīdzēja arī viņa sieva jūras nimfa Amfitrīte (Ἀμφιτρίτη). Zirgu pajūgā viņš brauca pāri jūras viļņiem, kas, viņam tuvojoties, kļuva gludi, jūras dzīļu radības viņu atpazina un rotaļājās ap viņa pajūgu. Lai gan Poseidons dzīvoja jūrā, viņš parādījās arī Olimpā, piemēram, lai piedalītos dievu sapulcē.

Homēriskajā himnā Poseidonam (Εἰς Ποσειδῶνα, ap 7.–6. gs. p. m. ē.) īsi pieminētas visas viņa pamata funkcijas: sākumā uz viņu atsaucas kā uz zemes un neauglīgās jūras kustinātāju, savukārt tālāk, vēršoties pie Poseidona – Zemes satricinātāja (Ἐννοσίγαιος, Ennosígaios) –, tiek atgādināts, ka dievi viņam piešķīruši arī goda amatu (τιμήν, timēn, ‘gods’, ‘cieņa’, arī ‘goda amats’) – būt par zirgu pieradinātāju un kuģu glābēju.

Poseidona varenība izpaudās divos veidos: jūrā viņš spēja izraisīt vētru, bet uz sauszemes – zemestrīci. Jebkura spēcīga vētra varēja būt saistīta ar Poseidona varas izpausmi. Šo Poseidona funkciju Homērs spilgti attēlojis eposā “Odiseja”, stāstot par Poseidona dusmām un secīgi varoņa Odiseja (Ὀδυσεύς) vajāšanu viņa mājupceļā no Trojas. Ja Poseidons varēja uzsūtīt vētru, viņa spēkos bija arī pasargāt no briesmām jūrā gan jūrasbraucējus, gan zvejniekus. Tāpēc ikviens, kurš bija nodomājis doties jūrā, pirms tam vērsās pie Poseidona, lai lūgtu viņa atbalstu. Poseidons varēja arī sabangot jūru to interesēs, kuri viņam bija to lūguši, kā tas noticis 480. gadā p. m. ē., kad jūras vētra iznīcināja ievērojamu daļu persiešu flotes pie Tesālijas, kas atrodas Grieķijas ziemeļu daļā. Kad grieķi uzzināja par šo notikumu, viņi izrādīja pateicību, ziedojot Poseidonam un nodibinot Poseidona Glābēja (Σωτήρ) kultu.

Gan Homēra “Odisejā”, gan arī “Īliadā”, tāpat kā homēriskajā himnā, dēvējot Poseidonu par Zemes satricinātāju, pastāvīgi tiek atgādināts arī par viņa kā zemestrīču dieva lomu. Vairākās sengrieķu polēs tika pielūgts Poseidons Asfaleijs (Ἀσφάλειος, burtiski ‘tas, kurš sniedz drošību’ vai ‘tas, kurš pasargā’) cerībā, ka viņš turēs zemi, to nekustinot. Atēnu ģenerālis un vēsturnieks Tukidīds (Θουκυδίδης) darbā “Peloponēsas kara vēsture” (Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.) vēsta, ka spartieši 464. gadā p. m. ē. spēcīgo zemestrīci, kas notika Spartā, interpretēja kā Poseidona atriebību par zaimošanu, kas neilgi pirms tam tika pastrādāta, izraidot un nogalinot dažus helotus (spartiešu iekaroto zemju iedzīvotājus, kuru stāvoklis līdzinājās verga stāvoklim), kuri bija meklējuši patvērumu Poseidona templī Tainarona svētnīcā, kas atradās Mani pussalas zemesragā Lakonijas reģionā Peloponēsā. Kā htoniska dievība, zemestrīču dievs varēja pildīt arī noderīgākas funkcijas, piemēram, liekot no zemes izplūst avotam.

Ne tikai homēriskajā himnā, bet arī citviet antīkajā literatūrā atspoguļota Poseidona ciešā saistība ar zirgiem. Senajiem grieķiem zirgs simbolizēja vienu no varenākajiem dabas spēkiem, ko cilvēks varēja pārvaldīt, turklāt zirgiem, līdzīgi kā Poseidonam, tika piedēvēta spēja radīt avotus. Mūsdienu pētnieki izsaka minējumu, ka Poseidona saikne ar zirgiem ir, iespējams, pat senāka nekā ar jūru. Senie grieķi viņu plaši pielūdza kā Poseidonu Hipiju (Ἳππειος, ‘no zirga vai zirgiem’), dažos mītos viņš tiek pieminēts kā pirmā zirga tēvs vai, kā vēsta kāds Tesālijā zināms mīts, zirgu dzimtas radītājs. Poseidons un gorgona Medūza (Μέδουσα) ir spārnotā zirga Pēgasa (Πήγασος) vecāki. Pēgasa neparasto rašanos piemin sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ap 700. gadu p. m. ē.). Viņš Poseidonu dēvē par Tumškrēpi (Kυανοχαίτης, saliktenis veidots no īpašības vārda κύανος, κúanos ‘[jūras] tumši zils’ un lietvārda χαίτη, haítē ‘izlaisti mati’, ‘krēpes’). Tumškrēpis esot pārgulējis ar Medūzu, un vēlāk, kad varonis Persejs (Περσεύς) tai nocirtis galvu, no gorgonas ķermeņa izlēcis milzis Hrisaors (Χρυσάωρ) un spārnotais zirgs Pēgass. Savukārt kopā ar zemes auglības un zemkopības dievieti Dēmetru (Δημήτηρ), kura bija pārvērtusies par ķēvi, Poseidons Hipijs, pieņemdams ērzeļa veidolu, radīja dievišķo zirgu Areionu (Ἀρείων). Poseidona savienība ar Dēmetru nav nejauša. Tāpat kā zemes auglības dieviete, arī dievs, kurš iemieso ūdens stihiju un spēj pārvērsties par zirgu vai vērsi, ir atbildīgs par zemes spēju radīt.  

Daudz mītu vēsta par Poseidona sacenšanos ar citām dievībām, lai iegūtu savā aizbildniecībā noteiktas zemes un poles. Vispopulārākais ir mīts par to, kā Poseidons sacentās ar gudrības dievieti Atēnu (Ἀθηνᾶ) par Atikas apgabalu, kur atrodas Atēnas. Poseidons ieradās pirmais un ietrieca savu trijžuburi Akropoles klintī, tādējādi radot sālsūdens avotu. Savukārt Atēna iestādīja pirmo olīvkoku Atikas zemē. Dievi lēma par labu Atēnai, ņemot vērā Atēnas dāvanas vērtību. Poseidons sašutumā vēlējās appludināt Atiku, taču ieradās dievu ziņnesis Hermejs (Ἑρμῆς) ar Zeva pavēli Poseidonam atteikties no sava nodoma izpildes. Līdzīgās sacensībās Poseidons zaudēja Naksas salu par labu vīna un ekstāzes dievam Dionīsam (Διόνυσος), Egīnas salu par labu Zevam un Argas poli par labu galvenajai olimpa dievietei Hērai (Ἥρα). Šo zaudējumu Poseidons atrieba, liekot Argolidas reģionam, kur atradās senā Arga, piedzīvot ilgstošu sausumu, bet pēc tam plūdus. Saskaņā ar Pausaniju, Poseidons ar Atēnu sacentās arī par Troizēnas poli, kas atradās Peloponēsas austrumu daļā. Rezultātā pēc Zeva pavēles viņi abi kļuva par Troizēnas aizbildņiem. Savukārt sacensībā ar saules dievu Hēliju (Ἥλιος) Poseidons ieguva Korintu. Vairāki antīkie mitogrāfi norāda, ka Poseidona un zemes dievietes Gājas (Γαῖα) pārvaldībā kādu laiku bijusi arī Delfu svētnīca, kas vēlāk pārgāja Apollona aizbildniecībā. Šiem mītiem raksturīgi daudzi, turklāt pretrunīgi varianti.

Homēra “Īliadā” Poseidons cīnās kopā ar grieķiem un dara visu, lai kaitētu trojiešiem, tādējādi atriebjoties par iepriekš viņam nodarītu netaisnību. Savukārt “Odisejā” Poseidona naidīgums pret grieķu varoni Odiseju ir galvenais eposa motīvs. Viņš bija tik ļoti dusmīgs uz Odiseju par to, ka tas bija izdūris viņa dēlam kiklopam jeb ciklopam Polifēmam (Πολύφημος) vienīgo aci, ka daudzus gadus kavēja varoņa atgriešanos mājās.

Poseidona sieva bija viena no nereīdām, jūras nimfa Amfitrīte. Amfitrīte dzīvoja līdzās Poseidonam viņa pilī zem jūras un tika godāta kā jūras valdniece. Taču mītos viņa parādās reti. Poseidonam ar Amfitrīti bija trīs bērni: jūras dzīļu dievs Tritons (Τρίτων) un divas meitas – Rodas salas nimfa Rode (Ῥόδη) un mītiskā Trāķijas reģiona valdnieka Eumolpa (Εὔμολπος) audžumāte Bentesikime (Βενθεσικύμη). Mītos Poseidonam piedēvē daudz bērnu no citām dievībām un mirstīgajām sievietēm. Tā kā Poseidons bija pazīstams kā mežonīgs un neprognozējams dievs, viņš bija piemērots tēvs mītiskām būtnēm ar vardarbīgu un nevaldāmu raksturu, piemēram, briesmonei Haribdai (Χάρυβδις), kuru tas radīja savienībā ar Gāju. Savukārt būdams nozīmīgs Olimpa dievs, varas ziņā otrais pēc Zeva, Poseidons bieži minēts arī kā dievišķais krietno varoņu tēvs un pa daļai mītisku, pa daļai vēsturisku valdnieku dinastiju aizsācējs. Piemēram, varonis Tēsejs (Θησεύς), Atēnu dibinātājs, bija Poseidona un Aitras (Αἴθρα), Troizēnas valdnieka Pīteja (Πιτθεύς) meitas, dēls.

Poseidonu viņa nozīmīgo dievišķo funkciju dēļ pielūdza un godināja visā Senajā Grieķijā, kā arī grieķu kolonijās Mazāzijā un Itālijas dienvidos. Poseidona kulta vajadzībām ierīkotas daudzas svētvietas. Poseidonu pielūdza gan tieši viņam celtos tempļos, gan arī ar viņu saistītu dievu tempļos. Pausanija “Grieķijas apraksts”, kā arī sengrieķu vēsturnieka un ģeogrāfa Strabona (Στράβων) darbs “Ģeogrāfija” (Γεογραφικά, arī Geographia, ēru mija) ir galvenie antīkie informācijas avoti par Poseidona kulta vietām.

Visvairāk Poseidona svētvietu atradās Peloponēsā; no tām nozīmīgākā – senajā Korintā. Poseidons pārvaldīja ne tikai Korintas poli, bet arī tās tuvumā esošo zemes šaurumu – tā dēvēto Korintas Istmu (no lietvārda ἰσθμός, istmós, ‘kakls’), kas atdalīja Peloponēsas pussalu no kontinentālās Grieķijas un bija nozīmīga jūras ceļu daļa. Ap 600. gadu p. m. ē. šeit tika izbūvēts tā dēvētais djolks (Δίολκος, burtiski ‘pārvilkšanas iekārta’ no prievārda διά, día ‘pāri’ un lietvārda ὁλκός, holkós ‘vilkšanas iekārta’), kas ļāva pārvietot pāri zemes šaurumam preces un laivas. Kopš 7. gs. p. m. ē. šajā vietā vairākkārt notika mēģinājumi izrakt kanālu, taču tie cieta neveiksmi. Mūsdienu Korintas kanāla izbūve ilga no 1882. līdz 1893. gadam. Netālu no Korintas Istma atradās Poseidonam veltīta svētnīca Istmija (Ἴσθμια). Kā Poseidona kulta vieta tā darbojās jau kopš 11. gs. p. m. ē. vidus. Arhaiskajā un klasiskajā periodā svētnīcā atradās Poseidona templis, teātris, stadions, kā arī altāri citām ar Poseidonu saistītām dievībām, piemēram, kiklopam Polifēmam un dievietei Dēmetrai. Kopš 582. gada p. m. ē. Poseidonam veltītu svētku laikā Istmijas stadionā notika tā dēvētās Istmijas spēles. Līdzīgi kā Olimpiskās spēles, kas tika rīkotas par godu Zevam, arī Istmijas spēles bija visai sengrieķu pasaulei nozīmīgas sporta sacensības. Turklāt Istmijas spēlēs notika sacenšanās arī dzejas skandēšanā un muzicēšanā. Istmijas spēles notika ik pēc diviem gadiem – Olimpisko spēļu četrgades cikla pirmajā un trešajā gadā. Mūsdienās šajā Poseidona svētvietā atrodas Istmijas arheoloģiskais muzejs (Αρχαιολογικό Μουσείο Ισθμίας) un ir apskatāmas svētnīcas būvju pamatu drupas.

Poseidonu godāja arī Atikas reģionā. Tā dienvidu daļas galējā punktā – Sunjo zemesragā – atradās Poseidonam un Atēnai veltīta svētnīca – Sunjo (Σούνιον). Tur arī mūsdienās apskatāms 5. gs. p. m. ē. celts Poseidona templis, no kura paveras iespaidīgs skats uz Saronika līci jeb Saroniku un kuģiem, kas tajā iebrauc. Šeit reizi četros gados Poseidons tika godināts laivu sacīkstēs. Atēnu Akropolē Poseidonu pielūdza tā dēvētajā Erehteionā (Ἐρέχθειον) – Atēnai Polijai (Πολιάς, burtiski ’poles sargātāja’) veltītā templī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Atēnās Poseidonam par godu ik gadu viņa vārdā nosauktajā Poseideona (Ποσειδεών) mēnesī (aptuveni decembrī–janvārī), kad plosījās ziemas vētras, rīkoja svētkus, kur viņu pielūdza vai nu kā jūras valdnieku, vai arī saistībā ar lauksaimniecību un zemes auglību. Līdzīgi ikgadēji Poseidonam veltīti svētki tika svinēti arī citviet Senajā Grieķijā – galvenokārt joniešu apdzīvotajās teritorijās Egejas jūras krastos.

Centrālajā Grieķijā nozīmīgākā Poseidona kulta vieta atradās Boiotijas reģionā, Onhēstas polē. Šī Poseidona svētnīca kā reliģiski un sabiedriski nozīmīga vieta pieminēta Homēra “Īliadā”, homēriskajā himnā Apollonam (Εἲς Ἀπόλλωνα [Δήλιον], 522. gads p. m. ē.), himnā Hermejam (Εἰς Ἑρμῆν, ap 7.–6. gs. p. m. ē.), kā arī daudzos citos vēlāko laiku sengrieķu, romiešu un bizantiešu autoru darbos. Līdz mūsdienām no Poseidona Onhēstas svētnīcas saglabājies ļoti nedaudz. Tās teritorijā kopš 1960. gada tiek īstenoti arheoloģisko izrakumu projekti. Arī šeit, tāpat kā citās nozīmīgās Poseidona kulta vietās, par godu dievam rīkoja sporta spēles, kurās notika zirgu jāšanas, kā arī pajūgu sacensības.

Savās svētnīcās Poseidons tika godāts ne tikai kā jūras un ūdeņu vai zirgu valdnieks, bet arī kā zemestrīču dievs. Turklāt vairāki tempļi tika veltīti tieši Poseidonam Asfaleijam, piemēram, Tainarona svētnīcā Mani pussalā un Rodas salā. Daudzās sengrieķu polēs Poseidonu pielūdza arī kā valdnieka dinastijas aizsācēju vai attiecīgās poles dibinātāju. Visā Vidusjūras reģionā jūrnieki un zvejnieki ziedoja Poseidonam, vai nu cerot uz jūras dieva palīdzību, vai pateicībā par to.

Antīkajā mākslā Poseidons visbiežāk tika attēlots kā gara auguma, nobriedis, muskuļots un bārdains vīrs, kurš izskata ziņā daudz neatšķirās no Zeva. Taču Poseidonu viegli atpazīt pēc viņa atribūtiem. Poseidons rokā tur trijžuburi, viņam līdzās bieži redzami delfīni, jūras zirdziņi un zivis. Dažos gadījumos, ja attēlotā dieva atribūti ir zuduši, nav iespējams noteikt, vai attiecīgais tēls ir Poseidons vai Zevs. Hellēnisma perioda un Romas Impērijas laika mākslā Poseidons bieži tika attēlots braucam zelta ratos, ko velk vai nu hipokampi (ἱππόκαμποι, hipókampoi, radības ar zirga priekšdaļu un zivs pakaļdaļu), vai arī zirgi. Nereti Poseidons tika attēlots arī zirga mugurā.