Pēteris Rozenbergs ir latviešu scenogrāfs, kurš veidoja tradicionāli reālistiskas skatuves dekorācijas Latvijas profesionālajos un amatierteātros, kā arī radīja spilgtus akvareļglezniecības darbus. P. Rozenbergs daudz strādāja, lai akcentētu mākslas nozīmi Vidzemes reģiona kultūras daudzpusības saglabāšanā un attīstībā, veicinātu daudzpusīgu mākslas norišu un mākslas izglītības attīstības izplatību reģionā.

P. Rozenbergs ir dzimis scenogrāfa, gleznotāja un Latvijas Neatkarības kara dalībnieka Jāņa Rozenberga un latviešu un latīņu valodas skolotājas Ainas Rozenbergas ģimenē. P. Rozenberga meita ir māksliniece un mākslas pedagoģe Kristīne Rozenberga, brālis Ansis Rozenbergs ir akmeņkalis.

P. Rozenbergs no 1950. līdz 1958. gadam mācījās Cēsu 2. astoņgadīgajā skolā, 1961. gadā absolvēja Cēsu 1. vidusskolu. Paralēli vispārējai izglītībai viņš apguva mākslas pamatus: kompozīciju ar padziļinātu ievirzi scenogrāfijā pie sava tēva J. Rozenberga, zīmēšanu pie gleznotāja Artūra Droņa un veidošanu pie tēlnieka Kārļa Jansona. No 1963. līdz 1973. gadam studēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas scenogrāfijas specialitātē pie Gunāra Zemgala, kuru absolvēja ar diplomdarbu – dekorāciju metu maketu Ģederta Ramana baletam “Brīnišķīgais saldējuma krāsas uzvalks”. No 1964. gada piedalījās izstādēs ar akvareļiem un eļļas gleznām. Paralēli studijām no 1970. gada piedalījās inscenējumu scenogrāfiju izveidē Liepājas un Leona Paegles Valsts Valmieras Drāmas teātrī.

No 1973. līdz 1988. gadam P. Rozenbergs bija Valmieras Drāmas teātra scenogrāfs (no 1978. gada – galvenais mākslinieks inscenētājs), bet pirmais patstāvīgais darbs ar P. Rozenberga dekorācijām bija režisora Pētera Lūča baltkrievu dramaturga Nikolaja Matukovska (Николай Егорович Матуковский) lugas “Amnestija” (Амнистия, 1972) uzvedumā. Latvijas teātros P. Rozenbergs ir veidojis vairāk nekā 50 scenogrāfiju, kas pazīstamas ar savu tradicionālo skatījumu uz teātri un spēju radīt reālistiski dzīvas gleznas skatuves dekorācijās, akcentējot glezniecisko un konstruktīvo elementu sinerģiju skatuves iekārtojumā. Mākslinieka scenogrāfa daiļrades rokraksts veidojās galvenokārt P. Lūča reālistiskajos iestudējumos.

Kā mākslinieks inscenētājs viņš veidoja scenogrāfiju arī tādām Rīgas kinostudijas spēlfilmām kā “Mērnieku laiki” (1991), “Par mīlestību pašlaik nerunāsim” (1988, abām režisors Varis Brasla), “Latvieši?!” (1989, režisors Genādijs Zemeļs), Latvijas filmu studijas “AL KO” filmā “Simts verstis pa upi” (1991, režisors Ēriks Lācis), kā arī bija mākslinieks studijas “Telefilma-Rīga” animācijas filmā “Pieci kaķi” (1971, režisore Roze Stiebra). No 1974. gada P. Rozenbergs bija Teātra darbinieku savienības biedrs, bet no 1978. gada – Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs.

No 1988. gada P. Rozenbergs strādāja līgumdarbus, veidoja dekorācijas un tērpu skices Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātrī, Ogres tautas teātrī un citos teātros ārpus Rīgas. No 1974. gada līdz 1990. gadam strādāja par skolotāju Cēsu rajona kultūras nama bērnu zīmēšanas pulciņā. 20. gs. 80. gados vadīja Cēsu mākslinieku grupu. 1993. gadā sarīkoja pirmo personālizstādi Cēsu Izstāžu namā.

P. Rozenberga scenogrāfa daiļrades spilgtākais, raksturīgākais un nozīmīgākais veikums ir saistīts ar skatuves iekārtojumu Valmieras Drāmas teātrī. Pirmie ievērojamākie un pazīstamākie ar P. Rozenberga vārdu saistītie iestudējumi ir režisora P. Lūča reālistiskie un sadzīviskie Hellas Vuolijoki (Hella Maria Wuolijoki) lugu “Niskavuori saimnieces jaunība” (Niskamäe noorperenaine, 1973) un “Niskavuori Heta” (Niskamäe Heta, 1974), Harija Gulbja lugas “Cīrulīši” (1975) un Ilzes Indrānes darba “Zemesvēzi dzirdēt” (1986) uzvedumi. Būtisks P. Rozenberga veikums bija arī režisora P. Lūča Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” prozas dramatizējuma iestudējuma dekorācijas (1976) teātrī Ugala (Ugala teater) Vīlandē, Igaunijas PSR. P. Rozenbergs kā pastāvīgais scenogrāfs noteica stabilu Valmieras teātra scenogrāfijas rokrakstu.

Nozīmīgākās scenogrāfa aktivitātes un oriģināli scenogrāfiskie risinājumi izpaudās kopdarbos sadarbībā ar režisoru Valentīnu Maculēviču, kad mākslinieks sasniedza augstāko kvalitāti savā scenogrāfa darbībā. Tomēr kopumā P. Rozenberga scenogrāfijas raksturo diezgan pieticīgs fantāzijas lidojums, jo viņš vairāk tiecās skatuvi noformēt izdekorējot, nekā radīt mākslinieciski aktīvu vidi. Vienlaikus, pārlieku pakļaujoties V. Maculēviča prasībām par izrāžu vizuālo noformējumu, radās dažādas domstarpības, jo P. Rozenbergs nepiedāvāja oriģinālus scenogrāfiskos risinājumus.

P. Rozenbergs ir veidojis scenogrāfiju šādiem V. Maculēviča uzvedumiem: Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский) “Pirts” (Баня, 1978), Kazimiera Sajas (Kazimieras Saja) “O, Klemenss!” (O, Klemens!) un “Liesmojošā bumbiere” (Liepsnojanti kriaušė, abi 1979), Azata Abduļina (Азат Хамматович Абдуллин) lugai “Trīspadsmitais priekšsēdētājs” (Тринадцатый председатель,1980), Raiņa “Spēlēju, dancoju” (1981) un “Mīla stiprāka par nāvi” (1983), Gunāra Priedes “Mācību trauksme” (1986), Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1990) un Mārtiņa Brauna un Kārļa Skalbes mūziklam “Kaķīša dzirnaviņas” (1991).

20. gs.  80. gados P. Rozenbergs bija aktīvs Cēsu mākslas dzīves rosinātājs. Nozīmīgākās realizētās idejas bija Starptautiskais akvarelistu plenērs (1982–2008), Plakātu dienas (1980–1990) un kopā ar Armīnu Lejiņu konkursizstāde “Komiskais mākslā” (1987–1989). Nozīmīga bija arī P. Rozenberga darbība, lai plašāk attīstītu efektīvāku, Vidzemes mākslas tradīcijām atbilstošu mākslas izglītību Cēsu novadā. 1989. gadā viņš ar Cēsu rajona pašvaldību vienojās par Cēsu Bērnu mākslas skolas darba uzsākšanu Priekuļos. P. Rozenbergs arī uzrunāja pedagogus darbam.

Iecienītākā P. Rozenberga glezniecības tehnika bija akvarelis; sev raksturīgā stilā viņš gleznoja Latvijas ainavas. Mākslinieks labi izprata ainavai raksturīgo un gleznojot izteiksmes līdzekļos prasmīgi aktivizēja savu izcelsmes un piederības kodu, reālistiski asociatīvi attēlojot izjustu konkrētas vietas ainavu (“Cēsu motīvs”, 1985, Cēsu vēstures un mākslas muzejs; “Gurzufas osta”, 1981, privātkolekcija). Akvareļu tehniskajam izpildījumam ir raksturīgs plānas krāsas pludinājuma trausls dziļums. P. Rozenbergs akvareļos bez pārspīlējumiem prata veiksmīgi uztaustīt nacionāli romantiska sentimenta stīgu, gleznojot ainavas ar vientuļām lauku rijām, klētīm un pirtiņām, arī Gaujas skatiem; nevainojamā pieredze akvareļglezniecības tehnoloģiskajos jautājumos šo darbu izpildījumā ļauj krāsai pāriet citā intensitātē un pārtapt maigā gaismā. Otra akvareļu stilistiskā līnija ir dinamiskas un ekspresīvi abstraktas krāsu kompozīcijas (“Abstraktā pilsēta”, 1982, privātkolekcija), kas romantiski sentimentālas domāšanas vietā piedāvā emocionāli brīvas uztveres interpretācijas iespējas. Šie gleznojumi zināmā mērā ir meditatīvi, pateicoties īpatnējai un izsmalcinātai krāsas izjūtai, kas ar dažādu krāsu un toņu ekspresīvi brīvu kārtojumu, materialitāti padara par garīgu vērtību.

Paliekoša vērtība P. Rozenberga devumā ir scenogrāfa darbs Latvijas profesionālajos un amatierteātros ārpus Rīgas, attīstot reālisma tradīcijās balstītas skatuves scenogrāfijas vērtības. Būtiska ir mākslinieka darbošanās akvareļglezniecības popularizēšanā Latvijā. P. Rozenberga uzskatu neatkarība, rīcība un mākslinieciskais pienesums būtiski ietekmēja Cēsu novada mākslas dzīves notikumus 20. gs. 80. gados. No 2023. gada 1. septembra Cēsu pilsētas Mākslas skola ir nosaukta P. Rozenberga vārdā. 

Padomju okupācijas laikā mākslinieks saņēma Andreja Pumpura prēmiju par scenogrāfiju režisora P. Lūča iestudētajam H. Gulbja lugas “Cīrulīši” uzvedumam Valmieras Drāmas teātrī (1977), nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps” par mākslinieka inscenētāja veikumu V. Braslas filmā “Par mīlestību pašreiz nerunāsim” (1988).

2003. gada 19. jūnijā neoficiālajā starptautiskajā zvaigžņu reģistrā International Star Register tika ierakstīta P. Rozenberga vārdā nosaukta zvaigzne.