Modernās ķīniešu prozas aizsākumi meklējami 20. gs. sākumā, kad radās Jaunās kultūras (新文化运动/新文化運動, Xin wenhua yundong) un “Ceturtā maija” kustības. Abas kritizēja novecojušo konfūcisma kultūru un iestājās par demokrātijas, zinātnes un garīgās dzīves attīstību. Lai veicinātu ķīniešu literatūras progresu, no Rietumiem tika aizgūti tādi virzieni kā reālisms, romantisms, naturālisms un simbolisms. Literatūrā, it īpaši prozas darbos, klasiskā ķīniešu valoda (文言, wenyan) tika aizstāta ar tiešu, skaidri saprotamu stilu (白话/白話, baihua), kas kļuva par jaunu izpausmes veidu, lai literatūru padarītu pieejamāku plašākām ļaužu masām.

Tas bija periods, kad pēdējā Ķīnas Impērijas dinastija – Cjiņu dinastija (清朝, Qing Chao) – tika gāzta. Tas notika 1911. un 1912. gadā. Vēlākā vadošo militārpersonu un revolucionāro partiju cīņa par varu iezīmēja ilgstošu sociālo, iekšpolitisko un ārpolitisko nestabilitāti. Tas bija pamats Ķīnas intelektuāļu aicinājumiem aktīvāk iesaistīties jaunu politisko un kultūras reformu veidošanā. 1918. gadā publicētais Lu Sjuņa (鲁迅, Lu Xun) stāsts “Vājprātīgā dienasgrāmata” (狂人日记/狂人日記, Kuangren riji) bija pirmais prozas darbs, kas kritizēja tradicionālās sabiedrības vērtības un cilvēku savstarpējās attiecības, izmantojot cilvēkēdājus kā metaforu. Darba sarkastiskais raksturs pievērsa gan inteliģences, gan studentu nedalītu uzmanību, tādējādi ir uzskatāms par oficiālu modernās ķīniešu prozas sākumu.

Rakstnieks un reformatoru kustības ideologs Lians Cjičao (梁启超/梁啟超, Liang Qichao) bija svarīgākais modernās prozas stila aizsācējs un popularizētājs, kā arī pirmā prozas literatūras laikraksta “Sjiņ Sjaošuo” (新小说/新小說, Xin xiaoshuo) izveidotājs. Savā 1902. gada esejā “Par attiecībām starp daiļliteratūru un valdību” (论小说与群治之关系/論小說與群治之關係, Lun xiaoshuo yu qunzhi zhi guanxi) viņš uzsvēra, ka proza ir svarīgs daiļliteratūras izpausmes līdzeklis, jo 20. gs. sākumā dzejai joprojām bija augstāks statuss nekā prozai, kas tika attiecināta uz parastajiem cilvēkiem.

“Ceturtā maija” kustība iezīmēja modernās prozas aktīvu sākumu, un 20. gs. 20. gados sāka parādīties dažāda veida literatūras virzieni un apvienības. Viena no zināmākajām bija “Kreisā spārna Rakstnieku apvienība” (中国作家左翼联盟/中國左翼作家聯盟, Zhongguo zuoyi zuojia lianmeng) ar prozaiķiem Dzjanu Guanci (蒋光慈/蔣光慈, Jiang Guangci), Sjao Hunu (萧红/蕭紅, Xiao Hong) un Sjao Dzjuņu (萧军/蕭軍, Xiao Jun), kuru darbi uzsvēra marksisma un sociālistu revolūcijas ideoloģiju un estētiku, kas saskanēja ar Ķīnas Komunistiskās partijas (中国共产党/中國共產黨, Zhongguo gongchandang) izveidi 1921. gadā. Sekojot Lu Sjuņa piemēram, tādi rakstnieki kā Je Šentao (叶圣陶/葉聖陶, Ye Shengtao), Bina Sjiņa (冰心, Bing Xin), Ju Dafu (郁达夫/鬱達夫, Yu Dafu) u. c. pievērsās īsprozas darbiem. Mao Duņa (茅盾, Mao Dun) “Pusnakts” (子夜, Ziye, 1933), Ba Dzjiņa (巴金, Ba Jin) “Ģimene” (家, Jia, 1931), Lao Še (老舍, Lao She) “Rikša” (骆驼祥子/駱駝祥子, Luotuo xiangzi, 1937) un Šeņ Cunveņa (沈从文/沈從文, Shen Congwen) “Robežpilsēta” (边城/邊城, Biancheng, 1934) iezīmēja modernās prozas briedumu.

Vienlaikus pastāvēja arī apolitisks literatūras virziens, ko pārstāvēja neatkarīgie rakstnieki. Pie tiem piederēja Džana Ailina (张爱玲/張愛玲, Zhang Ailing), Sju Dišaņs (许地山/許地山, Xu Dishan), Cjaņs Džunšu (钱钟书/錢鐘書, Qian Zhongshu), Šeņ Cunveņs un Vans Lujaņs (王鲁彦/王魯彥, Wang Luyan).

20. gs. 30. gados Šanhajā izveidojās “Jauno sensacionālistu virziens” (新感觉派/新感覺派, Xin ganjuepai), kura priekšgalā bija Ši Džecuņs (施蛰存/施蟄存, Shi Zhecun), Mu Šijiņs (穆時英/穆時英, Mu Shiying) un Liu Naou (刘呐鸥/劉吶鷗, Liu Na’ou). “Jauno sensacionālistu virziena” darbi nepakļāvās tālaika jaunās literatūras vadlīnijām un mākslas politizēšanai, kā to darīja “Kreisā spārna Rakstnieku apvienība”. Viņi aprakstīja lielpilsētas dzīves spožumu un postu.

Pēc vairāk nekā 20 gadu ilga pilsoņu kara starp Guomiņdana (国民党/國民黨, Guomindang), Nacionālistu partijas, un Komunistiskās partijas spēkiem, ko pārtrauca tikai apvienošanās cīņai pret japāņu iebrucējiem no 1937. līdz 1945. gadam, 1949. gadā Mao Dzeduns nodibināja Ķīnas Tautas Republiku. Pēc tam nacionālisti atkāpās uz Taivānu. Jau 1942. gadā Mao Dzeduns Jenaņas forumā “Uzrunās par literatūru un mākslu” (在延安文艺座谈会上的讲话/在延安文藝座談會上的講話, Zai Yan’an wenyi zuotanhui shang de jianghua) rakstniekiem pieprasīja savus darbus veltīt proletariāta slavināšanai, revolucionāro ideālu celšanai un nācijas glābšanai. 1958. gadā Mao Dzeduns uzsvēra, ka literatūrai ir jāpakļaujas revolucionārā reālisma (革命现实主义/革命現實主義, Geming xianshizhuyi) un revolucionārā romantisma (革命浪漫主义/革命浪漫主義, Geming langmanzhuyi) virzienam. Ievērojamākie tālaika revolucionārā reālisma prozaiķi bija Džao Šuli (赵树理/趙樹理, Zhao Shuli), Suņs Li (孙犁/孫犁, Sun Li), Dina Lina (丁玲, Ding Ling), Džou Libo (周立波/週立波, Zhou Libo) u. c. Jaņas Mo (杨沫/楊沫, Yang Mo) prozas darbs “Jaunības dziesma” (青春之歌, Qingchun zhi ge, 1958) var tikt uzskatīts par izcilu šī literatūras stila paraugu. No 1950. līdz 1960. gadam Šaņsji provincē pastāvošā “Kartupeļu skola” (山药蛋派/山藥蛋派, Shanyaodan pai) aprakstīja, kā ir izmainījusies zemnieku dzīve kopš Ķīnas Tautas Republikas izveidošanas. Šai prozai vairāk ir raksturīgs revolucionārā reālisma un tradicionālo romānu tehnikas sajaukums.

“Simt ziedu” kustība (百花齐放/百花齊放, Baihua qifang), kas darbojās laika posmā no 1956. līdz 1957. gadam, inteliģences pārstāvjiem ļāva brīvi kritizēt Komunistisko partiju. Tā bija viena no Mao Dzeduna stratēģijām, lai atrastu un sodītu “antirevolucionārus elementus” (反革命分子, fangeming fenzi). Šī reforma kalpoja par iedīgli turpmākajām represijām pret inteliģences pārstāvjiem Kultūras revolūcijas (文化大革命, wenhua dageming) (1966–1976) laikā. Kultūras revolūcijas periods var tikt raksturots kā traumatisku ciešanu un politiskas nestabilitātes periods. Tālaika proza lielākoties vērsās pret Ķīnas inteliģenci un Ķīnas republikas perioda literatūru, kas tika uzskatīta par kontrrevolucionāru. Tie darbi, kas neatbilda Kultūras revolūcijas laika prasībām, tika aizliegti vai cenzēti, autori tika vajāti vai nosūtīti uz pāraudzināšanas nometnēm. Kultūras revolūcijas laika literatūra var tikt iedalīta divos dažādos virzienos: konformistu un pagrīdes literatūrā. Konformistu literatūras pamatā bija Hao Žaņa (浩然, Hao Ran) un Mao Dzeduna darbi, kas tika piedāvāti ar nolūku izglītot zemniekus, strādniekus un karavīrus, savukārt Lu Sjuņa darbi kalpoja drīzāk kā literatūras piemineklis. Vienlaikus pastāvēja arī pagrīdes literatūra – prozas darbu rokraksta kopijas (手抄本, shouchaoben), kuras izglītotā jaunatne savā starpā slepeni izplatīja, pārrakstīja un pat pārveidoja. Šo darbu pamatā bija spiegu, mīlas un detektīvromāni. Džana Jana (张杨/張楊, Zhang Yang) “Otrais rokasspiediens” (第二次握手, Dierci woshou, 1979) ir vispopulārākais rokrakstu kopijas romāns. Lai gan daudzi darbi nebija tieši disidentiski, bija daži, kas aktīvi kritizēja Kultūras revolūciju, piemēram, Dzjiņas Faņas (靳凡, Jin Fan) romāns “Atklātās mīlas vēstules” (公开的情书/公開的情書, Gongkai de qingshu, 1972).

Kultūras revolūcijas beigas un Dena Sjaopina (邓小平/鄧小平, Deng Xiaoping) atvērtības politika bija galvenais iemesls jaunām tendencēm daiļliteratūrā. 1976. gads iezīmēja jaunu posmu Ķīnas modernajā prozā, kad Liu Sjiņvu (刘心武/劉心武, Liu Xinwu) publicēja stāstu “Klases audzinātājs” (班主任, Banzhuren, 1977), kas kritizēja sociālisma ideoloģijas negatīvo ietekmi uz jaunatni. Šī literārā atdzimšana bija par iemeslu dažādu virzienu – rētu literatūras (伤痕文学/傷痕文學, Shanghen wenxue), pārdomu literatūras (反思文学/反思文學, Fansi wenxue), reformu literatūras (改革文学/改革文學, Gaige wenxue), sakņu meklēšanas literatūras (寻根文学/尋根文學, Xungen wenxue) u. c. – izveidei. Tajos pārsvarā dominē proza. Rētu literatūra un pārdomu literatūra koncentrējas uz Kultūras revolūcijas izraisītajām fiziskajām un garīgajām ciešanām inteliģences vidū. Reformu literatūra, zināma arī kā “rūpnīcu proza” (工厂散文/工廠散文, Gongchang sanwen), izveidojās ap 1980. gadu, kad Ķīnā notika dažādas ekonomiskas un sociālpolitiskas reformas, kas arī ir šī virziena galvenā tematika. Dzjana Dziluna (蒋子龙/蔣子龍, Jiang Zilong), Džanas Dzjie (张洁/張潔, Zhang Jie) un Li Guoveņa (李国文/李國文, Li Guowen) darbi ir industriālo reformu atspoguļojuma paraugs. Neilgi pēc Komunistiskās partijas kampaņas, kas vērsās pret garīgo piesārņojumu (清除精神污染, Qingchu jingshen wuran), autoriem bija jāatsakās atklāti kritizēt politiskās un sociālās problēmas, kā arī bija stingri aizliegts vērsties pret partiju un tās pārstāvjiem. Tas lika pievērsties daudz introspektīvākai radošajai darbībai – sakņu meklēšanas literatūrai –, kas atspoguļoja kultūras tradīciju atklāšanu un Ķīnas pagātnes pārskatīšanu.

Postmodernisma periods no 20. gs. 80. gadu beigām līdz mūsdienām var tikt raksturots ar tematisko un mākslinieciskās izpausmes brīvību. Šajā laikā prozai bija vislielākie panākumi, jo tā bija daudz pieejamāka un tās izplatīšanā lielu lomu spēlēja atvērta tirgus ekonomika un internets. Šajā laikā arī sāka atdzimt dažāda veida reālisma paveidi, piemēram, sieviešu neoreālisms – feminisma literatūra, kas apskatīja sieviešu problēmas jaunajā postmaoisma ērā un sieviešu nozīmi modernajā sabiedrībā. 20. gs. 80. gadu beigās literatūrā dominēja eksperimentālā proza (实验小说/實驗小說, Shiyan xiaoshuo), kas iezīmēja avangarda posmu – pēdējo no centralizētajām literatūras kustībām, ko pārstāvēja rakstnieks Ju Hua (余华, Yu Hua). Savukārt prozas virzieni 20. gs. 90. gados bija piederīgi neoreālismam un lielākoties atspoguļoja grūtības. Tie parādīja lielpilsētas dzīvi patērnieciskuma laikmetā. Visspilgtākie piemēri ir Vana Šuo (王朔, Wang Shuo) aizsāktais huligānu literatūras (痞子文学/痞子文學, Pizi wenxue) virziens, kā arī jaunā pilsētnieku proza (新市民小说/新市民小說, Xin shimin xiaoshuo). No 2000. gada internets kļuva par vienu no galvenajām literatūras platformām, tāpēc izveidojās tāds fenomens kā “interneta noveles” (网络小说/網路小說, Wangluo xiaoshuo). Tās ir saistītas ar tādām tēmām kā kapeņu izlaupīšana (盗墓, Daomu), tiešsaistes spēles (网游/網遊, Wangyou), ceļošana laikā (穿越, Chuanyue), fantastika (玄幻, Xuanhuan) u. tml.

Modernās prozas sākumposmu visvairāk ietekmēja Lu Sjuņa daiļrade, kas skarbi kritizēja sabiedrības laikmetīgos apstākļus, stagnāciju un pauda atbalstu Ķīnas modernizēšanai.

Prozas darbi laika posmā no 1920. līdz 1949. gadam var tikt raksturoti ar četrām galvenajām stāstījuma īpašībām:

1. subjektīva pieeja, izmantojot pirmās un trešās personas stāstījumu, kur teicēja un varoņu vērtības un iekšējās izjūtas ir līdzīgas;
2. stingri objektīvs trešās personas vērojums bez savas nostājas izteikšanas;
3. smalks, bet kritisks humors par sabiedrības vairākumu;
4. emocionāli piesātināts stāstījums par realitātes šausmām.

Jāņem vērā, ka šiem darbiem ir reģionālas atšķirības, kas ir viens no noteicošajiem faktoriem, veidojot sižetu. Piemēram, Dzjana Guanci un Džana Tjaņji (张天易/張天翼, Zhang Tianyi) darbi atspoguļoja sociālo degradāciju un novecojošo tradīciju slogu Ķīnas centrālās un dienvidaustrumu daļas lauku un pilsētu rajonos. Savukārt Sjao Dzjuņa un Sjao Hunas darbos redzamas grūtās cilvēku dzīves japāņu iebrucēju izpostītajos Ķīnas ziemeļaustrumu lauku rajonos. Ša Tins (沙汀, Sha Ting) pievērsās sociālās vides rekonstrukcijai Sičuaņas provinces lauku reģionos, kur vienlaikus tika aprakstīta mijiedarbība starp tradicionālo dzīvesveidu un cilvēkos esošo neskaidrību par nākotni, kā arī uzsvērtas pastāvošās sociālās problēmas: noziedzība, karš, ekonomiskais bankrots, korupcija un nevienlīdzība. Šī laikmeta prozas darbi runā par sadursmi starp tradicionālo kultūru un politiskajām kustībām, kas radās ap 1920. gadu; šo kustību ideoloģija bija par pamatu protoproletariāta literatūrai.

Savukārt “jauno sensacionālistu virziena” literatūrai ir raksturīga Šanhajas dzīves dinamika, modernais dzīvesveids – neona gaismas un balles zāles, darbu varoņu atsvešinātība, nespējot tikt līdzi pilsētas ritmam. Šajos prozas darbos pilsēta kļūst par reibinošu krāsu un skaņu virpuli, kur modernais sadzīvo ar cietsirdību, izvirtību un bezjūtīgumu. Ši Džecuņa darbos ir jūtama Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psihoanalīzes ietekme, kas atklāj varoņu slēptākās vēlmes. Šī literatūras virziena darbos saskatāmi tālaika Holivudas filmu prototipi – flaperes un liktenīgās sievietes. Mu Šijiņa un Liu Naou prozā dominē asa vizuālā tēlainība, kas apžilbina lasītāju ar pilsētas ainavu un izceļ pašu stāstījumu, sižetu atstājot otrā plānā.

No 1949. gada līdz Kultūras revolūcijai 1966. gadā prozas darbos dominēja revolucionārais romantisms, kas izcēla sociālisma revolūciju, šķiru cīņu, līdzcietību proletariātam, feodālās sistēmas postu, kā arī idealizētu nākotni un vienotu sabiedrību, kur katrs cilvēks ir daļa no vēstures un piedalās jaunās nācijas veidošanā. Revolucionārajā reālismā dzīve tika idealizēta, nevis parādīta ikdienas patiesā situācija – pārspīlēti mitoloģizēja darbu galvenos varoņus, to darbības un emocijas. Šajos darbos ļoti bieži parādās arī mīlestības tematika, kas ne tikai atspoguļo attiecības starp patriotiski noskaņotajiem varoņiem, bet kalpo kā simbols indivīda uzticībai sociālisma ideāliem.

Prozas darbi pēc Kultūras revolūcijas līdz 20. gs. 90. gadu sākumam ne tikai atainoja humānisma atdzimšanu, bet arī Rietumu radošo stilu asimilāciju. Šim periodam ir raksturīga ne tikai dažādu literāro virzienu – kritiskā reālisma, romantisma, simbolisma, futūrisma un sirreālisma – asimilācija ķīniešu prozas darbos, bet arī jaunu māksliniecisko izteiksmes veidu un radošo metožu pielietošana. Rētu literatūra neapšaubīja revolūcijas ideālus, taču uzsvēra cilvēka individuālo autonomiju, sirdsapziņu, morālās dilemmas, atklāja sabiedrības ēnas puses. Rētu literatūra atsedza Kultūras revolūcijas izraisītās traumas, Ķīnas sociālās un ekonomiskās problēmas, korupciju, vilšanos un nogurumu.

Vairums sakņu meklēšanas literatūras teorētiķu uzskata, ka “Ceturtā maija” kustība un periods līdz Kultūras revolūcijas beigām bija galvenais iemesls kultūras un tradīciju izskaušanai. Sakņu meklēšanas literatūras darbos tiek uzsvērtas tradīcijas, etniskā identitāte un kultūra kā pretstats politikai, kas agrāk bija galvenais sociālisma propagandas līdzeklis. Literatūras kritiķis Li Tuo (李陀, Li Tuo) iestājās gan pret “Ceturtā maija” kustības laikā no Rietumiem pārņemto valodas stilu, gan pret politizēto Mao stilu (毛文体/毛文體, Mao wenti), kas kalpoja par pamatu klasiskā valodas stila atdzimšanai. Darbu tematikā dominē tradicionālās kultūras, literatūras, daoisma filozofijas un vietējās folkloras motīvi, kuri tiek pretnostatīti modernismam, kā arī interese par mazākumtautībām. Haņa Šaoguna (韩少功, Han Shaogong) un Mo Jeņa (莫言, Mo Yan) darbos ir saredzami maģiskā reālisma un ķīniešu pārdabiskā satura literatūras (志怪, zhiguai) elementi.

Avangarda prozas darbiem ir maģiskā reālisma iezīmes, kas ar iekšējā monologa palīdzību bieži sapludina realitāti ar fantastisko, pilnībā atsakoties no politiskā diskursa. Šajos prozas darbos variē daudzveidīga tematika, sākot ar sabiedrību, vēsturiskajiem procesiem, cilvēku psiholoģiju, abstrakto un noslēpumaino līdz nāvei, seksuālajām attiecībām un vardarbībai. Tomēr avangarda prozai nav raksturīgi pieturēties pie reālisma elementiem un sekot partijas oficiālajai historiogrāfijai. Daudzu autoru darbos ir pieminētas Ķīnas mazākumtautības, it īpaši tibetieši, kas parāda ģeogrāfiskās, etniskās un kultūras robežas starp haņu ķīniešiem un citādo. Vienlaikus tiek izceltas jaunas formas un literārā tematika. Starp zināmākajiem autoriem ir tibetietis Taši Dava (扎西达娃, Tashi Dawa) ar darbu “Ādas siksnā savalgotā dvēsele” (系在皮绳扣上的魂/系在皮繩扣上的魂, Xizai pisheng koushangde hun, 1985), mongolis Guo Sjuebo (郭雪波, Guo Xuebo) ar darbu “Tuksneša vilks” (沙狼, Sha lang, 1993) u. c.

Ķīniešu modernā proza 20. gs. sākumā iezīmēja Ķīnas jaunās inteliģences kritiku pret novecojušo feodālisma sistēmu, konfūcisma kultūru, kolonistu un okupantu jūgu, kā arī veicināja Ķīnas politisko, kultūras un nacionālo atmodu. Pāriešana no klasiskās ķīniešu valodas uz sarunvalodu literatūrā bija visnozīmīgākais solis, kas ļāva tai kļūt aizvien pieejamākai. Kopš Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanas līdz Kultūras revolūcijas beigām mākslai, it sevišķi prozai, vairs nebija tik liela nozīme sabiedrības izglītošanā. Drīzāk tā noderēja propagandai. Kopš 1976. gada līdz mūsdienām literatūras daudzveidība, kas bija iespējama, pateicoties tās dažādajiem virzieniem, mākslinieciskās izteiksmes brīvībai, cilvēku augstajai pirktspējai un interneta attīstībai, ir ļāvusi ķīniešu modernajai prozai kļūt plaši pieejamai ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā.

Spilgtākie modernās prozas pārstāvji un darbi no 1910. līdz 1937. gadam: Lu Sjuņa “Sauciens” (呐喊, Nahan, 1923), Lao Še “Rikša”, Mao Duņa “Pusnakts”, Ba Dzjiņa “Ģimene”, Šeņ Cunveņa “Robežpilsēta”, Dzjana Guanci “Jauneklīgais klejotājs” (少年漂泊者, Shaonian piaobozhe, 1926), Sjao Hunas “Dzīves un nāves līdzenums” (生死场/生死場, Shengsichang, 1935), Sjao Dzjuņa “Lauku ciemats augustā” (八月的乡村/八月的鄉村, Bayue de xiangcun, 1935), Ši Džecuņa “Pavasara lietus vakars” (梅雨之夕, Meiyu zhixi, 1929), Mu Šijiņa “Šanhajas fokstrots” (上海狐步舞, Shanghai huwubu, 1932) un citi.

Nozīmīgākie prozaiķi un viņu darbi no 1937. līdz 1976. gadam: Džao Šuli “Sanlivaņ ciems” (三里湾/三里灣, Sanliwan, 1955), Suņa Li “Lotosu mitrājs un citi stāsti” (荷花淀/荷花澱, Hehuadian, 1945), Džanas Ailinas “Mīlestība pagrimušajā pilsētā” (倾城之恋/傾城之戀, Qingcheng zhilian, 1943), Dinas Linas “Saule virs Sangaņas upes” (太阳照在桑干河上/太陽照在桑乾河上, Taiyang zhaozai sangganhe shang, 1948), Džou Libo “Viesulis” (暴风骤雨, Baofeng zhouyu, 1948), Jaņas Mo “Jaunības dziesma”, Oujana Šaņa (欧阳山/歐陽山, Ouyang Shan) “Triju ģimeņu aleja” (三家巷, San jia xiang, 1957), Li Džuna (李准/李準, Li Zhun) “Li Šuanšuana biogrāfija” (李双双小传/李雙雙小傳, Li Shuangshuang xiaozhuan, 1960), Cju Bo (曲波, Qu Bo) “Pēdas sniegotajā mežā” (林海雪原, Linhai xueyuan, 1957), Luo Guanbiņa un Jaņa Jijaņa (罗广斌/羅廣斌, Luo Guangbin, 杨益言/楊益言, Yang Yiyan) “Sarkanā klints” (红岩/紅岩, Hongyan, 1961) un citi.

Svarīgākie autori un viņu darbi no 1976. gada līdz mūsdienām: Liu Sjiņvu “Klases audzinātājs”, Lu Sjiņhua (卢新华/盧新華, Lu Xinhua) “Rēta” (伤痕/傷痕, Shanghen, 1978), Džou Kecjina (周克芹, Zhou Keqin) “Sju Mao un viņa meitas” (许茂和他的女儿们/許茂和他的女兒們, Xumao he tade nuermen, 1980), Dzjana Dziluna “Rūpnīcas vadītājs Cjao ieņem amatu” (乔厂长上任记/喬廠長上任記, Qiaochangzhang shangrenji, 1979), Dzja Pinva (贾平凹/賈平凹, Jia Pingwa) “Divas ģimenes no vistu ligzdas ciemata” (鸡窝洼人家/雞窩窪人家, Jiwo wa renjia, 2008), Mo Jeņa “Sarkanais gaoļans” (红高粱/紅高粱, Hong gaoliang, 1987), A-Čena (阿城, A-Cheng) “Šaha karalis” (棋王, Qiwang, 1984), Ju Hua “Dzīvot” (活着/活著, Huozhe, 1992), Haņa Šaoguna “Ma Cjao vārdnīca” (马桥词典/馬橋字典, Maqiao cidian, 1996), Taši Davas “Ādas siksnā savalgotā dvēsele”, Vana Šuo “Izklaidēties prieka pēc” (玩的就是心跳, Wan de jiushi xintiao, 2004) un citi.

Interese par 20. gs. moderno ķīniešu prozu joprojām ir liela gan Ķīnā, gan ārzemēs, kur tā tiek pētīta un tulkota dažādās pasaules valodās. Pēc prozas darbu motīviem tiek ekranizētas arī starptautiski godalgotas filmas, daudzsēriju drāmas un iestudētas teātra izrādes. Pēc režisora Džana Jimou (张艺谋/張藝謀, Zhang Yimou) 1994. gada ekranizācijas rakstnieka Ju Hua darbam “Dzīvot” un pēc Mo Jeņa darba “Sarkanais gaoļans” uzņemtās filmas 1988. gadā ar tādu pašu nosaukumu Rietumu lasītāji un pētnieki ķīniešu modernajai prozai sāka pievērst aizvien plašāku uzmanību. 2024. gadā pēc Liu Cjisjiņa (刘慈欣/劉慈欣, Liu Cixin) starptautiski godalgotā zinātniskās fantastikas darba “Trīs ķermeņi” (三体/三體, San ti, 2008) motīviem Deivids Beniofs (David Benioff), Daniels Brets Veiss (Daniel Brett Weiss) un Aleksanders Vū (Alexander Woo) ekranizēja seriālu ar tādu pašu nosaukumu.

Svarīgākie pētniecības institūti atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs Kolumbijas Universitātē (Columbia University), Ohaio pavalsts universitātē (Ohio State University). Ķīnā esošās pētniecības biedrības, piemēram, “Ķīnas Lao Še pētniecības biedrība” (中国老舍研究会, Zhongguo Laoshe yanjiuhui), “Ķīnas Modernās literatūras pētniecības biedrība” (中国当代文学研究会, Zhongguo dangdai wenxue yanjiuhui), kā arī biedrības, kas pēta atsevišķus rakstniekus un daiļradi, piemēram, “Ķīnas Mao Duņa pētniecības biedrība” (中国茅盾研究会, Zhongguo Mao Dun yanjiuhui), “Sjao Hunas pētniecības biedrība” (萧红研究会, Xiao Hong yanjiuhui) u. c., un “Ķīnas Literatūras un mākslas federācija” (中国文学艺术界联合会, Zhongguo wenxue yishujie lianhehui) ir svarīgākās pētniecības iestādes. Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (Институт Стран Азии и Африки Московского государственного университета) un Apvienotās Karalistes Līdsas Universitātē esošais Ķīnas Modernās literatūras centrs (The Leeds Centre for New Chinese Writing) arī nodarbojas ar modernās ķīniešu prozas pētniecību un tulkošanu.

Jaroslavs Prušeks (Jaroslav Průšek), Leo Ou-fan Lī (李歐梵, Leo Ou-fan Lee), Deivids Der-vei Vans (王德威, David Der-wei Wang), Viktors Mairs (Victor Mair), Kērks Dentons (Kirk Denton), Huns Džičens (洪子诚, Hong Zicheng) un citi.