Jaunlatvieši bija izglītotu politiski aktīvu cilvēku grupa, kas Rietumeiropas liberālisma un nacionālisma ideju ietekmē aktīvi sekmēja nacionālās identitātes veidošanos un Baltijas sociālekonomiskās iekārtas modernizāciju. Šaurā nozīmē par jaunlatviešiem dēvē 19. gs. 50.–60. gados izglītotos nacionālistus, kas oponēja Baltijas tradicionālajai iekārtai; plašā – visus nacionālās kustības aktīvistus 19. gs. otrajā pusē. Latviešu valodā jaunlatvieši ir sinonīms jēdzienam “tautībnieki”, vācu – Lettophile; Jungletten, krievu – леттофилы, kopš 20. gs. otrās puses – младолатыши.

Tautiskās atmodas laikmets bija latviešu nacionālās identitātes tapšanas periods no 19. gs. 50. gadu vidus līdz 90. gadu sākumam. Tas sakrita ar sabiedrības modernizāciju, sociālo un ģeogrāfisko mobilitāti, varas pārdali starp Baltijas muižniecību, Krievijas Impērijas administrāciju un nacionālo kustību.

Jaunlatviešu uzsāktā nacionālā kustība noteica latviešu tālāko attīstības virzienu, radot un izplatot priekšstatu par:

1. vienotu tautu ar kopīgu valodu, izcelsmi, pieredzi un attīstības interesēm;
2. vienu Latvijas zemi tautas etnogrāfiskajā teritorijā;
3. patstāvīgu latviešu kultūru bez subordinācijas vācu vai krievu kultūrām.

Nacionālā kustība iesaistījās politiskā cīņā par emancipāciju individuālā un kolektīvā līmenī, vēršoties pret Baltijas provinču autonomiju Krievijas Impērijas ietvaros, diskrimināciju un augstāko slāņu privilēģijām.

Jaunlatvieši tiecās pārveidot sabiedrību atbilstoši 19. gs. Eiropas nacionālisma un liberālisma idejām. Tās ietvēra:

1. ekonomiskās un profesionālās darbības brīvību;
2. iespējas kolektīvi un individuāli iesaistīties valsts pārvaldē;
3. vienlīdzību likuma priekšā un taisnīgu tiesu sistēmu;
4. iespējas iegūt izglītību un apmierināt garīgās intereses dzimtajā valodā;
5. administratīvā dalījuma piemērošanu etniskajām un lingvistiskajām robežām;
6. visu nacionālo grupu un to valodas vienlīdzību kultūras procesos.

Kustības praktiskie mērķi bija saistīti ar Baltijas tradicionālās iekārtas pārveidošanu nolūkā:

1. turpināt agrārās reformas, lai radītu plašu zemes īpašnieku slāni;
2. mazināt Baltijas autonomiju un muižniecības privilēģijas;
3. stimulēt jaunu ekonomikas nozaru attīstību;
4. attīstīt izglītību latviešu valodā un ieviest krievu valodu par galveno svešvalodu;
5. apvienot Kurzemes guberņu un Vidzemes guberņas latviešu daļu;
6. saliedēt latviešu tautu kā vienotu lingvistisku un kultūras grupu;
7. sekmēt latviešu kultūras emancipāciju blakus vācu un krievu kultūrai.

Nacionālās kustības organizatoriskā tapšanā ir divi galvenie posmi:

1. 1853.–1868. gadā darbojās neformālas aktīvistu grupas, kas izplatīja jaunlatviešu idejas ar preses palīdzību vai personiskos kontaktos. Galvenie centri atradās Tērbatā (1856–1859) un Pēterburgā (1860–1866).
2. 1868.–1891. gadā kustība balstījās uz legālām organizācijām – galvenokārt Rīgas Latviešu biedrību (RLB). Aktivitātes centrs bija Rīga, bet liela nozīme bija arī Maskavai, Pēterburgai un Tērbatai.

19. gs. 50. gados sāka veidoties izglītotu un ekonomiski patstāvīgu aktīvistu grupas. 1853.–1861. gadā Rīgā pastāvēja Jura Caunīša pulciņš (ap 17 cilvēki), kurā ietilpa skolotāji, fabriku meistari, kalpotāji. 1855.–1859. gadā Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) latviešu studenti pulcējās t. s. Tērbatas latviešu vakaros (20–25 dalībnieki).

1860. gadā jaunlatvieši no alternatīvu ideju izplatīšanas presē pārgāja pie organizatoriskiem soļiem. Ap 50 cilvēku sapulce Rīgā nolēma veidot jaunu latviešu literāro biedrību un izdot laikrakstu. Biedrība nevarēja sākt darbu, jo varas iestādes neapstiprināja tās statūtus. Jaunlatviešu laikrakstu izdeva Pēterburgā (1862–1865). Jau 1862. gadā “Pēterburgas Avīžu” abonentu skaits sasniedza 4200 (izplatība galvenokārt Kurzemē un Vidzemē). Laikraksts radīja atgriezenisku saikni starp redakciju un atbalstītājiem. Jaunlatviešu idejas sasniedza plašus zemnieku slāņus.

1863. gadā Dāvida Grīntāla vadībā radās pirmā legālā jaunlatviešu organizācija – Pēterburgas Latviešu Lasīšanas biedrība. Tā kļuva par atbalsta punktu latviešiem, kas ar sūdzībām un lūgumrakstiem ieradās galvaspilsētā. Iesniegumi vairoja politisku aktivitāti zemnieku vidē. 1863. gadā Rīgā Kaspars Biezbārdis sacerēja padevības adresi (lūgumrakstu) imperatoram Aleksandram II (Александр II Николаевич), ko visas latviešu tautas vārdā parakstīja 68 cilvēki. Baltijas varas iestādes slāpēja jaunlatviešu darbību, izsūtot K. Biezbārdi trimdā uz Kalugu.

19.02.1868. tika izveidota “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”, kuras paspārnē tapa RLB (statūti apstiprināti 12.10.1868.). 1870. gadā RLB bija jau 2070 biedri. 1871. gadā Rīgā notika pirmā latviešu zemkopju sapulce (piedalījās 514 cilvēki). 1873. gadā notika pirmā latviešu skolotāju konference (521 dalībnieks). 1873. gadā norisinājās I Vispārējie Latviešu Dziesmu svētki (20 000 skatītāju).

Paralēli lauku apvidos veidojās jaunlatviešu ietekmētu sabiedrisko organizāciju tīkls. Sākot ar 1869. gadu tapa dažādas biedrības, kori un bibliotēkas. Tās uzturēja ciešus kontaktus ar RLB. Nacionālās kustības attīstībā ļoti liela nozīme bija preses izdevumiem. 1870. gadā latviešu laikrakstu kopējais abonentu skaits bija jau 13 tūkstoši. 1878. gadā latviešu valodā iznāca astoņas avīzes (kopējais metiens 28 000 eksemplāru), turklāt vairāk nekā 2/3 auditorijas bija avīzēm, kas atbalstīja nacionālās kustības mērķus. 19. gs. 80. gados turpinājās pilsoniskās sabiedrības attīstība latviešu vidē. Ja 1879. gadā pastāvēja tikai 12 oficiāli reģistrētas latviešu organizācijas, tad 1883. gadā – jau 201 organizācija. III Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos 1888. gadā Rīgā piedalījās jau 110 kori ar 1600 dziedātājiem un 58 000 klausītāju.

Jaunlatvieši cerēja sasniegt savus politiskos mērķus vispārēja Krievijas valdības vadīta reformu procesa ietvaros. 1871. gadā RLB organizēja jauna lūgumraksta iesniegšanu Aleksandram II. Projektu bija parakstījuši 200 pagastu amatvīri, pārstāvot 200 000 zemnieku. Dokumentā tika lūgtas politiskas reformas Baltijā – galvenokārt Krievijas modeļa tiesu un pašvaldības iestāžu ieviešana.

Jauns politiskās aktivitātes vilnis sekoja 1882.–1883. gadā, kad Baltijas muižniecības un jaunlatviešu konflikta rezultātā impērijas valdība nolēma Baltijas provincēs veikt revīziju, ko vadīja senators Nikolajs Manaseins (Николай Авксентьевич Манасеин). Viņam tika piesūtīti vairāk nekā 20 000 dažādu sūdzību un iesniegumu. Revīzijas laikā RLB izstrādāja detalizētu memorandu, kas prasīja:

1. zemes pārdošanu lietotājiem par valsts iestāžu noteiktu cenu;
2. Krievijas modeļa zemnieku pašpārvaldes (“zemstes”) ieviešanu un landtāgu reformēšanu;
3. tiesu un policijas reformu;
4. latviešu valodas lietojuma paplašināšanu izglītības un pašvaldības iestādēs;
5. trīs Baltijas guberņu pārveidošanu par divām atbilstoši latviešu un igauņu etniskajai teritorijām.

1883. gadā Rīgas latviešu organizācijas kopā ar Vidzemes un Kurzemes pagastu pārstāvjiem iesniedza imperatoram Aleksandram III vēl vienu padevības adresi.

N. Manaseina revīzijas sekas bija pilnīga Baltijas integrācija Krievijas pārvaldes sistēmā un pārkrievošanas politika. Nespējot jaunajā situācijā aizstāvēt latviešu nacionālās attīstības intereses, kustība zaudēja savu vienojošo lomu. Sabiedrības noslāņošanās un sociālisma ideju izplatība grāva ideoloģisko pamatu, radot telpu alternatīvām. Taču 19. gs. 50.–80. gados nacionālā kustība bija dominējošā politiskā strāva latviešu vidē un vienīgā leģitīmā latviešu tautas interešu pārstāve iepretim impērijas valdībai un Baltijas valdošajām kārtām.

Jaunlatviešu politiskā publicistika vācu un krievu valodā pauda idejas par vēlamo Baltijas provinču iekārtas pārveidošanu un latviešu tautas nacionālās attīstības mērķiem. Svarīgāko darbu autori bija Krišjānis Valdemārs, Andrejs Spāģis, Atis Kronvalds un Frīdrihs Veinbergs.

Jaunlatviešu ietekme tautā tika sasniegta ar preses izdevumu starpniecību, nozīmīgākie izdevumi bija “Mājas Viesis” (1856–1910), “Pēterburgas Avīzes” (1862–1865) un “Baltijas Vēstnesis” (1868–1906).

50.–60. gados jaunlatvieši (K. Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, K. Biezbārdis, A. Spāģis) bija guvuši izglītību vācu valodā. Ietekmējoties no Eiropas politiskās domas, viņiem vienlīdz nozīmīga bija gan nacionālās kultūras un identitātes nostiprināšana, gan latviešu zemnieku sociālā un ekonomiskā emancipācija.

70. gadu pirmajā pusē priekšplānā izvirzījās nacionālās attīstības mērķi, ko sevišķi sekmēja A. Kronvalds un Rihards Tomsons. Uzskatu un darbības metožu ziņā viņus lielā mērā ietekmēja Vācijā personiski gūtā pieredze. 70. gadu otrajā pusē un 80. gados kustības vadībā izvirzījās cilvēki, kuri izglītību un pieredzi bija guvuši Krievijā (Bernhards Dīriķis, Krišjānis Kalniņš, F. Veinbergs, Frīdrihs Grosvalds, Fricis Brīvzemnieks, Aleksandrs Vēbers). Līdz ar to vājinājās saikne ar Eiropas politisko domu, kustības attīstība iekļāvās Krievijas iekšpolitiskajos rāmjos un dinamikā. Vadošos amatos nostiprinājās Rīgas uzņēmēji un brīvo profesiju pārstāvji, radās plaisa starp RLB vadību un kustības atbalstītājiem citās pilsētās vai lauku apvidos.

Sociālekonomiskā aspektā nacionālā kustība nenesa cerētos rezultātus. Nematerializējās idejas par Baltijas agrārās iekārtas pārveidošanu, radot zemnieku vairākumam reālas iespējas kļūt par zemes īpašniekiem. Sīkgruntnieku slānis neizveidojās. Zemturu slānis tapa, izpērkot zemi uz brīva līguma pamata. Ne jaunlatviešu publicistika Krievijā un Vācijā, ne lūgumrakstu straume neietekmēja procesa virzību. Agrārās attiecības nemainīja plašā izceļošana, kuras kulminācija bija K. Valdemāra organizētā pārcelšanās uz Novgorodas apkārtni 1863.–1864. gadā. Jaunlatviešu darbība sekmēja jaunu saimniecības nozaru veidošanos (sevišķi jūrniecības), kā arī latviešu uzņēmēju aktivitāti. Nacionālā kustība netieši sekmēja arī zemāko slāņu saliedēšanos (piemēram, savstarpējas palīdzības vai apdrošināšanas biedrības).

Administratīvo reformu aspektā jaunlatviešu darbība bija daļēji sekmīga. Prasības uz Baltijas provincēm attiecināt Krievijas Impērijas vispārējos administratīvos principus saskanēja ar valdības politiku. 1877. gadā tika reformēta pilsētu pārvalde, ieviešot vēlētas domes. Latvieši ieguva iespēju piedalīties vēlēšanās un līdz ar to – politisku pieredzi un statusu sabiedrībā. Ar 1889. gada likumu par tiesu iekārtas un zemnieku iestāžu reformu Baltijas tiesu un lauku pašvaldību sistēma tika pieskaņota vispārējam Krievijas modelim, likvidējot Baltijas autonomiju un nostiprinot centralizētu pārvaldi. Ar 1888. gada likumu Baltijā pēc Krievijas parauga tika reformēta arī policija. Lai gan daži autonomijas elementi saglabājās arī turpmāk, to nozīme bija sekundāra. Neveiksmi cieta jaunlatviešu centieni reformēt lauku pašpārvaldi. Pārvaldes modernizācija notika Krievijas modeļa virzienā, integrācija vienotā administratīvā sistēmā izslēdza iespēju veidot atšķirīgus pārvaldes principus, saglabājot Baltijas autonomiju.

Lielākie jaunlatviešu darbības sasniegumi bija nacionālās identitātes veidošanā. Jaunlatvieši radīja priekšstatu par vienu latviešu zemi, kā arī ieviesa latviešu rakstu valodā nosaukumu “Latvija” (pirmo reizi lietots 1862. gadā). Jaunlatviešu literāti pamatoja savrupu identitāti ar jauniem priekšstatiem par senlatviešu patstāvību un pagāniskām dievībām, kas iekļāvās Eiropas romantisma tradīcijā. Vienlaikus vājinājās saikne ar luterisko baznīcu un veclatviešu kultūras mantojumu. Lai gan vairāki jaunlatvieši proponēja latviešu tuvināšanos slāviem, krievu valodai un kultūrai, nacionālās kultūras attīstība saglabāja saikni ar Viduseiropu un latīņu rakstību.

Jaunlatviešu literāti (J. Alunāns, Auseklis, Andrejs Pumpurs, Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš) sekoja tautiskā romantisma tradīcijai, pretnostatot realitātei pieņēmumus par latviešu tautas pagātni, kā arī uzturot domu par patstāvīgu latviešu kultūru pasaules kontekstā.

Jaunlatviešu darbība izglītības iestāžu attīstības jomā nedeva jūtamus rezultātus. Nozīmīgā iniciatīva par latviešu reālskolas (t. s. Aleksandra skolas) veidošanu palika neīstenota. Jaunlatviešu atbalstītā pārkrievošanas politika gandrīz iznīcināja latviešu skolu tīkla sasniegumus, līdz minimumam mazinot latviešu valodas lietojumu izglītības sistēmā.

Jaunlatvieši lika pamatu mūsdienu latviešu nācijas konceptam. Modernā latviešu nācija tapa uz etniska pamata, sekojot valodas un izcelsmes kopības principam, ko jaunlatvieši pārņēma no vācu (Viduseiropas) tradīcijas. Šī pieeja pārspēja otru alternatīvu – nācijas veidošanos uz kopīgas teritorijas un kultūras pamata, Baltijas provincēs saplūstot vācbaltu, latviešu un igauņu elementiem. Līdz ar to latviešu un igauņu nacionālās kustības radīja lūzumu Baltijas sabiedrības attīstībā.

Latviešu nācijas tapšana nebeidzās jaunlatviešu darbības laikā. Latgales apvienošanās ar Kurzemi un Vidzemi palika 20. gs. jautājums. Priekšstats par vienotu latviešu tautu, kas ietvertu latgaliešus, bija tikai ideja. Jaunlatviešu aktivitātes praktiski neskāra Vitebskas guberņu, tās iedzīvotāji nepiedalījās nacionālajā kustībā. Jaunlatviešu uztverē latviešu tauta nebija identificējama ar zemnieku kārtu. Šis priekšstats atbilda Eiropas liberāļu un nacionālistu uzskatam, ka cilvēce ir dabiski organizēta nacionalitātēs, kam ir tiesības noteikt savu iekšējo dzīvi.

Jaunais priekšstats par sabiedrības organizāciju ietvēra vēlmi panākt politiskās un ekonomiskās varas pārdali. Sāka veidoties idejas par alternatīvu pārvaldes modeli, kas guva izpausmi RLB formulētajos priekšlikumos un jaunlatviešu iedvesmotajos lūgumrakstos. Lai gan to īstenošanu neizdevās panākt, idejas par etnogrāfiskās teritorijas apvienošanu un latviešu emancipāciju lika pamatu domai par Latvijas autonomiju.

Nacionālisma un liberālisma idejas bija cieši saistītas un nenonāca savstarpējā pretrunā, kamēr tās vērsās pret Baltijas tradiconālo iekārtu autokrātiskās Krievijas Impērijas ietvaros. Abi idejiskie komponenti objektīvi sekmēja zemāko slāņu emancipāciju, virzot sabiedrību pretim arvien demokrātiskākai iekārtai. Tiesa, cīņa par parlamentāru pārvaldes modeli un vispārējām vēlēšanu tiesībām 19. gs. Baltijā nebija aktuāla.

Nacionālo kustību nevar uzskatīt par politisku partiju ar precīzi formulētu ideoloģiju un programmu. Kustības vadītāji izvēlējās evolūcijas un reformu ceļu, turklāt liberālisms nozīmēja tikai vispārēju politisku ievirzi. Jaunlatvieši vairākkārt meklēja saskares punktus ar vācbaltiešu kopienas liberālo spārnu, tomēr kopīga platforma nevarēja veidoties atšķirīgu ekonomisko interešu dēļ. Orientācija uz krievu sabiedrību (galvenokārt slavofiliem) radās kā taktisks risinājums pēc tam, kad neizdevās atrast kompromisu ar vācbaltu vairākumu. 19. gs. 80. gados priekšplānā izvirzījās jautājums par Baltijas autonomijas elementu saglabāšanu vai pilnīgu integrāciju Krievijas Impērijā. Šajā stadijā nacionālā kustība sarāva idejisko saikni ar Eiropas politiskajām strāvām, pieņemot totālu lojalitāti Krievijas patvaldībai un pakļaujoties rusifikācijai.

Junlatviešu kustība atspoguļota Augusta Deglava romānā “Rīga” (1951), Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” (pirmizdevums 1879), Māteru Jura darbā “Sadzīves viļņi: oriģinālromāns iz Baltijas sadzīves” (iespiests “Baltijas Zemkopja” pielikumā 1879. gadā, atsevišķā grāmatā 1892. gadā – pirmizdevums), Ingunas Baueres darbā “Piedod, Karolīne” (2013).