20. gs. 70. gadu otrajā pusē Boney M. (arī Boney M) bija viena no vadošajām diskomūzikas, īpaši eirodisko stilistikas, pārstāvēm un plašā publikā iecienītākajām popgrupām pasaulē, tostarp okupētajā Latvijā. Kaut arī tā lielā mērā uzskatāma par producenta, dziesmu autora un vokālista Franka Fariana (Frank Farian, īstajā vārdā Francs Reiters, Franz Reuther) projektu, grupas sastāvā bija četri Karību reģionā dzimuši dziedātāji un dejotāji.

1974. gada nogalē, kad diskomūzika vēl nebija plaši pazīstama, vācu šlāgerdziedātājs F. Farians, vienpersoniski ieskaņojot rečitējošā basā izpildītu galveno vokālo partiju un sievišķīgi skanošus falseta dziedājumus tās fonā, ierakstīja diskofanka stilistikā pārstrādātu Jamaikas ska mūziķa Prinsa Bastera (Prince Buster) dziesmu Al Capone. Dziesmas jaunā versija saucās Baby Do You Wanna Bump un tik ļoti atšķīrās no F. Fariana pamatrepertuāra, ka viņš to izdeva ar pseidonīmu Boney M.; šis segvārds aizgūts no austrāliešu televīzijas (TV) detektīvseriāla “Bonijs” (Boney), tā galvenā varoņa vārdam labskanības dēļ pievienojot līdzskani “M”.

1975. gadā, Baby Do You Wanna Bump sākot gūt ievērību VFR un dažās kaimiņvalstīs, F. Farians sapulcināja vairākus jauniešus, kuru uzdevums bija fonogrammas pavadībā imitēt dziesmas izpildījumu TV un diskotēkās. Šīs grupas sākotnējo pamatkodolu veidoja Montserratas salā dzimusī un Anglijā augusī Meizija Viljamsa (Maizie Williams, pilnā vārdā Meizija Ursula Viljamsa, Maizie Ursula Williams), kura centās uzsākt dziedātājas, dejotājas un modeles karjeru VFR, Arubā dzimušais Bobijs Farels (Bobby Farrell, pilnā vārdā Roberto Alfonso Farels, Roberto Alfonso Farrell), kurš VFR darbojās kā dīdžejs, un Mārsia Bareta (Marcia Barrett), kura dzimusi Jamaikā, pusaudzes gados ar vecākiem pārcēlusies uz Angliju, bet tolaik bija dziedātāja VFR. Nedaudz vēlāk, F. Farianam apsverot projekta tālāko attīstību, šim trio pievienojās Jamaikā dzimusī un Anglijā augusī Liza Mičela (Liz Mitchell, pilnā vārdā Elizabete Rebeka Pembertone-Mičela, Elizabeth Rebecca Pemberton-Mitchell), kurai jau bija dziedātājas pieredze populārā rietumvācu vokālajā popgrupā Les Humphries Singers. Līdz ar viņas atnākšanu 1976. gadā Frankfurtē (VFR) izveidojās Boney M. ilggadējais un lielākos panākumus guvušais sastāvs.

Ieskaņojot debijas albumu, noskaidrojās, ka F. Fariana iecerēm atbilst tikai M. Baretas un L. Mičelas vokālais sniegums, tādēļ turpmāk gandrīz visos ierakstos dziedāja šīs divas dalībnieces (galveno balsi parasti ieskaņoja L. Mičela) un producents, kura dobji rūcošo vokālu koncertos centās atdarināt B. Farels; tomēr viņa galvenā funkcija – tāpat kā M. Viljamsai – bija dejošana.

Iezīmējot grupai raksturīgu repertuāra modeli, albumā Take the Heat Off Me (1976) F. Fariana un viņa līdzautoru dziesmas (ieskaitot Baby Do You Wanna Bump, kas publiskota bez atsauces uz oriģinālversijas autoru) mijās ar populāras mūzikas klasikas (tostarp Pegijas Lī, Peggy Lee, 50. gadu hits Fever, Bobija Heba, Bobby Hebb, 60. gadu soula skaņdarbs Sunny un nesen sacerēta Boba Mārlija, Bob Marley, regeja dziesma No Woman No Cry) interpretācijām disko aranžējumos.

Albuma iznākšana 1976. gada jūnijā palika nepamanīta, taču septembrī Vācijas singlu tabulas līderpozīcijā izvirzījās F. Fariana sacerētā dziesma Daddy Cool. Pēc nedēļas topa virsotnē to nomainīja grupas ABBA hits Dancing Queen, taču jau nākamajā nedēļā Boney M. pirmo vietu atguva; pavisam Daddy Cool to saglabāja 12 nedēļas, līdz piekāpās jaunajam ABBA singlam Money Money Money. Šis precedents aizsāka abu grupu intensīvo sāncensību, kas dažus nākamos gadus turpinājās daudzu valstu hitparādēs, abas padarot par eirodisko līderēm.

Otrā albuma Love for Sale (1977) titulkompozīcija ir Koula Portera (Cole Porter) mūzikla “Ņujorkieši” (The New Yorkers, 1930) slavenākā tēma – prostitūtas monologs, kas parasti interpretēts kā melanholiski rezignēta balāde, taču Boney M. adaptācijā ieguvis hēdoniskāku un aizrautīgāku ekspresiju. Albuma lielākie hiti bija Ma Baker – pārstrādāta tunisiešu tautasdziesma, kas Boney M. versijā stāsta par vēsturisku personu Ma Bārkeri (Ma Barker, īstajā vārdā Keita Bārkere, Kate Barker), kura 20. gs. 30. gados ar saviem dēliem vadījusi presē daudz aprakstītu amerikāņu banku laupītāju bandu (vēlāk Ma Bārkeres līdzdalība dēlu kriminālajās nodarbēs tikusi apšaubīta), kā arī Ziemeļīrijas un Anglijas varmācīgajam politiskajam konfliktam veltītā Belfast, kurai tāpat piemīt ar tematikas nopietnību kontrastējoši uzmundrinoša deju mūzikas mentalitāte. Abi singli sasniedza līderpozīciju Vācijā un vairākās citās valstīs, kā arī Top 10 Lielbritānijā.

Vēl veiksmīgāks bija trešais albums Nightflight to Venus (1978) un tā dziesmas Rivers of Babylon un Brown Girl in the Ring, kas daudzviet tika izdotas divu A pušu singlā. Pirmā ir Jamaikas regeja grupas The Melodians 1970. gada skaņdarbs, kura tekstā Vecās Derības psalmi adaptēti rastafari reliģiskās kustības kontekstā un stāsta par Āfrikas tautu un melnās rases nebrīvi balto pakļāvēju varu simbolizējošās Babilonas (Bābeles) upju krastos un cerību uz brīvu nākotni zaudētajā dzimtenē. Savukārt otrā ir sena Karību bērnu rotaļu dziesma, kas ievērojami paplašināja Boney M. auditoriju, mudinot arī turpmāk repertuārā iekļaut bērnišķīgas, uz mazgadīgu publiku orientētas dziesmas. Rivers of Babylon / Brown Girl in the Ring kļuva par vienu no gada populārākajiem singliem pasaulē, tostarp izvirzoties par otro visos laikos visvairāk pārdoto singlu Lielbritānijā (arī 2024. gadā tas ir starp desmit visvairāk pārdotajiem singliem britu tabulas vēsturē), kā arī uzrādot Boney M. labāko rezultātu – Nr. 30 – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), vienā no retajām valstīm, kur grupas panākumi bija salīdzinoši pieticīgi.

Nightflight to Venus trešais lielākais hits bija F. Fariana, Džordža Reiama (George Reyam) un Freda Džeja (Fred Jay) dziesma Rasputin par 19. un 20. gs. krievu mistiķi Grigoriju Rasputinu (Григорий Ефимович Распутин), kuram pēc tautas nostāstiem piemitušas neparastas garīgas, dziednieciskas un seksuālas spējas, kas nodrošinājušas ietekmi Krievijas galmā un impērijā; 21. gs. pirmajās desmitgadēs tieši šī dziesma kļuvusi par pašu populārāko Boney M. skaņdarbu.

Savukārt 1978. gada nogalē milzīgu ievērību (arī prestižo Ziemassvētku nedēļas Nr. 1 pozīciju Lielbritānijā) izpelnījās albumā neiekļauts singls ar Harija Belafontes (Harry Belafonte) 1956. gada kristīgā Ziemassvētku hita Mary’s Boy Child un F. Fariana un līdzautoru kompozīcijas Oh My Lord popūriju. 

Regulāra klātbūtne hitu tabulās un intensīva koncertdarbība Boney M. padarīja par vienu no pašām iecienītākajām grupām ne vien Eiropā, bet arī Austrālijā, Indijā, Āfrikas valstīs un Dienvidaustrumāzijā. Kaut tās panākumi kulminēja 1978. gadā, starptautisko dominanci ļāva saglabāt arī albums Oceans of Fantasy (1979) un hitu izlase The Magic of Boney M. – 20 Golden Hits (1980).

20. gs. 80. gadu sākumā, līdz ar disko vispārējās aktualitātes mazināšanos, F. Farians un Boney M. muzikālo pamatievirzi centās mainīt, taču neveiksmīgi. Deju popa albums Boonoonoonoos (1981) pirmoreiz neiekļuva Lielbritānijas topā (trīs iepriekšējie, ieskaitot izlasi The Magic of Boney M., sasniedza britu tabulas pirmo vietu). Piedevām, nespējot ar F. Farianu vienoties par savu lomu grupā, to atstāja B. Farels, kuru albumā Ten Thousand  Lightyears (1984) aizstāja kādreizējais eirodisko grupas Sugar Cane dziedātājs, Ganā dzimušais Redžijs Cibo (Reggie Tsiboe). Jau nākamajā albumā Eye Dance (1985) B. Farels atgriezās (šajā laikā grupa formāli pastāvēja kā kvintets), taču tas neguva ievērību pat Vācijā, kas līdz tam bija Boney M. lielākais tirgus. 1986. gadā Boney M. beidza pastāvēt.

Visaktīvāk mūzikas industrijā ārpus Boney M. darbojies tās faktiskais līderis F. Farians, kura vadībā radušās un dažāda līmeņa panākumus guvušas tādas 80. un 90. gadu grupas kā La Bouche; No Mercy un Le Click. Starptautiski pazīstamākie viņa iniciētie projekti ir duets Milli Vanilli un supergrupa Far Corporation. Kā dziesmu autors, menedžeris un/vai producents sadarbojies arī ar grupu Eruption, tās solisti Prešesu Vilsoni (Precious Wilson), Meat Loaf un citiem mūziķiem.

Visi Boney M. oriģinālkvarteta dalībnieki arī vēlāk pārsvarā izpildījuši Boney M. repertuāru, koncertējot katrs ar savu pavadītājsastāvu, ko tāpat dēvēja par Boney M. F. Farians par Boney M. tradīciju pilnvērtīgu turpinātāju uzskatīja tikai L. Mičelu, kura arī 21. gs. uzstājas ar grupu Boney M. featuring Liz Mitchell (“Boney M., piedaloties Lizai Mičelai”); 2024. gadā dziedātājas nopelni mūzikā un labdarībā novērtēti ar Britu impērijas izcilības ordeni (Most Excellent Order of the British Empire).

20. gs. 70. gadu otrajā pusē vairums autoritatīvāko mūzikas preses izdevumu propagandēja pankroku, postpanku un jauno vilni, bet disko traktēja kā mākslinieciski seklu un ciniski izkalkulētu producentu produktu. Tādēļ grandiozo panākumu laikā Boney M. dalībnieki, par spīti artistiskumam un L. Mičelas vokālajām dotībām, nereti tika vērtēti kā F. Fariana marionetes, bet grupas mūzika kritizēta kā bezpersoniska un triviāla. Savukārt pēc producenta nāves 2024. gadā daudzi mediji atzina, ka tā bieži bijusi melodiski spilgta, nevainojami aranžēta, producēta un izpildīta (ierakstos spēlēja labākie vācu sesijmūziķi) izklaides mūzika, kuras savdabību veicinājušas veiksmīgi sabalansētas R&B, soula, fanka, popa un Karību mūzikas iezīmes.

Boney M. nebija tipiska disko grupa. Tās repertuārā līdzās F. Fariana kompozīcijām bija žanra kontekstā integrēti roka, folka un kantri klasiķu sacerējumi (Creedence Clearwater Revival; The Beatles; The Yardbirds; Iron Butterfly; Nīls Jangs, Neil Young; Vens Morisons (Van Morrison); Rodžers Millers, Roger Miller, un citi), bet oriģināldziesmas par spīti optimistiski bezrūpīgajai mūzikai bieži izcēlās ar disko estētikai neraksturīgi nopietnas ievirzes tekstiem par starprasu netaisnībām, vēsturiskiem notikumiem, ekoloģiju un kara nehumānismu, vairākkārt skarot arī garīgu tematiku. Straujos panākumus 70. gadu nogalē veicināja arī sākotnējā, daudziem disko izpildītājiem raksturīgi uzsvērtā erotiskā skatuves tēla nomaiņa uz plašākai publikai pieņemamu koši tērptu ģimenes izklaidētāju veidolu.

Ļoti iecienīta Boney M. mūzika bija Austrumeiropas valstīs, tostarp Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un okupētajā Latvijā. Daļēji tās milzīgā popularitāte vēl ilgi pēc disko modes apsīkuma skaidrojama ar faktu, ka, būdama retā Rietumu grupa, kas baudīja PSRS varas aprindu labvēlību, Boney M. salīdzinoši daudz tika atskaņota radio un reizēm arī rādīta TV.

1978. gadā, esot starptautiskās popularitātes virsotnē, tā kļuva par pirmo Rietumvalstu popgrupu, kas koncertēja PSRS un sniedza desmit koncertus Maskavā; mūziķiem tika lūgts neizpildīt vienu no tobrīd pasaulē populārākajām dziesmām Rasputin, kuras atsauces uz cariskās Krievijas vēsturi padomju režīmam bija ideoloģiski nepieņemamas. Bijušās PSRS teritorijā Boney M. oriģinālsastāva dalībnieki regulāri muzicējuši arī 21. gs. – 2010. gadā koncertturnejas laikā Sanktpēterburgā (Krievija) 61 gada vecumā nomira B. Farels.

1978. gadā PSRS tika izdots tikai padomju tirgum paredzēts izlases albums Ансамбль Бони М., bet 1980. gadā Nightflight to Venus cenzēta versija Ночной Полет На Венеру, kurā trīs oriģinālā albuma dziesmas (arī Rasputin) aizstāja singls Hooray! Hooray! It’s a Holi-Holiday! (1979); abas skaņuplates bija deficīta preces un Latvijā nonāca niecīgos daudzumos.

Boney M. oriģinālsastāvs Latvijā nav koncertējis, bet šeit uzstājušies vairāki tā bijušie dalībnieki. Latvijas radiostacijas grupas hitus atskaņo arī 21. gs. 20. gados, bet 2007. gadā latviešu čellistu grupa Melo-M ar Boney M. dziedātāju M. Viljamsu ieskaņoja dziesmu Daddy Cool.

M. Viljamsa (dejošana, fona vokāls, 1975–1986)

M. Bareta (vokāls, 1975–1986)

B. Farels (dejošana, fona vokāls, 1975–1981; 1984–1986; miris 2010)

L. Mičela (vokāls, 1976–1986)

R. Cibo (vokāls, 1982–1986)

Baby Do You Wanna Bump; Belfast; Brown Girl in the Ring; Daddy Cool; El Lute; Ma Baker; Mary’s Boy Child / Oh My Lord; Nightflight to Venus; Rasputin; Rivers of Babylon; Sunny; We Kill the World (Don’t Kill the World)

Take the Heat Off Me (Hansa, 1976); Love for Sale (Hansa, 1977); Nightflight to Venus (Hansa, 1978); Oceans of Fantasy (Hansa, 1979); Boonoonoonoos (Hansa, 1981); Christmas Album (Hansa, 1981); Ten Thousand Lightyears (Hansa, 1984); Eye Dance (Hansa, 1985)