Blue Nile izdeva tikai četrus mērenus komercpanākumus guvušus albumus (pirmais iznāca 1984., pēdējais 2004. gadā), taču nereti minēta kā viena no visu laiku ievērojamākām skotu grupām. Mūzikai raksturīgs individuāls, smalki izkopts skanējums un melanholiski romantiska atmosfēra, dziesmu tekstiem – pilsētvides noskaņu tēlojumi un tās iemītnieku introspekcija.

Blue Nile 1981. gadā Glāzgovā izveidoja trīs vietējās universitātes (University of Glasgow) absolventi. Bijušais literatūras un vēstures students Pols Bjūkenens (Paul Buchanan) kļuva par ģitāristu un vokālistu, Roberts Bells (Robert Bell), kurš bija mācījies matemātiku, spēlēja basģitāru, bet elektronikas students Pols Džozefs Mors (Paul Joseph Moore) – taustiņinstrumentus. Lai arī puiši bija sekmīgi beiguši studijas, vairāk nekā apgūtās specialitātes viņus interesēja mūzika. Pieredzes trūkums netraucēja iesaistīties vairākās grupās, līdz viņi sāka muzicēt kā trio ar programmējamu bungmašīnu. Tā nebija profesionāla izvēle, bet vaļasprieks, tomēr viņi veltīja daudz laika mēģinājumiem kopīgā dzīvoklī un, pieņēmuši nosaukumu The Blue Nile (no angļu ‘Zilā Nīla’; aizguvums no Alana Morheda, Alan Moorhead, tāda paša nosaukuma grāmatas, 1962), laida klajā singlu I Love This Life (1981). Pašizdotais ieraksts bija pieejams nelielā tirāžā, bet ieinteresēja prestižo ierakstu kompāniju RSO Records, kura pieteicās to izdot lielākā metienā. Neilgi pēc jaunā izdevuma RSO bankrotēja, dziesmai paliekot bez plašākas ievērības. Tomēr šī pieredze trio dalībniekiem deva ticību savām spējām, iedrošinot pamest līdzšinējos pamatdarbus, lai pilnībā nodotos mūzikai.

Pēc neveiksmīgās RSO epizodes grupa turpināja veikt demoierakstus ar skaņu inženieri Kalumu Malkolmu (Calum Malcolm), kurš vēlāk piedalījies visos tās albumos un reizēm dēvēts par Blue Nile ceturto dalībnieku. Pateicoties K. Malkolmam, šie ieraksti piesaistīja Glāzgovā bāzētās skaņuplašu atskaņotāju un citas augstākās klases audiotehnikas ražotājkompānijas Linn Products īpašnieka Aivora Tīvenbruna (Ivor Tiefenbrun) uzmanību. Saklausot savām estētiskajām un akustiskajām prasībām atbilstošu kvalitāti, uzņēmējs grupai piedāvāja līgumu ar nesen izveidoto Linn ierakstu kompāniju, kuras mērķis bija akcentēt augstas kvalitātes analogo ierakstu un vinila plašu konkurētspēju ar masu tirgū arvien populārākajiem digitālajiem ierakstiem un kompaktdiskiem.

1984. gadā Linn Records izdeva Blue Nile albumu A Walk Across the Rooftops, kura izplatīšanu, jaunai un iepriekš nezināmai skotu grupai neierasti, uzņēmās liela britu kompānija Virgin Records. Sākotnēji tas palika masu publikas neievērots (grupa arī nekoncertēja un nepiedalījās albuma veicināšanas pasākumos), taču izpelnījās ievērību mūzikas preses un industrijas profesionāļu aprindās. Starp pirmajiem prominentajiem mūziķiem, kas augstu novērtēja Blue Nile savdabību, bija Pīters Geibriels (Peter Gabriel) un U2 līderis Bono (Bono), kurš A Walk Across the Rooftops atzina par savu iecienītāko 1984. gada albumu. Savukārt nākamajās desmitgadēs tā reputācija izplatījās arvien plašākā publikā; albuma pazīstamāko dziesmu Tinseltown in the Rain ieskaņojusi (2011) arī gadsimtu mijas periodā populārā īru folkpopa grupas The Corrs soliste Andrea Korra (Andrea Corr).

Nākamā albuma tapšanu sarežģīja debijas augsto standartu noteikta atbildības izjūta un relaksēti pašdarbnieciskā darba stila nomaiņa pret profesionālākām, industrijas ierastajai praksei tuvākām metodēm, kas uz grupas dalībniekiem atstāja psiholoģiski nomācošu iespaidu. Darbs turpinājās vairākus gadus, līdz, nebūdami apmierināti ar ieskaņoto materiālu, mūziķi to iznīcināja. Šis solis izprovocēja Virgin draudus ar tiesvedību par līgumsaistību ilgstošu neizpildi.

Visbeidzot 1989. gadā iznākušais otrais albums Hats izpelnījās tūlītēju un gandrīz vienprātīgu kritikas atzinību, sasniedza 12. pozīciju Apvienotās Karalistes (AK) albumu tabulā un tiek uzskatīts par tā dēvētā smalkā popa stilistikas meistardarbu (sophisti-pop, niansēti producēta elektronikas, soula, popa, reizēm arī džeza kombinācija). Šoreiz albumam sekoja neliela Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) koncertturneja, taču grupa saglabāja izvairību attiecībās ar presi un neiesaistījās gandrīz nekādās promocijas akcijās.

Hats dziesmu The Downtown Lights interpretējuši arī citi masu publikā plašāk pazīstami skotu izpildītāji: dueta Eurythmics soliste Enija Lenoksa (Annie Lennox) to iedziedājusi soloalbumā Medusa (1995), bet Rods Stjuarts (Rod Stewart) – albumā Spanner in the Works (1995). Tāpat Blue Nile repertuāra virsotnēm pieskaitāma kompozīcija Let’s Get Out Tonight, ko ieskaņojis arī skotu mūziķis Kregs Ārmstrongs (Craig Armstrong), austrāliešu rokmūziķis Riks Springfīlds (Rick Springfield) un amerikāņu džeza un popmūzikas dziedātājs Kērtiss Stigerss (Curtis Stigers).

Hats panākumi 90. gadu sākumā grupai nodrošināja Robija Robertsona (Robbie Robertson), Rikijas Lī Džounsas (Rickie Lee Jones), Džuliana Lenona (Julian Lennon), Maikla Makdonalda (Michael McDonanald) un citu pazīstamu mūziķu sadarbības piedāvājumus; plašāko ievērību guva Blue Nile un E. Lenoksas kopīgi sacerētā dziesma The Gift, kas iekļauta dziedātājas albumā Diva (1992).

Savukārt Blue Nile trešais albums Peace at Last (1996) nāca klajā septiņus gadus pēc Hats. Arī šoreiz trio apliecina uzticību agrākajai pamatstilistikai, ko papildinājusi fankmūzikas ietekme, akustiskās ģitāras spēle, kā arī gospeļkora dziedājums kompozīcijā Happiness. Lai arī grupa parasti vairījās ne vien no publicitātes, bet arī lieliem koncertiem, Peace at Last gūtā ievērība rezultējās ar neierasti vērienīgu uzstāšanos Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival, 1997).

2004. gadā izdotais High kļuva par Blue Nile vienīgo AK Top 10 darbu, tomēr mūziķi atzina, ka albuma tapšanas laikā viņu starpā trūcis kādreizējās vienotības un tās sniegtās jaunrades enerģijas, turklāt grupas līdera un dziesmu autora P. Bjūkenena veselības sarežģījumu dēļ ieraksti ar pārtraukumiem ilguši gandrīz septiņus gadus; High dzirdamo P. Bjūkenena dziesmu Soul Boy jau 1997. gadā ieskaņoja starptautiski pazīstamā poļu dziedātāja Edita Gurnjaka (Edyta Górniak), bet 2003. gadā soloalbumā Reason iekļāva arī grupas Spice Girls dalībniece Melānija S (Melanie C).

Pēc High grupu bez iepriekšēja brīdinājuma atstāja P. Dž. Mors, kurš vēlāk atklāja, ka trio potenciālu uzskatījis par izsmeltu un nav juties kā pilnvērtīgi novērtēts divu pārējo kolēģu partneris. Iecerētās High turnejas vietā 2006. gadā P. Bjūkenens ar R. Bella līdzdalību veica turneju “Pols Bjūkenens dzied The Blue Nile dziesmas” (Paul Buchanan Sings the Songs of the Blue Nile), bet pēc tās abi sniedza vairs tikai dažus koncertus ar nosaukumu Blue Nile.

Dokumentālajā filmā “Zilās Nīlas meklējumos” (In Search of the Blue Nile, režisors Kens Svīnijs, Ken Sweeney, 2017) P. Bjūkenens atklāj ironiski simbolisku faktu: mūzikas industrijas kontekstā bieži neiederīgais Blue Nile mūžs noslēdzies 2008. gada vasarā ar koncertu Radisson viesnīcā Golvejā (Īrija), kur mūziķi iestrēguši liftā un nokavējuši uzstāšanās sākumu.

Par spīti marginālām pozīcijām mūzikas tirgū, augstu māksliniecisku kvalitāti Blue Nile saglabāja visā pastāvēšanas laikā. Tomēr tās darbības spilgtāko periodu iezīmē divi pirmie, Linn Records izdotie, albumi, kas mūsdienās bieži minēti dažādos 20. gs. 80. gadu britu mūzikas reitingos. Kaut arī P. Bjūkenens komentējis, ka Blue Nile tolaik nebijusi īsta grupa, tāpat kā Linn nebijusi īsta ierakstu kompānija, skrupulozi rūpīgais studijas darbs tai ļāva īstenot vēlmi “lai lēti instrumenti skan kā dārgi” un radīt izsmalcināti labskanīgus, pašu producētus ieskaņojumus.

Atšķirībā no daudziem citiem skotu mūziķiem, kas, tiecoties pēc starptautiskas ievērības, pārcēlās uz dzīvi Londonā (Anglija), Blue Nile nemainīgi bāzējās dzimtajā Glāzgovā. Šis apstāklis palīdzēja saglabāt no britu sintpopam bieži piemītošās jauneklīgi hēdoniskās mentalitātes atšķirīgu, grupas dalībnieku personībām tuvāku identitāti, kurā muzikāla elegance apvienota ar introspektīvu pašrefleksiju.

Blue Nile jaunrades spilgtākā īpašība ir atmosfēriski niansēta noskaņa, ko akcentē emocionāli empātiskā dziedājuma kontrasts ar sintezatoru skaņu faktūrām un elektronisko perkusiju precizitāti. Naksnīgi klusinātajam balādismam atbilstošos dziesmu tekstos aprakstītas dažādas lielpilsētas dzīves situācijas (tās bieži risinās naktī, lietū, tukšās ielās un bāros), mīlestība un tās sarežģījumi, šķiršanās un lirisko varoņu pašanalīze; angļu laikraksts The Guardian 2012. gadā rezumēja, ka Blue Nile izdevies “romantiskas ilgas pārvērst nopietnā mākslā”.

Pievilcīgi lakoniskā forma un minimālistiskais skanējums grupas diskogrāfijai ļāvis saglabāt oriģinalitāti un svaigumu arī nākamo desmitgažu mūzikas kopainā, iedvesmojot tādus 21. gs. mūziķus kā Džordijs Grīps (Geordie Greep), Black Midi un Bat for Lashes. Liels Blue Nile cienītājs ir populārās angļu grupas 1975 līderis Metijs Hīlijs (Matty Healy), kurš skotu trio atzinis par nozīmīgu 1975 iedvesmas avotu. 2024. gadā jaunās klausītāju paaudzes interesi par to veicināja slavenās amerikāņu dziesminieces Teilores Sviftas (Taylor Swift) dziesma Guilty As Sin, kurā autore, komentējot savas romantiskās attiecības ar M. Hīliju, atsaucas arī uz Blue Nile un dziesmu Downtown Lights.

Plašāko rezonansi pēc trio izjukšanas guvusi P. Bjūkenena individuālā darbība, kas gan aprobežojusies ar vienu albumu – minimālistiski atmosfērisku dziesmu krājumu Mid Air (2012), kura iecere autoram radusies, izstrādājot vairāku grupas Garbage solistei Šērlijai Mensonei (Shirley Manson) paredzētu skaņdarbu uzmetumus (sadarbība ar Š. Mensoni noslēdzās nerezultatīvi). Kā viesmākslinieks P. Bjūkenens piedalījies arī citu mūziķu ieskaņojumos, tostarp P. Geibriela albumā OVO (2000) un skotu grupas Texas hitā Sleep (2005).

P. Dž. Mors 2022. gadā izveidoja projektu PJ Moore & Co ar skotu komponistu Malkolmu Lindsiju (Malcolm Lindsay) un dziedātāju Maiku Makenziju (Mike McKenzie) – kopā viņi ieskaņojuši albumu When a Good Day Comes (2022).

R. Bells pēc Blue Nile izjukšanas mūzikā nav darbojies.

2018. gadā skotu laikraksts The Herald par visu laiku labāko skotu mūzikas albumu atzina Hats, bet reitinga ceturtajā vietā iekļāva A Walk Across the Rooftops.

Britu mūzikas žurnāls Uncut šos divus darbus ierindojis starp 500 ievērojamākajiem 20. gs. 80. gadu albumiem (The 500 Greatest Albums of the 1980’s, 2024); Hats minēts arī šā izdevuma 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (The 500 Greatest Albums of All Time, 2024).

P. Bjūkenens (vokāls, ģitāras, 1981–2008)

R. Bells (basģitāra, 1981–2008)

P. Dž. Mors (taustiņistrumenti, 1981–2004)

A Walk Across the Rooftops; Family Life; From a Late Night Train; Happiness; I Love This Life; I Would Never; Let’s Get Out Tonight; Over the Hillside; Saturday Night; She Saw the World; Stay; The Downtown Lights; Tinseltown in the Rain

A Walk Across the Rooftops (Linn, 1984); Hats (Linn, 1989); Peace at Last (Warner Bros., 1996); High (Sanctuary, 2004)