Teognīds bija sengrieķu dzejnieks, piederēja sengrieķu literatūras arhaiskajam periodam, kas datējams ar 7.–5. gs. vidu p. m. ē. Rakstīja elēģijas un gnomas jeb īsus teicienus, aforismus ar sociālpolitisku raksturu un ar vērtējošu, kritisku skatījumu, kas atspoguļoja tā laika grieķu sabiedrības nestabilitāti un satricinājumus. Viņa dzeja, kas saglabājusies līdz mūsdienām, tiek dēvēta par Teognīda korpusu (latīņu Corpus Theognideum jeb Theognidea). Latviski var tikt saukts arī par Teognidu. 

No Teognīda dzejas līdz mūsdienām saglabājies salīdzinoši daudz, taču vēsturiskas liecības par viņa izcelšanos ir niecīgas. Skaidri zināms, ka Teognīds cēlies no aristokrātu vidus, taču dzimšanas vieta un laiks ir diskutabli jautājumi. Jau antīkajos avotos pastāv varianti par Teognīda dzimšanas vietu. Bija divas Megaras – viena Atikas reģionā, otra – grieķu kolonija Sicīlijā. Platons (Πλάτων) dialogā “Likumi” (Νόμοι, ~ 360. g. p. m. ē.) norādīja, ka Teognīds cēlies no Sicīlijas Megaras, taču ir avoti, kas apstrīd šo viedokli. Mūsdienās vairums pētnieku uzskata, ka Teognīds cēlies no Megaras, kas atrodas Atikas reģionā. Tāpat antīkie avoti norāda, ka Teognīds dzīvoja ap 6. gs. vidu p. m. ē., taču dzejā ar viņa vārdu atrodami tādu vēsturisku notikumu apraksti, kas datējami ar 5. gs. p. m. ē. Iespējams, kādā dzīves posmā nonācis izsūtījumā.

Tāpat kā par Teognīda izcelšanos, arī par izglītību nav gandrīz nekādu ziņu. Var izteikt minējumus, balstītus viņa dzejā, ka viņš ieguvis sava laika aristokrātu aprindām atbilstošu izglītību – izglītojies dzejā, filozofijā, ētiskos un morālos jautājumos. Piemēram, Teognīda korpusa 769.–772. rindiņā autors atzinīgi vērtē savu izglītību un tas vērtību:

“Mūzu kalpam un sūtnim, kam īpaša gudrība dota,

Nevajag savtīgam būt, glabāt to vienīgi sev.

Nē, to vēl attīstīt klājas un parādīt citiem, un lietā

Darbīgi likt. Ko tas līdz, ja tikai pašam viss skaidrs?”

(Ābrama Feldhūna atdzejojums)

Teognīds rakstīja sengrieķu valodas joniskajā dialektā, izmantojot elēģiskā distiha dzejas pantu. Kopumā viņa dzejai raksturīgs pesimisms, aizvainojums un nosodījums, un caur šo prizmu tiek iztirzāti jautājumi par morāli, sabiedrību, draudzību, godaprātu, tikumu un citām tēmām. Dažkārt var novērot arī eposam raksturīgo iezīmju atdarinājumus, kas izpaužas arī izvēlē rakstīt joniskajā, nevis doriskajā dialektā, kas tika runāts Atikas reģiona Megarā.

Teognīds bija pirmais grieķu dzejnieks, kurš izrādīja interesi par savu darbu pēctecību un autorību. Tas lasāms Teognīda korpusa 19.–24. rindiņā:

“Kirn, lai zīmogs mans uzspiests ir spriedumiem maniem un vārdiem!

Tā tos nozagt neviens nevarēs slepus nekad,

Nedz arī, kaut ir bez vainas, tos pārtaisīt, sliktākus vēršot.

“Megaru Teognīds šīm vārsmām ir autors,” tad teiks

Ļaudis. “Tauta to pazīst un min viņa vārdu ar cieņu.”

Taču pa prātam būt visiem vēl nemāku es.”

(Ā. Feldhūna atdzejojums)

Parasti dzejā Teognīds kādu uzrunāja un pamācīja, lielākoties tas bija jauneklis Kirns (Κύρνος), saukts arī par Polipaīdu (Πολυπαΐδη), par kuru gandrīz nekas nav zināms. Dzejā uzrunāti arī citi vīrieši, daļa korpusa divrinžu sākušās ar uzrunu ὦ παῖ, ō pai, ko burtiski varētu tulkot kā ‘ak, zēn’, savukārt citās uzrunāti dievi, piemēram, Apollons (Ἀπόλλων), Artemīda (Ἄρτεμις), mūzas (Μοῦσαι) un citi.

Kirnam adresētā dzeja ataino aizvainota aristokrāta personību, svaidītu nemierīgajos laikos. Tā ar nicinājumu brīdina jaunekli Kirnu par zemākās klases ļaužu vardarbību un vulgaritāti. Tiek pretstatīti sabiedrības slāņi un morāles principi, izmantojot vārdus κακοί, kakoi ‘sliktie’ un ἀγαθοί, agathoi ‘labie’. Kirnam veltītie dzejoļi, visticamāk, paredzēti recitēšanai simpozijos – ierastā antīkās pasaules dzīru daļā, kurā pulcējās izglītotie, parasti tikai vīrieši, dzēra vīnu un teica runas.

Kirnam veltītā dzeja ietver ne tikai pamācības, bet arī mīlas motīvus, kas liecina par attiecībām, kas, iespējams, pastāvēja starp Teognīdu un Kirnu kā vecāku un jaunāku vīrieti. Tēma, kas atkārtojas šajos dzejoļos, ir nestabilitāte gan mīlā, gan draudzībā.

Atšķirībā no citiem sengrieķu dzejniekiem, Teognīda darbi līdz mūsdienām ir labi saglabājušies. Viņa dzeja līdzās Homēra (Ὅμηρος) un Hēsioda (Ἡσίοδος) eposiem un nezināma autora vai autoru dieviem veltītajai kolekcijai “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) tika saglabāta manuskriptos cauri vēlīnajai antikvitātei un Bizantijai. Diemžēl zem Teognīda vārda palikti arī citu dzejnieku darbi. Līdz mūsdienām nonākušais Teognīda korpuss, kas sastāv no aptuveni 1350 rindiņām, iedalīts divās grāmatās un ir diezgan dažāds tēmu un adresātu ziņā, bez visaptverošas struktūras un ar atkārtojumiem. Tāpēc antīkās literatūras pētnieki diezgan droši izsaka pieņēmumu, ka šī ir neviendabīga elēģiju kolekcija. Dažas no elēģijām ir ļoti īsas vai nepilnīgas, turklāt dažas no tām ir nevis Teognīda, bet gan citu sengrieķu dzejnieku rakstītas – Solona (Σόλων), Mimnerma (Μίμνερμος) un Tirtaja (Τυρταῖος). Kad tieši šis korpuss ieguva pašreizējo struktūru, nav zināms. Teognīda korpusa autorība ir diskusija ne tikai mūsdienu pētniekiem, bet tas bija apspriešanas vērts jautājums arī antīkajā senatnē, piemēram, Aristotelis (Ἀριστοτέλης) darbā “Eudēma ētika” (Ἠθικὰ Εὐδήμεια, ~ 340. gadu p. m. ē.) norādīja uz attiecīgām dzejas rindām un apgalvoja, ka tās ir Teognīda rakstītas.

Teognīda dzeja ir svarīgs sengrieķu elēģijas paraugs, kas atspoguļo tā laika Grieķijas vēsturiskos notikumus no aristokrāta skatupunkta. Līdzās sengrieķu literatūras arhaiskā perioda dzejniekiem, piemēram, Kallīnam (Κάλλινος), Tirtajam, Arhiloham (Ἀρχίλοχος), Mimnermam (Μίμνερμος) un Solonam, Teognīds savā ziņā pārveidoja sengrieķu literatūras gaitu – izmantojot elēģisko distihu, no eposa notika pāreja uz īsu dzejas formu. Izveidojās un nostiprinājās elēģija.

Teognīda dzeja atzīta, citēta un atdarināta jau antīkajā pasaulē, tāpat vēlāki antīkie autori apsprieda arī viņa dzimšanas vietu un dzejas autorību, kas liecina par zināmu dzejas ietekmi uz turpmāko sengrieķu literatūras attīstību. Arī romiešu dzejniekiem un filozofiem Teognīds bija pazīstams, un ap ēru miju parādījās pirmie sporādiskie dzejas tulkojumi latīņu valodā.

Teognīdam un Teognīda korpusam veltīti dažādi pētnieciski jautājumi, kas aktuāli arī mūsdienās, veltītas konferences, viņa dzeja iekļauta klasiskās filoloģijas programmās, tā tulkota un atdzejota dažādās modernajās valodās, sākot no renesanses. Daļa no Teognīda korpusa atdzejota arī latviešu valodā un publicēta divos izdevumos – Kārļa Strauberga sastādītajā krājumā “Grieķu lirika” (1922) un Ā. Feldhūna sastādītajā krājumā “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994).

Teognīda atspoguļojums mākslā ir ļoti mazs, turklāt šie portretējumi ir tikai priekšstati par to, kā Teognīds izskatījies. No antīkās pasaules saglabājies gleznojums uz kilika, māla dzeramā trauka, ar Teognīda dzejas citātu, tas datējams ar 5. gs. p. m. ē. Arī vēlākos gadsimtos Teognīda atainojums mākslā ir maznozīmīgs.