Pēc studijām Anatolija Lunačarska Teātra mākslas institūtā A. Leimanis strādāja par režisoru Irkutskas apgabala drāmas teātrī (1939–1941, mūsdienās – Иркутский академический драматический театр имени Н. П. Охлопкова), kurā bija veidojis arī savu diplomdarbu, saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgā, Drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī), bet Otrā pasaules kara dēļ pārcelšanās nebija iespējama. A. Leimanis bija arī Čeboksaru Jaunatnes teātra mākslinieciskais vadītājs (1941–1942, Чувашский театр юного зрителя имени Михаила Сеспеля), aktieris, režisors, direktora vietnieks Semipalatinskas apgabala drāmas teātrī (1942–1943, mūsdienās – Русский драматический театр им. Ф. М. Достоевского), režisors Omskas apgabala drāmas teātrī (1943–1944, mūsdienās – Омский академический театр драмы) un pēc tam režisors Valsts Latviešu ansamblī Maskavā (1944).
1944. gadā pēc atgriešanās okupētajā Latvijā viņš kļuva par vienu no Dailes teātra režisoriem (pirmā uzvestā luga bija “Hodža Nasredins” (Здравствуй, Ходжа Насреддин!, dramaturgi Leonīds Solovjovs, Леонид Соловьев, Viktors Vitkovičs, Виктор Виткович) ar Leonīdu Leimani – tobrīd arī Dailes teātra direktoru – galvenajā lomā, pirmizrāde 06.05.1945.), tur nostrādāja līdz 1946. gadam. Bija galvenais režisors Jaunatnes teātrī (1946–1947), mākslinieciskais vadītājs Muzikālās komēdijas teātrī Rīgā (1947–1950), pēc tam Valsts cirkā (1952), tad mākslinieciskais vadītājs Jelgavas teātrī (1952–1953); iestudēja izrādes daudzos Latvijas teātros: Drāmas, Rīgas Valsts operetes, Krievu drāmas teātrī Rīgā, kā arī Valmieras, Liepājas, Daugavpils teātrī.
No 1954. gada uzsāka darbu Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studijā (no 1958. gada Rīgas kinostudija), bija otrais režisors, vadīja filmu dublāžas. Pirmais darbs kino režijā bija īsmetrāžas populārzinātniskā filma “Atzītā kļūda” (1959) par ugunsdrošības tēmu, kas tika veidota pēc Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPRS) Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības pārvaldes pasūtījuma. A. Leimaņa spēlfilmu ieceru vidū bija gan “Zvejnieka dēls”, gan “Pūt, vējiņi” ekranizācijas, tomēr neviena no tām netika pieņemta. A. Leimaņa pirmā inscenētā pilnmetrāžas filma “Cielaviņas armija” pabeigta 1964. gadā. Lai arī A. Leimanis nebija filmas scenārija idejas autors, tajā bija ievīta viņa bērnības gadu pieredze Krievijā. Kopumā A. Leimanis ir režisējis astoņas pilnmetrāžas spēlfilmas Rīgas kinostudijā, lielākoties par vēsturiskām tēmām, kā arī vienu īsmetrāžas dokumentālo filmu. Pēc pēdējās filmas “Atklātā pasaule” (1979) uzņemšanas A. Leimaņa turpmākie pieteikumi (tai skaitā “Skroderdienas Silmačos”) atbalstu neguva, un režisors darbu studijā pārtrauca. Savu darbu kino A. Leimanis ir raksturojis: “Manu sagrauto sapņu laiks – tā es gribu nosaukt to savu dzīves posmu, kas saistīts ar kino. Tik daudz bija ieceru, kurām ar sajūsmu ķēros klāt un kurām nebija lemts piepildīties.”
Nozīmīga ir A. Leimaņa pedagoģiskā darbība; viņš vadīja aktieru un režisoru kursus Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1948–1957), bija katedras vadītājs (1971–1973). Viņa audzēkņu vidū ir Jānis Streičs, Ēriks Lācis, Arnolds Burovs, Kārlis Pamše, Pēteris Pētersons, Tīna Hercberga, Aloizs Brenčs, Imants Krenbergs, Māra Zemdega, Uldis Lieldidžs, Juris Lejaskalns un citi nozīmīgi Latvijas teātra un kino režisori un aktieri.