Tālava vairākkārt minēta Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) 13. gs. pirmajos gadu desmitos. Letu zeme (terram Letthorum), ko saukuši par Tālavu (terram, que Tolowa dicitur) aptvēra daļu no Ziemeļvidzemes un Gaujas vidusteces apgabalu. Tās teritoriju šķērsoja Gaujas satiksmes un tirdzniecības ceļš. Tālavas vecākais bija Tālibalds (literatūrā arī Tālivaldis; senior provincie, Talibaldus de Beverin, Thalibald de Tolowa). Tālavieši maksāja meslus Novgorodas un Pleskavas kņaziem. Tālava iesaistījās karagājienos uz kaimiņu zemēm un bija pakļauta igauņu, lietuviešu un krievu iebrukumiem.

Tālavas vārdam ir līdzība ar vairākiem Pleskavas apgabala toponīmiem (upes Tolba, Tolbica, Tolva, ezers Talabskoe, apdzīvota vieta Talbica). Šos toponīmus valodnieki etimoloģiski saista gan ar somugru vārdiem talvi (‘ziema’), tulvi (‘pieteka’, ‘plūdi’), gan ar baltu valodas vārdiem ar nozīmi tal/tol (‘tāls’), awa (‘ūdens’, ‘upe’).

Tālavas ģeogrāfiskās robežas nosakāmas tikai aptuveni. To noteikšanai svarīgas ir Indriķa Livonijas hronikas ziņas, 1224. gada zemju dalīšanas līgums starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni un 1259. gada dokuments, kurā precizētas katrai pusei piederošās teritorijas. Avotos minēts Burtnieku ezers (Astyerwe) un vairāk nekā 20 apdzīvotu vietu.

Rietumos Tālava robežojās ar lībiešu un latgaļu novadiem (Cēsis, Idumeja, Imera). Imera, kas atradās pie Jumaras upes, kā latgaļu apdzīvots apgabals veidojies tikai 12. gs. otrajā pusē. Daļa vēsturnieku to uzskata par patstāvīgu, citi – par Tālavas daļu. Pēc Indriķa Šterna domām Imera bijusi kristīgās draudzes novads Tālavā. Ziemeļos Burtnieku ezers, Sedas upe un Gauja Tālavas latgaļus šķīra no igauņu zemēm. Uz austrumiem no Tālavas atradās Atzeles zeme. Pastāv viedoklis, ka Tālava bijusi savienībā ar Atzeli. Dienvidu pusē kaimiņi bija Jersikas zemes latgaļi, robeža gājusi aptuveni no Pededzes lejteces virzienā uz Tirzas augšteci un gar Ogres augšteci tālāk virzienā uz Cēsīm.

Par Tālavas centrālo novadu tiek uzskatīta Trikāta ar Beverīnas pili, kurā mita Tālibalds, viens no ietekmīgākajiem dižciltīgajiem Tālavā. Tomēr hronists viņu nesauc par valdnieku (rex), bet tikai par vecāko (senior). Tālavas pilsnovadi vairāk vai mazāk pakļāvās kāda novada vecākajam. Hronikas apraksti liecina par Tālibalda centieniem koncentrēt varu savās rokās un izrīkot karadraudzi. Tālibaldu igauņi nogalināja Beverīnas pilī 1215. gadā. Tālibaldam bijuši trīs vai četri dēli. Indriķa Livonijas hronikā vārdos nosaukti trīs – Varibuls (Waribule), Ramēķis (Rameko, Rameke), Drivinalds (Drivinalde).

“Beverīna” ir latinizēts viduslejasvācu valodas ietekmē pārveidots latgaļu pils Bebrīnas nosaukums. Valodnieki vārda sakni saista ar vārdu “bebrs”. Tālavas teritorijā vietvārdi ar nozīmi “bebrs” pie hipotētiskajām Beverīnas pilsvietām parādās tikai 17. gs. Beverīnas lokalizācijas jautājums ir viens no strīdīgākajiem Latvijas vēsturiskajā ģeogrāfijā kopš 18. gs. No Indriķa Livonijas hronikas izsecināms, ka tā atradusies Trikātas novadā, nozīmīga ceļa tuvumā, ap 30–35 km no Cēsīm un divtik tālu no igauņu zemēm. Pie Beverīnas pulcējies karaspēks un sākti karagājieni, kā arī slēgts miers. Beverīnā tika glabāts kara laupījums. Pils divreiz aplenkta un 1216. gadā nodedzināta. Pēc nopostīšanas tās vārds hronikā netiek minēts. Tiek pieņemts, ka Beverīnai jābūt spēcīgam un samērā lielam nocietinājumam. Hronika vēstī, ka Beverīnā bieži uzturējies Imeras priesteris un Cēsu pils pārvaldnieks ordeņbrālis Bertolds (Bertoldus).

Pastāv daudzas pils lokalizācijas versijas: Burtnieku ezera apkārtne (Johans Gotfrīds Arnts, Johann Gottfried Arndt, Augusts Vilhelms Hupels, August Wilhelm Hupel), Celītkalns pie Vijciema (Pēteris Abuls), Tanīskalns (Ernests Brastiņš, Eduards Šturms, Gints Skutāns), Kauguru Pekas kalns (Voldemārs Dāvids Balodis, Francis Balodis), Valmiera (Jūlijs Krieviņš (Lietgalietis), Armīns Tūlse, Armin Tuulse), Trikāta (Karls fon Lēviss of Menārs, Karl von Löwis of Menar, Ēvalds Mugurēvičs, Jānis Graudonis), Vaidavas pilskalns (Karls Georgs fon Zīverss, Jakob Carl Georg Graf von Sievers, Augusts Bīlenšteins, Johannes Gottfried August Bielenstein, Pēteris Stepiņš), Cimpēnu pilskalns (Muntis Auns), Viļumu pilskalns (Juris Urtāns), Drusku pilskalns (Arnolds Eizenšmidts) u. c. Daļai no hipotētiskajām vietām nav pilskalna pazīmju vai pilskalnā nav konstatēta 12.–13. gs. apdzīvotība. Vairāku vietu novietojums neatbilst Indriķa Livonijas hronikas aprakstiem.

No hipotēzēm par Gaujas labo krastu lielāku atbalstu pētnieku vidū guvusi hipotēze par Vaidavas pilskalnu, taču šo pilskalnu ar Beverīnu liedz saistīt pilskalna nocietinājumu sistēma, kas ir tipiska vācu viduslaiku nocietinājumiem, ko apliecināja arī veiktie izrakumi pilskalnā.

Noturīga bija hipotēze par Pekas kalnu, ko, pamatojoties uz izrakumiem pilskalnā, ilgstoši aizstāvēja F. Balodis. Ē. Mugurēvičs paudis domu, ka pilskalna nosaukums varētu būt saistīts ar Beverīnas vecākā Paikes vārdu (de Beverin senior Paike). Pekas kalns neizceļas ar spēcīgu nocietinājumu izbūvi. Pils nav atradusies nozīmīgu sauszemes ceļu krustpunktā. Pilskalna augšējais slānis tiek datēts ar 15.–16. gs. F. Baloža dotajam apakšējā slāņa datējumam ar vēlo dzelzs laikmetu nav pamatojuma līdzšinējo izrakumu materiālā.

Literatūrā dominējošā Trikātas hipotēze ietver vairākas pretrunas. Rakstītajos avotos nav ziņu par pils atrašanos Trikātā. Mūra pils celta vietā, kādā parasti tikušas celtas arī latgaļu koka pilis, tomēr citu arheoloģisko pierādījumu senākas pils esamībai nav. Trikāta attāluma ziņā līdz Cēsīm un Sakalai neatbilst hronikas aprakstam. Hronikā Beverīna un Trikāta minētas kā divas atsevišķas vietas: igauņi, aplaupījuši Tālibaldu Trikātā, sapulcējās pie Beverīnas pils.

Starp pārliecinošāk pamatotām ir Raunas Tanīskalna hipotēze. Tanīskalns atbilst pētnieku pieņēmumam par Beverīnu kā spēcīgu nocietinājumu, tas ir viens no varenākajiem Vidzemes pilskalniem. Rauna atradusies satiksmes ceļu krustpunktā, vietas nozīmību apliecina vēlāk netālu no pilskalna uzceltā viena no svarīgākajām arhibīskapa mūra pilīm (Ronneburg). Tanīskalna hipotēzes vājās puses: pilskalns atrodas ārpus Trikātas novada, zemju dalīšanas rezultātā Trikāta un Beverīna nonāca ordeņa rokās, bet Rauna atradās bīskapa daļā. Arheoloģiskajos izrakumos Tanīskalnā konstatētas daļēji nodegušas 13. gs. celtņu paliekas, kā arī pilskalna apdzīvotība vēl 14. gs. Beverīna pēc nopostīšanas netiek pieminēta rakstītajos avotos.

Analizējot rakstītos avotus, toponīmiskos materiālus un arheoloģisko pieminekļu izvietojumu un raksturu, Beverīnas lokalizācijas vieta pārliecinoši nav pierādīta. Vidzemes teritorijā, kur būtu meklējama Beverīna, pilskalni ir maz arheoloģiski rakti, to izpēte ieviestu lielāku skaidrību.

Teritorijas uz ziemeļiem no Trikātas līdz Burtnieku ezeram bijušas Tālibalda dēlu Ramēķa un Drivinalda pārvaldījumā. Burtnieku novads bija Tālavas zemes robežnovads, caur kuru vedis senais ceļš no Gaujas uz igauņu zemēm Sakalu un Ugauniju. Latgaļi šīs zemes bija apguvuši vēlu, nav zināmi spēcīgi nocietinājumi. Uz iespējamiem kapulaukiem norāda latgaļu senlietu atradumi Rencēnos, Jērcēnos u. c. Teritorijā tiek lokalizēti zemju dalīšanas dokumentā minētie ciemi Balaten un Kallia.

Uz austrumiem no Trikātas atradies Vijciema pilsnovads, kas sniedzies līdz Gaujas lokam, kur pie apdzīvotas vietas Cirkaļiem Ē. Mugurēvičs lokalizējis 1224. gada dokumentā minēto ciemu Cirvigule. Šajā teritorijā zināms pilskalns Celitkalnā un 13.–14. gs. kapulauks pie Jaunbemberiem. A. Bīlenšteins un vēlāk arī citi pētnieki pilskalnu saistīja ar zemju dalīšanas dokumentā minēto ciemu pie Vijas upes.

Apdzīvotāka bijusi Raunas, Gulbenes, Piebalgas, Dzērbenes apkārtne, kur zināmi vairāki pilskalni un kapulauki. Šajā apgabalā viena no lielākajām un spēcīgi nocietinātām latgaļu pilīm atradusies Raunas Tanīskalnā. Pilskalns bijis apdzīvots 7.–14. gs. Literatūrā nostiprinājies uzskats, ka pilskalnā atradusies hronikā vienreiz minētā latgaļu vecākā Rūsiņa Sotekles pils (Sotekele). Pils apdzīvota līdz arhibīskapa mūra pils uzcelšanai. Saskaņā ar 14. gs. sākuma dokumentu Sotekles pils atradusies arhibīskapa teritorijā, dienvidos no Gaujas un austrumos no Trikātas. Šiem nosacījumiem vislabāk atbilst Tanīskalns. Sotekles vecākais Rūsiņš hronikā nosaukts par drošsirdīgāko no letiem, minēts arī, ka viņam bijusi sava karadraudze (amici Russini). 1208. gadā Rūsiņš iesaistījies savienībā ar Zobenbrāļu ordeni, piedalījies militāros gājienos, lai cīnītos pret igauņiem, bet 1212. gadā Autines sacelšanās laikā viņš ar saviem vīriem cīnījās pret krustnešiem un gāja bojā.

Gulbenes pilsnovads (Gulbana) atradās uz senā satiksmes ceļa starp Cesvaini un Alūksni. Novada centrālā pils tiek saistīta ar Gulbenes pilskalnu, kurā 14. gs. Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili (Schwanenburg). Arheoloģiski šī vieta nav pētīta. 13. gs. rakstītajos avotos nav ziņu par pili un pilsnovada robežām. Gulbenes tuvākajā apkārtnē izceļas Beļavas (Kārtenes) pilskalns, kura biezais un intensīvais kultūrslānis apliecina pils nozīmību. Pieļaujams, ka pilskalns bijis kāda Tālavas pilsnovada centrs.

1224. gada dokumentā minētā Prebalge tiek saistīta ar Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas apkārtni un Vecpiebalgas pilskalnu kā centrālo pili. Pilskalns atrodas nozīmīgu seno ceļu Rīga–Pleskava un Koknese–Cēsis krustojumā. Iespējams, ka pilskalns kā nocietinājums izmantots līdz pat 14. gs., kad Vecpiebalgā Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili. Novads aptvēra mūsdienu Vecpiebalgas, Kaives, Inešu, Jaunpiebalgas, Taurenes un daļēji Zosēnu un Dzērbenes pagastus. Novadā zināmi vairāk nekā 10 kapulauki, veiktie arheoloģiskie izrakumi apliecina to izmantošanu laikā no 9. gs. līdz 13. gs. sākumam. Par novadā zināmo pilskalnu hronoloģiju trūkst ziņu.

Tālavas novada centrālajā daļā atradās Smiltenes novads. Viduslaiku rakstītajos avotos minētā castrum Smiltiselle tiek saistīta ar Cērtenes pilskalnu. Pilskalna iespaidīgums un nocietinājumu izbūve līdzīga pilskalniem, kādi bija novadu centros 13. gs. sākumā. 19. gs. pilskalnā vācbaltiešu pētnieki Adalberts Becenbergers (Adalbert Bezzenberger) un A. Bīlenšteins veikuši izrakumus, bet ziņas par tiem nav saglabājušās. Smiltenē 14. gs. Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili. Novads bijis mežains un mazapdzīvots.

Tālavas zemju dalīšanas dokumentos minētās 12 ciemu vietas (Gibbe, Jovnate, Jeie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zurvegale, Metsene, Gulbana, Jazoa, Prebalge) Ē. Mugurēvičs lokalizējis dažādās Tālavas zemes robežu vietās, savukārt G. Skutāns tās saistījis ar kompaktu apgabalu Dzērbenes, Taurenes un Vecpiebalgas pierobežā ar Jersikas zemi.

Vidējā dzelzs laikmetā vēlāko Tālavas zemes teritoriju apdzīvoja Baltijas somi. Tiem raksturīgos akmeņu krāvuma kapulaukus nomainīja latgaļu līdzenie kapulauki. Gaujas kreisā krasta apgabalā latgaļi ienāca 8.–9. gs. Kapulauku un pilskalnu izplatība liecina par samērā blīvu apdzīvotību. Turpretī teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas bija mazapdzīvotas. Latgaļi šīs teritorijās sāka apgūt tikai 12. gs. Tālavas ziemeļu daļā reģistrēti tikai daži pilskalni un iespējamie latgaļu līdzenie kapulauki.

Pirms Tālavas pakļaušanas krustneši bija izveidojuši savas ietekmes sfēras. 1207. gadā Cēsis nonāca Zobenbrāļu ordeņa valdījumā, bet Rīgas bīskaps 1208. gadā panāca Imeras latgaļu kristīšanu. Lai realizētu tālākus plānus, bīskaps un ordenis izmantoja nesaskaņas starp latgaļiem un igauņiem. Veidojoties sadarbībai ar latgaļu dižciltīgo virsslāni, ordeņa vadība Tālavu iesaistīja asiņainos karos ar igauņiem, kas ar pārtraukumiem ilga 20 gadus un stipri izpostīja Tālavas zemi. 1214. gadā Tālibalda dēli atteicās no pareizticības, pieņēma katoļticību un kļuva par Rīgas bīskapa vasaļiem. Par Tālibalda ticību Indriķa Livonijas hronikā nav ziņu. Lai panāktu kristīšanos katoļticībā un pakļaušanos, tālaviešiem tika noteiktas zemākas nodevas (pūrs labības no divzirgu zemes). 1224. gadā Tālava tika sadalīta starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Bīskaps atzina Novgorodas un Pleskavas krievu tiesības meslu ievākšanai Tālavas teritorijā. Mesli tika ievākti līdz pat 13. gs. beigām.

Zemju dalīšanas rezultātā Rīgas bīskaps ieguva divas trešdaļas no Tālavas zemēm, bet atlikusī trešdaļa nonāca Zobenbrāļu ordeņa valdījumā. Ordenis ieguva stratēģiski svarīgo Gaujas tirdzniecības ceļu un koridoru turpmākiem karagājieniem uz igauņu un Novgorodas zemēm. Zemes ap Burtnieku ezeru, Valmiera, Lugaži, Trikāta nonāca ordeņa rokās un tika pievienotas Cēsu komturejai. Trikāta, Burtnieki un Valmiera kļuva par nozīmīgākajiem ordeņa pārvaldes centriem abpus Gaujai, šajās vietās tika uzceltas mūra pilis. 13. gs. beigās Tālavas ordeņa daļā kā draudžu centri tika uzceltas baznīcas Valmierā, Burtniekos, Trikātā. Rīgas bīskaps saņēma lielu daļu no Gaujas baseina augšteces teritorijas. Rauna, Smiltene, Piebalga kļuva par nozīmīgākajiem bīskapa varas un saimnieciskās dzīves centriem, kuros, lai veicinātu katolicisma iesakņošanos, tika uzceltas arī mūra baznīcas.

Beverīnas varonīgā aizstāvēšana 1208. gadā, hronikā aprakstītā priestera muzicēšana cīņu laikā un beverīniešu uzvara, piešķīrusi patriotisku skanējumu Beverīnas un Tālavas vārdam. Vēsturisko notikumu iespaidā mākslinieki radījuši virkni mākslas darbu, kas uzturējuši pašapziņu tautai svarīgos brīžos mūsdienās. Dzejnieks Auseklis sarakstījis dzejoli “Beveriņas dziedonis” (1876). Komponists Jāzeps Vītols 1891. gadā ar dzejoļa vārdiem sacerējis dziesmu “Beverīnas dziedonis” jauktajam korim un orķestrim. Rūdolfs Blaumanis radījis patriotisko balādi “Tālavas taurētājs” (1902). Ar tādu pašu nosaukumu un idejisko saturu radīta animācijas filma (1988, režisors un scenārija autors Ansis Bērziņš), uzrakstīta kora dziesma (komponists Raimonds Pauls), veidots koncertuzvedums (2018, komponists un idejas autors Arnis Mednis).

20. gs. 30. gados nacionālpatriotisma ietekmē un kā apliecinājums latviešu dziļajām saknēm savā zemē radīti vairāki glezniecības darbi. Arvīds Gusārs gleznojis Tālibaldu stāvam pie pils sienas un lūkojamies uz savas zemes plašumiem (“Tālivaldis”, publicēta žurnālā “Atpūta”, 03.08.1934.). Ludolfs Liberts radījis Beverīnas Tālivalža portretu (1935–1937), kas tika novietots Rīgas pilī, bet tā liktenis nav zināms.

1927. gadā tika uzņemta dokumentālā filma “Senču pilskalnā”, kurā iemūžināja profesora F. Baloža vadītos arheoloģiskos izrakumus vienā no iespaidīgākajiem Tālavas pilskalniem – Raunas Tanīskalnā (operators Jānis Sīlis).

2011. gadā Trikātas centrā tika uzstādīta tēlnieka Andra Vārpas granītā kaltā, 2,4 m augstā Tālavas valdnieka skulptūra, kurā attēlots krēslā sēdošs vīrs ar likteņputnu vanagu uz pleca.

13. gs. notikumiem Tālavā veltīts Jāņa Mauliņa vēsturiskais romāns “Tālava” (1990). Neatgriezeniskās pārmaiņas Latvijas sentautu dzīvē atainotas Jāņa Lejiņa triloģijā “Zīmogs sarkanā vaskā”: “Brāļi” (2001), “Ķēniņš” (2004), “Rūnas” (2009). Stāsts par Tālavu un tās valdnieku risinās uz plašu vēsturisko notikumu un sociālpolitisko spēku spēļu fona.