20. gs. 50. gados Džīns Vinsents nespēja pilnvērtīgi konkurēt ar rokenrola lielākajām slavenībām, taču bija ar spilgtu izpildītājtalantu un skatuves personību apveltīts mūziķis, kura jaunrade sniegusi tālejošu ietekmi daudziem nākamo paaudžu māksliniekiem. Mūsdienās visbiežāk pieminēts kā klasiskā rokenrola hita Be Bop a Lula oriģinālizpildītājs un līdzautors.

V. Kradoks jau bērnībā aizrāvās ar kantri, ritmblūzu un gospeļmūziku un agrīnā pusaudža vecumā apguva ģitārspēli, tomēr savu nākotni ar mūziku vēl nesaistīja. 17 gadu vecumā viņš pieteicās dienestam ASV kara flotē un tika dislocēts Korejas karadarbības teātrī (aktīvā militārdarbībā nepiedalījās). 1955. gadā V. Kradoks atvaļinājuma laikā piedzīvoja motocikla avāriju, smagi savainojot kreiso kāju; lai arī no tās amputācijas izdevās izvairīties, visu atlikušo mūžu viņš kliboja, bija spiests valkāt metāla ortozi un lietot pretsāpju medikamentus.

Traumas dēļ demobilizējies no dienesta flotē, divdesmitgadīgais jaunietis sāka dziedāt un spēlēt ģitāru kantri grupā Gene Craddock and the Virginians, kas regulāri muzicēja Norfolkas radiostacijas pārraidēs. Savukārt radio dīdžejs “Šerifs” Tekss Deiviss (“Sheriff” Tex Davis) kļuva par viņu menedžeri. 1956. gada sākumā Gene Craddock and the Virginians ieskaņoja dziesmas Be Bop a Lula demoversiju – tā ļāva noslēgt līgumu ar Capitol Records, kas, tāpat kā vairums citu amerikāņu ierakstu kompāniju, meklēja jaunu, ar nupat milzīgu slavu iemantojušo Elvisu Presliju (Elvis Presley) konkurētspējīgu dziedātāju.

1956. gadā, sākot profesionālas ierakstu sesijas, V. Kradoks pieņēma skatuves vārdu Džīns Vinsents, bet Virginians tika pārdēvēta par The Blue Caps (no angļu ‘zilās cepures’) – nosaukums ir atsauce uz ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera (Dwight David Eisenhower) iecienīto golfa cepuri; uzstājoties līdzīgas galvassegas valkāja arī grupas dalībnieki.

Pirmajā oficiālajā ierakstu sesijā Dž. Vinsents un grupa ieskaņoja vairākas dziesmas, tostarp Woman Love un Be Bop a Lula, kas tika izdotas debijas singlā (1956). Lai arī mūziķi un viņu menedžeris par komerciāli daudzsološāku uzskatīja otro, ierakstu kompānija singla A pusei izvēlējās Woman Love. Tomēr vairums radio dīdžeju deva priekšroka B pusē iekļautajai Be Bop a Lula – vidēja tempa rokabilī dziesmai, kuras protagonists apjūsmo savu draudzeni. Konservatīvi noskaņotā publikā un medijos dziesmas teksta poētiskā un saturiskā kvalitāte līdz ar bezjēdzīgi kalambūrisko un bieži atkārtoto nosaukuma frāzi tika izsmieta kā rokenrola infantilisma apliecinājums, taču, pateicoties Dž. Vinsenta jutekliskajam, jauneklīgi izaicinošas enerģijas piesātinātajam dziedājumam un Blue Caps kompetentajai spēlei, tā sasniedza Billboard poptabulas septīto vietu, nodrošinot grupai iespēju piedalīties vienā no pirmajām slavenajām tā dēvētajām rokenrola spēlfilmām “Meitene nepalīdzēs” (The Girl Can’t Help It, režisors Frenks Tešlins, Frank Tashlin, 1956) un kļūstot par folklorisku rokenrola paaudzes vērtību.

Vēlāk Be Bop a Lula iedziedājušas dažādu tautību rokenrola prominences: amerikāņi Džerijs Lī Lūiss (Jerry Lee Lewis), Karls Pērkinss (Carl Perkins) un The Everly Brothers, anglis Klifs Ričards (Cliff Richard), francūzis Džonijs Halidejs (Johnny Hallyday), itālis Adriano Čelentano (Adriano Celentano), latvieši The Swamp Shakers un citi. Savukārt The Beatles mūziķa Pola Makartnija (Paul McCartney) memuāros minēts, ka tas bijis viņa pirmais 14 gadu vecumā nopirktais singls, turklāt dziesma bijusi arī otra Beatles līdera Džona Lenona (John Lennon) pusaudža gadu grupas The Quarrymen repertuārā. 60. gadu sākumā Be Bop a Lula, tāpat kā vairākus citus Dž. Vinsenta repertuāra skaņdarbus, izpildīja arī vēl mazpazīstamie The Beatles, bet pēc grupas izjukšanas Dž. Lenons un P. Makartnijs to iekļāva soloalbumos.

Neraugoties uz Be Bop a Lula hrestomātisko statusu, tās autorpiederība ir neskaidra. Dažās intervijās Dž. Vinsents minējis, ka pats sacerējis dziesmas mūziku un tekstu, tomēr izplatītāks ir pieņēmums, ka mūziku, pēc motocikla avārijas ārstējoties flotes hospitālī, tiešām sacerējis Dž. Vinsents, bet tekstu, kura varones prototips bijusi kāda striptīza dejotāja, sarakstījis Donalds Greivzs (Donald Graves) – vēl viens hospitāļa pacients, kurš savas autortiesības par dažiem desmitiem dolāru pārdevis T. Deivisam. Vairumā izdevumu kā autori minēti Dž. Vinsents un T. Deiviss, bet dažreiz kā trešais līdzautors uzrādīts arī D. Greivzs, kura vārds rokmūzikas vēsturē figurē tikai šīs dziesmas dēļ.

Darbības turpinājumā Dž. Vinsents ieskaņoja vairākus mūsdienās par rokabilī un rokenrola klasiku uzskatītus singlus (Race with the Devil, 1956; Bluejean Bop, 1956; Crazy Legs, 1957; Dance to the Bop, 1957, un citi) un albumus (Bluejean Bop!, 1956; Gene Vincent and the Blue Caps, 1957; Gene Vincent Rocks! And the Blue Caps Roll, 1958, un citi). Taču neviens no šiem ierakstiem nespēja pietuvoties debijas singla popularitātei. Viņa vienīgais Billboard Top 20 singls pēc Be Bop a Lula bija Lotta Lovin (1957, autore Bernisa Bedvella, Bernice Bedwell).

Gan šajā laikā, gan vēlāk karjeru apgrūtināja temperamentīgā skatuves priekšnesuma nogurdinātās kājas sāpes, kuru dēļ nācās atcelt koncertus, medikamentu un pēc tam arī alkohola atkarība, kā arī impulsīvi nesavaldīgā personība un ģimenes dzīves sarežģījumi (neilgajā mūžā Dž. Vinsents bija precējies un šķīries četras reizes). Jau 1956. gada nogalē beidzās viņa sadarbība ar menedžeri T. Deivisu un pasliktinājās attiecības ar Blue Caps mūziķiem. 1958. gadā dziedātāju piemeklēja arī finanšu problēmas un, nespējot nomaksāt nodokļus un Blue Caps algas, viņš zaudēja māju un grupu. Turpmāk Dž. Vinsents ierakstīja darbus un koncertēja ar dažādiem mūziķu sastāviem, taču, mazinoties rokenrola un rokabilī aktualitātei, vairs nepiedzīvoja nevienu hitu ASV.

Veiksmīgāka bija Dž. Vinsenta karjera ārpus ASV. 20. gs. 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā viņš bija starp pirmajiem amerikāņu rokenrola izpildītājiem, kas daudz un veiksmīgi koncertēja arī citās valstīs (Austrālijā, Japānā, Dienvidāfrikā); ļoti iecienīts Dž. Vinsents bija Eiropā, īpaši Francijā un Lielbritānijā, kur viņam bija vairāk hitu un plašāka publika nekā dzimtenē.

1959. gada beigās dziedātājs uzsāka četru mēnešu turneju pa Lielbritāniju un kļuva par regulāru britu televīzijas mūzikas pārraides “Zēns satiek meitenes” (Boy Meets Girls) dalībnieku; šajā raidījumā viņš arī pirmoreiz uzstājās vēlāk slavenajā melnajā ādas kostīmā. Nākamā gada sākumā viņam šajā turnejā pievienojās Edijs Kokrans (Eddie Cochran) – abus mūziķus vienoja draudzība kopš dalības filmā “Meitene nepalīdzēs”, un abi arī agrāk bija kopā koncertējuši, turklāt E. Kokrans bija piedalījies Dž. Vinsenta ierakstos. 1960. gada aprīlī pēc turnejas pēdējā koncerta abi cieta taksometra avārijā; E. Kokrans gūto traumu dēļ gāja bojā, bet Dž. Vinsents negadījumā vēl vairāk savainoja jau agrāk traumēto kāju, kā arī atslēgas kaulu un vairākas ribas.

Arī turpmāk Dž. Vinsenta karjera visciešāk bija saistīta ar Lielbritāniju, kur viņš izdeva vairākus Top 20 hitus (veiksmīgākais no tiem bija kantri standarts Pistol Packin’ Mama – sākotnēji iecerētu kā duetu ar E. Kokranu, pēc drauga nāves Dž. Vinsents to 1960. gadā ieskaņoja kā solo singlu ar britu mūziķiem) un intensīvi koncertēja, 1962. gadā kopā ar Beatles uzstājoties Liverpūles klubā The Cavern; iepriekš Dž. Vinsents un Beatles bija kopā uzstājušies Hamburgas (Vācija) klubā Star Club.

1963. gadā, beidzoties līgumam ar Capitol Records, dziedātājs nespēja nodibināt pastāvīgas attiecības ne ar vienu ierakstu kompāniju, un viņa muzikālās darbības rezonanse kļuva arvien niecīgāka, turklāt to nespēja veicināt arī konsekventāka pievēršanās kantri repertuāram. 

Karjeras vēlīnā perioda nozīmīgāko uzstāšanos Dž. Vinsents aizvadīja Toronto rokenrola atdzimšanas festivālā (Toronto Rock and Roll Revival festival, Kanāda) 1969. gada rudenī. Taču dzīvesveida, alkohola un veselības problēmu nogurdinātais mūziķis bija vājā profesionālā formā un nespēja konkurēt ne ar 50. gadu slavenībām Litlu Ričardu (Little Richard), Čaku Beriju (Chuck Berry), Bo Didliju (Bo Diddley) un Dž. L. Lūisu, ne aktuālajām rokzvaignēm The Doors; Dž. Lenona un Joko Ono (Yoko Ono) supergrupu Plastic Ono Band un Chicago.

60. gadu beigās dziedātājs pēc vairākiem Anglijā nodzīvotiem gadiem atgriezās ASV, taču karjeras augšupeju vairs nepiedzīvoja. Dž. Vinsents nomira 36 gadu vecumā plīsušas kuņģa čūlas un sirdskaites dēļ.

Tāpat kā Bils Heilijs (Bill Haley), K. Pērkinss un citi 50. gadu rokabilī mākslinieki, Dž. Vinsents savā mūzikā apvienoja kantri, ritmblūzu, dūvapu un gospeļmūziku, tāpat kā E. Preslijs, viņš vienlīdz pārliecinoši dziedāja gan strauja tempa rokenrolu, gan melodisku kantri un liriskas balādes. Taču viņa repertuāram un izpildījumam piemita atšķirīga, agresīvāka un enerģiskāka ekspresija, ko visvairāk noteica straujāks un akcentētāks bīts, kā arī izteiksmīgi ātra un virtuoza elektriskās ģitāras spēle.

Svarīga loma Dž. Vinsenta panākumos bija grupai Blue Caps, kas līdz ar B. Heilija pavadītājsastāvu The Comets bieži minēta kā viens no pirmajiem ievērojamiem rokenrola izpildītājansambļiem. Savukārt Blue Caps oriģinālsastāva ģitārists Klifs Galups (Cliff Gallup), kurš gan grupā muzicēja tikai nepilnu gadu (toties šajā laikā tapa vairums Dž. Vinsenta ievērojamāko ierakstu), bija starp pirmajiem, kas, izmantojot kantri un blūza spēles paņēmienus, izkopa jaunu, turpmāk tieši ar rokabilī un rokenrolu asociētu spēles tehniku.

Dž. Vinsents ievērojams arī kā mākslinieks, kurš iedibināja vairāku nākamo paaudžu roka kultūrā arhetipisku mūziķa publisko tēlu: melns ādas apģērbs, noslēpumaina, ārēji draudīga personība ar neprognozējami spontānu, nereti pašdestruktīvu uzvedību. Par spīti traumētajai kājai, uzstājoties dziedātājs bieži veica pēkšņus izklupienus un lēcienus no klavierēm, vārtījās pa skatuvi, mētāja mikrofona statīvu un demonstrēja citus vēl neierastus skatuviskos paņēmienus, kas turpmāk kļuva par rokmūzikas priekšnesuma neatņemamu sastāvdaļu. 

1997. gadā Dž. Vinsents kļuva par pirmo Rokabilī slavas zālē (Rockabilly Hall of Fame) uzņemto mūziķi. 1998. gadā viņš uzņemts arī Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame); 2012. gadā par tās biedriem kļuva arī Blue Caps dalībnieki.

Angļu pankroka un jaunā viļņa mūziķis Ians Djūrijs (Ian Dury) viņam veltījis dziesmu Sweet Gene Vincent (1977), bet amerikāņu rokabilī grupa Stray Cats ieskaņojusi dziesmu Gene and Eddie (1989), kas veltīta Dž. Vinsentam un E. Kokranam.

Ievērojamais angļu ģitārists Džefs Beks (Jeff Beck) laidis klajā Dž. Vinsenta repertuāra interpretāciju albumu Crazy Legs (1993), kas veltīts dziedātājam un grupai Blue Caps, īpaši K. Galupam.

Be Bop a Lula; B-I-Bickey, Bi, Bo-Bo-Go; Bluejean Bop; Crazy Legs; Dance to the Bop; I’m Going Home; Lotta Lovin’; My Heart; Pistol Packin’ Mama; Race with the Devil; Say Mama; Summertime; Wild Cat; Woman Love

Bluejean Bop! (Capitol, 1956); Gene Vincent and the Blue Caps (Capitol, 1957); Gene Vincent Rocks! And the Blue Caps Roll (Capitol, 1958); A Gene Vincent Record Date (Capitol, 1958); Sounds Like Gene Vincent (Capitol, 1959); Crazy Times (Capitol, 1960); The Crazy Beat of Gene Vincent (Capitol, 1963); Shakin’ Up a Storm (Columbia, 1964); Gene Vincent (London, 1967); I’m Back and I’m Proud (Dandelion, 1969); The Day the World Turned Blue (Kama Sutra, 1971)