Darbības nozīmīgākajos periodos Tears for Fears kodolu veidoja galvenais dziesmu autors, ģitārists un vokālists Rolands Orzabals (Roland Orzabal) un basģitārists un vokālists Kērts Smits (Curt Smith). Lielāko panākumu laiks bija 20. gs. 80. gados, taču grupa koncertējusi un izdevusi ierakstus arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

R. Orzabals un K. Smits uzauga Bātā (Samersetas grāfistē, Anglija), kur 17 gadu vecumā ar dažiem vienaudžiem nodibināja jaunā viļņa un ska grupu Graduate. Tā izdeva vienu albumu (Acting My Age, 1980), taču 1981. gadā beidza pastāvēt. Savukārt R. Orzabals un K. Smits turpmāk muzicēja ar taustiņistrumentālistu Ianu Stenliju (Ian Stanley) un bundzinieku Meniju Eliasu (Manny Elias), ietekmējās no tādiem māksliniekiem kā Gerijs Ņūmens (Gary Numan), Pīters Geibriels (Peter Gabriel), Joy Division un Talking Heads un daudz strādāja I. Stenlija mājas studijā, kur mācījās ar akustiskajām ģitārām sacerētas dziesmas aranžēt sintezatoriem un bungmašīnām.

R. Orzabals un K. Smits bija auguši sarežģītos ģimenes apstākļos, ikdienā saskaroties ar materiālo trūkumu, fizisku un emocionālu vardarbību vecāku starpā un citām psiholoģiski nomācošām situācijām. Par nozīmīgu atklājumu puišiem kļuva psihoterapeita Artura Dženova (Arthur Janov) grāmatā “Primārais kliedziens” (The Primal Scream, 1970) aprakstītā primārās terapijas metode, kas paredz pagātnes traumu pārvarēšanu ar to apzināšanos un atkārtotu pārdzīvojumu, nevairoties no neapvaldītas emocionalitātes; A. Dženova metodes ietekmē grupai tika dots nosaukums Tears for Fears (no angļu ‘baiļu asaras’).

No 1983. līdz 1989. gadam Tears for Fears izdeva trīs albumus, kas tai, saglabājot no mūzikas pamatplūsmas savrupu jaunrades identitāti, ļāva baudīt plašu ievērību daudzviet pasaulē.

Debijas singls Suffer the Children (1981), kurā runāts par vecāku atbildību bērnu priekšā, neiekļuva Apvienotās Karalistes (AK) tabulā, taču pieteica pagātnes traumu stimulētas pašanalīzes piesātinātu dziesmu tematiku.

Nacionālu ievērību atnesa trešais singls Mad World – Duran Duran hita Girls on Film ietekmē sacerēta dziesma, kurā, atsaucoties uz primārās terapijas postulātiem, runāts par bērnības pārdzīvojumu noteiktu sociālu atsvešinātību; sākotnēji mūziķi to nevērtēja augstu un grasījās izdot singla B pusē, lēmumu pārskatot tikai pēc ierakstu kompānijas ierosinājuma. 1982. gada nogalē Mad World izvirzījās AK topa 3. pozīcijā, sagatavojot labvēlīgus priekšnoteikumus sintpopa stilistikā ieturētā debijas albuma The Hurting iznākšanai 1983. gada martā. The Hurting nomainīja Maikla Džeksona (Michael Jackson) albumu Thriller (1982) AK tabulas līderpozīcijā, savukārt vēl divi tā singli – Change un Pale Shelter – ierindojās Top 5, nostiprinot Tears for Fears pozīcijas britu jaunās mūzikas apritē.

2001. gadā debijas albuma populārākā dziesma Mad World izskanēja filmā “Danijs Darko” (Donnie Darko, režisors Ričards Kellijs, Richard Kelly), kur to izpildīja amerikāņu mūziķi Maikls Endrūss (Michael Andrews) un Gerijs Džūlzs (Gary Jules); viņu versija kļuva par 2003. gada populārāko singlu AK un Ziemassvētku nedēļas Nr. 1 hitu.

Par starptautiskām slavenībām Tears for Fears kļuva ar 1985. gadā izdoto otro albumu Songs from the Big Chair (angļu ‘Dziesmas no lielā krēsla’ – atsauce uz pacienta krēslu psihoterapijas seansā). Tāpat kā debijas albumu, to producēja bijušais Adam and the Ants mūziķis Kriss Hjūzs (Chris Hughes). Viņa darbs bija kļuvis izsmalcinātāks, bet grupas mūzika – daudzveidīgāka. Sintpopu papildināja roka un ārtpopa iezīmes un intensīvāks elektriskās ģitāras pielietojums, bet tekstu tematika kļuva idejiski ietilpīgāka un daudzslāņaināka, tādēļ vairākas dziesmas interpretējamas gan kā pašanalītiskas, gan politiski tendētas refleksijas. 

Albums piecas nedēļas saglabāja ASV tabulas līderpozīciju, bet AK ierindojās 2. vietā, līdzīgus rezultātus atkārtojot arī citur. Savukārt tā veiksmīgākie singli – R. Orzabala un K. Smita divbalsīgi dziedātais Shout un K. Smita solosniegumā dzirdamais Everybody Wants to Rule the World – kļuva par globāliem hitiem, sasniedzot arī ASV topa virsotni. Everybody Wants to Rule the World ir viens no visvairāk interpretētiem 20. gs. 80. gadu hitiem, ko arī 21. gs. ieskaņojuši dažādu žanru izpildītāji: Lorde (Lorde); Roberts Glespers (Robert Glasper); Weezer; Petija Smita (Patti Smith); Džordžo Moroders (Giorgio Moroder); Džeimijs Kalums (Jamie Cullum); Lucius; Foals; Trevors Horns (Trevor Horn) ar Robiju Viljamsu (Robbie Williams) un citi.

Līdz ar panākumiem strauji augošā promocijas aktivitāšu un koncertdarbības intensitāte veicināja psiholoģisku spriedzi un R. Orzabala vēlmi norobežoties gan no mūzikas industrijas, gan publiskās un mediju vides. Lielās koncertslodzes dēļ Tears for Fears 1985. gada vasarā nepiedalījās Etiopijas humanitārās krīzes upuru atbalsta koncertakcijā Live Aid, kur tās uzstāšanās bija izziņota bez saskaņošanas ar mūziķiem; vēlāk grupa Live Aid fondam ziedoja vairāku koncertu peļņu. Savukārt Live Aid kustību aizsākušā britu mūzikas slavenību projekta Band Aid hita Do They Know It’s Christmas? ievadā dzirdams Tears for Fears dziesmas The Hurting sampls, kas tāpat izmantots bez saskaņošanas.

Ar trešo albumu The Seeds of Love (1989) grupa strādāja trīs gadus, ievērojami pārsniedzot paredzēto budžetu, darbu pārtraucot un sākot no jauna, pārrakstot agrāk ieskaņoto materiālu un izmēģinot sadarbību ar vairākiem producentiem, līdz galvenā producenta funkcijas uzņēmās R. Orzabals. Viņa arvien izteiktākā dominance un augstās kvalitātes prasības veicināja personīgu un profesionālu distancētību abu grupas dibinātāju starpā, būtiski mainot tās iekšējo dinamiku. Agrāk vairumu populārāko dziesmu dziedāja K. Smits, taču šoreiz viņa loma aprobežojās ar solo dziesmā Advice for the Young at Heart un otro balsi dziesmā Sowing the Seeds of Love; K. Smits bija arī Sowing the Seeds of Love līdzautors, taču vairumu pārējo skaņdarbu R. Orzabals sacerējis ar grupas neoficiālo taustiņinstrumentālisti Nikiju Holendu (Nicky Holland). Albuma stilistiku paplašinājuši džeza, soula un psihedēliskā roka elementi, tam piemīt vērienīgs, smalki izstrādāts skanējums, turklāt ierakstu sesijās grupa sastrādājās ar neierasti plašu sesijmūziķu sastāvu, daudz praktizējot tā dēvēto dzīvo muzicēšanu un mazāk izmantojot programmētās bungmašīnas un sintezatorus.

The Seeds of Love sasniedza 1. pozīciju AK un Top 10 ASV, bet tā lielākie hiti – The Beatles psihedēliskā perioda jaunradei radniecīgā Sowing the Seeeds of Love un ārtpopa balāde Woman in Chains – ir daudzu valstu radiostaciju repertuārā arī 21. gs. trešajā desmitgadē. Woman in Chains pieminama arī kā dziesma, kas ļāva uzsākt veiksmīgu karjeru tajā dzirdamajai R. Orzabala dueta partnerei – jau drīzumā populārai souldziedātājai Oletai Adamsai (Oleta Adams). Viņa piedalījās arī The Seeds of Love koncertturnejā, turklāt R. Orzabals producēja dziedātājas veiksmīgāko albumu Circle of One (1990).

1990. gadā vasarā Nebvorsas festivālā (Knebworth Festival, Anglija), noslēdzoties The Seeds of Love koncertturnejai, K. Smits no skatuves izziņoja lēmumu grupu atstāt. Turpmāk viņš pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, ASV), kur sāka solokarjeru, savukārt R. Orzabals joprojām mitinājās Bātā un, saglabājot nosaukumu Tears for Fears, laida klajā albumus Elemental (1993) un Raoul and the Kings of Spain (1995), kas gan nespēja turpināt iepriekšējo panākumu sēriju.

Abu mūziķu attiecības ilgstoši saglabājās savstarpēji noraidošas; Elemental dziesmā Fish Out of Water R. Orzabals kādreizējam draugam un kolēģim nesaudzīgi pārmeta kopīgo jaunības sapņu nomaiņu pret laiski patērniecisku slavenības dzīvesveidu.

21. gs. sākumā R. Orzabalam un K. Smitam izdevās domstarpības pārvarēt un kopīgi ieskaņot ārtpopa albumu Everybody Loves a Happy Ending (ASV izdots 2004., Eiropā – 2005. gadā). Tā rezonanse ārpus vislojālāko cienītāju loka bija neliela, tomēr koncertdarbība ļāva pamazām atgūt arvien plašāku publiku un autoritāti, ko īpaši nostiprināja pēc 18 gadu pārtraukuma izdotais albums The Tipping Point (2022).

Albuma ieskaņošanu grupa, kuras oficiālie dalībnieki 21. gs. ir tikai R. Orzabals un K. Smits, sāka jau 2013. gadā, taču darbu kavēja menedžera maiņa, nesaskaņas ar ierakstu kompāniju, kā arī R. Orzabala rūpes par mentālās veselības problēmu mākto dzīvesbiedri Kerolainu Orzabalu (Caroline Orzabal) un paša mūziķa veselības krīze pēc viņas nāves (2017).

The Tipping Point kļuva par grupas panākumiem bagātāko darbu kopš The Seeds of Love (Nr. 2 AK, Nr. 8 ASV), un vairāki mūzikas apskatnieki to minēja starp grupas pārliecinošākajiem darbiem. Savukārt tās turnejā ieskaņotais koncertalbums Songs for a Nervous Planet (2024), kas papildināts ar četru jaunu skaņdarbu studijas ierakstiem, vērtējams kā Tears for Fears vairāk nekā četras desmitgades ilgušās darbības rezumējums.

Laika gaitā Tears for Fears mūzikā akumulētas dažādu žanru ietekmes, taču tās galvenie raksturlielumi palikuši nemainīgi: melodiskas dziesmas ar lipīgiem, dramatisma piesātinātiem piedziedājumiem, vērienīgu, rūpīgi producētu skanējumu, emocionāli jutīgu dziedājumu un pašanalītiskiem tekstiem, kas īpaši sākumperiodā spilgti kontrastēja ar britu jaunajam vilnim un sintpopam bieži piemītošo hedonisko noskaņojumu. Grupas mūziķi šajā sakarā izteikušies, ka pirmais un daļēji arī otrais albums bijuši pašterapeitiski mēģinājumi izprast savu pagātnes traumu un pieaugšanas komplikāciju cēloņus, bet vēlākie darbi bieži radušies kā reakcija uz ikdienas eksistenciālo spriedzi (piemēram, albumā The Tipping Point R. Orzabals vairākas dziesmas veltījis dzīvesbiedres K. Orzabalas psiholoģiskajām problēmām un viņas zaudējumam).

Savukārt laikraksta The Guardian apskatnieks Deivs Simpsons (Dave Simpson) grupas mūziku raksturojis kā “krāšņu stadionu melanholiju”.

Par dziesmu Everybody Wants to Rule the World grupa saņēmusi britu mūzikas industrijas balvu Brit kategorijā “Labākais britu singls” (Best British Single, 1986).

R. Orzabals saņēmis Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvas (Ivor Novello Award) kategorijā “Gada dziesmu autors” (Songwriter of the Year, 1986) un “Visvairāk pārdotais singls AK” (Best Selling UK Single, 2003).

R. Orzabalam un K. Smitam piešķirta Aivora Novello balva kategorijā “Izcilu dziesmu kolekcija” (Outstanding Song Collection, 2021).

The Hurting un Songs from the Big Chair iekļauti angļu mūzikas žurnāla Uncut publicētajā 500 ievērojamāko 20. gs. 80. gadu albumu reitingā (500 Greatest Albums of the 1980’s, 2024).

R. Orzabals (vokāls, ģitāra, taustiņinstrumenti, kopš 1981)

K. Smits (vokāls, basģitāra, taustiņinstrumenti, 1981–1991; kopš 2000)

I. Stenlijs (taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1981–1987)

M. Eliass (sitamie instrumenti, 1981–1986)

* Ierakstos un koncertturnejās ar grupu spēlējuši arī citi mūziķi; šeit minēti oficiālie dalībnieki.

Advice for the Young at Heart; Badman’s Song; Break It Down Again; Change; Elemental; Everybody Wants to Rule the World; Head over Heels; I Believe; Mad World; My Demons; Pale Shelter; Shout; Sowing the Seeds of Love; Tipping Point; Woman in Chains

The Hurting (Mercury, 1983); Songs from the Big Chair (Mercury, 1985); The Seeds of Love (Fontana, 1989); Elemental (Mercury, 1993); Raoul and the Kings of Spain (Epic, 1995); Everybody Loves a Happy Ending (New Door, 2004); The Tipping Point (Concord, 2022); Songs for a Nervous Planet* (Concord, 2024)

* Studijas un koncertieskaņojumi