Stratēģiskās komunikācijas mērķis ir, izmantojot dažādus komunikācijas kanālus un paņēmienus, ietekmēt indivīdus, kā arī organizētas un neorganizētas sabiedrības grupas, lai sasniegtu noteiktus īstermiņa vai ilgtermiņa stratēģiskos mērķus. Stratēģiskā komunikācija sevī ietver informācijas izplatīšanu, argumentēšanu, diskusiju veidošanu, mērķtiecīgu rīcību vai arī apzinātu ignoranci, kā arī dialoga, kampaņu un citu komunikācijas formu īstenošanu. Šajā procesā tiek izmantotas dažādas komunikācijas jomas un to elementi – sabiedriskās attiecības, organizāciju komunikācija, mārketinga komunikācija, politiskā un valdības komunikācija, propaganda, informācijas operācijas un citas.

Stratēģiskā komunikācija var tikt pielietota kā formālu, tā neformālu organizāciju, kā arī personu, kurām ir būtiska loma, atpazīstamība vai atbildība sabiedrībā, darbībā.

Stratēģiskās komunikācijas pamatā ir komunikācija šī jēdziena visplašākajā izpratnē – tā ietver ne tikai tiešus vai netiešus vēstījumus, bet arī darbības vai, tieši otrādi, apzinātu bezdarbību kā ietekmes veidu.

Stratēģiskā komunikācija atkarībā no jomas, kurā tā tiek pielietota, apvieno vairākas komunikācijas jomas vienotā teorētiskā ietvarā, tostarp sabiedriskās attiecības, politisko komunikāciju, mārketinga komunikāciju, valdības komunikāciju, informāciju operācijas, militārās publiskās attiecības, riska un krīžu komunikāciju, propagandu u. c. Tā koncentrējas uz mērķtiecīgu, auditorijās orientētu komunikāciju, kas balstīta uz ilgtermiņa efektu jeb ietekmes veidošanu. Stratēģiskā komunikācija paplašina izpratni par to, kā komunikācija veido sabiedrisko domu, uzticēšanos, identitāti un leģitimitāti kā dažādās kultūrās, tā politiskajās sistēmās. Ar stratēģisko komunikāciju saistītās teorijas veicina sistēmisku domāšanu, ļaujot pētniekiem analizēt komunikācijas plūsmas, naratīvus un to ietekmi uz auditorijām visdažādākajās komunikatīvajās vidēs, īpaši izceļot komunikācijas, varas un dažādu sociālo sistēmu savstarpējo mijiedarbību. Vienlaikus stratēģiskā komunikācija aktualizē arī ētiskus un filozofiskus jautājumus – tās lomu demokrātijā, pārvaldībā un konfliktos, īpaši attiecībā uz robežas starp ietekmēšanu un manipulāciju identificēšanā un noteikšanā.

Praktiskajā līmenī stratēģiskā komunikācija nodrošina iekšējās un ārējās komunikācijas saskaņotību ar organizācijas mērķiem, veidojot konsekventu vēstījumu visos komunikācijas kanālos. Organizācijas attīstības un rīcības brīvības nodrošināšanai tā pārvalda attiecības ar iekšējām un ārējām auditorijām, veido uzticēšanos, kā arī piešķir nozīmi komunikācijas objektiem. Valsts pārvaldē stratēģiskā komunikācija kalpo valsts attīstības nodrošināšanā, noturības un atturēšanas politikas stiprināšanā, kā arī cīņā ar citu aktieru ietekmi un dezinformāciju. Uzņēmējdarbībā stratēģiskajai komunikācijai ir būtiska loma zīmolvedībā, mārketingā un attiecībās ar ieinteresētajām pusēm, šādi tieši ietekmējot konkrētās organizācijas kopējos rezultātus un tirgus pozīcijas. Stratēģiskās komunikācijas praktiskā nozīme ir īpaši izteikta arī tādās jomās, kurās mērķis ir veicināt ilgtermiņa uzvedības maiņu sabiedrībā, piemēram, sabiedrības veselībā, vides aizsardzībā un pilsoniskā līdzdalībā.

Stratēģiskās komunikācijas funkcijas ietver informatīvās vides veidošanu, sinhronizējot organizācijas “vārdus un darbus”, kā arī ietekmes radīšanu, lai sasniegtu konkrētus organizācijas nospraustos mērķus, veidotu noturīgu uzticēšanos un panāktu kādu darbību leģitimitāti. Tās ietvaros tiek veidoti un izplatīti naratīvi, kas ietekmē sabiedrības uztveri, viedokli un attieksmi par notikumiem, lēmumiem vai politikām. Stratēģiskā komunikācija nodrošina iekšējās un ārējās komunikācijas saskaņotību ar stratēģiskajiem mērķiem, kā arī veicina ilgtermiņa attiecību veidošanu ar mērķa grupām un sabiedrību kopumā. Tāpat stratēģiskā komunikācija ir būtisks instruments cīņā ar hibrīdapdraudējumu, t. sk. ar dezinformāciju un propagandu, kā arī nozīmīga krīžu pārvaldības un atjaunošanās procesa sastāvdaļa – veidojot un stiprinot reputāciju, tai skaitā uzticēšanos organizācijai, samazinot krīžu radīto kaitējumu, saglabājot reputāciju un atjaunojot sabiedrisko kārtību un uzticēšanos.

Stratēģiskā komunikācija ir starpdisciplināra zināšanu joma, kas sāka formalizēties 20. gs. beigās un ir cieši saistīta kā ar praktiskajām, tā teorētiskajām nozarēm, un izmanto dažādu nozaru atziņas un instrumentus. Tā nevar tikt skatīta atsevišķi no nozares, kurā organizācija tiecas sasniegt savus stratēģiskos mērķus, kā arī no sabiedrības un indivīdu uzvedības un rīcības modeļiem. Visbiežāk stratēģiskā komunikācija tiek pielietota politikā un valsts pārvaldē, kalpojot kā svarīgs instruments politiskajā komunikācijā (ārpolitikā, publiskajā diplomātijā, valsts drošībā, lai ietekmētu sabiedrisko domu), ekonomikā un uzņēmējdarbībā (riska un krīžu komunikācijā, zīmolvedībā, korporatīvajā komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās, lai veidotu ilgtermiņa attiecības un stabilitāti ar noteiktām auditorijām), kā arī aizsardzībā un drošībā (informācijas operācijās, propagandā, militāri publiskajās attiecībās un militārajā diplomātijā, lai pretdarbotos pretiniekam un veidotu atbalstu valsts aizsardzības politikai).

Stratēģiskās komunikācijas teorētiskos pamatus veido vairākas starpdisciplināras pieejas, tostarp komunikācijas zinātne (informācijas izplatīšanas modeļi, mediju teorijas, sabiedriskās attiecības), socioloģija (sabiedrības struktūra, kolektīvās uzvedības un sociālās mobilizācijas modeļi), psiholoģija un sociālā psiholoģija (sabiedriskā doma, ietekmes mehānismi, attieksmju veidošanās, ideoloģija un vara), semiotika un lingvistika (naratīvu veidošana, simbolu un valodas nozīme komunikācijā), kā arī antropoloģija, filozofija un ētika, kas piedāvā dziļāku izpratni par kultūras kontekstu, vērtībām un normām un kas ietekmē komunikācijas procesus.

Stratēģiskā komunikācija ir joma komunikācijas zinātnē, kas nav skatāma atsevišķi no komunikāciju veidojošās organizācijas iekšējās un ārējās vides, organizācijas darbības jomas, sasniedzamajiem stratēģiskajiem mērķiem un iecerēto mērķauditoriju komunikatīvajām preferencēm, uztveres īpatnībām un spējas izprast vēstījumu. Vienlaikus jāakcentē universālas stratēģiskās komunikācijas taksonomijas neesamība, un to, ka teorijā ir iespējams padziļināti pētīt kādu no stratēģisko komunikācijas elementiem atsevišķi no pārējiem, bet praksē visbiežāk tiek izmantotas visdažādākās elementu kombinācijas un īstenotā komunikācija pārsniedz nospraustās mērķauditorijas robežas.

Stratēģisko komunikāciju atkarībā no tās pielietojuma jomas ar tai pakārtotajām komunikācijas zinātnes nozarēm un rīkiem, ir iespējams iedalīt tādā, kas tiek pielietota valsts, uzņēmējdarbības, publiskā sektora, trešā sektora un militārajā komunikācijā. Atkarībā no sasniedzamā mērķa, iespējams konstatēt tādu stratēģisko komunikāciju, kas primāri vērsta uz ilgtermiņa attiecību veidošanu, sabiedrības grupu pārliecināšanu un ietekmēšanu, sabiedrības informētības paaugstināšanu, uzvedības maiņas panākšanu, uzticības veidošanu un organizācijas reputācijas aizsardzību krīzes situācijās, organizācijas kolektīvās identitātes veidošanu un uzturēšanu, kā arī organizācijas iekšējo stratēģisko komunikāciju. Sasniedzamo mērķauditoriju kontekstā stratēģisko komunikāciju iespējams skatīt tādā, kas fokusēta uz organizācijas iekšējo auditoriju, sabiedrību kopumā, t. sk. sabiedrību kā ieinteresēto pusi, citām sadarbības vai partnera organizācijām, specifiskām sabiedrības grupām, kas izšķiramas pēc kādām sociālām pazīmēm, citu organizāciju stratēģisko vadību, ārvalstu auditorijām un tādu, kas vērsta manipulatīvas informācijas, t. sk. dezinformācijas, veidotāju virzienā.

Atkarībā no mērķauditoriju komunikatīvajām preferencēm, uztveres īpatnībām un spējas izprast vēstījumu, stratēģisko komunikāciju iespējams skatīt kā tādu, kas atbalsta mērķauditorijas kognitīvās apstrādes stilu (piemēram, analītiskais jeb intuitīvais informācijas pasniegšanas veids), komunikācijas medija (specifikas, iespēju un ierobežojumu) vadītu komunikāciju, mērķauditorijas kultūras kontekstā veidotu vēstījumu, mērķauditorijas fiziskajā, kognitīvajā un izglītības līmenī veidotu komunikāciju un citos veidos.

Stratēģiskā komunikācija, lai arī tās pirmsākumus ir iespējams saistīt ar Seno Grieķiju un Seno Romu, kur retorika tika izmantota kā līdzeklis sabiedrības un politikas ietekmēšanai, savā ziņā ir relatīvi jauna komunikācijas joma. Tā ir veidojusies, komunikācijai iegūstot stratēģisku virzienu, kad notiekošo sociālo izmaiņu rezultātā, kuras ir veicinājuši tehnoloģiskie, ekonomiskie, politiskie un kultūras faktori, ir notikusi vairāku komunikācijas jomu saplūšana.

Kā viens no pirmajiem darbiem, kas atspoguļo terminu “stratēģiskā komunikācija”, nereti tiek uzskatīts 1942. gadā žurnālā Foreign Affairs publicētais raksts “Stratēģiskā komunikācija Tuvajos Austrumos” (Strategic Communications in the Middle East), kas aplūko stratēģisko komunikāciju kā transporta un loģistikas sistēmu karadarbības laikā. Šāds stratēģiskās komunikācijas raksturojums ir attāls mūsdienās prevalējošajai jēdziena izpratnei, kura faktiski sāka veidoties tikai Aukstā kara laikā. Cīnoties par pasaules dominanci, tādas lielvaras kā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un Lielbritānija, plaši izmantoja visdažādākās komunikatīvās metodes un rīkus savu stratēģisko mērķu sasniegšanai.

Stratēģiskās komunikācijas jēdziena attīstība nav atdalāma arī no 20. gs. pirmajā pusē, jo īpaši ASV, tādu komunikācijas jomu straujā progresa kā organizāciju komunikācijas, sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas. Jo īpaši 20. gs. 50. gados šo jomu aizmetņos aizvien vairāk ienākot un nostiprinoties akadēmiskajai pētniecībai, tās sāka transformēties kā patstāvīgas nozares, attālinoties no sākotnējās praksē radušās organizāciju īstenotās iekšējās un ārējās komunikācijas. Pateicoties šiem procesiem, kā arī politiskās komunikācijas, politikas zinātnes un kultūras studiju attīstībai, faktiski ir notikusi stratēģiskās komunikācijas termina veidošanās un tā kontekstualizēšana.

Stratēģiskā komunikācija kā pētniecības joma fundamentāli tika nostiprināta 2007. gada martā, kad tika izdots pirmais stratēģiskajai komunikācijai pilnībā veltītais regulārais akadēmiskais izdevums – International Journal of Strategic Communication. Kērks Halahans (Kirk Hallahan), Derīna Holchauzena (Derina Holtzhausen), Beteke van Rulere (Betteke van Ruler), Dejans Verčičs (Dejan Verčič) un Krišnamurtijs Sriramešs (Krishnamurthy Sriramesh) žurnāla pirmajā rakstā “Stratēģiskās komunikācijas definēšana” (Defining strategic communication) stratēģisko komunikāciju raksturojuši kā “mērķtiecīgu organizācijas komunikācijas izmantošanu, lai sasniegtu tās misiju”, kas faktiski kļuvis par sākotnējo etalonu izpratnes par stratēģisko komunikāciju veidošanā un attīstībā.

Neatkarīgi no mūsdienās joprojām notiekošajām aktīvām diskusijām par stratēģiskās komunikācijas ietvaru un sastāvu, gan teorētiķu, gan praktiķu aprindās nav šaubu par šīs komunikācijas jomas nozīmi un dzīvotspēju.

21. gs. otrajā desmitgadē stratēģiskās komunikācijas jēdziena popularitāte ir būtiski palielinājusies kā akadēmisko pētījumu jomā un izglītības sistēmā, tā praktiskajā pielietojumā privātā sektora uzņēmumu vadībā, nevalstiskajā sektorā un publiskajā pārvaldībā, t. sk. valstu aizsardzībā. No vispārēja termina, kas sākotnēji saistīts ar sabiedriskām attiecībām, mārketingu un organizāciju komunikāciju, stratēģiskā komunikācija ir kļuvusi par respektētu komunikācijas jomu, kuras atziņas praktiski tiek integrētas organizāciju vadībā, veidojot īpašas stratēģiskās komunikācijas struktūrvienības, kas nodrošina organizācijās pāreju uz koordinētu ilgtermiņa komunikācijas stratēģiju īstenošanu. Stratēģiskās komunikācijas attīstība nav skatāma atsevišķi gan no sociālo mediju, gan digitālo platformu attīstības, nodrošinot padziļinātāku datos balstītu mērķauditoriju analīzes iespējas, kā arī sniedzot aizvien jaunas tehnoloģiskas alternatīvas panākt plānotos efektus. Progresējošais hibrīdapdraudējums, t. sk. dezinformācija, kas jo īpaši saistāmi ar Krievijas Federācijas agresīvo ārpolitiku (piemēram, Krievijas Federācijas iebrukumu Ukrainas teritorijā – Krimas un citu Ukrainas teritoriju aneksiju 2014. gadā, neizprovocēto Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gadā –, Eiropas Savienības (ES) gaisa telpas regulāru pārkāpšanu, zemūdens komunikāciju kabeļu bojāšanu), Covid-19 pandēmiju, migrācijas krīzi u. c., ir nodrošinājuši stratēģiskās komunikācijas aizvien pieaugošo lomu nacionālās drošības un noturības politikā, jo īpaši ES un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) dalībvalstīs, kur tā ir kļuvusi par neatņemamu valsts pārvaldes instrumentu. Arī privātajā sektorā stratēģiskā komunikācija aizvien ciešāk tiek integrēta uzņēmumu stratēģiskajā vadībā, kļūstot par būtisku reputācijas pārvaldības instrumentu, ilgtermiņa attiecību ar ieinteresētajām pusēm veidotāju, kā arī ilgtspējīgas stratēģijas īstenotāju, savienojot uzņēmuma mērķus, vērtības un komunikāciju. Kā publiskajā, tā privātajā un nevalstiskajā sektorā ir novērojama organizāciju vadības aizvien pieaugošā izpratne par komunikācijas nozīmi šo organizāciju darbībā, kas savukārt veicina arī stratēģiskās komunikācijas aizvien lielāku praktisko pielietojumu un attīstību.

Intereses palielināšanās par stratēģisko komunikāciju un šīs komunikācijas jomas aizvien pieaugošā nostiprināšanās akadēmiskajā vidē ir veicinājuši studiju programmu, studiju kursu un visdažādāko apmācību iespēju progresiju augstskolās, uzņēmumos, nevalstiskajā sektorā – kā formālo, tā neformālo izglītību īstenojošās organizācijās. Tāpat ir jāakcentē zinātnisko pētījumu, jo īpaši tādu, kas saista stratēģisko komunikāciju ar politisko komunikāciju un drošības studijām, skaita palielināšanās.

Līdzīgi kā citās komunikācijas jomās, arī stratēģiskās komunikācijas kontekstā, aizvien vairāk tiek pētīta, analizēta un apspriesta mākslīgā intelekta ietekme gan uz praktisko stratēģiskās komunikācijas pielietojumu, gan pētniecību, gan ietekmi uz jomas tālāko attīstību. Mākslīgā intelekta izmantošana stratēģiskās komunikācijas kontekstā līdz šim visbiežāk tiek saistīta ar mērķauditoriju identificēšanu un kategorizēšanu, ar tām sekojošu personalizēta un pielāgota satura veidošanu, ietekmes analīzi un informācijas piedāvāšanu tālāko lēmumu par komunikācijas stratēģiju un taktiku pieņemšanai. Vienlaikus, jo īpaši ES ietvarā, aktīvi tiek diskutēts par cilvēktiesību un ētikas normu ievērošanu, izmantojot mākslīgā intelekta rīkus. Kā rezultātā 2024. gada 13. jūnijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1689 jeb Mākslīgā intelekta akts (Artificial Intelligence Act), kas gan tieši, gan pastarpināti ierobežo arī dažādu mākslīgā intelekta rīku potenciāla izmantošanu organizāciju īstenotajā stratēģiskajā komunikācijā.

Stratēģiskās komunikācijas studijas kā atsevišķas akadēmiskas programmas tiek piedāvātas vairākās augstskolās visā pasaulē – bakalaura, maģistra vai doktora līmenī tās iespējams apgūt, piemēram, Dienvidkalifornijas Universitātē (University of Southern California), Līdsas Universitātē (University of Leeds), Lundas Universitātē (Lund University), Londonas Karaliskajā koledžā (King’s College London) un Viļņas Universitātē (Vilniaus Universitetas). Latvijā stratēģiskā komunikācija tiek padziļināti aplūkota atsevišķos studiju kursos dažādos studiju līmeņos, ko piedāvā Biznesa augstskola “Turība”, Latvijas Universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte un Vidzemes Augstskola.

Nozīmīgu lomu stratēģiskās komunikācijas attīstībā reģionālā un starptautiskā līmenī ieņem 2014. gada janvārī Rīgā izveidotais NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs (NATO Strategic Communications Centre of Excellence, NATO StratCom COE). Tas ir daudznacionāls, NATO akreditēts militārs pētniecības un mācību centrs, kura mērķis ir stiprināt alianses spēju efektīvi un saskaņoti komunicēt ar sabiedrību, kā arī ietekmēt informatīvo vidi. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs izstrādā zinātniskus pētījumus, politikas ieteikumus un apmācības programmas, kas veicina izpratni par dezinformācijas draudiem un palīdz attīstīt komunikācijas spējas krīžu un hibrīddraudu situācijās. Tā darbība ir būtiska NATO spējai veidot uzticamu un vienotu naratīvu, vienlaikus stiprinot gan militāro, gan sabiedrisko noturību informatīvajā telpā.

Svarīgs notikums šajā kontekstā ir arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra rīkotā ikgadējā starptautiskā konference Riga StratCom Dialogue, kas pulcē stratēģiskās komunikācijas praktiķus, politikas veidotājus, akadēmiķus un drošības ekspertus no NATO, ES un citām valstīm. Konference kalpo kā augsta līmeņa platforma ideju, pieredzes un pētījumu apmaiņai par aktuālajiem izaicinājumiem informatīvajā telpā – t. sk. par dezinformāciju, manipulāciju ar sociālajiem medijiem, ietekmes operācijām, digitālās vides drošību u. c. Šī konference stiprina starptautisko sadarbību un veicina kolektīvo izpratni par stratēģiskās komunikācijas lomu, aizsargājot demokrātiskās sabiedrības pret informatīvo apdraudējumu.

Latvijas valsts līmenī stratēģiskās komunikācijas koordinēšanu nodrošina Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas un koordinācijas departaments. Tas veido vienotu un uz pierādījumiem balstītu komunikācijas politiku visā valsts pārvaldē, izstrādā sabiedrības informēšanas stratēģijas, identificē un mazina dezinformācijas riskus, kā arī koordinē valsts iestāžu sadarbību un komunikāciju ar sabiedrību. Departaments darbojas kā metodiskais atbalsts citām valsts iestādēm, veicinot saskaņotu, saprotamu un uzticamu komunikāciju. Tā darbība ir būtiska valsts reputācijas stiprināšanai, sabiedrības uzticēšanās veidošanai un valsts noturības palielināšanai informatīvās ietekmes apstākļos.

International Journal of Strategic Communication un Defence Strategic Communications ir divi vadošie recenzētie akadēmiskie žurnāli, kas būtiski veicina stratēģiskās komunikācijas kā starpdisciplināras jomas teorētisko un praktisko attīstību. International Journal of Strategic Communication ir starptautiski atzīts recenzēts zinātnisks žurnāls, kas tiek izdots kopš 2007. gada un publicē pētījumus par stratēģisko komunikāciju publiskajā, privātajā un trešajā sektorā, tostarp krīzes komunikāciju, korporatīvo komunikāciju, politisko komunikāciju un sabiedrības līdzdalību. Tas veicina akadēmisko diskusiju un atspoguļo centienus integrēt dažādas komunikācijas jomas saskaņotā zināšanu kopumā, veicinot stratēģiskās komunikācijas kā starpdisciplināras studiju jomas attīstību. Savukārt Defence Strategic Communications ir NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izdots recenzēts žurnāls, kas īpaši koncentrējas uz stratēģiskās komunikācijas aspektiem drošības un aizsardzības kontekstā, publicējot oriģinālus pētījumus, kas analizē informācijas karu, hibrīdapdraudējumus, dezinformāciju un komunikācijas taktikas konflikta apstākļos, kalpo kā tilts starp akadēmisko pētniecību un militāro praksi. Abi žurnāli ir nozīmīgas platformas jaunu zināšanu radīšanai un profesionālās domas attīstībai, sekmējot komunikācijas stratēģiju izpratni sarežģītos mūsdienu informatīvās telpas apstākļos.

• Karls Botans (Carl H. Botan) tiek uzskatīts par vienu no stratēģiskās komunikācijas teorijas aizsācējiem, pateicoties savam fundamentālajam darbam par kopradīšanas jeb cocreational modeli komunikācijā. K. Botans ir autors grāmatai “Stratēģiskās komunikācijas teorija un prakse: kopradīšanas skatījums” (Strategic Communication Theory and Practice: The Cocreational View, 2017), kā arī galvenais redaktors izdevumam “Stratēģiskās komunikācijas rokasgrāmata” (The Handbook of Strategic Communication, 2021).
• Jespers Falkheimers (Jesper Falkheimer) ir vairāku zinātnisko izdevumu par stratēģisko komunikāciju līdzautors un redaktors, kā arī zinātnisko žurnālu redaktors.
• K. Halahans kopā ar vairākiem vadošajiem pētniekiem ir noteicis akadēmisko ietvaru stratēģiskās komunikācijas jomai.
• Mats Heide (Mats Heide) kopā ar J. Falkheimeru izstrādājis modeļus par stratēģiskās komunikācijas institucionalizāciju organizācijās. Ir vairāku zinātnisko izdevumu par stratēģisko komunikāciju līdzautors un redaktors.
• D. Holtshauzena ir viena no stratēģiskās komunikācijas pamatlicējām, akcentējot ētiku un sabiedrības līdzdalību stratēģiskajā komunikācijā.
• Kristofers Pols (Christopher Paul) ir ilggadējs pētnieks RAND korporācijā (RAND Corporation) un viens no pirmajiem autoriem, kurš pievērsies stratēģiskās komunikācijas konceptam mūsdienu kontekstā. Viņa darbs izceļas ar terminoloģijas precizēšanu un detalizētu analīzi par stratēģiskās komunikācijas pielietojumu publiskajā un militārajā sektorā.
• B. van Rulera ir līdzautore stratēģiskās komunikācijas pamatdefinīcijai, aktīvi attīstījusi komunikācijas vadības izpratni Eiropas kontekstā.
• K. Sriramešs ir līdzautors stratēģiskās komunikācijas pamatdefinīcijai, pētnieks, fokusējies uz kultūras aspekta integrāciju komunikācijā.
• Filips Teilors (Philip M. Taylor) ir viens no vadošajiem domātājiem par propagandu un stratēģisko komunikāciju, ietekmējis gan NATO, gan valdību komunikācijas praksi. Zināmākais darbs ir “Prāta munīcija: propagandas vēsture no vecās pasaules līdz mūsdienām” (Munitions of the mind: a history of propaganda from the ancient world to the present era, 1995).
• Ralfs Tenčs (Ralph Tench) ir pētījumu autors un redaktors vairākos starptautiskos komunikācijas monitoringa projektos, t. sk. “Eiropas komunikācijas monitors” (European Communication Monitor).
• D. Verčičs ir līdzautors stratēģiskās komunikācijas pamatdefinīcijai, stratēģiskās komunikācijas eksperts.
• Ansgars Cerfass (Ansgar Zerfaß) ir viens no ietekmīgākajiem un visvairāk citētajiem pētniekiem stratēģiskās komunikācijas jomā.