Ziemassvētki ir ziemas saulgriežu svētki, kas tiek svinēti laikā, kad ir gada visīsākā diena un garākā nakts. Pēc Ziemassvētkiem dienas sāk atkal kļūt garākas. Ziemassvētki iezīmē ziemas vidu. Svētkus ievada Bluķa vakars, kurā no mājas uz māju vai ap savu sētu velk bluķi auglībai un aizsardzībai, noslēgumā bluķi sadedzina. Raksturīga Ziemassvētku tradīcija ir maskošanās, pārģērbjoties par dzīvniekiem un dažādām būtnēm. Ziemassvētku nakti neguļ, lai pasargātu sevi no ļaunā un nodrošinātu veiksmi. Šajā laikā zīlē, lai uzzinātu nākotni, dažviet simboliski dzen vilkus, sviežot sprunguļus mežā, lai pasargātu saimniecību no tiem, un iet rotaļās. Pēc Ziemassvētkiem sākas svētie vakari jeb jautrais laiks, kad nestrādā. Beidzas mīklu minēšanas un pasaku teikšanas laiks.

Ziemassvētku nosaukumā ietverts vārds “ziema”, kas apzīmē auksto gadalaiku ar tā raksturīgo aukstumu, salu un sniegu. Gan etimoloģiski (vārda saknē), gan semiotiski (kultūras un simbolu nozīmē) Ziemassvētki ir cieši saistīti arī ar vienu no senā kalendāra mēnešiem – Ziemas mēnesi. Abi kopā reprezentē ziemas kulmināciju. Otrs Ziemassvētku nosaukumā ietvertais vārds ir “svētki”. Šāds iekļāvums ir unikāls četru galveno gadskārtu svētku (Lieldienas, Jāņi, Miķeļi, Ziemassvētki) nosaukumu vidū.

Kopš aizvēsturiskiem laikiem ziemas saulgrieži daudzās kultūrās ir bijis nozīmīgs gada posms, ko atzīmē ar svētkiem un rituāliem. Šo svētku pamatā ir Saules kults: dienas ilguma (gaismas) saīsināšanos un tai sekojošo pagarināšanos var uztvert kā simbolisku Saules nāvi un atdzimšanu.

Senākie rakstveida attēlojumi par Ziemassvētkiem latviešu zemnieku sētās ir no 17. gs., kad tos fiksēja vācu mācītāji un hronisti, piemēram, Pauls Einhorns (Paul Einhorn). Kurzemes luterāņu mācītājs savā darbā “Latviešu vēsture” (Historia Lettica, 1649) aprakstījis latviešu tautas ticējumus un svētku paražas, tajā skaitā minot Ziemassvētku rituālus – bluķa vilkšanu, maskošanos un mielastus. Vēlāk arī 18.–19. gs. vācbaltiešu mācītāji un rakstnieki Gothards Frīdrihs Stenders (Gotthard Friedrich Stender; arī Vecais Stenders), Augusts Bīlenšteins (Johannes Gottfried August Bielenstein), Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) un Jākobs Lange (Jakob Lange) savos darbos pieminējuši latviešu Ziemassvētku tradīcijas. Aprakstot tās kā tautas dzīves daļu vai kā etnogrāfisku un reliģisku fenomenu, viņi bieži kritizēja “pagāniskos” elementus.

Ziemassvētki ir gada īsākā diena un garākā nakts. Šajā laikā Saules ceļš pa debess jumu ir visīsākais, bet tās augstums virs horizonta – viszemākais salīdzinājumā ar citām gada kulminācijām.

Tautasdziesmās minēts, ka Ziemassvētkus svin trīs dienas un trīs naktis, savukārt ticējumos tradicionālajai trīs dienu svinēšanai tiek pievienota arī ceturtā diena. Skaitlis četri latviešu folklorā simbolizē pabeigtību un veselumu. Ziemassvētku sakarā tiek minēti arī četri brāļi (Četras māsas lieldieniņas, / Četri brāļi ziemas svētki, / Astoņām dieniņām / Daram saldu alutiņu. Latviešu folkloras krātuve, LFK 32300–1).

Plašākā nozīmē Ziemassvētki aptver 12 dienas pirms un 12 dienas pēc svētkiem: 13. decembris–6. janvāris (Divas nedēļas priekš Ziemassvētkiem sākas zvēru laiks un turpinās divas nedēļas pēc Ziemassvētkiem. Latviešu tautas ticējumi, LTT 36478). Pēc svētkiem sekojošās 12 dienas tiek sauktas par svētajiem vakariem, kuros nestrādā un nevērpj. Šo laiku dēvē arī par jautro laiku: vakaros notiek mīklu minēšana, dziedāšana, pasaku un stāstu teikšana, kā arī zīlēšana. Dažviet Ziemassvētkos sākas vidusziema, kas noslēdzas Teņos.

Jau laikus tiek gatavoti un istabā piekārti rotājumi. Senie Ziemassvētku telpu rotājumi latviešu zemnieku sētās bija cieši saistīti ar dabas materiāliem un Ziemassvētku simboliku, – egļu zari, puzuri, salmi, smilgas, putnu spalvas, krāsaini dzīpari un auduma gabaliņi, olas, augļi, ēveļskaidas, kaltēti ziedi un citi dabas elementi. Salmu izmantošana Ziemassvētkos simboliski attēlo viņsaules klātbūtni, jo salmi kā labības nedzīvais pārpalikums pēc graudu izkulšanas simbolizē mirušo pasauli. To izklāšana pa galdu vai izkaisīšana pa grīdu ļauj citai pasaulei ienākt pie dzīvajiem viņu mājoklī.

No griestu rotājumiem vienkāršākie ir salmu valgi un gredzenu važas, ko karina pie griestiem, pārvelkot no kakta uz kaktu. Virpuļus gatavo, salmus ar rogām un papīra pušķiem iestiprinot kartupeļos un piekarot pie sijām. Telpas rotā arī ar skujām, lentītēm un dzīpariem. Pats krāšņākais rotājums ir puzuris jeb lukturis, kas pie griestiem virs svētku galda simbolizē kosmisko kārtību un ir galvenais svētku telpas elements.

Ziemassvētku galvenais rituāls ir bluķa vilkšana vai velšana, tādēļ Ziemassvētku priekšvakars tiek saukts par Bluķa vakaru. Bluķi parasti gatavo no ozola koka, un tā vilkšanai no mājas uz māju izmanto lūku virves. Bluķi no ciema uz ciemu mēdz arī velt. Bluķa vilkšana un sadedzināšana saistīta ar Saules kā auglības dieva pārradīšanu – vecās pasaules (Saules) iznīcināšanu un jaunās radīšanu. Bluķa apvilkšana ap māju, sētu vai laukiem pasargā tos no nelabvēlīgiem citpasaules spēkiem (Bluķa māte bluķi vēla / Pašā bluķa vakarā. / Lai veļ bluķi trīsi reizi, / Nenāks mošķi caur sienmāli. LFK 13591). Dažos Latvijas novados bluķi vilkuši jau no Mārtiņiem katru ceturtdienu, taču īstais svētku raksturs šim rituālam saistīts ar Ziemassvētkiem.

Vilku dzīšanas rituāls saglabājies Piltenes novadā. Vakaros ciema jaunieši un jaunietes sapulcējas, lai dotos uz kalnu tuvējā mežā. Ikvienam rokās ir sprungulis vai nūja, ko mežā sviež projām uz visām pusēm, izrunājot vārdus, kas diemžēl vairs nav saglabājušies. Šo rituālu atkārto arī no rīta, saulei lecot (Ziemas svētku vakarā vajaga uziet kalnā un sviest nūjas mežā, tad nākošā gadā būs laba raža. LFK 3, 771). Rituāls ir veltīts mājlopu aizsardzībai, bet tā simboliskā jēga ir tumsas un ar to saistīto bīstamo spēku aizgaiņāšana, pavasara un gaismas tuvināšana.

Zīlēšanai Ziemassvētkos ir atvēlēts īpašs laiks – parasti priekšvakars vai pusnakts. Ar zīlēšanu cilvēks cenšas uzzināt savu likteni un virzīt nākotni. Lai iegūtu vajadzīgo informāciju, tiek ievēroti noteikti nosacījumi. Zīlētājs sevi sagatavo, – viņš pamazām zaudē kultūras pazīmes (klusē, gavē, guļ apģērbā, izlaiž matus, izģērbjas), tādējādi tuvinās viņsaulei – “svešajam” un simboliski pārvietojas no “savas” telpas uz “svešo”, ko pārstāv perifērās celtnes vai to daļas (pirts, rija, bēniņi, pagrīde, krāsns), mājas un sētas robežas (durvis, vārti, žogs), kā arī krustceles, kapi, ūdens vai aka. Populāra ir zīlēšana ar priekšmetu apmaiņu (Ziemassvētku vakarā saliek dažādas taisītas lietas zem cepures vai bļodas, kā: atslēgu, gredzenu, zārku u. c., kas izvelk atslēgu, tas tiks par saimnieku; kas maizi, tiks bagāts; kas gredzenu, tas precēsies; kas zārku, tam būs jāmirst. LTT 34681). Ziemassvētkos zīlē ne tikai par preciniekiem, veselību, bagātību vai nāvi, bet arī par laiku, ražu un lopu padošanos, vērojot laika apstākļus, zvaigznes, uguns liesmas, pirmos satiktos cilvēkus un sapņus.

Vēl viens Ziemassvētku priekšvakara nosaukums ir Kūču vakars (arī Kūķu vai Koču vakars), kas saistīts ar vienu no galvenajiem svētku ēdieniem – kūču (koču, kūķi). Kūča tiek gatavota no miežu graudiem, kas piestā sagrūsti un atbrīvoti no sēnalām. Grūbas apgrauzdē, vāra ar sāli, vēlāk pievieno saceptus sīpolus ar speķi un visu kopā sutina krāsnī. Nozīmīgi svētku ēdieni ir “dzīvā labība” – veseli vai diedzēti graudi ar medu, kā arī vārīti zirņi un pupas, ko bieži apcep ar speķi un sīpoliem (taukšķētie zirņi). Tos mēdz pasniegt arī kopā ar vārītu cūkas galvas pusi vai šņukuru. Svētku galdā parādās daudzi citi tradicionāli ēdieni: sautēti kāposti, putraimu desas, speķa pīrāgi, medus rauši, karašas, cepti āboli, biguzis (rudzu maizes, medus, dzērveņu un putukrējuma saldēdiens), pladas (uzraudzētas rudzu miltu mīklas plācenīši), sklandrauši (no rudzu miltiem, burkāniem un kartupeļiem gatavoti rauši), kā arī medalus, brandvīns un citi gardumi atkarībā no novada tradīcijām. Visas saimes kopā būšana pie svētku galda ir svarīgs saimes un saimniecības labklājības nosacījums. Bagātīgi klātajam galdam, vairākkārtējai ēšanai, pat pārēšanās raksturam svētkos ir saistība ar reliģiski maģiskiem priekšstatiem par auglības, pārticības un bagātības nodrošināšanu. Ēdienu pārpilnība, to kopums simbolizē jaunveidojamo pasauli.

Ziemassvētku masku gājieni sākas jau pirmajā Ziemassvētku vakarā. Tie var turpināties visos svētajos vakaros (līdz Zvaigznes dienai). Biežāk sastopamie masku tēli čigānu barā ir Čigāns, Čigāniete ar bērnu, Velns, Mācītājs, Nāve, Dzērve, Lācis, Āzis, Zirgs, Vilks, Kaza, Sietiņš, Garā bāba, Mazais vīriņš u. c. Nereti parādās arī amatu un sociālo slāņu pārstāvji – Dzirnavnieks, Ārsts, Fotogrāfs, Skursteņslauķis, Zvaigžņu lūkotājs, Burlaks, Laupītājs, Nabags, Ubags. Papildu individuālajām maskām tiek veidotas arī kopīgas – divu cilvēku (Zirgs, Vērsis, Dzīvais mironis, Garā sieva) vai vairāku dalībnieku (Dzirnavas, Leijerkaste) – maskas.

Ziemassvētku masku gājiena dalībniekus dažādos novados dēvē atšķirīgos nosaukumos: Latgalē – čiguoni, ķiguoni, kaladnīki, ražyni, dādi, galenkas, pakukas, spūki, kaitas, koitas, kaitys, talderi, ubagi, luoču voduotuoji; Vidzemē – tatari, totari, čigāni, bubuļnieki, jokupēteri; Zemgalē – danča bērni, čigāni, ķēmi, žīdi, dēdas, ķinķēziņi, stiķi, lācēni; Kurzemē – būzuļi, miežvilki, čigāni, spokstiņi, buki.

Maskotie lauku sētā ierodas trokšņodami, signalizējot par ierašanos un vienlaikus aizbaidot ļaunos garus. Ar dziesmu vai asprātīgu ieganstu tie ienāk saimnieku mājās, kur mājiniekus pratina, ķircina, pamāca vai apdzied. Masku darbošanās scenārijs veidojas uz vietas, taču to nosaka arī masku sastāvs: Dzērve knābj meitas, Kaza badās, Zirgs sper, Vilks kauc, Lācis izrūcina kaktus, Žīds tirgo lupatiņas, Čigāns mainās ar zirgiem, Čigāniete zīlē, Skursteņslauķis meitām piedāvā “tīrīt skursteņus”, Siets purina miltus u. tml. Barvedis mēdz likt maskām izspēlēt dažādas ainas, piemēram, parādīt kā zirņus zog vai kāzas svin. Visās darbībās klātesoši pārsteiguma, komisma un parodijas elementi. Dažviet tiek izspēlētas joku spēles vai lauku darbu imitācijas (sviesta kulšana, malšana, pļaušana). Maskas arī zīlē, pareģo, tirgojas, dzied, dejo, rotaļājas un iesaista mājiniekus. Dažkārt tās laistās ar ūdeni, kūpina kadiķus vai izrūcina kaktus atkarībā no novada tradīcijām. Saimnieki maskas pacienā, pateicas tām, vēl iedod līdzi cienastu. Tad maskas atvadās no mājiniekiem, novēlēdamas labu ražu, auglību un svētību, un dodas uz nākamajām mājām.

Ziemassvētkos iet rotaļās un dejo dančus. Rotaļās, līdzīgi kā mīklās un dziesmās, atspoguļojas kosmiskas norises un mītiski priekšstati par pasauli. Ar kosmogoniju saistītas rotaļas ir “Saule un Mēness”, “Dievs un Velns”, pretējo spēku cikliskumu atklāj “Diena un Nakts”, bet precību motīvi parādās rotaļās “Kaza un Vilks” un “Precinieki”.

Ziemassvētku dziesmu krājums latviešu folklorā nav sevišķi liels, ja to salīdzina ar līgotnēm, taču nav arī mazs. Līdz mūsdienām nošu pierakstos var atrast vairāk nekā 200 dziesmu. Lielākā daļa no tām ir masku gājienu dziesmas. Ziemassvētku dziesmām raksturīgi daudzējādi interesanti piedziedājumi, piegavilējumi, izsaucieni (refrēni). Latgalē visbiežāk sastopamie refrēni ir “kaladū”, “kalado” ar daudzajiem to pārveidojumiem, piemēram, “kolando”, “koļada”, “ladu” u. c. Vidzemes malienē (Alūksne, Lejasciems, Gulbene u. c.) dziesmām piegavilē ar “totari”, “tātari”. Jēkabpils, Madonas un Līvānu apkārtnē sastopami piedziedājumi “tondaro”, “toldaro”, “tolderā”, Vārnavā – “duido”, “olilo”, Viļānos – “dobulu”, Lubānā – “kučo”, Varakļānos – “judabrū”, “udobru”, Ludzā – “tabaro” u. c. Latvijas rietumdaļā šie refrēni nav raksturīgi, te parādās vēlīnas izcelsmes čigānu dziesmas, kuru piedziedājumi ir daudz garāki un sastāv no dažādu “čigānisku” vārdu savirknējuma, piemēram, “šikum šekum, pāri pele, tillai risa aidžindžallā”.

Ziemassvētku ciklu, svētku laiku noslēdz Zvaigznes diena jeb “pagānu svētdiena”, kurā zemnieki uz mājas durvīm velk krustus aizsardzībai pret ļauniem gariem un lietuvēniem. Krustus un lietuvēna krustus velk ne vien uz durvīm, bet arī uz logu slēģiem, stenderēm, uz dažādiem priekšmetiem un pat cits citam uz muguras. Šādā veidā simboliski tiek aizvērti vārti uz citādo pasauli, noslēdzas jautrais svētku laiks, izbeidzas masku gājieni. Sākas ikdiena, kurā abas pasaules ir stingri nodalītas.

Mūsdienās Ziemassvētki Latvijā apvieno senās saulgriežu ieražas ar kristīgajām un rietumu kultūras tradīcijām. Tie ir ģimenes svētki ar eglītes rotāšanu, Adventes sveču iedegšanu, kopīgu maltīti un dāvanu pasniegšanu. Pilsētās notiek tirdziņi un koncerti. Rīgā īpaši populārs ir Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņš ar amatnieku darinājumiem un karstvīnu. Svētku svinēšanā ienāk Rietumu kultūras elementi, piemēram, Ziemassvētku vecītis, dāvanu maisi un komerciālas dekorācijas. Svētku simbolikā saglabājas arī senie elementi – puzuri, uguns, sveces, lukturi.

Latvijā Ziemassvētku laikā notiek dažādi koncerti visā valstī – gan lielās koncertzālēs, gan mazākās kultūras vietās. Populāri ir gan klasiskās mūzikas, gan populārās mūzikas koncerti. Tiek organizēti arī folkloras koncerti un pasākumi, kuros var baudīt tradicionālās dziesmas, rotaļas un rituālas darbības. Latvijas Folkloras biedrība ik gadu Rīgā rīko Bluķa vakaru ar bluķa vilkšanu pa Vecrīgas ielām. Bluķa vilkšana un maskošanās tiek praktizēta arī citos Latvijas novados, pilsētās un ciemos.

Ziemassvētki Latvijā ir vieni no nozīmīgākajiem gadskārtu svētkiem, kas stiprina sabiedrības vienotību un kultūras identitāti, vienlaikus ietekmējot arī ekonomiku un radošo dzīvi. Ziemassvētki palīdz pārvarēt gada tumšāko laiku, dāvā cerību un dvēseles mieru. Svētku svinēšana ļauj atjaunot līdzsvaru starp dzīves pretstatiem – došanu un saņemšanu, krāšanu un tērēšanu, vēlmēm un apmierinājumu, atturību un baudījumu.

Svētku rituāli un pasākumi (koncerti, tirdziņi, masku gājieni) stiprina kopības sajūtu un tradīciju nodošanu nākamajām paaudzēm. Tie rosina vietējo ekonomiku, piesaista tūristus un rada ienākumus kultūras organizācijām. Svētki sabiedrībā iedibina normas, attiecību modeļus un piešķir laika ritējumam jēgu. Tradīciju interpretācija iedvesmo māksliniekus un sabiedrību radīt jaunus kultūras produktus, kas apvieno seno ar moderno.

Latvijā Ziemassvētku atspoguļojums mākslā ir daudzslāņains, – tas vienlaikus ietver kristīgās tradīcijas, tautas folkloru un laikmetīgās interpretācijas. Latviešu mākslinieki Ziemassvētku tēmu ir atspoguļojuši gan reliģiskā, gan tautiskā un laikmetīgā skatījumā. Īpaši spilgti tas redzams 20. gs. mākslā, kur Ziemassvētku motīvi parādās gan glezniecībā, gan grafiskajā dizainā, gan apsveikuma kartītēs. Sigismunda Vidberga, Niklāva Strunkes, Ludolfa Liberta, Kārļa Sūniņa un Aleksandra Apsīša darbi spilgti parāda, kā Ziemassvētki kļuvuši par iedvesmas avotu modernajā mākslā. Šie mākslinieki 20.–30. gados sadarbojās ar žurnālu “Atpūta”, radot vāku un ilustrāciju dizainus ar Ziemassvētku un Jaunā gada tematiku. Tajos bieži izmantoti etnogrāfiski un tautiski motīvi, piemēram, eglītes, bluķa vilkšana, maskošanās un ziemas ainavas.

Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijā tapušas spēlfilmas, kurās iekļauta Ziemassvētku tematika: “Ziemassvētku jampadracis” (režisors Varis Brasla, 1993), “Circenīša Ziemassvētki” (režisors Aigars Grauba, 2022), Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilma “Ziemassvētki džungļos” (Jõulud džunglis, režisors Jāks Kilmi, Jaak Kilmi, 2020), kas pievēršas gan bērnu auditorijai, gan plašākai sabiedrībai. Ar Ziemas saulgriežu noskaņu režisore Roze Stiebra ciklā “Pasaciņas” radījusi vairākus divu minūšu garus animācijas stāstus: “Kalado” (2002), “Visi kakti norasoja” (2002), “Ķekatdancis” (1996). Saulgriežu tematika ir viņas veidotajā animācijas filmā “Saule brauca debesīs” (2018).

Latviešu literatūrā Ziemassvētku notikumi atrodami vairāku autoru darbos. Kā Ziemassvētkus svinēja Jāņa Jaunsudrabiņa Mūsmājās, attēlots viņa nozīmīgajā darbā “Baltā grāmata” (1914). Ziemassvētku gaidīšana un maskošanās aprakstīta Annas Brigaderes triloģijas “Dievs. Daba. Darbs” (1926) 1. daļas fragmentā “Ķekatas nāk”. Arī dzejniece Aspazija vairākus dzejoļus ir veltījusi šiem svētkiem (“Ziemassvētki”, “Circenīša Ziemassvētki” u. c.). Stāstu krājumā “24 stāsti Ziemassvētkiem” (2024) apkopoti 24 jauni latviešu rakstnieku radīti stāsti ziemai un Ziemassvētku laikam.

Latviešu komponisti ir radījuši vairākus akadēmiskus darbus: Georgs Pelēcis “Atklāsme”, 2006; Pēteris Vasks, cikls “Gadalaiki. Baltā ainava”, 1980; Rihards Dubra, opuss “Gaismas ceļš” (“Via Lucis”), 2005; Ēriks Ešenvalds, kora dziesma “Ziemassvētkos”, 2021, un multimediāla simfonija “Ziemeļu gaisma”, 2015, kuros parādās gaismas un cerību tēma un kuri bieži tiek atskaņoti Ziemassvētku koncertos.