vācu sintpopa grupa

Pateicoties hitiem Big in Japan; Sounds Like a Melody un Forever Young, 20. gs. 80. gados Alphaville kļuva par vienu no pazīstamākām kontinentālās Eiropas sintpopa grupām. Lai arī sākotnējos panākumus atkārtot neizdevās, elektroniskās popmūzikas apritē tā saglabājusi ievērojamu autoritāti arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

1981. gadā vēlākais Alphaville līderis un vienīgais pastāvīgais dalībnieks – vokālists un tekstu autors Marians Golds (Marian Gold) iepazinās ar dīdžeju un taustiņinstrumentālistu Bernhardu Loidu (Bernhard Lloyd). Kaut arī pirmoreiz satikušies Rietumberlīnē, abi bija no Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes (tolaik Vācijas Federatīvā Republika) – M. Golds dzimis Herfordā, bet B. Loids tās kaimiņpilsētā Engerā. Kopējus muzikālos eksperimentus viņi uzsāka Minsterē (Ziemeļreina-Vestfālene), kur M. Golds dziedāja grupā Chinchilla Green. Epizodisks tās dalībnieks bija arī B. Loids, kurš biežāk muzicēja ar vēl vienu engerieti un sintezatoru entuziastu Franku Mertensu (Frank Mertens). 1982. gada rudenī viņiem pievienojās arī M. Golds, un savu trio viņi vispirms nosauca tāpat kā vienu no pirmām kopā sacerētām dziesmām – Forever Young, bet pēc dažām nedēļām pārdēvēja par Alphaville, šo nosaukumu aizgūstot no režisora Žana Lika Godāra (Jean-Luc Godard) zinātniskās fantastikas filmas (Alphaville, 1965) par mākslīgā intelekta pārvaldītu pilsētu Alfavillu.

Jaunais trio darbojās sociālistisku ideālu vienotā Minsteres mākslinieku komūnā Nelson Community; viens no tās pamatprincipiem, ko mūziķi ievēroja arī slavas sākumperiodā, bija visu komūnas dalībnieku finanšu līdzvērtīgs sadalījums.

Grupas dalībnieki bija uzauguši ar britu roku, bet nu aizrāvās ar Deividu Boviju (David Bowie), vācu elektroniskās mūzikas pionieriem Kraftwerk un tādiem britu jaunā viļņa un sintpopa mūziķiem kā Gerijs Ņūmens (Gary Numan), The Human League un Orchestral Manoeuvres in the Dark.

Kaut arī Alphaville darbojās materiāli trūcīgos apstākļos, izmantojot pašus vienkāršākos sintezatorus, 1983. gadā tai izdevās noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju WEA, kas nākamā gada sākumā izdeva grupas debijas singlu Big in Japan – sintpopa dziesmu ar daļēji autobiogrāfisku M. Golda tekstu, kura ierosmi sniedzis viņa narkomānijas periods Rietumberlīnē. 1984. gada pavasarī, trio mūziķiem iztikas nodrošināšanai joprojām strādājot dažādus mazkvalificētus darbus, Big in Japan izvirzījās Vācijas singlu topa 1. pozīcijā, bet nedaudz vēlāk kļuva par Eiropas mēroga hitu un grupas visu laiku veiksmīgāko singlu daudzu valstu tabulās (tostarp Nr. 8 Apvienotajā Karalistē, AK, kur tas ir Alphaville vienīgais Top 40 sasniegums). Pēc dažiem mēnešiem ar singlā izdotu šīs dziesmas vācu valodas versiju Japan ist weit solokarjeru uzsāka 80. un 90. gadu popzvaigzne Sandra (Sandra) – viņas ieskaņojums gan palika bez ievērības; daudz veiksmīgāka bija rokgrupas Guano Apes versija 2000. gadā.

Big in Japan negaidīto panākumu laikā Alphaville pirmais albums Forever Young (1984) vēl bija tapšanas stadijā, taču nākamajam singlam grupa vispirms izraudzījās tā tituldziesmu, kas no vidēja tempa skaņdarba bija pārveidota nostalģiskā balādē par paaudzes pieaugšanu Aukstā kara un kodoluzbrukuma draudu eskalācijas gaisotnē. Tomēr pēc WEA ierosinājuma otrajam singlam tika sacerēta noskaņā optimistiskāka un tempā straujāka dziesma Sounds Like a Melody, kas, lai arī nespēja atkārtot Big in Japan rezultātus, atkal guva vērā ņemamu atzinību, un, pateicoties Latvijas Radio raidījumam “Būsim pazīstami”, padarīja Alphaville mūziku ļoti iecienītu arī Latvijā.

Trešais singls, 1984. gada rudenī, nedēļu pirms tāda paša nosaukuma albuma izdotais Forever Young, laika gaitā kļuvis par grupas vispopulārāko dziesmu un hrestomātisku 80. gadu populārās mūzikas vērtību; tā atkārtots izdevums 1988. gadā ieņēma Billboard tabulas 65. vietu, par vienu pozīciju uzlabojot Big in Japan rezultātu un uzrādot grupas visu laiku labāko sasniegumu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Savukārt albums AK un ASV palika bez plašākas uzmanības, taču baudīja atzinību daudzās kontinentālās Eiropas valstīs, ļaujot Alphaville kļūt par starptautiskiem panākumiem bagātāko vācu sintpopa grupu.

Alphaville vēlākās mūzikas rezonanse masu publikā bija ievērojami mērenāka, tomēr tā radīja vairākus ievērības cienīgus darbus, kuru stilistika papildināta ar ārtpopa, džeza, roka un akadēmiskās mūzikas elementiem un bagātīgāku instrumentāriju. Otrais albums Afternoons in Utopia (1986) bija solis tālāk sintpopa muzikālajā teritorijā un visbiežāk pieminēts grupas pēdējā Eiropas hita Dance with Me dēļ, bet trešais albums The Breathtaking Blue (1989), kas producēts trio sadarbībā ar vācu elektroniskās mūzikas prominenci Klausu Šulci (Klaus Schulze), iezīmēja virzību uz daudzveidīgiem eksperimentiem. Tas ir melanholisks, niansēti melodisks darbs ar smalki izstrādātiem aranžējumiem un bagātīgu akustisko instrumentu (kontrabass, sitamie, stīgu un pūšamie instrumenti) pielietojumu. Kaut sākotnēji daudzi grupas cienītāji šo atkāpi no sintpopa paradigmas uzņēma ar neizpratni, laika gaitā The Breathtaking Blue kļuvis par klasisku Alphaville diskogrāfijas vienību. Līdzīgs liktenis bija arī drūmajam, emocionāli atsvešinātajam albumam Prostitute, kura pamattēmas ir mākslinieka situācija komerciālā industrijā un indivīda eksistences trauslums un apdraudētība viltus vērtībām sekojošā sabiedrībā. 1994. gadā Prostitute Vācijā sasniedza vien tabulas 78. vietu (vājākais rezultāts visā Alphaville pastāvēšanas laikā daļēji skaidrojams ar sintpopa vispārējās popularitātes mazināšanos), taču mūsdienās tiek minēts kā grupas muzikālā un idejiskā brieduma apliecinājums.

Krītoties ierakstu pārdošanas apjomiem, plašu cienītāju loku ļāva saglabāt koncertdarbības uzsākšana. Pirmo koncertu grupa, kas iepriekš muzicēja gandrīz tikai studijā, nospēlēja 1993. gadā Beirutā (Libānā) pēc Vācijas vēstniecības uzaicinājuma. Pirmo turneju tā veica 1995. gadā, bet pēc 1997. gadā izdotā elektroniskās deju mūzikas albuma Salvation tieši koncertdarbība kļuva par Alphaville galveno izpausmes formu, turklāt no grupas pamatsastāva dalībniekiem uz skatuves bieži bija tikai M. Golds, kurš uzstājās ar vairākiem pieaicinātiem mūziķiem. Neilgi pirms Salvation iznākšanas Alphaville pirmoreiz koncertēja arī Latvijā (Rīgā); Latvijā tā uzstājusies vēl vairākas reizes.

Viens no dibinātājiem – F. Mertenss – grupu pameta jau slavas sākumperiodā 1984. gadā, bet 2003. gadā, dodot priekšroku producenta karjerai, Alphaville atstāja ar B. Loids. Tādējādi no oriģinālā trio tajā palika tikai M. Golds, kurš turpmāk arī studijā strādāja ar grupas koncertmūziķiem.

Sestais studijas albums Catching Rays on Giant iznāca 2010. gadā, 13 gadus pēc Salvation. Neraugoties uz visai asu kritiku, tas izrādījās negaidīti veiksmīgs grupai, kuras slava jau ilgstoši nepārsniedza skaitliski nelielas kulta publikas robežas: 9. vieta Vācijā bija Alphaville otrs labākais sasniegums pēc debijas albuma 3. pozīcijas. Savukārt tās visu laiku augstāko rezultātu nacionālajā albumu tabulā – 2. vietu ­­– uzrādīja Eternally Yours (2022), kurā grupas populārākās dziesmas skan simfoniskās adaptācijās ar Bābelsbergas Vācu filmorķestri (Deutsches Filmorchestra Babelsberg).

Norobežojoties no 20. gs. 80. gadu vācu mūzikas apritē dominējošā roka un šlāgermūzikas, Alphaville jau darbības sākumā centās izteiksmīgas melodijas, emocionālu dziedājumu un zinātniskās fantastikas filmu un literatūras iedvesmotu, eksistenciālas rezignācijas caurstrāvotu vēstījumu apvienot ar tehnoloģiski precīzu sintezatoru un bungmašīnu skanējumu. M. Golds, kura plašdiapazona tenors ar raksturīgām pārejām uz falseta dziedājumu agrīnajā periodā bija spilgta un individuāla Alphaville skanējuma pazīme, šo muzikālo ievirzi raksturojis kā “tehnoloģisko romantismu”. Pievēršanos elektronikai lielā mērā motivēja dalībnieku vājās tehniskās iemaņas, kas neļāva pilnvērtīgi izmantot cita tipa instrumentus – tieši šā iemesla dēļ Alphaville ilgstoši funkcionēja tikai kā studijas grupa. Savukārt, orientācija uz starptautisko mūzikas tirgu noteica izvēli dziedāt angļu valodā, lai arī vairākas dziesmas sākotnēji bija sacerētas vāciski.

Vadoties pēc komercpanākumus apliecinošiem singlu un albumu tabulu rezultātiem, Alphaville reizēm piedēvēts “viena (divu) hita brīnuma” statuss (īpaši AK un ASV), taču, pilnveidojot profesionālās iemaņas un sekojot daudzveidīgām muzikālām interesēm, pēc spilgtās debijas mūziķi nodevās stilistiskām variācijām un starpžanru meklējumiem. Mākslinieciskās transformācijas vairs neļāva konkurēt ar hitparāžu līderiem, taču rezultējās ilglaicīgu aktualitāti saglabājušos albumos The Breathtaking Blue un Prostitute, kurus gan pamatplūsmas apritē aizēnojusi grupas pirmo singlu Big in Japan; Sounds Like a Melody un Forever Young sērija – šīs dziesmas daudzās valstīs kļuvušas par spilgtām sava tapšanas laika zīmēm.

Īpašu vietu populārās mūzikas kanonā iemantojusi Forever Young, ko arī 21. gs. ieskaņojuši daudzi izpildītāji, tostarp Brendija Kārlaila (Brandi Carlile); Imagine Dragons; One Direction; Anasteiša (Anastacia); Endžela Olsena (Angel Olsen) un Karels Gots (Karel Gott). 2006. gadā tā sasniedza Austrālijas singlu topa līderpozīciju grupas Youth Group interpretācijā, 2009. gadā amerikāņu reperis Džejs Z (Jay-Z) uz Forever Young oriģinālieraksta sampla bāzes radīja dziesmu Young Forever, bet 2024. gadā to (arī izmantojot Alphaville ieraksta fragmentu) ieskaņoja franču dīdžejs Dāvids Geta (David Guetta) ar amerikāņu dziedātāju Avu Maksu (Ava Max). 2024. gadā – 40 gadus pēc pirmizdevuma – Forever Young oriģinālversija izpelnījās plašu ievērību sociālā medija TikTok lietotāju starpā, sasniedzot 1. vietu ASV mūzikas industrijas izdevuma Billboard publicētajā TikTok topā (TikTok Billboard Top 50), savukārt 2025. gadā tā kļuva par pirmo 20. gs. radīto vācu dziesmu, kas pārsniegusi viena miljarda klausījumu robežu straumēšanas platformā Spotify.

B. Loids (taustiņinstrumenti, ģitāra, 1982–2003)

F. Mertenss (taustiņinstrumenti, 1982–1984)

M. Golds (vokāls, kopš 1982)

Rikijs Ekolete (Ricky Echolette, taustiņinstrumenti, ģitāra, 1985–1997)

Martins Listers (Martin Lister, taustiņinstrumenti, fona vokāls, 2009–2014; miris 2014)

Jākobs Kīršs (Jakob Kiersch, sitamie instrumenti, kopš 2009)

Deivids Gūdss (David Goods, ģitāra, 2009–2024)

Maja Kima (Maja Kim, basģitāra, 2011–2016)

Karstens Brokers (Carsten Brocker, taustiņinstrumenti, bungmašīnas, kopš 2014)

Aleksandra Merle (Alexandra Merl, basģitāra, kopš 2016)

Elizabete Markšteina (Elisabeth Markstein, fona vokāls, kopš 2023)

Ulrike Veidmillere (Ulrike Weidemüller, fona vokāls, kopš 2023)

Larss Kučke (Lars Kutschke, ģitāra, kopš 2024)

A Victory of Love; Ain’t it Strange; Big in Japan; Dance with Me; Flame; Fools; Forever Young; Jerusalem; Jet Set; Red Rose; Romeos; Sounds Like a Melody; Summer in Berlin; Summer Rain; The Impossible Dream; The Mysteries of Love; Wishful Thinking

Forever Young (WEA, 1984); Afternoons in Utopia (WEA, 1986); The Breathtaking Blue (WEA, 1989); Prostitute (WEA, 1994); Salvation (WEA, 1997); Stark Naked and Absolutely Live* (Navigator Music, 2000); Catching Rays on Giant (Universal, 2010); Strange Attractor (Polydor; 2017); Eternally Yours (Neue Meister, 2022)

* koncertieraksti