Profesionālā un radošā darbība Pirmajā LMA studiju gadā O. Norītis sāka strādāt Valstspapīru spiestuvē par litogrāfu profesora Riharda Zariņa vadībā. 1929. gadā ar domubiedriem dibināja MMB un drīzumā darbu spiestuvē pameta. Formālas aprises MMB ieguva 1932. gadā. Tās vadību uzņēmās A. Jūrasteters, biedrības sekretārs bija Anšlavs Eglītis, bet viņa biedra amatu ieņēma O. Norītis. Biedrības uzdevums – jaunas latviešu tēlotājmākslas izteiksmes meklējumi, balstoties pagātnes pasaules mākslas sasniegumos. O. Norītis no biedrības attālinājās 1935. gadā, jo pasūtījumu darbi neatstāja vietu paša mākslinieciskajām iecerēm. 1938. gadā MMB reorganizēja, pievienojot Latvijas tēlotājas mākslas biedrībai. Padomju okupācijas laikā 1940. gadā to pārņem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Tēlotājas mākslas reproduktīvi radošais kooperatīvs, kur O. Norītis veica sekretāra darbu.
Apgāda “Zelta ābele” redakcijas pirmsākumos tā īpašnieks Miķelis Goppers pulcēja ap sevi jaunos māksliniekus, kuru vidū bija O. Norītis. Izdevniecības mērķis bija radīt augstas vizuālās kvalitātes latviešu grāmatniecībā. O. Norītis jau ar pirmajiem darbiem ieguva atpazīstamību kā augstas klases grafiķis, radot vairāk nekā desmit grafiskos iekārtojumus un ilustrācijas izdevumiem. Pēdējais O. Norīša un M. Goppera kopdarbs izdevniecībā bija attēlu un dokumentu krājums “Baigais gads” (1942).
O. Norītis ilustrēja arī periodiskos izdevumus, pāris vilcienos spēja izveidot trāpīgu portretējumu vai žanra zīmējumu. 1927. gadā tapis pirmais publicējums – diriģenta Arvīda Pārupa šaržs “Rīgas Radiofona Programmā” (Nr. 28). 1930. gadā izdevumā “Svari” nodrukāta karikatūra – par mālderiem un režisoriem operā, kas, visticamāk, balstīts paša pieredzētajā.
1936. gadā uzsācis pastāvīgu sadarbību ar “Rīgas Radiofona Programmu”, darbojās tajā līdz izdevuma pastāvēšanas beigām – 1941. gadam. O. Norīša zīmētos portretus iespieda arī citos periodiskajos izdevumos, piemēram, “Latvijas Mēnešrakstā”. O. Norītis katru nedēļu publicēja romānu ilustrācijas arī laikrakstā “Atpūta”. Darbs laikrakstos nodrošināja stabilus ienākumus, bet romāni ieguva vizuālo raksturojumu, piemēram: Kārļa Ieviņa “Pie teiksmotā ezera” (1936); Elvīras Kociņas “Pēdējā laime” (1937), “Divi likteņi” (1938), “Dārzniece” (1939); Ilzes Kalnāres “Pārraudzes dienasgrāmata” (1940).
O. Norītis gatavojis plakātus brāļa vijolnieka A. Norīša koncertam, Eduarda Kalniņa koncertam, Vilhelma Purvīša izstādei, Latviešu mākslinieku izstādei Parīzē u. c.
O. Norītis vienlaicīgi gatavoja tērpu un grima skices, dekorāciju gleznojumus un veidoja skatuves uzbūves. Viņa scenogrāfijas darbi nesasniedza modernisma abstrakcijas tendences, kavējoties tradicionālās pieejās.
1934. gada rudenī viņš pārcēlās uz dzīvi Liepājā un sāka darbu Liepājas drāmas un operas teātrī. Pirmajā sezonā sagatavoja scenogrāfiju teātra izrādei “Trejmeitiņas”, baletam “Gulbju ezers” (Лебединое озеро), operetei “Venēra zīdā” (Die Venus in Seide), teātra izrādēm “Karogs aicina” un “Ideālā sabiedrība”.
Latvijas Nacionālajā operā kā dekoratora palīgs O. Norītis strādāja pie scenogrāfijām Niklāva Strunkes (balets “Petruška” (Петрушка), 1934), Romana Sutas (opera “Manona Lesko” (Manon Lescaut), 1938; opera “Mazepa” (Мазепа), 1939), Pētera Rožlapas (operas “Baņuta” grima zīmējumi, 1938) un citu vadībā. Kā patstāvīgs scenogrāfs O. Norītis debitēja 1938. gadā operetei “Rozmarija” (Rosemarie).
No 1940. līdz 1942. gadam Liepājā bija dekorators teātra izrādēs “Pārdotā līgava” (Prodaná nevěsta) un baleta “Korsārs” (Корсар) u. c. O. Norītis īslaicīgi strādājis par dekoratoru arī Latvijas Nacionālajā teātrī.
Uzkrājis dekoratora pieredzi mākslas iestādēs, dažkārt nodarbojās ar stendu darināšanu saimnieciskajām izstādēm. 1935. gadā strādāja pie Madonas aizsargu nama interjera dizaina, veica nama remontu un logu apgleznojumus. Dažkārt uzņēmās dekoratoru pasūtījumus dzīvokļu pārbūvē, nereti ornamentus gleznoja tieši uz sienas.
O. Norītis deva priekšroku eļļas glezniecības darbiem, uzskatot to par augstāko mākslā. Dažkārt pēc pēc veiktajiem darbiem un bohēmas nozuda laukos, bet, atgriežoties Rīgā, atveda lauku ainavas un žanra glezniecības darbus, piemēram, “Ravētājas” (1940, atrašanās vieta nav zināma). Darinājis arī eļļas portretus, bieži par modeļiem aicinot ģimeni un draugus. Spilgts rakstura tēlojums panākts sievas Litas Zemgales portretējumā (1938, atrašanās vieta nav zināma).
Stājgrafikā dominējošais ir reālistiskā tēlojumā risināti portreti un akti – gleznieciskas formas, pareizi samēri un psiholoģiski niansēts attēlojums, piemēram, darbs “Akts” (20. gs, 30. gadi, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs); “Latvijas skautu prezidents ģenerālis Kārlis Goppers. Pirmais un vienīgais!” (1942, Kārļa Goppera (juniora) privātarhīvs). Zīmējis pašportretus. Tušas mazgājuma tehnikā radīts “Pašportrets ar lakatiņu” (1941, atrašanās vieta nav zināma).
Dzīves laikā piedalījās MMB un Kultūras fonda izstādēs. Pēc O. Norīša nāves, dodoties bēgļu gaitās, nozīmīgu darbu daļu viņa sieva Lita Zemgale izveda uz Austrāliju, kur organizēja divas O. Norīša darbu izstādes (1952, 1955).
