Orfejs ir dziedonis sengrieķu mitoloģijā, slavens savas dievišķās un neatvairāmās muzicēšanas dēļ, viņš nokāpa Aīda (Ἅιδης) pazemes valstībā, lai atgūtu sievu Eiridiki (Εὐρυδίκη, latviski arī Eiridīke, Euridike).

Orfeju dēvē par dziedoni, dzejnieku un Dionīsa (Διόνυσος) mistēriju dibinātāju. Orfeja muzicēšana ir neaprakstāmi burvīga. Viņš ir viens no retajiem, kurš nokāpa Aīda pazemes valstībā un spēja atgriezties virszemē, viņš arī piedalījās argonautu jūras braucienā uz Kolhīdu pēc zelta aunādas. Orfejs raksturots kā apburošs, talantīgs, mīlošs un drosmīgs.

Par Orfeja vārda izcelsmi pastāv vairākās hipotēzes, taču nevienu no tām droši apstiprināt nav iespējams. Latīņu valodā Orfeja vārds paliek nemainīgs – Orpheus.

Orfejs nācis no Trāķijas – Grieķijas ziemeļaustrumu apgabala. Lai gan Orfeju uzskata par mītisku varoni, vairāki antīkās pasaules avoti norādījuši, ka viņš dzīvojis paaudzi pirms Trojas kara, kas risinājies ap 12. gs. p. m. ē. Senākais līdz mūsdienām saglabājies avots, kurā pieminēts Orfejs, ir sengrieķu dzejnieka Ibika (Ἴβυκος) fragments, kas sastāv no diviem vārdiem, – ὀνομακλυτὸν Ὀρφῆν, onomaklyton Orphēn ‘vārdslaveno Orfeju’. Senās Romas orators Cicerons (Cicero) darbā “Par dievu dabu” (De rerum deorum, 45. gads p. m. ē.) atsaucies uz sengrieķu filozofu Aristoteli (Ἀριστοτέλης), kurš apgalvojis, ka Orfejs nekad nav eksistējis.

Orfeja māte bija daiļrunības un episkās dzejas mūza Kalliope (Καλλιόπη). Par Orfeja tēvu mēdz dēvēt Trāķijas valdnieku Oiagru (Οἴαγρος), taču ir avoti, kas par Orfeja tēvu dēvē Apollonu (Ἀπόλλων). Pēdējā versija skaidro Orfeja pārdabiskās spējas. Tās viņam iemācījis Apollons un dāvājis dievišķi skanošu stīgu instrumentu – tā bijusi lira, kitāra vai forminga. Orfeja brālis bija varoņa Hērakla (Ἡρακλῆς) kitāras spēles skolotājs Lins (Λῖνος).

Orfejam piedēvētajos notikumos liela loma atvēlēta viņa pārdabiskajām muzikālajām spējām. Orfejs izglītojās dažādās zinībās, taču dziedāšanā un muzicēšanā viņš bija nepārspējams. Orfejam muzicējot, putni, mežazvēri, koki un pat klintis vienojušies dejā, upes apstājušas savu tecējumu, lai klausītos. Senākais avots, kurā nosaukta Orfeja vara pār dzīvām radībām un dabu, ir sengrieķu dzejnieka Simonīda (Σιμωνίδης) darbos. Simonīda korpusa 62. fragmentā teikts:

“Un simtu simtiem putnu

Virs viņa [Orfeja] galvas lido,

Un augšup zivis taisni

No tumšā, zilā ūdens

Ar skaisto dziesmu lec.”

(Ievas Fībigas atdzejojums)

Slavenākais Orfejam piedēvētais notikums ir viņa nokāpšana pazemes valstībā. Šis mīts bija pazīstams jau sengrieķu traģēdiju rakstniekiem, piemēram, Eurīpida traģēdijā “Alkestīda” (Ἄλκηστις, 438. gads p. m. ē.), un tas apaudzis detaļām laika gaitā. Ir vairāki avoti, kuros mīts parādās, taču nozīmīgākais ir romiešu dzjenieka Ovidija (Ovidius) poēmas “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. gads) 10. grāmata.

Orfeja sieva bijusi nimfa Eiridike, un viņš to ļoti mīlējis. Neilgi pēc kāzām Eiridiki sadzēlusi čūska, un viņa nomirusi. Orfejs bija ārkārtīgi nelaimīgs, nespēja samierināties ar sievas nāvi, tāpēc nolēma doties pie Aīda un Persefones (Περσεφόνη) un lūgt atdot Eiridiki. Pie Stiksas upes krastiem mirušo dvēseļu pārcēlājs Harons (Χάρων), dzirdējis Orfeja liras spēli, pārcēla to upes otrā pusē. Orfejs turpināja muzicēt, dodamies pie Aīda, un, mūzikas apburts, viņu garām palaida Kerbers (Κέρβερος). Pie Aīda un Persefones Orfejs atklāja ierašanās iemeslu un lūdza atgriezt Eiridiki. Aīds piekrita ar vienu norunu – ceļā uz virszemi Orfejam jāseko Hermeja (Ἑρμῆς) pēdās, un viņš nedrīkst atskatīties atpakaļ uz Eiridiki, kas būs tieši aiz muguras. Ja Orfejs atskatīsies, Aīds paturēs Eiridiki. Hermejs uzsāka ceļu, viņam sekoja Orfejs, aiz viņa Eiridike. Viņi jau bija pietuvojušies virszemei, bet Orfejs pagriezās un atskatījās. Turpat blakus viņš ieraudzīja Eiridikes ēnu, centās to satvert, bet tā aizlidoja. Orfejs piedzīvoja Eiridikes nāvi otro reizi. Šausmu pārņemts, viņš nolēma griezties atpakaļ. Viņš atkal bija pie Stiksas krastiem, lūdzās Haronu, bet šoreiz Harons palika neizkustināms. Orfejs sēroja pie Stiksas krastiem septiņas dienas un naktis, pirms atgriezās Trāķijā.

Vēl viens slavens notikums, kas piedēvēts Orfejam, ir argonautu jūras brauciens uz Kolhīdu. Tas aprakstīts sengrieķu dzejnieka Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) episkajā poēmā “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. p. m. ē.). Piedēvētajos notikumos nav konkrētības, kas noteiktu, vai argonautu jūras brauciens bijis pirms vai pēc Eiridikes nāves – par notikumu hronoloģiju pastāv vairākas versijas.

Pār Tesālijas pilsētu Jolku valdīja Pelijs (Πελίας), bet viņš ar varu bija sagrābis pilsētas grožus. Patiesais pilsētas valdnieks bija Aisons (Αἴσων), kurš jaundzimušo dēlu Jāsonu (Ἰάσων) noslēpa pie kentaura Heirona (Χείρων), jo baidījās, ka Pelijs mazo dēlu nogalinās. Kad Jāsons bija pieaudzis, viņš nolēma doties uz Jolku un pieprasīja valdnieka pozīciju. Pelijs šķietami piekrita prasībai, izvirzīdams vienu noteikumu, – Jāsonam bija jāiegūst zelta aunāda. Pelijs bija pārliecināts, ka Jāsons ceļā ies bojā. Jāsons piekrita un, gatavodamies ceļam, aicināja braucienam pievienoties labākos Grieķijas varoņus. Varoņu pulkā bija Hērakls, Tēsejs (Θησεύς), dvīņi Kastors (Κάστωρ) un Polideiks (Πολυδεύκης) un citi. Šim pulkam pēc Heirona padoma pievienojās arī Orfejs, jo viņš bija vienīgais, kurš varētu palīdzēt tikt garām sirēnām. Sirēnas bija mītiskas būtnes, kas ar savām dziesmām vilināja kuģotājus bīstamās vietās, kur tie gāja bojā. Kad Jāsona vadītais kuģis “Argo” (Ἀργώ) pietuvojās sirēnām un varēja sadzirdēt to dziesmas, Orfejs uzsāka brīnumaino muzicēšanu. Tā pārspēja sirēnas, viņu burvestība slāpa, un argonauti varēja turpināt savu ceļu.

3. gs. p. m. ē. sengrieķu dzejnieks Fanokls (Φανοκλῆς) izmantoja zelta aunādas motīvu un aprakstīja mīlas dēku starp Orfeju un trāķieti Kalaīdu (Κάλαϊς), Boreja (Βορέας) dēlu, kurš arī piedalījās argonautu braucienā. Citos avotos stāstīts, ka pēc Eiridikes zaudējuma Orfejs vairījās no sievietēm, nespēja vairs iemīlēties, pat sācis tās nīst, un ar to daļēji saistīta viņa bojāeja. Ovidija poēmas “Pārvērtības” 11. grāmatā un romiešu dzejnieka Vergilija (Vergilius) poēmā “Georgikas” (Georgica, 30. gads p. m. ē.) un citos avotos vēstīts par trāķietēm bakhantēm, kuras uzbrukušas Orfejam, jo viņš esot nicinājis sievietes, un saplosījušas viņu līdz nāvei.

Ap Orfeja nāvi izveidojušies dažādi mīti. Trakojošās bakhantes iemetušas Orfeja galvu Herbas upes ūdeņos, un tā aizskalota līdz pat Lezbas salas krastiem – līdz salai, no kuras nāk slaveni dzejnieki. Arī Orfeja lira izskalota Lezbas krastos, un tā nonākusi vai nu Apollona templī, vai citā versijā dievi to pārvērtuši Liras zvaigznājā (latīņu Lyra). Daba apraudāja Orfeja nāvi, koki nometa lapas, savukārt bakhantes par noziegumu tika sodītas ar adatu dūrieniem, kas atstāja ādā rētas kā negoda zīmi.

Uzskata, ka Orfejs dibināja Dionīsa mistērijas, kas ir viens no sengrieķu mistēriju paveidiem. 6. gs. beigās p. m. ē. Dionīsa mistērijas pārtapa par Orfeja jeb orfiskajām mistērijām. Orfeja sekotājus dēvēja par orfiķiem.

Orfeja atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. No antīkās pasaules, sākot no 5. gs. p. m. ē., saglabājušies vāžu gleznojumi, mozaīkas, skulptūras. Arī vēlāk mīti par Orfeju bijuši daudzu mākslinieku iedvesmas avots. Gleznas, kurās atainots kāds no Orfejam piedēvētajiem notikumiem, atrodas pasaules lielākajos muzejos, piemēram, franču mākslinieka Gistava Moro (Gustave Moreau) glezna “Orfejs” (Orphée, 1865) atrodas Parīzē Luvras muzejā (Musée du Louvre), flāmu gleznotāja Pītera Paula Rubensa (Peter Paul Rubens) glezna “Orfejs un Eiridike” (Orfeo y Eurídice, 1636–1638) atrodas Madridē Prado muzejā (Museo Nacional del Prado). Mīts par Orfeju un Eiridiki izmantots arī skatuves mākslā, literatūrā un kino, piemēram, franču režisora Marsela Kamī (Marcel Camus) muzikālā drāma “Melnais Orfejs” (Orfeu Negro, 1959), kurā klasiskais mīts pārcelts uz Brazīlijas favelu Riodežaneiro karnevāla laikā.