Kad 11.1918. vācu okupācijas karaspēks atkāpās no Igaunijas teritorijas, Igaunijai uzbruka Sarkanā armija, 01.1919. gada janvārī sasniedzot Tallinas pievārti un ieņemot Tērbatu (mūsdienās Tartu). Vienlaikus Igaunija uzsāka veidot savus bruņotos spēkus. 12.1918. Tallinas reidā ieradās britu vieglo kreiseru eskadra un pirmie somu brīvprātīgie. Igaunijas teritorija tika atbrīvota līdz 05.1919. Igaunijas bruņotie spēki 06.1919. un 07.1919. Vidzemē cīnījās pret vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju, kas bija pakļauti Vācijas 6. rezerves korpusam, savukārt 05.1919. un 06.1919., kā arī 10.1919. tie piedalījās Krievijas balto spēku uzbrukumā Petrogradai (mūsdienās Sanktpēterburga). Igaunijas sabiedrotie Brīvības karā bija britu vieglo kreiseru eskadras, kas aizsargāja Igaunijas piekrasti pret Padomju Baltijas floti, Krievijas balto Ziemeļu korpuss (no 06.1919. – Krievijas Ziemeļrietumu armija) kopā ar Staņislava Bulaka-Balahoviča (baltkrievu Станіслаў Нікадзімавіч Булак-Балаховіч, poļu Stanisław Bułak-Bałachowicz) vienībām, kā arī Latvijas Pagaidu valdībai pakļautā Ziemeļlatvijas brigāde. Karadarbība pret Baltijas vācu spēkiem tika izbeigta ar 03.07.1919. Strazdumuižas pamieru. Miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju tika parakstīts Tartu 02.02.1920.

Igaunijas Brīvības kara apzīmējums ir tradicionāls igauņu historiogrāfijā un sabiedrībā akceptēts nosaukums karam par Igaunijas neatkarību.

Līdz Pirmā pasaules kara beigām Krievijas, Austroungārijas, Vācu un Osmaņu impērijas bija sabrukušas, un to sastāvā esošās mazākumtautības ieguva iespēju izveidot pašām savas nacionālās valstis vai atjaunot agrāk pastāvējušo valstiskumu. Vislielākos panākumus guva tās tautas, kurām bija spēcīgāka nacionālā pašapziņa un izdevīgāks ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī tās, kuras spēja iegūt Antantes valstu atbalstu. Priekšnoteikumi Igaunijas valstiskumam tika radīti 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā, pateicoties literatūrai un publicistikai, kas rosināja nacionālo pašapziņu, kā arī tādām kolektīvām nacionālām iniciatīvām kā dziesmu svētki un kooperatīvu kustības. Pieredze pašpārvaldē tika gūta, strādājot lauku pašvaldību un vēlāk arī pilsētu pārvaldēs. Vienlaikus pieauga igauņu ekonomiskā labklājība, un tūkstošiem igauņu zemnieku izpirka īpašumā savas saimniecības. Pirmās igauņu politiskās partijas tika dibinātas 1905. gada Krievijas revolūcijas laikā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas igauņu politiķi 12.04. panāca, ka Krievijas Pagaidu valdība apvieno Igaunijas guberņu un Vidzemes guberņas igauņu daļu vienotā guberņā. 22.04. tika dota atļauja Krievijas armijas sastāvā veidot igauņu nacionālās vienības. 1917. gada rudenī Igaunija atradās Krievijas pakļautībā, izņemot Rietumigaunijas salas, kuras 10.1917. bija okupējusi Vācija. 1917. gada vasarā ievēlētā Igaunijas Zemes padome (Maanõukogu) 28.11.1917. – pēc tam, kad varu bija sagrābuši lielinieki, – pasludināja sevi par augstāko varu Igaunijā, taču lielinieki padomi izklīdināja. 18.02.1918., pēc tam, kad Brestļitovskā izjuka miera sarunas starp Padomju Krieviju un Centrālajām lielvalstīm, Vācijas karaspēks uzsāka uzbrukumu, un Vācijas 8. armijas vienības okupēja Igaunijas kontinentālo daļu. 19.02. pagrīdes sanāksmē Igaunijas Zemes padomes Vecāko padome iecēla Glābšanas komiteju (Päästekomitee; tās sastāvā bija Konstantins Petss, Konstantin Päts, Konstantins Koniks, Konstantin Konik un Jiri Vilmss, Jüri Vilms); tā 24.02. pasludināja Igaunijas neatkarību un izveidoja pagaidu valdību. Vācijas karaspēks, kas 25.02. ienāca Tallinā, Igaunijas neatkarību neatzina; sākās vācu okupācija, un Igaunijas nacionālās vienības tika izformētas. 05.1918. Antantes valstis atzina Igaunijas Zemes padomi par likumīgu igauņu tautas pārstāvi. Ar papildu vienošanos pie Brestļitovskas miera līguma, kas tika parakstīta 27.08.1918., Padomju Krievija atteicās no savas suverenitātes pār Vidzemes un Igaunijas guberņām. Novembra revolūcija Vācijā piespieda ķeizaru atteikties no troņa, un 11.11. starp Antanti un Vāciju tika parakstīts Kompjeņas pamiers, saskaņā ar kuru Vācija apņēmās izvest savu karaspēku no okupētajām teritorijām. 19.11.1918. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijā Augusts Vinnigs (August Winnig) varu Igaunijā nodeva Igaunijas Pagaidu valdībai. 22.11. Sarkanā armija uzsāka uzbrukumu pie Narvas.

Igaunijas Brīvības kara cēlonis bija Padomju Krievijas vēlēšanās atgūt agrāk Krievijas Impērijai piederējušās teritorijas un īstenot pasaules revolūciju. Bruņotais konflikts starp Igaunijas bruņotajiem spēkiem un Baltiešu landesvēru, kā arī vācu Dzelzsdivīziju 1919. gada vasarā izcēlās, jo politiskie spēki, kas stāvēja aiz Vācijas 6. rezerves korpusa un Baltiešu landesvēra, vēlējās Baltijā izveidot vācu vasaļvalsti un nostiprināt Vācijas Pirmā pasaules kara Austrumu frontē gūtos iekarojumu. Savukārt Igaunija atbalstīja likumīgo Latvijas valdību un centās panākt vācu militāro spēku izraidīšanu no Latvijas. Brīvības karš noslēdzās, abām pusēm jūtot nogurumu no kara, kā arī ņemot vērā spēku samēru frontē – Padomju Krievijai citviet bija nepieciešamas vienības, kas bija saistītas cīņās pret Igauniju – un nepieciešamību abām pusēm panākt diplomātisku vienošanos.

Igaunijas Brīvības karš bija vidējas intensitātes manevru karš, kurā galvenokārt cīnījās kājnieki ar kavalērijas, artilērijas, bruņoto vilcienu un jūras spēku atbalstu. 01.1919. Sarkanā armija virzījās uz Tallinas pievārti un Igaunijas centru, taču līdz maija beigām tā tika izdzīta no valsts. Igaunijas jūras spēki veica vairākus desanta izsēdināšanas manevrus Sarkanās armijas aizmugurē. Karā pret landesvēru un Dzelzsdivīziju frontes līnija vienas nedēļas laikā pārvietojās no Cēsīm uz Rīgas pievārti. 05.1919. un 06.1919. Igaunijas bruņotie spēki atbalstīja Krievijas Baltās kustības Ziemeļu korpusa uzbrukumu Petrogradai, bet 10.1919. – Ziemeļrietumu armijas uzbrukumu. No 11.1919. līdz 01.1920. beigām Narvas frontē un Igaunijas dienvidaustrumos norisinājās pozīciju karš.

Igaunija bija demokrātiska valsts, taču tajā bija spēkā karastāvoklis, un Komunistiskā partija bija aizliegta. 05.–07.04.1919. tika ievēlēta Satversmes sapulce, kurā vairākumu ieguva kreisā spārna partijas. Satversmes sapulce 10.10.1919. pieņēma Agrāro likumu, bet 15.06.1920. – konstitūciju. Laikposmā no 11.1918. līdz 07.1920. valsti vadīja četras valdības. Igaunijas ārpolitiskie mērķi bija panākt savas neatkarības atzīšanu un nodrošināt Antantes valstu atbalstu. Antantes mērķis bija lielinieku sakāve Krievijā, tādēļ Igaunijai nācās atbalstīt Krievijas balto spēkus, kuri cīnījās par “vienotu un nedalāmu” Krieviju un iebilda pret Igaunijas valstiskumu.

No 27.11.1918. līdz 08.05.1919. K. Petss pildīja Igaunijas premjerministra un kara ministra pienākumus, pēc tam abos amatos no 08.05. līdz 18.11. viņu nomainīja Oto Strandmans (Otto Strandmann). No 18.11.1919. līdz 20.07.1920. premjerministrs bija Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson), bet kara ministrs – Augusts Hanko (August Hanko, bezpartijisks). Igaunijas bruņotie spēki, kas oficiāli tika dēvēti par Tautas karaspēku (Rahvavägi), sastāvēja no sauszemes un jūras spēkiem, kā arī aizsargu savienības (kaitselīts, kaitseliit). Bruņoto spēku virspavēlnieks bija ģenerālmajors Johans Laidoners (Johan Laidoner), virspavēlnieka štāba priekšnieks – ģenerālmajors Jāns Sotss (Jaan Soots), bet apgādes pārvaldes vadītājs – pulkvedis Rudolfs Reimans (Rudolf Reimann).

Bruņotajos spēkos ietilpa trīs kājnieku divīziju vadības, deviņi kājnieku pulki, trīs artilērijas pulki, divi kavalērijas pulki un sapieru bataljons. Bruņoto vilcienu divīzijas sastāvā bija seši platsliežu un četri šaursliežu bruņotie vilcieni. Divīziju komandieri bija ģenerālmajors Aleksandrs Tenisons (Aleksander Tõnisson), pulkvedis Viktors Puskars (Viktor Puskar), ģenerālmajors Ernsts Peders (Ernst Põdder) un pulkvedis Karls Partss (Karl Parts). Pastāvēja vairāki brīvprātīgo bataljoni (Kuperjanova, Skautu un “Kaleva pulks”, Kalevlaste Maleva), kā arī vācbaltiešu Baltijas bataljons, krievu Kačanova bataljons un Ingrijas bataljons (vēlāk – pulks). Igaunijā karoja arī ārvalstu brīvprātīgie: somi (pulks un bataljons, kopumā vairāk nekā 3000 vīru), kā arī dāņu un zviedru rotas. Igaunijas jūras spēku lielākie kuģi bija mīnukuģi “Lennuk” un “Vambola” (agrākie nosaukumi Krievijas Baltijas flotē – “Avtroil” un “Spartak”), kurus 12.1918. beigās britu vieglo kreiseru eskadra bija piespiedusi padoties un nodevusi Igaunijas jūras spēkiem. Jūras spēku komandieris bija kontradmirālis Johans Pitka (Johan Pitka). 1919. gada beigās Igaunijas bruņotajos spēkos dienēja vairāk nekā 85 000 vīru. Krievijas balto spēku Ziemeļu korpuss no 11.1918. līdz 06.1919. (06.1919. tā kaujas vienībās bija aptuveni 12 000 vīru) bija pakļauts Igaunijas virspavēlniecībai, tāpat Igaunijas virspavēlniecībai bija pakļauta Ziemeļlatvijas brigāde (3500 vīru) no 03.1919. līdz 07.1919., kā arī S. Bulaka-Balahoviča vienības (06.1919. – aptuveni 8000 vīru) 1919. gada otrajā pusē.

Pret Igauniju karoja Padomju Krievijas Ziemeļu frontes (no 02.1919. – Rietumu fronte; komandieris Dmitrijs Nadjožnijs, Дмитрий Николаевич Надёжный) 7. armijas (komandieri Nikolajs Henriksons, Николай Владимирович Хенриксон, un vēlāk Aleksandrs Remezovs, Александр Кондратьевич Ремезов) vienības: 6. strēlnieku divīzija (komandieris Nikolajs Ivanovs, Николай Николаевич Иванов), 2. Novgorodas kājnieku divīzija, 10. strēlnieku divīzija un citas vienības, kā arī Igaunijas un Latvijas Sarkanās gvardes strēlnieku pulki un Baltijas flote (komandieris Aleksandrs Zeļenojs, Александр Павлович Зеленой). 29.11.1918. Narvā tika pasludināta Padomju Krievijas marionešu valdība – Igaunijas darbaļaužu komūna (tā tika likvidēta 05.06.1919.). Komūnas padomes priekšsēdētājs bija Jāns Anvelts (Jaan Anvelt). 27.02.1919. no Sarkanās armijas igauņu strēlnieku pulkiem, dažiem latviešu strēlnieku pulkiem un krievu vienībām tika izveidota Igaunijas Sarkanā armija. 03.06. šī armija tika izformēta un tās vienības tika pakļautas 7. armijai un 15. armijai, kas tika izveidota no vienlaikus likvidētās Padomju Latvijas armijas. Igaunijas Sarkanās armijas komandieris bija Mihails Vasiļjevs (Михаил Николаевич Васильев), bet štāba priekšnieks – Augusts Korks (August Kork); 1. igauņu strēlnieku divīziju komandēja Leonhards Rits (Leonhard Ritt), bet vēlāk – Jakobs Palvadre (Jakob Palvadre). Igaunijas Sarkanajai armijai pakļautajās vienībās frontē bija līdz 20 000 vīru. No 11.1918. līdz 01.1919. pret Igauniju karoja arī Somijas sarkanās gvardes rotas.

06.1919. un 07.1919. Latvijā pret Igauniju karoja Baltiešu landesvērs un Dzelzsdivīzija, – abas vienības bija pakļautas Vācijas 6. rezerves korpusam; kopumā tajās bija aptuveni 11 000 vīru. Korpusa komandieris bija ģenerālleitnants grāfs Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz), landesvēra komandieris – majors Alfrēds Flečers (Alfred Fletcher), bet Dzelzsdivīzijas komandieris – majors Jozefs Bišofs (Josef Bischoff).

11.1918. pēc Igaunijas Pagaidu valdības rīkojuma tika izveidoti seši kājnieku pulki un kājnieku divīzijas štābs, kā arī izsludināta 21 līdz 35 gadus vecu vīriešu “brīvprātīgā mobilizācija”. Sākotnēji bruņotajos spēkos iestājās galvenokārt virsnieki un instruktori, kā arī patriotiski noskaņoti universitāšu un vidusskolu audzēkņi. 28.11. Sarkanā armija uzbruka Narvai, un igauņu vienības atkāpās. Tajā pašā dienā Igaunijā tika izsludināta 21 līdz 24 gadus vecu vīriešu mobilizācija. 12.12. Tallinas reidā ieradās Lielbritānijas 6. vieglo kreiseru eskadra kontradmirāļa Edvina Aleksandera-Sinklēra (Edwyn Alexander-Sinclair) vadībā; tā aizsargāja Tallinu pret Padomju Baltijas floti un piegādāja Igaunijai ieročus un ekipējumu. 23.12. Pagaidu valdība iecēla J. Laidoneru par bruņoto spēku virspavēlnieku. 30.12. Tallinā ieradās pirmā somu brīvprātīgo vienība. 21.12. igauņu spēki bija atstājuši Tartu, un 01.1919. sākumā Sarkanā armija, virzoties tālāk no Narvas, nonāca 40 kilometru attālumā no Tallinas. 29.11.1918. Igaunijas lielinieki Narvā bija pasludinājuši Igaunijas darbaļaužu komūnu, kas pārvaldīja Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas. Sākās Sarkanais terors, un tika nogalināti vairāki simti civiliedzīvotāju.

01.1919. sākumā 1. divīzijas spēki ar bruņoto vilcienu atbalstu pārgāja uzbrukumā pie Aegvīdu un Kehras. 17.01. somu brīvprātīgo bataljons un Igaunijas jūras desanta bataljons veica desanta operāciju Sarkanās armijas aizmugurē, un 19.01. tika atbrīvota Narva. 2. divīzija, kas bija izveidota 24.12.1918., cīnījās dienvidu virzienā. Bruņotie vilcieni, kas uzbrukumu sāka no Tapas dzelzceļa mezgla, sadarbībā ar Jūliusa Kuperjanova (Julius Kuperjanov) partizānu vienību 14.01. atbrīvoja Tērbatu. 31.01. divas Kuperjanova partizānu bataljona rotas un viena somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu dēli” (Pohjan Pojat) rota iesaistījās cīņā pret Sarkanās armijas 7. latviešu strēlnieku pulka 3. bataljonu, kas aizstāvēja Paju muižu netālu no Valgas. Muižas ieņemšana ļāva bruņotajiem vilcieniem nākamajā dienā ieņemt Valkas dzelzceļa mezglu. Februārī Igaunijas spēki atbrīvoja Veru un Pečorus, bet 21.02. somu brīvprātīgie ieņēma Alūksni, kuru gan nedēļu vēlāk atstāja Sarkanās armijas spēkiem. Cīņas ar mainīgām sekmēm Igaunijas dienvidos un dienvidaustrumos, kā arī latviešu Vidzemes ziemeļos turpinājās līdz maija beigām.

22.05.1919. Baltiešu landesvērs padzina Sarkano armiju no Rīgas un kopā ar Dzelzsdivīziju virzījās Cēsu un Valmieras virzienā. Maija beigās Igaunijas spēki ieņēma Limbažus, Valmieru, Cēsis, Smilteni, Alūksni un Gulbeni, bet 05.06.1919. dāņu brīvprātīgo rota piedalījās Jēkabpils atbrīvošanā. Lai gan vāciešiem, igauņiem un latviešiem nācās cīnīties pret Sarkano armiju, ne igauņi, ne vācieši nevēlējās atstāt savu aizmuguri otras puses kontrolē. Igaunija atbalstīja Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību, kuru landesvērs bija mēģinājis gāzt. 6. rezerves korpusa komandieris R. fon der Golcs centās nostiprināt savu kontroli pār Latviju un uzskatīja Igauniju par naidīgu spēku. Vidzemē landesvēra un Dzelzsdivīzijas rīcībā bija vairāk nekā 4000 kājnieku, 500 jātnieku un viens bruņotais vilciens, savukārt Igaunijas 3. divīzijā bija gandrīz 9000 vīru (tostarp 1500 Ziemeļlatvijas brigādes karavīru) un trīs bruņotie vilcieni. Sadursmes sākās 05.06.1919., un nākamajā dienā vācieši ieņēma Cēsis. 10.–19.06.1919. bija spēkā pamiers, kas tika noslēgts ar Antantes militāro pārstāvju starpniecību. Pēc tam karadarbība atsākās, un 23.06.1919. igauņi un latvieši Cēsu kaujās atbrīvoja Cēsis. Saskaroties ar aplenkuma draudiem, vācieši atkāpās Rīgas virzienā; 01.07.1919. frontes līnija stiepās gar Juglas un Ķīšezera krastiem. 03.07.1919. Strazdumuižas skolas ēkā ar franču, britu un amerikāņu virsnieku starpniecību tika parakstīts pamiera līgums. Vācieši līdz 05.07.1919. apņēmās atstāt Rīgu. 08.07.1919. Rīgā ieradās K. Ulmaņa Pagaidu valdība. Katra puse zaudēja aptuveni tūkstoti kritušo, ievainoto un bezvēsts pazudušo.

13.05.1919. Krievijas balto spēku Ziemeļu korpuss (pulkveža Antona Dzerožinska, Антон Фёдорович Дзерожинский, un no 19.06.1919. Aleksandra Rodzjanko, Александр Павлович Родзянко, vadībā), kas bija pakļauts Igaunijas augstākajai pavēlniecībai, uzsāka uzbrukumu Petrogradai. Igaunijas armijas virspavēlnieka J. Laidonera mērķis bija pārcelt karadarbību ārpus Igaunijas robežām; uzbrukumā piedalījās Igaunijas 1. divīzijas 1. un 4. pulks, kā arī jūras spēki, un to atbalstīja Lielbritānijas kara flotes eskadra. Ziemeļu korpusam tika pakļauts Igaunijas vācbaltiešu Baltijas bataljons. 24.05.1919. Igaunijas 2. divīzijai pakļautie bruņuvilcieni, Kuperjanova bataljons un Izlūku bataljons uzsāka uzbrukumu Dienvidaustrumigaunijā un 25.05.1919. kopā ar S. Bulaka-Balahoviča vienībām ieņēma Pleskavu. Līdz maija beigām uzbrukums vietām bija sasniedzis Pleskavas–Petrogradas dzelzceļa līniju. 19.06.1919. Ziemeļu korpuss tika atbrīvots no Igaunijas pavēlniecības pakļautības un reorganizēts par Ziemeļrietumu armiju. Jūnijā Sarkanā armija uzsāka pretuzbrukumu, un augusta sākumā fronte stabilizējās pie Lugas upes.

28.09.1919. Ziemeļrietumu armija uzsāka uzbrukumu Petrogradai. Līdz 20.10.1919. Krievijas balto spēki bija ieņēmuši Lugu, Gatčinu, Carskoje Selo un Pavlovsku. Uzbrukumu atbalstīja Igaunijas 4. pulks, bruņuvilciens, Kuperjanova bataljons un Izlūku bataljons, kā arī Igaunijas un Lielbritānijas karakuģi. To mērķis bija ieņemt Krasnajas Gorkas piekrastes cietoksni, lai tā smagos lielgabalus varētu izmantot Kronštatē esošās Baltijas flotes iznīcināšanai. 21.10.1919. Sarkanā armija uzsāka pretuzbrukumu un novembrī atspieda Ziemeļrietumu armiju un Igaunijas vienības atpakaļ līdz Lugas un Pļusas upēm. 15.11.1919. Igaunijas valdība nolēma atbruņot Ziemeļrietumu armijas vienības, kas bija atkāpušās uz Igauniju, un internēt to karavīrus. Ziemeļrietumu armijas karavīru vidū uzliesmoja tīfa epidēmija, kas prasīja tūkstošiem dzīvību. Decembrī Sarkanā armija veica vēl divus mēģinājumus ieņemt Narvu. 03.01.1920. tika noslēgts pamiers.

Ar miera līgumu, kas 02.02.1920. Tērbatā tika noslēgts starp Igauniju un Padomju Krieviju, abas valstis savstarpēji atzina viena otras suverenitāti un vienojās par robežu starp tām. Igaunijā dzīvojošie neigauņi ieguva tiesības pretendēt uz Krievijas pilsonību, bet Krievijā dzīvojošie igauņi – tiesības pretendēt uz Igaunijas pilsonību; šādā veidā uz Igauniju pārcēlās vairāk nekā 37 000 cilvēku. Abas puses atteicās no kara izdevumu piedziņas, un tika veikta karagūstekņu apmaiņa. Igaunija tika atbrīvota no jebkādām saistībām, kas izrietēja no Krievijas parādiem, un Padomju Krievija izmaksāja Igaunijai 15 miljonus zelta rubļu; tāpat Krievija apņēmās atdot no Igaunijas izvesto īpašumu, tostarp uz Voroņežu aizvesto Tartu Universitātes (Tartu Ülikool) īpašumu.

Igaunijas karš par neatkarību bija viens no daudzajiem kariem, kas norisinājās pēc Pirmā pasaules kara un kuru rezultātā radās jaunas Eiropas valstis. Igaunijas valstiskums arī mūsdienās balstās uz pamatiem, kas tika likti neatkarības kara laikā. Neatkarības kara laikā izveidoto Igaunijas militāro vienību tradīcijas turpina mūsdienu Igaunijas Aizsardzības spēku vienības – piemēram, Igaunijas 1. kājnieku brigāde par savu priekšteci uzskata Igaunijas 1. kājnieku pulku. 

Sākot ar 20. gs. 20. gadiem, vairumā Igaunijas draudžu kapsētu tika uzstādīti Neatkarības kara pieminekļi, kuros bija iegravēti attiecīgās draudzes locekļu vārdi, kuri krituši karā. Padomju aktīvisti okupācijas laikā, 20. gs. 40. un 50. gados, tos iznīcināja, taču kopš 80. gadu beigām, sākoties neatkarības atjaunošanas procesam, tie ir atjaunoti. Valsts mēroga Brīvības kara Uzvaras kolonna (Vabadussõja võidusammas) Tallinā, kuras metu konkurss tika rīkots 30. gados, tika pabeigta tikai 2009. gadā (autori Rainers Sternfelds, Rainer Sternfeld, Andri Laidre, Andri Laidre, Kadri Kiho, Kadri Kiho, Anto Savi, Anto Savi). Līdz tam par valsts nozīmes pieminekli tika uzskatīts piemineklis pie Tallinas Zinātņu vidusskolas (Tallinna Reaalkool), kas veltīts skolas audzēkņiem un skolotājiem, kuri krituši karā. Pieminekļa autors ir Ferdi Sannamēss (Ferdi Sannamees), un tas tika atklāts 13.11.1927. 1948. gadā padomju okupācijas vara to nojauca, bet vēlāk piemineklis tika atjaunots, pamatojoties uz sākotnējo projekta dokumentāciju tēlnieka Vambolas Metsa (Vambola Mets) un arhitekta Reina Heiduka (Rein Heiduk) vadībā, un to no jauna atklāja 23.02.1993.

Kopš 1934. gada Igaunijā 23.06. – Cēsu kaujas gadadienā – tiek svinēta Uzvaras diena.

Pazīstamākais literārais darbs par Brīvības karu ir Alberta Kivikasa (Albert Kivikas) romāns “Vārdi marmorā” (Nimed marmortahvlil, 1936); pēc tā motīviem 2002. gadā tika uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma (režisors Elmo Niganens, Elmo Nüganen). 1927. gadā uzņemta mēmā spēlfilma “Jaunie ērgļi” (Noored kotkad, režisors Teodors Lutss, Theodor Luts).

Igaunijas Kara muzejam, kas tika no jauna atvērts 2001. gadā, dots J. Laidonera vārds, un Viljandi atrodas viņam veltīts piemineklis (2004, tēlnieks Terje Ojavērs, Terje Ojaveer). Jehvi atrodas A. Tenisona piemineklis (2005, tēlnieks Jāns Varess, Jaan Vares), bet Tallinā – J. Pitkas piemineklis (2002, tēlnieks Tenu Mārands, Tõnu Maarand).

Paju kaujas piemiņas vietas pamatakmens Valgas apkārtnē tika likts 1938. gadā (arhitekts Georgs Sārs, Georg Saar), bet pats piemineklis tika atklāts 1994. gadā. Daudzu kara vadītāju un varoņu dzimšanas vietas iezīmē piemiņas plāksnes; Tartu, Valgā un Peltsamā ir J. Kuperjanova iela, bet Viljandi ir iela, kas nosaukta bruņoto vilcienu komandiera Antona Irva (Anton Irv) vārdā.