Latviešu valodā Vācu Impērija reizēm neprecīzi saukta par “Vācijas Impēriju”. Jēdzienu “Vācu Impērija” (Deutsches Reich) kā oficiālu apzīmējumu vācu nacionālajai valstij lietoja Vācu Impērija, tai sekojošā demokrātiskā Veimāras republika (Weimarer Republik) un Vācu Trešais reihs (Das dritte Reich) Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) diktatūras laikā. Apzīmējumu “Vācija” (Deutschland) kā oficiālu valsts apzīmējumu vācu valodā sāka lietot tikai pēc Vācijas atkalapvienošanās, t. i., vācu jautājuma galīgas atrisināšanās 03.10.1990.

Vācu Impērija izveidojās Prūsijas Karalistes mērķtiecīgas vācu zemju apvienošanas politikas rezultātā. Lielākie nopelni valsts izveidē bija Prūsijas Karalistes ministru prezidentam un vēlākajam impērijas kancleram Oto fon Bismarkam (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen), kurš nodrošināja Prūsijas uzvaru un līdera pozīcijas vācu apvienošanā trīs karos (Austrijas un Prūsijas karš pret Dāniju 1864. gadā, Prūsijas–Austrijas jeb Vācu karš 1866. gadā, Francijas–Vācijas karš 1870.–1871. gadā).

Valsts proklamēšana notika 18.01.1871., Vācu–franču kara noslēguma fāzē vācu ieņemtajā Versaļas pilī. Par Vācu Impērijas ķeizaru tika pasludināts Prūsijas karalis no Hoencolernu dinastijas (Haus Hohenzollern) Vilhelms I (Wilhelm I.). Īstenojās t. s. mazvācu variants vācu pavalstu apvienošanai un tas pretstatā “lielvācu” variantam neietvēra Habsburgu (Habsburg) pārvaldīto Austrijas teritoriju, kur līdzās vāciešiem dzīvoja liela daļa cittautiešu. Tādējādi Vācu Impērijā neizdevās apvienot visas vēsturiskās vācu zemes, toties tā bija gandrīz mononacionāla valsts, kurā vācu valodu par dzimto uzskatīja vairāk nekā 90 % iedzīvotāju. Nacionālās minoritātes dzīvoja galvenokārt pierobežā, starp tām lielāko nacionālo grupu veidoja poļi (3 miljoni 1900. gadā).

Vācu Impērijas ārpolitiku pamatā noteica spēku samēra izmaiņas, kas radās Eiropā pēc vācu nacionālās valsts izveides. Vācija tiecās atrast vietu starptautiskajā valstu sistēmā. Pirmais impērijas kanclers O. fon Bismarks centās īstenot piesardzīgu ārpolitiku, cenšoties izvairīties no iesaistes konfliktos. Kopumā Vācijas ārpolitiku visā monarhijas periodā raksturoja centieni meklēt sabiedrotos un veidot savienības, kuru mērķis bija labvēlīgas situācijas radīšana valsts izaugsmei un konkurencei pasaulē. Par ciešāko Vācu Impērijas sabiedroto kļuva Austroungārijas Impērija, ar kuru 07.10.1879. tika noslēgta slepena divpusēja aizsardzības savienība. No 1884. gada Vācijas Impērija savā īpašumā ieguva aizjūras teritorijas (protektorātus) Āfrikā, Klusā okeāna baseinā un Āzijā, tādējādi uzsākot tirdzniecisku un izejvielu ieguves konkurenci ar lielajām koloniālajām impērijām Angliju un Franciju. Aizjūras īpašumu iegūšana radīja nepieciešamību vācu kara flotes attīstībai. Vācu kara flotes būves programma savukārt veicināja attiecību spriedzi ar Lielbritāniju, bet koloniju iegūšana Āfrikā izaicināja Franciju.

Vācu Impērijas konstitūcija noteica, ka tā ir federāla valsts, un tajā apvienojās 25 pavalstis. Federatīvais pārvaldes princips izpaudās divu līmeņu likumdošanas varā (Reihstāgs un Bundesrāte) un visai plašās federālo pavalstu izpildvaras tiesībās. Reihstāgs jeb impērijas parlaments (tā pirmās vēlēšanas notika 01.03.1871.) reprezentēja nacionālo un demokrātisko elementu, bet Bundesrāte jeb federatīvā padome, deva iespēju katras federālās pavalsts valdības pārstāvjiem līdzdarboties nacionālās likumdošanas izstrādē un valsts budžeta veidošanā. Impērijas valdību veidoja impērijas kanclers kopā ar valsts sekretāriem – katrs atbildēja par impērijai nozīmīgām jomām (piemēram, ārpolitika, iekšlietas, tieslietas, finanses). Līdztekus tam, katra pavalsts saglabāja vietējo valdību, kuras pārziņā lielākoties bija sociālie, izglītības un kultūras jautājumi.

Lielākā daļa no pavalstīm bija monarhijas. Dominējošā loma impērijā bija Prūsijas Karalistei, kura gan teritoriāli, gan iedzīvotāju ziņā bija lielāka par visām pārējām pavalstīm kopumā. Par impērijas galvaspilsētu kļuva Berlīne. Sakarā ar to, ka Prūsija bija protestantiska karaliste, arī visā valstī bija vērojama protestantisma dominante, kas izraisīja spriedzi attiecībās ar katoļticīgajām pavalstīm (piemēram, Bavārija). 

Vācu Impērijā darbojās dažādas politiskās partijas un kustības, kas aptvēra visu politisko nometni no kreisajiem līdz labējiem. Vācu Impērijas centrālo varu parasti atbalstīja virkne konservatīvo un liberālo partiju, piemēram, Brīvo konservatīvo partija (Freikonservative Partei), Nacionālliberālā partija (Nationalliberale Partei) un citas. Turpretim opozīcijā unifikācijas politikai bieži bija Centra partija (Die Deutsche Zentrumspartei), kas pārstāvēja katoliskos spēkus, īpaši no Dienvidvācijas, bet par opozicionāru, īpaši sociālajā jomā, uzskatāma Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (Sozialdemokratische Partei Deutschlands) un tās priekšteces, kas apvienoja lielākoties pilsētu strādniekus. Sakarā ar valdības bailēm no sociālistu kustības revolucionārajiem nodomiem un atentātiem pret ķeizaru sociālistu darbība valstī bija aizliegta 1878.–1890. gadā, bet pēcāk to ietekme un pārstāvniecības Reihstāgā strauji palielinājās.

Iedzīvotāju skaits valstī strauji pieauga no 41 miljoniem 1871. gadā līdz 68 miljoniem 1914. gadā (no tiem vairāk nekā 40 miljoni Prūsijas Karalistes teritorijā). Sakarā ar straujo urbanizāciju un industrijas attīstību 19. gs. beigās Vācu Impērijā jau puse no iedzīvotājiem dzīvoja pilsētās. Valsts no agrāras pārtapa par industriāli augsti attīstītu valsti. Industrializācijas apjomā jau 1872. gadā Vācija apsteidza Franciju un kļuva par Eiropas spēcīgāko industriālo varu. 1900. gadā tā apsteidza Lielbritāniju un kļuva par otru ekonomiski spēcīgāko valsti aiz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Lielražošana un ražošanas koncentrācija vilināja plašas iedzīvotāju masas doties uz pilsētām. Salīdzinot ar citām Eiropas un pasaules valstīm, strādniecība Vācu Impērijā kļuva par ļoti nozīmīgu faktoru sociālajā jomā. Vācu valdība ļoti agri spēja novērtēt sociāla miera un labklājības nozīmi sabiedrībā. Tā iespaidā Vācija kļuva par pasaulē pirmo valsti, kas uzsāka ieviest sociālo apdrošināšanu strādājošajiem, ko ar speciālām iemaksām nodrošināja darba devēji (apdrošināšana slimības gadījumā 1883. gadā, negadījumu apdrošināšana darbā 1884. gadā, invaliditātes un vecuma apdrošināšana 1889. gadā).

Vācu Impērijas pastāvēšanas laikā notika virkne pasākumu, kuru mērķis bija centralizēt pārvaldes procesu un unificēt administrāciju, aizsardzības sistēmu, saimniecību, finanses, tiesu sistēmu, izglītību utt. Tā, piemēram, 01.01.1876. tika ieviesta vienota valūta – marka – kas aizstāja dažādās pavalstu naudaszīmes. Lielākais iekšējais konflikts Vācu Impērijas pastāvēšanas laikā attīstījās tās sākotnējā pastāvēšanas posmā, kad centrālā valdība 19. gs. 70. gados centās kontrolēt katoļu baznīcu un ierobežot tās ietekmi valsts pārvaldē un izglītībā – to sāka saukt par “kultūras cīņu” (Kulturkampf).

Notika strauja zinātnes attīstība, vācieši veica daudzus atklājumus. Impērijas laikā vācu zinātnieki vairāk par citām nācijām ieguva Nobela prēmijas, piemēram, Vilhelms Rentgens (Wilhelm Conrad Röntgen) fizikā (1901), Roberts Kohs (Heinrich Hermann Robert Koch) fizioloģijā un medicīnā (1905). Vācija kļuva par muzeju valsti (piemēram, Muzeju sala, Museumsinsel, Berlīnē), tās zinātniskās biedrības organizēja zinātniskās ekspedīcijas, kuru mērķis bija pētīt maz zināmus pasaules nostūrus un senās civilizācijas.

Māksla ķeizariskās impērijas gados attīstījās kopsolī ar Eiropas tendencēm. Vēlais klasicisms, kurā izmantoti seno grieķu mākslas elementi – Brandenburgas Vārti (Brandenburger Tor), Pergamons (Pergamonmuseum), Koncertu nams Berlīnē (Konzerthaus Berlin, sākotnēji – Schauspielhaus). Glezniecībā liela ietekme bija romantismam un reālismam (Ādolfs Mencels, Adolph Friedrich Erdmann Menzel), Makss Lībermans (Max Liebermann). Rakstniecībā spilgta laikmeta izpausme ir Tomasa Manna (Thomas Mann) daiļradē.

Līdz Pirmajam pasaules karam kopumā monarhijas periods vācu valsts vēsturē raksturojams kā straujš, bet mierpilns attīstības laiks.

01.08.1914. Vācu Impērija pieteica karu Krievijas Impērijai, tādējādi iesaistoties Pirmajā pasaules karā. Kaut arī sabiedrība sākotnēji atbalstīja Vācijas iesaisti karā, ilgstošā karadarbība Rietumu un Austrumu frontēs novājināja valsti saimnieciski un radīja dziļu garīgu un sociālpolitisku spriedzi. 11.1918. Vācijā sākās revolūcija, kuras iniciatori bija sociāldemokrāti. 09.11.1918. tika izziņota Vilhelma II (Wilhelm II.) atteikšanās no troņa un proklamēta republika, kas nozīmēja konstitucionālās monarhijas un Vācu Impērijas sabrukumu. Revolūcijas gaitā izveidojās parlamentāri demokrātiska valsts iekārta, kuru pieņemts dēvēt par Veimāras republiku. Pēc Pirmā pasaules kara Vācu ķeizarisko impēriju jeb “Vilhelma laikmetu” bieži uzskatīja par vācu vēstures zelta gadiem.