V. Streips bija viens no izcilākajiem Latvijas perifērijas teātru aktieriem un režisoriem 20. gs. 20. un 30. gados. Atveidojis jaunu varoņu un mīlētāju lomas Aspazijas, Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes lugās. Panākumus guvis arī kā režisors, galvenokārt iestudējot latviešu dramaturgu darbus.

V. Streips mācījās Tautas augstskolā, 1924. gadā beidza Latvju drāmas kursus. Pēc mācībām debitēja Ziemeļblāzmas teātrī ar Normunda lomu Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” un Konrādu Ādolfa Alunāna darbā “Kas tie tādi, kas dziedāja” (abas 1924. gadā).

V. Streips kā aktieris un režisors darbojās vairākos perifērijas teātros: Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī (1924–1938), Jelgavas Latviešu teātrī (1938–1944). 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur kļuvis par Eslingenas Latviešu teātra līdzveidotāju un aktieri. 1950. gadā izceļoja uz ASV; darbojās Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī (1951–1974).

V. Streipa mākslinieciskā izaugsme sākās Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. Staltais stāvs, izteiksmīgā seja, patīkamais, samtainais balss tembrs, skatuviskā pievilcība – viņa talants  bija piemērots daudzu jaunu varoņu un mīlētāju lomām. Skatītāji un kritika atzinīgi vērtēja aktiera lomas Raiņa lugu uzvedumos: Induli lugā “Indulis un Ārija”, Uldi – “Pūt, vējiņi!” (abas 1924. gadā), Melno bruņinieku – “Uguns un nakts” (1932). Aspazijas lugu uzvedumos V. Streips bija aizrautīgs un pārliecinošs romantiskais varonis: Laimonis izrādē “Vaidelote” (1924), Normunds – “Sidraba šķidrauts” (1925). Iejūtīgi atveidojis R. Blaumaņa lugu varoņus: Aleksi izrādē “Skroderdienas Silmačos” (1923), Roplaini – “Pazudušajais dēls”, Jāni – “Ļaunais gars” (abas 1935. gadā). Veiksmīgs raksturlomās: Oskars Kļava Viļa Lāča “Zvejnieka dēlā”, Jānis Rudzis A. Brigaderes lugā “Lielais loms” (abas 1934. gadā). Ķirmgrauža lomā Jēkaba Janševska uzvedumā “Dzimtene” (1935) V. Streips izpelnījās skatītāju labvēlību.

1938. gadā V. Streips pārcēlās no Daugavpils uz Jelgavu, strādāja Jelgavas Latviešu teātrī, kur pievērsās vecāku cilvēku un raksturkomisku lomu atveidošanai. Spēlēja Milleru Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugā “Mīla un viltus” (Liebe und falsch), Gomesu de Silvu Viktora Igo (Victor Hugo) darbā “Kastīliešu gods” (Gloire de Castille; abas 1938. gadā), Dalbiņu Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē”, Ābramu R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1939), Indrānu tēvu R. Blaumaņa lugā “Indrāni”, Nariškinu Mārtiņa Zīverta lugā “Minhauzena precības” (abas 1943. gadā).

Jelgavas Latviešu teātrī V. Streips uzņēmās arī režiju. Iestudēja Aleksandra Grīna lugu “Tēvzeme” (1938),  M. Zīverta darbu “Zelta zeme” (1940), kurā pievērsās ticamai latviešu lauku dzīves raksturošanai un lauku cilvēku uzvedības modelim. V. Streips bija režisors A. Brigaderes lugai “Sprīdītis” (1941), kas izpelnījās daudzu mazo skatītāju atsaucību un mīlestību.

Eslingenas Latviešu teātrī spēlēja Pindaku R. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”, Dolgorukovu M. Zīverta “Minhauzena precībās” (abas 1946. gadā), Skudrīti Raiņa lugā “Mīla stiprāka par nāvi (1947), Mazbērzu tēvu R. Blaumaņa lugā “Trīnes grēki” (1948), Sauspurvu A. Brigaderes lugā “Kad sievas spēkojas” (1949).

Trimdā strādāja par aktieri un režisoru Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī (1951–1974). Kritikas un skatītāju atzinību izpelnījās ar lomām latviešu dramaturgu lugu uzvedumos: Turlums M. Zīverta darbā “Cenzūra”, Direktors Jāņa Jaunsudrabiņa lugā “Invalīds un Ralla” (abas 1952. gadā), Jannaus Jāņa Lejiņa “Bij` man vienas rozes dēļ” (1954), Roplainis R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1963), Trainaitis M. Zīverta lugā “Vara” (1967). Bostonas ansamblī darbojās arī kā režisors, iestudēja M. Zīverta lugu “Meli meklē meli” (1953), kurā pēc kritikas atzinuma bija jūtams neparasts sasprindzinājums un režisora prasme iesaistīt skatītāju dialogā; Somerseta Moema (William Somerset Maugham) lugu “Svētā Žanna” (Saint Jean; 1969).

V. Streipa daudzpusīgais talants, skatuviskā pievilcība, spēja atveidot  romantiskus mīlētājus, nopietnus, nobriedušus raksturus un  savdabīgas īpatņus, kā arī režisora darbs noteica viņa nozīmi Latvijas perifērijas teātru attīstībā no 1920. gada līdz 1944. gadam. V. Streipa atveidotie jaunie varoņi un mīlētāji, spilgtie, savdabīgie raksturi daudzējādā ziņā noteikuši Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra un Jelgavas Latviešu teātra panākumus daudzu gadu garumā. Augstu vērtējams ir V. Streipa ieguldījums latviešu trimdas teātru darbā: iesaistīšanās Eslingenas Latviešu teātra organizēšanā, tur atveidotās lomas, kā arī ilggadējs aktiera un režisora darbs Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī.