Krievijas–Japānas karā pirmo reizi modernajā karadarbībā masveidā piedalījās latvieši kā Krievijas armijas un Kara flotes dienestā iesaistītas militārpersonas – virsnieki, karavīri un matroži, kara ierēdņi, sanitārārsti un farmaceiti, kā arī mācītāji. Tomēr karš iespaidoja arī sabiedrību kopumā. Pirmkārt, tas izpaudās ar 1905. gada revolūcijas norisēm saistītajos faktoros, bet jau 1904. gadā kara norises ietekmēja Latvijas pilsētu rūpniecības attīstību (milzīgu dzelzceļa vagonu pasūtījumu saņēma fabrika “Fenikss” Rīgā, kurā strādāja ap 2000 strādnieku, u. c.). Karš ievērojami aktivizēja iepriekšējos gados rūpnieciskajos centros Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī izveidotās sociāldemokrātu grupas, kas uzsāka pretkara propagandu, turklāt pastāvēja zināma sadarbība starp latviešu, poļu, lietuviešu un baltkrievu sociāldemokrātiem, piemēram, izdodot kopēju pretkara uzsaukumu un uzsverot arī nacionālās apspiešanas faktu. Latviešu kreisie politiskie grupējumi, atšķirībā no Poļu sociālistu partijas radikālā spārna, tomēr neiesaistījās atklātā Krievijas ienaidnieka – Japānas atbalstīšanā, kaut arī to darīja ievērojamais sociāldemokrāts, laikraksta “Cīņa” redaktors Janis Jansons-Brauns (07.01.1905. viņš no Liepājas ziņoja Japānas armijas Ģenerālštābam par Krievijas Kara flotes aktivitātēm).

Baltijas guberņu teritorijā notika vairākas armijas rezervē esošo militārpersonu mobilizācijas, tos iekļaujot vietējos garnizonos esošajās karaspēka daļās. Daugavpilī novietotās 25. divīzijas pulkus (97.; 98.; 99. un 100.) papildināja ar rezervistiem no Latgales, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķa, Rīgā izvietoto 29. artilērijas brigādi – ar rezervistiem no Vidzemes un Kurzemes utt. Krievijas Eiropas daļā garnizonos esošajos pulkos lozējot tika atlasīts noteikts skaits virsnieku, kurus nosūtīja uz fronti Tālajos Austrumos. Starp viņiem bija arī latvieši (īpaši augsts latviešu izcelsmes virsnieku īpatsvars bija Baltijas un apkārtējas guberņās izvietotajā karaspēkā).

25. kājnieku divīzija, kas veidoja Daugavpils pilsētas garnizonu, 11.1904. uz Tālajiem Austrumiem tika nosūtīta pilnā sastāvā (Daugavpilī atgriezās 1906. gada pavasarī), turklāt tajā bija samērā augsts latviešu kadra virsnieku īpatsvars (starp viņiem – arī vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi Jānis Balodis, Ādams Kreicbergs u. c.), un tā bija papildināta ar rezerves virsniekiem, citu kategoriju karavīriem un sanitārārstiem.

No Krievijas Eiropas daļas uz karadarbības zonu karaspēka daļas un mobilizētie rezervisti, kā arī bruņojums, militārais inventārs un papildus pārtikas krājumi tika transportēti pa vienīgo iespējamo transporta maģistrāli – Transsibīrijas dzelzceļu, – un ceļš ilga 5–6 nedēļas.

Karadarbībā kopumā piedalījās vismaz 179 latviešu tautības kadra virsnieku (lielākā daļa kājnieku daļās), kā arī apmēram 60–80 iesaukto virsnieku (praporščiku) galvenokārt kājnieku daļās un artilērijā, apmēram 60–80 sanitārārstu, farmaceitu un kara ierēdņu, kā arī 2500–3000 karavīru un jūrnieku.

Dienesta pakāpē vecākais latviešu izcelsmes virsnieks kara dalībnieks, bija pulkvedis Aleksandrs Kambergs, kurš bija 280. kājnieku pulka un tā bataljona komandieris. Bataljonus komandēja arī apakšpulkveži Jānis Tabaciņš, Juris Graudiņš, Mārtiņš Bērziņš, Dāvids Sīmansons, Jēkabs Miezers, kapteinis Ā. Kreicbergs. Kauju laikā 31. divīzijas štāba adjutants bija ģenerālštāba kapteinis, vēlāk apakšpulkvedis Kārlis Ezeriņš. Rotas komandēja apmēram 40–50 latviešu tautības virsnieku, bija daudz arī jaunāko virsnieku, turklāt lielākā daļa tika apbalvoti ar kaujas ordeņiem.

Mazākā skaitā latviešu virsnieki bija arī citās ieroču šķirās un administratīvos vai speciālos amatos. Tā, piemēram, artilērijas daļās frontē dienēja arī 16. armijas korpusa artilērijas vecākais adjutants štābkapteinis Mārtiņš Vācietis, artilērijas parka vecākais virsnieks podporučiks Aleksandrs Rīsiņš; kapteinis Teodors Gulbe kā Austrumsibīrijas kara telegrāfa bataljona rotas komandieris piedalījās kaujā pie Mukdenas un ar rotu uzturēja Virspavēlniecības Galvenās mītnes sakarus līdz pat miera noslēgšanai; kapteinis Pēteris Irbe dienēja 3. Mandžūrijas armijā inženieru inspektora pārvaldē; kapteinis Pēteris Lāčkājs bija sevišķu uzdevumu virsnieks sakariem ar Portarturas cietoksni Mandžūrijas armijas Kara satiksmes pārvaldē, vēlāk bija dzelzceļa stacijas komandants; kapteinis astronoms Andrejs Auzāns dienēja 2. Mandžūrijas kara topogrāfu daļā; apakšpulkvedis Gustavs Kalnings bija Krievijas Impērijas armijas galvenās intendantūras pārvaldes Mobilizācijas nodaļas priekšnieks un 1906. gada sākumā saņēma uzdevumu sastādīt pārskatu par pārvaldes mobilizācijas darbu karā ar Japānu. Savukārt Pēteris Mežaks bija Aizamūras robežasargu brigādes apakšpulkvedis; štābrotmistrs Ansis Zeltiņš un rotmistrs Emīls Brauers – Aizamūras apgabala robežapsardzības rotas komandieri. Vairāki latvieši ieņēma amatus struktūrās, kas rūpējās par ievainotajiem: poručiks Vilhelms Kaminskis bija hospitāļa pārzinis Habarovskā; poručiks Jānis Miglavs – 54. divīzijas lazaretes pārzinis; kapteinis Jānis Krastiņš – 63. pārvietojamā lauka hospitāļa pārzinis un citi. Bijušais Kvantunas un Portarturas policijas priekšnieks apakšpulkvedis Indriķis Lediņš kara laikā pildīja speciālus uzdevumus, būdams īpašas karaspēka vienības komandieris, veicot ar izlūkošanu saistītus uzdevumus.

No paša kara sākuma kaujasdarbībā bija iesaistīti latviešu jūrnieki. Jau kara pirmajās nedēļās krita vismaz seši latvieši, turklāt trīs no viņiem uz nogremdētā kreisera “Varjags”. Uz Klusā okeāna eskadru kuģiem atradās vairāki simti latviešu jūrnieki, kas bija obligātajā dienestā vai iesaukti dienestā Krievijas–Japānas karā kara sākumā. To skaitā bija gan pieredzes bagāti jūrnieki (piemēram, 27 gadus vecais Andrejs Lonfelds, kurš bija stūrmaņvirsnieks uz kreisera “Admiral Nahimov”), gan jauni puiši, piedaloties visās jūras kaujās ar Japānas kara floti. Tāpat kā sauszemes karaspēkā, arī Kara flotē bija daudzi vācbaltiešu izcelsmes karavīri, piemēram, Cusimas jūras kaujā piedalījās arī vēlākais Latvijas admirālis Arhibalds fon Keizerlings (Archibald Peter Theophil, Graf von Keyserling; krita japāņu gūstā, atbrīvots novembrī), vēlākais landesvēra štāba priekšnieks Georgs fon Taube (Georg Viktor Ernst von Taube; gūstā pavadīja deviņus mēnešus) un citi.

Karā ar Japānu piedalījās arī iesauktie, brīvprātīgi armijā pieteikušies vai tajā profesionāli dienošie latviešu mediķi, veterinārmediķi un farmaceiti. Starp viņiem bija vismaz pieci profesionāli armijas kara ārsti (Jēkabs Alksnis, Krišjānis Kalniņš, Hugo Pētersons, Aleksandrs Liepiņš, Aleksandrs Balodis), kā arī apmēram 40–50 no rezerves iesauktie ārsti, kuri dienēja karaspēka daļās, lazaretēs un hospitāļos, kā arī Krievijas Sarkanā Krusta ārstniecības iestādēs, kurās strādāja arī vairākas latviešu žēlsirdīgās māsas. Karā piedalījās arī 10. armijas korpusa veterinārārsts Aleksandrs Čabuts un vēl vairāki no rezerves iesaukti veterinārārsti un farmaceiti, kā arī kara ierēdņi (piemēram, 1. Mandžūrijas armijas patronu noliktavas priekšnieks Pēteris Kesse; nokļuva japāņu gūstā). Vairāki ārsti, 10. lauka rezerves lazaretes aptiekas pārzinis Portarturas cietoksnī farmaceits Vilhelms Krauze un Krievijas Sarkanā Krusta noliktavu Farmācijas daļas priekšnieks Harbinā Dāvis Blūmentāls (kaujās kontuzēts) tieši piedalījās karadarbībā, saņemot par to kaujas apbalvojumus (V. Krauze vairākus mēnešus pavadīja gūstā pēc cietokšņa padošanās).

Vairāki latviešu virsnieki, karavīri un jūrnieki – apakšpulkvedis Indriķis Lediņš, poručiks Aleksandrs Vinters, podporučiks Gustavs Mangulis un citi regulāri sniedza informāciju par norisēm un pieredzēto latviešu presei dzimtenē, faktiski daļēji pildot kara korespondenta pienākumus. Savukārt Pāvils Lasmanis (literārais pseidonīms P. Larenko) kā Portarturas laikraksta Novij kraj redakcijas sekretārs pastāvīgi uzturējās Portarturas cietoksnī visā tā aplenkuma laikā, sniedzot regulārus ziņojumus par norisēm.

Latviešu, vāciešu un igauņu luterticīgo karavīru garīgo aprūpi veica latviešu mācītāji Kārlis Avots (1. Mandžūrijas armijas mācītājs), Kārlis Feldmanis (2. Mandžūrijas armijas mācītājs), Fricis Šmithens (3. Mandžūrijas armijas mācītājs), Jēkabs Drīzulis, Ernests Aunings un Kārlis Augusts Rumpēters.

Par varonību kaujās daudzi latvieši saņēma Krievijas ordeņus un goda zīmes. Augstāko apbalvojumu – Svētā Jura ordeni (Орден Святого Георгия; automātiski – piederība dzimtmuižniecības kārtai), IV šķira, saņēma četri latvieši – 241. kājnieku pulka poručiks Maksis Kathe, 86. kājnieku pulka podporučiks Ādolfs Sprincis, Kvantunas cietokšņa artilērijas poručiks Eduards Kalniņš un 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka podporučiks Teodors Krūmiņš.

Apbalvojumu pamatojums atspoguļo karadarbības raksturu: Ā. Sprincis februāra naktī, saņemot pavēli ar trim rotām un brīvprātīgajiem izsist spēcīgu japāņu aizsardzības posteni ar ložmetējiem, pielavījās bez neviena šāviena pie japāņu ierakumiem un pirmais metās tiem virsū; “japāņi bija pārsteigti nesagatavoti, apmēram 200 cilvēku tika nodurti, pārējie bēga, pametot trīs ložmetējus, četras kastes ar ložmetēju munīciju un ložmetēju lentas. Ā. Sprincis bija smagi ievainots ar diviem durkļa dūrieniem, taču palika ierindā līdz uzbrukuma beigām.“ Savukārt podporučiks T. Krūmiņš “naktī, apzinoties japāņu ieņemtā ierakuma pie Golubinaja Buhta nozīmi, pēc savas iniciatīvas ar 25 strēlniekiem metās uzbrukumā zem flangu un frontāla uguns, pirmais ieleca ierakumā un atbrīvoja to no japāņiem, neskatoties uz iegūto tiešo ievainojumu”. Podporučiks E. Kalniņš, apbalvots arī ar Zelta ieročiem (Jura zobenu; Георгиевское оружие), Portarturas cietoksnī, komandējot aizredutes bateriju, “neskatoties uz stipru ienaidnieka artilērijas uguni, sekmīgi ar padotajiem četriem lielgabaliem turpināja kauju vēl tad, kad bija palicis tikai viens lielgabals un pēc tam, izšāvis divus beidzamos šāvienus, metās ar saviem kareivjiem durkļu uzbrukumā un atsvieda japāņus no baterijas, pie tam tika ievainots abās kājās.” Turklāt kārtējā kaujā pēc izveseļošanās E. Kalniņu šķembas smagi ievainoja kaklā, mugurā, plecā, celī, gūžā un žoklī. Cietoksnim kapitulējot 01.1905., viņš brīvprātīgi devās gūstā kopā ar kareivjiem (saskaņā ar padošanās noteikumiem, virsniekiem tas nebija jādara).

Kaujās krita apmēram 200–250 latviešu tautības karavīru un jūrnieku, tostarp 12 virsnieki: 26. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka poručiks Frīdrihs Eferts no Vānes pagasta (revolucionāra Ernesta Eferta-Klusā brālis), Portarturas cietokšņa garnizonā karojošā 16. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka rotas komandieris kapteinis Ernests Bērze no Popes pagasta un šī pulka rotas komandieris kapteinis Jānis Kantinieks no Latgales, 10. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka štābkapteinis Mārtiņš Lazdiņš no Vidzemes, podporučiks Andrejs Blūms no Ērgļiem, 14. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka podporučiks Konstantīns Jākobsons no Rīgas, 7. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka rotas komandieris kapteinis Aleksandrs Pestmalis no Rīgas, 241. kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis Emīls Gulbis no Rīgas, 281. kājnieku pulka podporučiks Eduards Svika no Trikātas pagasta, 98. kājnieku pulka štābkapteinis Kārlis Fuksis no Kurzemes, 162. kājnieku pulka poručiks Augusts Kļaviņš (Latvijas armijas ģenerāļa Roberta Kļaviņa brālis) no Grašu pagasta, no rezerves iesauktais 26. artilērijas brigādes praporščiks Voldemārs Zemītis no Rīgas. Turklāt, neizturējis karagājiena grūtības, pašnāvību izdarīja 10. kājnieku pulka štābkapteinis Miķelis Klusiņš – ievērojamā latviešu nacionālās atmodas darbinieka Miķeļa Klusiņa dēls.

Karā krita arī daudzi vācbaltiešu izcelsmes virsnieki, piemēram, 85. kājnieku pulka štābkapteinis Aleksis Pētersons (Rīga), 18. strēlnieku pulka apakšpulkvedis Ādolfs Brinks (Kuldīga), Mandžūrijas armijas Austrumu vienību komandieris ģenerālleitnants Teodors fon Kellers (Theodor von Keller), 100. kājnieku pulka praporščiks Heinrihs fon Heikings (Heinrich von Heyking), 12. kājnieku pulka apakšpulkvedis Karls Feldmans (Karl Feldmann; Kurzemes mācītāja dēls, pirms kara dienēja 113. kājnieku pulkā Latvijā) un citi. Pārējie kritušie bija ierindas karavīri galvenokārt no kājnieku daļām.

Pieļaujams, ka kritušo latviešu jūrnieku skaits varētu būt vismaz 50–60 vīri (tikai Cusimas kaujā uz bruņukuģa “Navarins” latvieši bija 13 no 509 bojāgājušajiem). Turklāt krita arī daudzi vācbaltiešu izcelsmes jūras virsnieki, piemēram, Cusimas kaujā krita eskadras jaunākais flagmanis kontradmirālis Dmitrijs fon Felkerzāms (Dmitri von Fölkersahm) no Rucavas pagasta Papes muižas, 2. ranga kapteinis Bruno fon Fitinghofs (Bruno von Vietinghoff) un citi.

Daudz bija ievainoto un gūstā kritušo. Ap 150–200 latviešu karavīri un jūrnieki nokļuva gūstā, no kura tika atbrīvoti 1905. gada beigās–1906. gada sākumā. Turklāt poručiks Mārtiņš Šoke par to, ka gūsta laikā izglāba imperatora monogrammu, kas bija piestiprināta pulka karogam (acīmredzot, paslēpjot to pie sevis), 24.11.1906. ar pavēli kara resoram tika uz mūžīgiem laikiem ieskaitīts 19. strēlnieku pulka sarakstos.

Karš ar Japānu bija pirmā reize, kad latviešu tautības militārpersonas tik lielā skaitā tika iesaistītas 20. gs. konfliktā – virsnieki, kara sanitārārsti, farmaceiti un kara ierēdņi. Tas deva viņiem modernās kaujasdarbības pieredzi, kā arī ievērojami veicināja karjeras izaugsmi. Daudzos gadījumos šai pieredzei bija nozīme arī latviešu karavīru darbībā Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības karā.