Kinorežisors ir svarīgākais profesionālis filmas uzņemšanas laukumā un filmas tapšanas procesā. Režisors pieņem radošus lēmumus, izvēlas noteiktus kino valodas elementus un izteiksmes līdzekļus – filmēšanas veidu, stilu, apgaismojumu un citus. Filmas režisors ir atbildīgs gan par filmas ideju, gan tās attīstību dažādos filmas tapšanas procesos. Režisors ir atbildīgs par mākslinieciskām izvēlēm un tehniskiem risinājumiem, kas palīdz tās īstenot. Režisors nereti līdzdarbojas filmas literārā pamata – scenārija­ – izstrādes procesā, bieži ir arī savu filmu scenāriju autors – īpaši Eiropas kino praksē. Režisors atbild gan par scenārija vizualizāciju kino valodā filmēšanas laikā, gan arī par uzfilmētā materiāla pēcapstrādi, kas ietver montāžu, skaņu noformējumu, attēla digitālo apstrādi, nereti arī specefektu izveidi un tamlīdzīgi.

Darba procesā filmas režisors ir saistīts ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru kopīgā profesionālā ieguldījuma rezultātā top filma. Režisors vada filmēšanas grupas darbu, kurā atkarībā no filmas apjoma un budžeta var būt iesaistīti gan desmit, gan arī simtiem cilvēku. Dažādos filmas tapšanas posmos – filmas projekta attīstīšanas periodā, tās ražošanas, filmēšanas un pēcapstrādes periodā – režisors sadarbojas gan ar radošajiem, gan tehniskajiem darbiniekiem – scenāristu, kas ir filmas literārā pamata autors, operatoru, kurš veido filmas vizuālo tēlu un vada filmēšanas procesu, māksliniekiem, kuri ir atbildīgi par filmas vides – dekorācijas izveidi, kostīmu māksliniekiem, komponistu un citiem. Režisors ir atbildīgs par darbu ar aktieriem, kā arī radoši piedalās filmas montāžā un citos pēcapstrādes posmos.

Kino pirmsākumos – 19. gs. izskaņā – neeksistēja strikts kino profesiju iedalījums. Kino aizsācēji veica dažādas funkcijas, izpildot gan režisora, gan operatora un citus pienākumus. Vairāki no viņiem, piemēram, brāļi Ogists un Luijs Limjēri (Auguste Lumière, Louis Lumière) pret kino attiecās kā pret tehnoloģisku izgudrojumu. Limjēri tiek uzskatīti par dokumentālā kino aizsācējiem. Kino medija māksliniecisko potenciālu novērtēja francūzis Žoržs Meljess (Marie-Georges-Jean Méliès), kurš uzskatāms par vienu no režisora profesijas, kā arī inscenētā kino aizsācējiem.

Kinorežisora profesijas nozīmīgums pieauga vienlaikus ar kino medija un tā valodas attīstību. Par vienu no pirmajiem nozīmīgākajiem amerikāņu režisoriem tiek uzskatīts Edvins S. Porters (Edwin Stanton Porter). 20. gs. sākumā būtisku ieguldījumu kino un kinorežisora profesijas attīstībā deva amerikānis Deivids Vorks Grifits (David Wark Griffith), kurš izstrādāja novatoriskus kino valodas paņēmienus – pilnveidoja vēstījuma principus un montāžas elementus, izmantoja dažāda veida kameras plānus, kā arī pievērsa lielu nozīmi aktierspēlei. Pateicoties D. V. Grifitam, režisora profesionālā kompetence kļuva par noteicošo komponentu filmas veidošanā. Kaut arī režisors ir filmas atslēgas persona, tam jāsadarbojas ar filmas producentu, kurš ir atbildīgs par finansiāliem lēmumiem. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Eiropas kinematogrāfijās režisora loma un radošās pilnvaras ir atšķirīgas, – ASV kino praksē īpaši būtiska loma ir filmas producentam.

ASV kino ražošanas centrā Holivudā studiju sistēmas periodā (no 20. gs. 20.–50. gadiem) studijas slēdza līgumus ar režisoriem par noteiktu filmu skaita uzņemšanu. Šajā laikā tika likts pamats ASV kino industrijā dominējošai tendencei – režisora darbību strikti kontrolē filmas producents, kurš pārstāv konkrētu studiju – filmas finansētāju – un ir atbildīgs par konkrētā audiovizuālā produkta izveidi. Vēsturiski ASV kino industrijā režisora radošā brīvība un oriģinalitāte tiek ierobežota – režisoram jārespektē noteiktas filmu veidošanas konvencijas – Holivudas klasiskā stila principi un žanru formulas –, kuru mērķis ir veicināt plašai auditorijai pievilcīga audiovizuālā produkta izveidošanu. Piemēram, 30. un 40. gados Holivudas studijas Warners Brothers režisori veidoja vairākas filmas gadā un tika minimāli iesaistīti filmas sagatavošanas un pēcapstrādes posmā. Viņu radošā brīvība bija ļoti ierobežota, viņi parasti netika iesaistīti filmas scenārija izstrādē, kā arī filmas montāžas procesā. Filmas fināla montāžu veica studijas producenta vadībā.

50.–60. gados kinoražošana Holivudā mainījās, beidzās klasiskā studiju sistēma, mainījās to īpašnieki, vairs netika slēgti ilglaicīgi līgumi ar radošo personālu; izmaiņas skāra arī kino produkciju – filmas un arī režisora pozicionējumu. 60. gados tika veidotas mazāka budžeta filmas, kas orientētas jaunākai auditorijai. Daudzi no amerikāņu režisoriem, kuri sāka karjeru šajā laikā, izmantoja arī ietekmes no Eiropas kino un t. s. autorkino. Īpaši spilgti šī tendence izpaudās 20. gs. 60.–70. gadu mijā Jaunās Holivudas (New Hollywood) režisoru – Vudija Allena (Woody Allen), Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese), Artura Penna (Arthur Penn), Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola), Roberta Oltmena (Robert Altman), Maika Nikolsa (Mike Nichols), Romāna Polaņska (Roman Polanski), Džordža Lūkasa (George Walton Lucas) un citu darbos. Jaunās Holivudas režisori bija pamatīgāk iesaistīti visos filmas tapšanas posmos – scenārija izveidē, aktieru atlasē, filmas montāžā. Kaut arī ASV kinoražošanā tradicionāli dominējošā loma filmas izveidē ir filmas producentam, nereti tiek respektēta arī režisoru rokrakstu oriģinalitāte.

Vēsturiski nozīmīgi ASV kinorežisori ir Orsons Velss (Orson Welles), Billijs Vailders (Billy Wilder), Džons Fords (John Ford), Viljams Vailers (William Wyler), Stenlijs Kubriks un daudzi citi. Mūsdienās ASV kino darbojas Deivids Linčs (David Lynch), Ītens un Džoels Koeni (Ethan Coen; Joel Coen), Kventins Tarantīno (Quentin Tarantino), Ričards Linkleiters (ASV) un citi režisori, kuru filmas raksturo īpašs stils un autora rokraksts. Vēsturiski kinorežisora profesijā dominējuši vīrieši, tomēr ASV kino industrijā ir darbojušās režisores Dorotija Aznere (Dorothy Emma Arzner), Aida Lupino (Ida Lupino), Ketrīna Bigelova (Kathryn Ann Bigelow), Sofija Kopola (Sofia Carmina Coppola), Petija Dženkinsa (Patty Jenkins; Patricia Lea Jenkins) un citas. Pēdējo gadu laikā dzimumu disbalanss kinoindustrijā un kinorežisora profesijā kļuvis par aktuālu diskusiju un kritikas objektu. Mūsdienu praksē radošo neatkarību ASV kino var saglabāt, veidojot tā dēvētās neatkarīgās filmas, kas top ārpus Holivudas.

Eiropā kino ražošanas principi ir atšķirīgi no ASV, kur kino ražošana koncentrējas Holivudā un tā ir vērsta uz komerciālu filmu veidošanu. Eiropā kinorežisori saskaras ar lielāku radošo brīvību un iespēju veidot filmas – oriģinālus mākslas darbus. Gan 20. gs. 20. gados, gan 20. gs. 50.–60. gados Eiropas kino raksturoja spilgti režisoru eksperimenti, iezīmējās modernisma tendences. 20. gs. 50. gados Francijā radās, tā dēvētā, autorkino teorija, kas akcentē filmas režisora unikālo, oriģinālo izteiksmi un mākslinieciskos meklējumus – autorstilu. Tieši režisora rokraksta unikalitāte tika pasludināta par filmas vērtības kritēriju. Režisora kā autora statusa nostiprināšanās un autorteorijas rašanās ir cieši saistīta ar jauno vilni. 

Jaunā viļņa teorētiķi uzskatīja, ka kinorežisori var tikt uzskatīti par amatniekiem – kvalificētiem tehniķiem, kuru spēkos ir izveidot filmu (metteurs en scene) –, vai režisoriem – autoriem (auteur) –, kuru darbus raksturo oriģinalitāte.

20. gs. 50.–60. gados spilgtu autorību demonstrēja dažādu Eiropas valstu režisori – Fransuā Trifo (François Roland Truffaut), Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard) un citi Francijā, Federiko Fellīni (Federico Fellini), Mikelandželo Antonioni (Michelangelo Antonioni), Lukino Viskonti (Luchino Visconti), Roberto Rosellīni (Roberto Gastone Zeffiro Rossellini) Itālijā, Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman) Zviedrijā  un citi. Jaunā viļņa teorētiķi uzskatīja, ka autorības elementi raksturo arī vairāku amerikāņu režisoru darbus, piemēram, Alfreda Hičkoka  (Sir Alfred Joseph Hitchcock) un citu filmas.

Režisora kā filmas nozīmīgākā autora koncepcija tikusi arī apstrīdēta, argumentējot, ka kino ir kolektīva māksla, un filmas radīšanā ir iesaistīti dažādu profesiju pārstāvji.

Eiropā turpina respektēt režisora autorību, režisora unikālo stilu un izteiksmi, spēju nepakļauties unificējošai klasiskā stila estētikai un komerciālam virsuzdevumam. Režisora kā filmas autora nozīmi un filmas vērtības kritēriju uztur arī  kinofestivāli, kuru programmās tiek izraudzīti pazīstamu režisoru darbi.

Mūsdienās Eiropas Savienības valstīs filmu veidošanu atbalsta arī no publiskajiem līdzekļiem, kas Eiropā ļauj uzturēt autorkino tradīciju, nodrošina lielāku radošo brīvību režisoriem un nepakļauj kino ražošanu tikai komerciāliem mērķiem, kā tas ir, piemēram, ASV. Eiropas kino vēsturi pamatā veido autorkino – režisoru-autoru darbi. Katras valsts kinematogrāfiju raksturo nozīmīgāko kinorežisoru darbi.

Nozīmīgākie Eiropas kinorežisori 20.–21. gs. mijā – Pedro Almodovars (Pedro Almodóvar) – Spānija; Larss fon Trīrs (Lars von Trier) – Dānija, Fransuā Ozons (François Ozon), Klēra Denī (Claire Denis), Žaks Odijārs (Jacques Audiard) – Francija; Vims Venderss (Wim Wenders) – Vācija; brāļi Dardēni (Jean-Pierre Dardenne, Luc Dardenne) – Beļģija; Mihaels Haneke (Michael Haneke), Ulrihs Zeidls (Ulrich Seidl) – Austrija; Kens Loučs (Ken Loach), Maiks Lī (Mike Leigh) – Lielbritānija, Kristians Mundžu (Cristian Mungiu) – Rumānija; Paolo Sorentino (Paolo Sorrentino), Nanni Moreti (Nanni Moretti) – Itālija; Rūbens Estlunds (Ruben Östlund), Rojs Andersons (Roy Andersson) – Zviedrija, un citi.

Nozīmīgi pasaules režisori, kuru darbos iezīmējas spilgta autorība: Hirokazu Korreda (Koreeda Hirokazu) – Japāna, Apičatpongs Vīrasetakuls (Apichatpong Weerasethakul) ­– Taizeme, Džūnho Bons (Bong Joon-ho) – Koreja, un citi.

Latvijā nozīmīgu ieguldījumu kino attīstība devuši kinorežisori Jānis Streičs, Rolands Kalniņš, Aloizs Brenčs, Arvīds Krievs, Laila Pakalniņa, Juris Podnieks, Hercs Franks, Roze Stiebra, Arnolds Burovs un citi. Starptautiski pazīstamākais kinorežisors, kurš saistīts ar Latviju, ir Rīgā dzimušais kinorežisors un kinoteorētiķis Sergejs Eizenšteins (Сергей Михайлович Эйзенштейн), kura darbība saistīta ar krievu (padomju) avangarda kino.

Kinorežisora darbu novērtē starptautiskos festivālos, kuros līdzās balvai labākajām filmām, tiek piešķirtas balvas par labāko režiju, piemēram, Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā (angļu Berlin International Film Festival, vācu Internationale Filmfestspiele Berlin, Berlinale), Kannu festivālā (Festival de Cannes) un citos. Režisora profesionālo veikumu novērtē arī dažādās nozīmīgās balvu pasniegšanas ceremonijās, piemēram, Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) “Oskara” (Oscar) balvas ceremonijā, kur pasniedz balvu par labāko režiju, Francijas kinobalvas ceremonijā “Cēzars” (The César Awards) un citās. Arī nacionālajā kinobalvā Lielais Kristaps tiek pasniegta balva labākajam režisoram par darbu dažādos filmu veidos – spēlfilmās, dokumentālajās filmās, animācijas filmās.