Valdemārpils atrodas Kurzemes ziemeļaustrumu daļā, Sasmakas ezera krastā, 130 km no Latvijas galvaspilsētas Rīgas, 16 km uz ziemeļiem no Talsiem, 73 km no Ventspils, 22 km no Rojas. Kopš 2009. gada Valdemārpils ir Talsu novada Valdemārpils pilsētas un Ārlavas pagasta pārvaldes administratīvais centrs (pilsētas teritorija – 3,06 km², kopā ar pagastu –137,5 km²). Ziemeļos robežojas ar Lubes pagastu, austrumos ar Rojas novadu, dienvidaustrumos ar Vandzenes, bet dienvidos ar Laidzes pagastu, rietumos ar Valdgales un Īves pagastu. 

Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 1135. 

Valdemārpils (līdz 1926. gadam nosaukums – Sasmaka) pilsētas tiesības ieguva 1917. gada 15. aprīlī. Ģerbonis (sarkanā laukā peldoša zelta burulaiva: virspusē zelta joslā trīs priežu čiekuri dabiskā krāsā) apstiprināts 1925. gadā. 

Pilsētai, kuras nosaukums nepilnu četru gadsimtu garumā bija Sasmaka, 1926. gadā Latvijas Republikas valdība piešķīra Valdemārpils nosaukumu par godu jaunlatviešu kustības aizsācējam Krišjānim Valdemāram, kurš dzimis tuvējā Ārlavas pagastā, šajā pilsētā mācījies un strādājis (1835–1845) par skolotāju.  

Sasmakas vēsturiskā nosaukuma izcelšanās tiek saistīta ar nostāstu par vietējo baronu fon Zasu (von Sass, Saß), kurš, apmaldoties tuvajā mežā, sācis skaitīt lūgšanas, nonācis kādā uzkalniņā un ieraudzījis savu muižu. Pateicībā par to viņs iesaucies: “Te, šai kalniņā, lai top baznīca!” Baznīca ar barona fon Zasa gādību (vācu valodā Sass machen) tika uzcelta. Ap to un tuvējo muižu izveidojās miests un vēlāk pilsēta Sasmaka. Līdzīgs nostāsts par ceļa atrašanu mājup un baznīcas celšanu saistās ar Sasmakas muižas īpašnieku baronu fon Hoenastenbergu, sauktu par Vīgantu (von Hohenastenberg genannt Wigandt), kurš tur dzīvojis vēl pirms Zasu dzimtas.  

Iespējama ir blakus esošā ezera un pilsētas nosaukuma saistība ar lībiešu vārdu Sasmagā, kas norāda uz sašaurinājumu ezera vidū. 

Valdemārpils nosaukums rakstītajos avotos parādās dažādos nosaukumos, kas vairāk saistās ar vēsturisko Sasmaku: vācu Sansmagen, Sassmaggen, Sassmaken, Saßmacken; krievu Сасмакенъ; latviešu valodā nostiprinās kā Sasmaka, pēc 1926. gada – kā Valdemārpils.  

Valdemārpils pilsētas, kas vēsturiski saistīta ar Ārlavas novadu, pirmsākumi meklējami tuvējā (Sasmakas) ezera krastā vēl neolīta un dzelzs laikmetā, par ko liecina vairāki lībiešu un kuršu arheoloģiskā mantojuma savrupatradumi un pieminekļi – Elku liepa Sasmakas parkā, kulta vieta Ozolu Svētkalnā un laivveida akmens krāvumi  pilsētas apkārtnē, kā arī netālu esošais Dupurkalns (47 m augsts pilskalns). Valdemārpils (Sasmakas) apkaime atradās kuršu Ārlavas (Arowelle, Erwahlen, Arwalen) pilsnovada pārvaldījumā (1231).

Pēc Rīgas Māras baznīcas domkapitula, Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas rātes 1230. gadā noslēgtā līguma ar kuršiem nostiprinājās ordeņa un bīskapa pārvaldība Kurzemē, dibinot Kurzemes bīskapiju, kurai 1253. gadā pēc kuršu sacelšanās apspiešanas tika pievienota arī Ārlavas apkārtne. Sasmakas (Sansmagen) vārds pirmo reizi rakstītajos avotos minēts 1582. gada nodevu reģistros, kad pēdējais Kurzemes bīskaps Holšteinas hercogs Magnuss (Magnus, Herzog von Holstein, Bischof von Oesel, Kurland und Reval) jau bija kļuvis par Polijas–Lietuvas kopvalsts vasali. Šajā laikā Sasmakas miests tika izlēņots Ārlavas domēnes muižas amtmanim Johanam fon Manteifelam-Scēgem (Johann von Manteuffel-Szöge), ko var uzskatīt par Sasmakas muižas pirmsākumu. Miestā un muižas īpašumos palielinājās saimnieciskā darbība. Visā Kurzemē sāka veidoties ebreju kopiena, ko veicināja 1570. gadā Magnusa izdotā atļauja ebrejiem brīvi ieceļot, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, piekopt savas reliģiskās tradīcijas Kurzemes bīskapijā, arī Sasmakā. Vienlaicīgi ar Magnusa valdīšanas beigām sākās Kurzemes bīskapijas noriets un cīņa par Piltenes mantojumu starp Dāniju, Poliju un Kurzemes hercogisti. 1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārveidota par autonomu Polijas–Lietuvas kopvalsts Piltenes apgabalu, kurā ietilpa arī Sasmaka.

1644. gadā Sasmakas muiža nonāca fon Hoenastenbergu dzimtas īpašumā, ar viņu gādību 1646. gadā tika uzcelta Sasmakas luterāņu baznīca, ap kuru paplašinājās miesta apbūve, ezera krastā izveidojās zvejnieku apmetne. Kurzemes hercogistes laikā, 1656. gadā, Sasmaka ieguva miesta tiesības (Flecken Saßmacken), izveidojās ķieģeļu, krāsns podiņu un trauku manufaktūras, Sasmakas ezers un Rojas upe bija tirdzniecības ceļi uz Rojas ostu. Miesta attīstību pārtrauca un postījumus Sasmakai nesa Zviedrijas–Polijas karš (1656–1659), Ziemeļu karš (1701–1721) un mēris (1710–1711). 17. gs. Sasmakas muiža pārgāja fon Zasu īpašumā. 1818. gadā Piltenes apgabals un Sasmaka tika pievienoti Kurzemes guberņai. 19. gs. sākumā miestā reizē ar tirdzniecības un amatniecības attīstību sāka pieaugt iedzīvotāju skaits. Kopš 18. gs. beigām bija izveidojusies spēcīga ebreju kopiena, kas ieņēma īpaši nozīmīgu lomu Sasmakas ekonomiskajā, izglītības, reliģiskajā un kultūras attīstībā, tika uzcelta sinagoga ar palīgēkām, darbojās vairākas ebreju skolas, aptieka, tirdzniecības un amatniecības centri. 1863. gadā Sasmakā bija 1423 iedzīvotāji, no kuriem 84 % bija ebreju kopienas locekļi. 1885. gadā bija 25 dzīvojamās ēkas, 1888. gadā tika uzsākta Sasmakas pareizticīgo baznīcas celtniecība. Miesta pārvalde atradās Sasmakas muižas (Hof Saßmacken) īpašnieku fon Heikingu (von Heyking) jurisdikcijā līdz 1894. gadam, kad tika iegūta pašpārvalde. Sasmakā 19.–20. gs. mijā nodibināja vilnas kārstuvi un vērptuvi, vilnas un audumu krāsotavu, alus darītavu un divas vējdzirnavas, sāka darboties Ārlavas lauksaimnieku biedrība (1894), telegrāfs (1902), Heikingiem piederošajā Sasmakas brūzī (Brauerei Saßmacken) strādāja 4 strādnieki. 19. gs. beigās, īpaši Pirmā pasaules kara laikā, ebreju kopiena Sasmakā sāka samazināties. Pirmā pasaules kara laikā, 1917. gadā, vācu okupācijas pārvalde Sasmakas miestam piešķīra pilsētas tiesības, caur Sasmaku uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa Valdgale–Roja atzaru.

Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Republikas proklamēšanas Sasmaku sāka atjaunot, liela daļa ebreju atgriezās un turpināja uzņēmējdarbību. 14.01.1919. Sasmakā tika ievēlēta pirmā pilsētas valde, 1920. gadā septiņās saimniecībās tika sadalīta Sasmakas muiža. Zīmīgs notikums pilsētas vēsturē bija Sasmakas pārsaukšana par Valdemārpili, administratīvās robežas noteikšana, kam sekoja uzplaukuma periods. Pilsētā darbojās Valdemārpils pilsētas valde, pasts, telegrāfs, policijas iecirknis, 6 klašu pamatskola, brīvbibliotēka, Alberta Kundziņa bibliotēka, Latvijas Sarkanā krusta veselības kopšanas punkts un zobārstniecības kabinets, aptieka, veterinārfeldšeris, pārtikas preču veikali, maiznīca, konditoreja, nedēļas un gada tirgi, Sasmakas piensaimnieku sabiedrība (1924), Sasmakas namīpašnieku biedrība (1925–1935), Latvijas pretalkohola biedrības Valdemārpils nodaļa (1939), dziedāšanas biedrība “Akords”, jauktais un vīru koris, ugunsdzēsēju depo un biedrība (1924). 1935. gadā Valdemārpilī lielākie ražošanas uzņēmumi bija vējdzirnavas, dzirnavas un elektrostacija, vērptuve un kārstuve, skārdnieku, stikla griezēju un kurpnieku darbnīcas. Pilsētā bija pārtikas, rūpniecības preču, tekstīliju veikali, sīkpreču tirgotavas, maiznīcas, vīna pagrabs, alus un degvīna veikals, 5 frizētavas, 2 viesnīcas, veļas mazgātava, laikrakstu kiosks, 2 autotransporta uzņēmumi (taksometrs un auto īre). 20. gs. 30. gados Valdemārpilī bija 170 dzīvojamās ēkas (35 mūra, 123 koka, 12 dažādas būves; 12 divstāvu, 158  vienstāva būves), 422 dzīvokļi (istabu skaitu 1–7, ar elektrību – 102; ar ūdensvadu – 1 dzīvoklis), dažviet ielu bruģējums. Lielākā daļa no tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem un nekustāmajiem īpašumiem piederēja ebreju kopienai. Valdemārpils iedzīvotāju skaits 1936. gadā bija 1135 cilvēki. 1938. gadā Valdemārpilī notika pirmie novada dziesmu svētki, kuros piedalījās 17 kori. Pilsēta bija daudzkonfesionāla, darbojās evaņģēliski luteriskā, baptistu, pareizticīgo baznīca un sinagoga, Valdemārpils–Ārlavas baptistu draudzes biedrība “Valdemārpils Krišjānis”.

Valdemārpili smagi skāra Otrā pasaules kara, padomju, nacistiskās Vācijas un padomju otrreizējās okupācijas periods. Nacistu okupācijas laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināta ebreju kopiena.

Valdemārpili smagi skāra padomju okupācijas režīma represijas, īpaši 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 23. marta deportācija. Pēckara laikā tika izveidoti kolhozi “Dzelme” (1948), “Sarkanā Zvaigzne” (1950) un citi. Turpmākajā padomju varas periodā Valdemārpilī vadošie tautsaimniecības uzņēmumi bija Pārvietojamā mehanizētā kolonna, tekstilrūpnīcas “Sarkanais rīts” filiāle, krejotava, maizes ceptuve, sadzīves pakalpojumu kombināts, darbojās Valdemārpils pilsētas padome (1960), Valdemārpils apvienotā slimnīca (1961), Krišjāņa Valdemāra kolhozs un Lubezeres padomju saimniecība (1962). Pie Sasmakas ezera tika izveidota eksperimentālā rūpniecības saimniecība lašu dzimtas zivju mazuļu audzēšanai (1984), tika uzceltas vairākas sabiedriskās ēkas, t. sk. vidusskola (1980), vairākstāvu daudzdzīvokļu mājas, tirdzniecības centrs un ēdnīca (1975), tika izveidots Valdemārpils meža muzejs (1971). Kopš 1979. gada lielu popularitāti ieguva Sasmakas ezerā notiekošās republikas mēroga smaiļošanas un kanoe laivu sacensības un airēšanas sporta bāze.

Valdemārpils pilsēta kopš 2009. gada ir Valdemārpils pagasta pārvaldes centrs kā administratīvi teritoriāla vienība Talsu novadā. Valdemārpils attīstās kā novada nozīmes attīstības centrs ar izglītības un kultūras iestādēm, bērnu un jauniešu centriem, pašvaldības pārvaldes, sociālās un veselības aprūpes, pasta un sakaru pakalpojumiem, ģimenes ārsta praksi, aptieku un komercpakalpojumu piedāvājumiem. “Talsu novada ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030” norāda Valdemārpils teritorijas specializāciju ražošanas, tūrisma, rekreācijas, lauksaimniecības, mežsaimniecības un akvakultūras, transporta un inženiertehniskās infrastruktūras attīstības jomā.

Valdemārpils pilsētā nevalstisko organizāciju sektorā (2020) darbojas 9 biedrības un 2 reliģiskās organizācijas – Valdemārpils evaņģēliski luteriskā draudze un Valdemārpils Vasarsvētku draudze. 

Valdemārpils pilsētā un pagastā ir pieejami dabas resursi: Sasmakas ezers un 18 kūdras atradnes. Galvenie uzņēmējdarbības veidi: zivjrūpniecībā – SIA “Roja F.C.T.”, kravu pārvadājumi – SIA “IV CARGO”, kokogļu ražošana – SIA “AHN PO”, degvielas uzpildes stacija – SIA “Lateva”, autoserviss, trīs skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji, kā arī tūrisma pakalpojumi – kempings “Ezermala”, brīvdienu māja “Krastmalas”, viesu nams “Vidi”.

Pilsētā darbojas vairāki mazumtirdzniecības uzņēmumi: pārtikas produktu veikals SIA “Sasmaka” un IU “Šejas Valdemārpils”, veikals “Valdemārs”, veikals “Citro!”, SIA “Mēness aptieka”, saimniecības preču veikals SIA “Rīki”, IK “Aijas Ziedu salons”, SIA “Kurzemes sēklas”, vairumtirdzniecības bāze SIA “Skandināvs” un citi.  

Valdemārpils pilsētu ar Talsiem savieno reģionālie autoceļi: Talsi–Dundaga–Mazirbe (P125), Talsi–Valdgale–Roja (P126), Talsi–Upesgrīva (P127). Sabiedriskā transporta pakalpojumus nodrošina a/s “Talsu autotransports”.

Valdemārpils pilsētā darbojas centralizētās ūdensapgādes sistēmas, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas sistēmas, centralizētā siltumapgāde (šķelda). Valdemārpilī atrodas 110 kV elektrolīnijas, kas šķērso Talsu novadu, apakšstacija “Valdemārpils” un radiosakaru līniju tornis, kā arī SEB bankas filiāle un Latvijas pasta Valdemārpils nodaļa.

Pilsētā darbojas divas ģimenes ārstu prakses, kā arī aptieka. 

Valdemārpils pilsētā darbojas vidējās izglītības mācību iestāde Valdemārpils vidusskola, Valdemārpils mūzikas un mākslas skola, Valdemārpils pirmsskolas izglītības iestāde “Saulstariņš”, Latvijas Amatniecības kameras meistara, koktēlnieka Igurta Baņķa meistardarbnīca “Zeļļi”, Jaunatnes iniciatīvu centrs “Sava vieta”, Valdemārpils mazpulks.  

Darbojas Valdemārpils un Lubes kultūras nams, Valdemārpils bibliotēka (1928; 1945. gadā – rekonstrukcija), Valdemārpils pilsētas Dupurkalna estrāde (1936; 2019. gadā – rekonstrukcija). Amatierkolektīvi: jauktais koris “Akords” (1925), senioru vokālais ansamblis “Varavīksne” (2000), sieviešu vokālais ansamblis “Kaprīze” (2003), amatierteātris “Atspulgs” (2015), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Krišjānis”, deju grupa “Dzirkstelīte” (2016), deju grupa “Pipariņi”, senioru klubs “Varavīksne”, Valdemārpils gleznošanas studija, Valdemārpils izstāžu zāle, Stāstnieku vakars “Viss par un ap Valdemārpili un Ārlavu” (2020).

Regulāras valsts mēroga airēšanas sporta sacensības Sasmakas ezerā; Valdemārpils pilsētas un pludmales svēki ar sporta aktivitātēm; Valdemārpils kauss volejbolā. Sabiedrībai pilsētā pieejami pludmales volejbola laukumi, bērnu rotaļu laukums, sporta zāle un trenažieri, tiek organizēti turnīri spēka divcīņā un trīscīņā, kā arī strītbolā. 

Talsu novada pašvaldības informatīvais bezmaksas izdevums “Talsu Novada Ziņas” kopš 2009. gada tiek izdots reizi mēnesī; laikraksts “Talsu Vēstis” – divas reizes nedēļā. Darbojas reģionālā televīzija SIA “Talsu televīzija” (1996) un reģionālā komercradio stacija ”Kurzemes Radio“ (1997). Lai komunicētu ar sabiedrību, tiek organizētas regulāras pilsētas un pagasta vadības tikšanās ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām, izmantoti mediji.

Telekomunikāciju pakalpojumus Valdemārpilī piedāvā SIA “tet”, kas nodrošina arī interneta sakarus un digitālās televīzijas piegādi, SIA “LMT”, SIA “Bite”, SIA “Tele 2” un “Triatel”. 

Valdemārpils tūrisma informācijas centrs pilsētas un pagasta teritorijā piedāvā maršrutus “Valdemārpils–Liepziedu pilsēta”, “Valdemāra pēdās” u. c. kultūrvēstures un dabas objektus apskatei un aktīvai atpūtai pilsētas un pagasta teritorijā, t. sk. tiek piedāvāts velo un ūdens tūrisms, laivu noma un naktsmītnes, pie Sasmakas ezera labiekārtotas telšu un atpūtas vietas sporta un kultūras pasākumiem, kā arī peldvietas.  

Natura 2000 teritorija – dabas liegums “Zemgaļu purvs”. Kultūras pieminekļi arheoloģijā: Dupurkalns, Valdemārpils Elku liepa. Arhitektūrā: Valdemārpils luterāņu baznīca (1646), Valdemārpils sinagogas apbūve, sinagoga un palīgēkas (18./20. gs.). Pilsētbūvniecībā: Valdemārpils vēsturiskais centrs (17. gs. vidus, 19. gs.). Mākslā: Valdemārpils luterāņu baznīcā altāris ar gleznām “Sv. Pēteris” un “Sv. Pāvils” (17. gs. vidus), kancele ar gleznojumiem (17. gs. vidus), Ārlavas pagasta lauksaimniecības biedrības nama zālē K. Valdemāram veltīts sienas panno “Latvji, brauciet jūriņā...” (1935). Nozīmīgi kultūras mantojuma objekti: Valdemārpils Vasarsvētku draudzes baznīca (bijusī Pareizticīgo baznīca, 1888), Ebreju kapi, piemineklis Krišjānim Valdemāram (tēlniece Dzintra Jansone, 1993. gads), Sasmakas muižas kunga māja (1886) ar parku, Sasmakas ezera ainava, Sasmakas parks ar 17. gs. lielgabaliem, bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

19.09.2020. Pasaules talkas laikā kopā ar Valsts prezidentu Egilu Levitu Valdemārpilī izveidots pirmais Laimes koku parks Latvijā. 

Skolotājs, tautas gara mantu krājējs Jānis Heniņš Ārlavas pagastā un Sasmakā pierakstīja vairāk nekā 1670 tautasdziesmas. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, ilggadējs Valdemārpils vidusskolas vēstures skolotājs, dzejnieks Indulis Ķēniņš dzīvoja un strādāja Valdemārpilī. Talsu novada airēšanas treneris Zigurds Zujevs, kurš strādā arī Valdemārpilī, 2013. gadā ieguva Latvijas lepnuma balvu “Jauniešu iedvesmotājs”. Latvijas rekordiste, Londonas un Rio Olimpisko spēļu dalībniece šķēpmetēja Madara Palameika mācījusies Valdemārpilī. Airēšanas sporta izcilības – brāļi Iļjini: Edijs (valsts mēroga sasniegumi), Dagnis (Rio Olimpisko spēļu dalībnieks), Arvis (Stand Up airēšanas (SUP) Latvijas čempions, starptautisko sacensību finālists), Dāvis (starptautisko sacensību finālists un medaļu ieguvējs) – mācījušies, trenējušies Valdemārpilī.