Vārds “auseklis” darināts no darbības vārda “aust”, radniecīgs vārdam “ausma” – rīta blāzma. Starptautiski apzīmēts ar vārdu “oktagramma” jeb “astoņstaru zvaigzne” – no grieķu valodas οκτα, octa ‘astoņi’ un γράμμα, gramma ‘svītra’, ’līnija’.

Vārds “auseklītis” ir vārda “auseklis” deminutīva forma, kas lietots gan attiecībā uz simbolu un ornamentu (kā sugas vārds), gan personificētu mitoloģisko tēlu (kā īpašvārds). Lingvistiski vārds lietots divējādā nozīmē, gan apzīmējot rīta zvaigzni, gan rītausmu. Pirmo reizi rakstītajos avotos šis vārds minēts 1638. gadā vācbaltu mācītāja, literāta un valodnieka Georga Manceļa (Georgius Mancelius) vācu un latviešu valodas vārdnīcā Lettus.

Lai arī vārds “auseklītis” lietots latviešu tautasdziesmās apzīmējot mitoloģisku tēlu, attiecībā uz ornamentu šāds apzīmējums nostabilizējās tikai 20. gs. 30. gados. Nav ziņu par to, ka līdz tam mitoloģiskie priekšstati būtu bijuši saistīti ar konkrēto ornamentu, un attiecībā uz rokdarbos sastopamo astoņstaru zvaigznes rakstu šāds nosaukums netika lietots. Tautā lietotais nosaukums bijis “zvaigzne”, “zvaigznīte”, tikuši lietoti arī dažādi citi lokālajā tradīcijā balstīti nosaukumi, piemēram, “kļavas lapa”.

Latviešu vārdadienu kalendārā iekļauts personvārds “Auseklis”. Par savu pseidonīmu to izvēlējās tautiskā romantisma dzejnieks Miķelis Krogzemis. Viņš to iekļāva arī “Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u. c. kalendāra 1879. gadam” (1878) personvārdu sadaļā.

Latviešu folklorā Auseklis (arī Auseklītis, Ausekliņš, Ausekliņis) parādās gan kā poētisks izteiksmes līdzeklis, gan kā personificēta debesu dievība, ko asociē ar rīta zvaigzni Veneru (Auseklis dažkārt skaidrots arī kā Sīriuss vai Merkūrijs). Latviešu tautasdziesmās Auseklis ir trešais visbiežāk pieminētais tēls aiz Saules un Mēness, tāpat kā Venera ir trešais spožākais objekts debesīs pēc Saules un Mēness. Skaitliski plašākais dziesmu cikls saistīts ar debesu kāzām, kurās Auseklis ir dažādās lomās – precinieks, vedējs, panāksnieks. Ausekļa kā mitoloģiska tēla saistība ar astoņstaru zvaigznes grafisko attēlojumu radusies 20. gs. 20.–30. gados.

Starpkaru perioda pētījumos pausta pārliecība par auseklīša rakstu labvēlīgo iedarbību. Ernests Brastiņš, mākslinieks, pilskalnu pētnieks un ornamenta mitoloģiskās interpretācijas aizsācējs, 1923. gadā grāmatā “Latviešu ornamentika” rakstīja: “Zvaigžņotam rakstam tautas māņos ir maģiska nozīme, jo tas pasargā no ļauna. Pēc tautas ticības, saulei norietot, pa takām skraidājot apkārt visādi pušekļi, lēkmes un slimības, kuras piesitoties cilvēkiem. Kā ļaunuma gaiņātājs tumšās naktīs, kad zvaigžņu gaismas nav, noder zvaigznes simbols”. Šādu pārliecību paudis arī etnogrāfs un kartogrāfs Matīss Siliņš “Latvju rakstu” nodaļā par Alšvangu, kur norādījis, ka: “Zvaigznīte pieskaitāma pie maģiskām, t. i., zinātniskām (burveklīgām), senatnēji reliģiskām, svētām zīmēm” (1935).

Īpaši nozīmīgs auseklītis (kā ornaments) bija Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, kad tam piešķirtā simboliskā nozīme pastiprinājās, daļēji balstoties starpkaru periodā aizsāktajā tradīcijā skaidrot auseklīti kā aizsardzības zīmi, gaismas cīņu ar tumsu. Neatkarības atjaunošanas kontekstā auseklītis vispirms simbolizēja garīgo un kultūras atmodu, vēlāk arī atbrīvošanos no padomju okupācijas un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Astoņstaru zvaigzne ir viens no Lietuvēna krusta variantiem. Lai arī visbiežāk Lietuvēna krustu attēloja piecstaru zvaigznes formā, tomēr arī astoņstaru zvaigzne folkloras materiālos parādās kā aizsardzības zīme. Lietuvēna krustu lietoja mājas, lopu un cilvēku aizsardzībai pret lietuvēnu, raganām un ļaunu darbību. Lietuvēna krustu visbiežāk uzvilka uz kūts, klēts vai mājas durvīm īpašos laikos gada kalendārajā ciklā, piemēram, jaunam gadam sākoties, Jāņos, Lieldienās vai Jurģos. Būtiska nozīme tika piešķirta arī pašai Lietuvēna krusta uzvilkšanas metodei – tas bija jādara vienā piegājienā, neatlaižot roku. Viens no senākajiem auseklīša kā Lietuvēna krusta attēliem publicēts Friča Brīvzemnieka 1881. gada izdevumā “Latviešu etnogrāfiskie materiāli” (Материалы по этнографии латышскова племени, Maskava, 1881).

Auseklīša ornamenta motīvi Latvijas teritorijā arheoloģiskajos atradumos parādās somugru apdzīvotajos reģionos 16.–17. gs. Arī turpmākajos gadsimtos tā izplatība galvenokārt saistīta ar lībiešu un votu apdzīvotajiem reģioniem, tādēļ to uzskata par somugriem raksturīgu ornamentu. Arī etnogrāfe Velta Rozenberga norādījusi, ka latvieši šo ornamentu pārņēmuši no somugriem. Auseklītis sastopams cimdu, zeķu un kreklu rakstos, brunčos, segās un arī Lielvārdes jostās. 20. gs. auseklīša ornaments bija izplatīts visā Latvijā, jo īpaši cimdu rakstos.

Īpašu popularitāti auseklītis piedzīvo starpkaru periodā, kad pastiprinās interese par latvisko ornamentu un pieaug tā lietojums ārpus tradicionālā konteksta. Tieši starpkaru periodā, savstarpēji ietekmējoties lingvistiskajai, mitoloģiskajai un vizuālajai interpretācijai, astoņstaru zvaigzni sasaista ar tautasdziesmu rīta zvaigzni Ausekli.

Būtiska nozīme astoņstaru zvaigznes grafiskā attēlojuma vienādošanā ar rīta zvaigznes nosaukumu bija tā izmantojumam Latvijas Aizsargu organizācijas simbolikā. Auseklītis tika plaši izmantota aizsargu karogos, formastērpos, nozīmītēs, apbalvojumos, sporta tērpos, lidmašīnu dizainā un organizācijas namu dekoros. Tāpat aizsargu vispārīgajos tautisko deju un vingrošanas svētkos, kas īpaši kuplu dalībnieku skaitu pulcēja 1937. un 1939. gadā, auseklīša formas tika atveidotas svētku uzveduma horeogrāfijā.

Līdztekus rokdarbiem, kuros auseklīša motīvs aizvien bija populārs, tas tika lietots arī lietišķajā dizainā, piemēram, mākslinieka Anša Cīruļa radītajā Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjerā (1923–1929).

Neatkarības atjaunošanas laikā auseklīša simbols bija daļa no nevardarbīgās pretošanās kustības un daudzās no nozīmīgākajām norisēm, jau sākot ar 1987. gadu, tika lietots kā vizuālās atpazīšanas zīme.

Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” 1987. gadā sāka izdot samizdata žurnālu “Auseklis”, auseklīti lietojot ne vien nosaukumā, bet arī vizuālajā simbolikā.

Nozīmīga loma sabiedrības mobilizēšanā neatkarības atjaunošanas pirmsākumos bija Vides aizsardzības klubam (VAK). Jau kopš VAK pirmsākumiem, organizācijas simbols bija auseklītis. VAK simbola autori ir organizācijas dibinātājs Arvīds Ulme un viņa brālis Juris Putriņš. VAK auseklīša augšējais zars bija zaļā krāsā, apakšējais balts, bet abi horizontālie – sarkani. Izplatītas bija krūšu nozīmītes ar šādu simboliku, kā arī uz VAK biedra kartiņām bija auseklītis.

Latvija Tautas frontes (LTF) oficiālajā simbolikā auseklītis nebija iekļauts, taču tas iemantoja milzu popularitāti, pateicoties LTF līdera Daiņa Īvāna slavenajam džemperim ar auseklīšiem. Džemperis bija personiska dāvana D. Īvānam no LTF atbalstītājas Anastasijas Runkovskas, tas šobrīd glabājas LTF muzeja krājumā.

Ļoti plaši auseklītis tika lietots visa veida dizainā, sākot no rotaslietām un beidzot ar karoga kāta turētājiem, dažviet pat pionieru vienības tika pārdēvētas par auseklīšiem. Auseklītis kā simbols parādījās gan rokoperas “Lāčplēsis”, gan arī “Mikrofona” aptaujas koncertu un skaņu plašu noformējumā.

Neatkarības atjaunošanas laikā būtisks bija jautājums par nacionālo simboliku. Līdz ar jautājumu par sarkanbaltsarkanā karoga un himnas atjaunošanu, publiskas diskusijas notika arī par tradicionālo ornamentu. 1988. gadā tika izveidota Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija darba grupa Latvijas PSR Konstitūcijas u. c. republikas likumdošanas aktu pilnveidošanā, kuras ietvaros tika izveidota nacionālās simbolikas apakškomisija.

Viens no aktīvākajiem apakškomisijas dalībniekiem bija akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš lūdza Latvijas iedzīvotājus rakstiski sniegt viedokli ne vien par sarkanbaltsarkanā karoga atjaunošanu, bet arī aicināja izteikt viedokli, kuru no tautiskajiem ornamentiem izvēlēties par nacionālo ornamentu. Aptaujā kopumā tika saņemta 11 351 vēstule ar 123 473 cilvēku parakstiem. Aptaujā tika noskaidrots, ka vispopulārākais no ornamentiem ir auseklītis (par to “balsojuši” 25 787 cilvēki), aiz tā seko ozollapu vija (18 456), trīs zvaigznes (12 489), saulīte (8692) un Austras koks (2778).

Balstoties darba grupas atzinumā un tautas aptaujā, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 20.09.1988. pieņēma dekrētu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku, tā trešajā punktā norādot: “Atbalstīt priekšlikumus izmantot latviešu tautas tradicionālos kultūrvēsturiskos simbolus, ornamenta motīvus un kompozīcijas (ausekli, saulīti u. c.)”. Šīs apakškomisijas darbība, aptaujas rezultāti un pieņemtais dekrēts uzskatāmi norāda uz milzīgo nozīmi, ko tai laikā piešķīra dažādiem simboliem.

Mūsdienās auseklīša lietojums aizvien vērojams dažādās formās un veidolos. Auseklītis attēlots Alojas un Stopiņu novada ģerbonī, tāpat tas lietots Valsts policijas simbolikā – Valsts policijas kokardēs. Vairāki akmenī kalti auseklīši atrodas tēlnieka Ulda Sterģa izveidotajā Līgo parkā Stopiņu novadā. Tas aizvien ir populārs motīvs rokdarbos un dažāda veida dizainā, tāpat aktuāla ir auseklīša simboliskā nozīme ornamenta mitoloģiskās interpretācijas ietvaros un pārliecība par tā labvēlīgo iedarbību un spēju aizsargāt.