Augstskolas nosaukums kopš tās dibināšanas mainīts vairākkārt, atspoguļojot dažādu varas iekārtu maiņu Latvijas teritorijā. Augstskolu izveidojot, tā tika nosaukta par Latvijas Augstskolu. Pēc augstskolas satversmes projekta apstiprināšanas 22.08.1922., tā tika pārdēvēta par Latvijas Universitāti (LU). Pēc Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas, augstskola 25.09.1940. pārdēvēta par Latvijas Valsts universitāti (LVU). Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tā ieguva Universitāte Rīgā (Universität in Riga, arī Rīgas Universitāte, Rigaer Universität) nosaukumu (16.01.1942.–1944). Ar padomju otrreizējo okupāciju Latvijā augstskola atkārtoti tika nosaukta par Latvijas Valsts universitāti, bet 01.1958. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Ministru Padome pieņēma lēmumu pārdēvēt augstskolu par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti. Saskaņā ar 07.07.1967. PSRS Augstākās Padomes prezidija lēmumu augstskola ieguva pilno nosaukumu ‒ Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte. Ar Latvijas PSR Ministru Padomes 19.03.1990. lēmumu augstskola atguva LU nosaukumu.

Starpkaru periodā augstskolas mērķus un uzdevumus noteica 28.03.1923. Saeimā apstiprinātā LU satversme. Augstskolas galvenais uzdevums bija veicināt zinātnisko pētniecību un zinātnes izplatīšanu sabiedrībā un sagatavot Latvijai nepieciešamos darbiniekus ar augstāko izglītību. Padomju okupācijas periodā augstskolas uzdevumus noteica tās Statūti, kas tika veidoti pēc vienota PSRS modeļa. LVU galvenie uzdevumi bija izglītotu speciālistu sagatavošana izglītojošajam, tehniskajam un saimnieciskajam darbam, zinātnisko kadru sagatavošana un zinātnisko pētījumu īstenošana sociālisma problēmu risināšanai. Pēc neatkarības atjaunošanas LU darbības pamatmērķi tika definēti tās otrajā satversmē (apstiprināta 18.09.1991.) un trešajā satversmē (stājās spēkā 29.03.1996.). LU mērķi un uzdevumi ir starptautiski atzītas akadēmiskās un profesionālās izglītības nodrošināšana, fundamentālo un lietišķo pētījumu īstenošana humanitārajās, dabas, tehniskajās un sociālajās zinātnēs, kā arī latviešu valodas un kultūras pētīšana un saglabāšana. LU 2021.–2027. gada stratēģijā augstskola izvirzījusi sešus galvenos darbības mērķus un virzienus: izcila zinātne, kvalitatīvs un unikāls studiju piedāvājums, ieguldījums sabiedrībā, uz attīstību un izcilību orientēta personāla politika, ilgtspējīga universitātes vides attīstība un uz sadarbību un inovācijām vērsta kultūra.

Pirmās idejas par latviešu augstskolas izveidi saistāmas ar 06.1917. latviešu skolotāju kongresa ietvaros izveidotās Augstskolas komitejas (izveidota saskaņā ar rezolūciju 13.06.1917.) darbību Tērbatā un 01.11.1917. Latviešu izglītības biedrības organizētās Augstskolas sekcijas aktivitātēm Rīgā. Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas nostabilizējās prasība par nacionālas augstskolas izveidi, kas sniegtu pilnvērtīgu augstāko izglītību visai Latvijas sabiedrībai, veicinot jaunās valsts saimniecisko un kulturālo attīstību. 07.1919. izglītības ministrs Kārlis Kasparsons pieņēma lēmumu par Latvijas Augstskolas organizēšanu, ko īstenoja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) reorganizācijas komisija (01.09.1919. pārveidota par Latvijas Augstskolas Organizācijas komisiju). Komisijas vadībā tika īstenota RPI īpašumu pārņemšana, izstrādāta un apstiprināta jaunās augstskolas struktūra, īstenota mācībspēku komplektēšana, studentu uzņemšanas noteikumu izstrāde, latviešu kā mācību valodas apstiprināšana. LU svinīgā atklāšana noritēja 28.09.1919. Augstskolas nozīme kā akadēmiskajam un zinātniskajam centram, par kādu tā izveidojās starpkaru periodā, saglabājās arī padomju okupācijas gados, tomēr 40. gados (līdz 50. gadu vidum) bija novērojama straujš studiju izglītības līmeņa kritums. To veicināja gan universitātes struktūras reorganizēšana un studiju sistēmas pārkārtošana atbilstoši padomju augstākās izglītības modelim, gan personāla ideoloģiskā “tīrīšana”, gan mācībspēku pāriešana uz citām augstskolām, gan pētnieciskās bāzes un aparatūras trūkums. PSRS zinātnes politikas pamatnostādne noteica, ka augstākā izglītība jānošķir no pētniecības sfēras. Rezultātā samazinājās arī LVU kā zinātniskās pētniecības institūcijas nozīme. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai par galveno pētniecības centru kļuva 07.02.1946. dibinātā Latvijas PSR Zinātņu akadēmija.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atbilstoši Latvijas augstākās izglītības koncepcijai, Latvijas Republikas Izglītības likuma pamatprincipiem (stājās spēkā 31.07.1991.) un Augstskolu likumam (stājās spēkā 01.12.1995.), tika īstenots darbs pie LU akadēmiskā, zinātniskā un saimnieciskā darba pārkārtojumiem un modernizācijas, pārvaldes modeļa demokratizācija ar mērķi iekļauties demokrātiskas Latvijas un Eiropas izglītības sistēmā. Nozīmīga bija studiju sistēmas reorganizēšana, ieviešot profesionālās, bakalaura, maģistra un doktora studiju programmas (19.06.1999. Boloņas deklarācija “Par Eiropas augstākās izglītības telpu”).

Kopš 2004. gada LU uzsākusi Akadēmiskā centra izveidi, lai nodrošinātu infrastruktūras un cilvēkresursu efektīvu izmantošanu un modernu studiju un zinātniskās pētniecības vides īstenošanu vienkopus. Projekta ietvaros jau atklāta Dabas māja (2015) un Zinātņu māja (2019), notiek Rakstu mājas realizēšanas projekts, kā arī Sporta mājas, Studentu un viesu mājas, Veselības mājas un Tehnoloģiju mājas plānošana.

Ar mērķi novērtēt LU sasniegumus atbilstoši starptautiski noteiktiem kritērijiem, salīdzināt to ar citām augstākās izglītības iestādēm Latvijā, augstskola piedalās vairākos starptautiska un nacionāla līmeņa reitingos un salīdzināšanas sistēmās. Izvērtējot augstskolu mācību vidi un reputāciju, citējamību jeb pētniecisko ietekmi, starptautisko perspektīvu jeb ārvalstu personāla un studentu proporciju un zināšanu nodošanu, starptautiskajā augstskolu reitingā “World University Rankings 2022” universitāte ierindota 1001.–1200. vietā (iepriekšējā gadā LU ieguva 801.–1000. vietu). Vienas no pasaules ietekmīgākajām reitingu aģentūrām ‒ “Times Higher Education” (THE) ‒ veidotajā universitāšu reitingā “THE World University Rankings 2022” LU ierindota 601.–800. vietā (visaugstāk novērtēta zinātniskā darbība un sadarbība ar industriju). Prestižajā starptautiskajā reitingā “QS World University Rankings 2022” LU iekļuvusi 1001.–1200. vietā, kas ir trešais augstākais novērtējums starp Latvijas augstskolām (Rīgas Tehniskā universitāte ieņem 751.–800. vietu, bet Rīgas Stradiņa universitāte – 801.–1000. vietu). Eiropas un Centrālāzijas reģionālo augstskolu reitingā “QS Emerging Europe and Central Asia (ECCA) 2021” starp 400 augstskolām LU ieņēma 41. vietu. Universitāte starptautiski novērtēta arī dažādu zinātņu jomā. Klīnisko un veselības zinātņu studiju starptautiskajā reitingā “THE Clinical and Health Subject Ranking 2022” ieguvusi 301.–400. vietu, kas ir otrais augstākais novērtējums starp Baltijas augstskolām.

LU ir valsts dibināta autonoma augstākā izglītības un zinātnes institūcija ar pašpārvaldes tiesībām un ir atvasināta publiska persona, ko garantē Latvijas Augstskolu likums. Atvasinātās publiskās personas statuss ļauj augstskolai pašai izvēlēties savu stratēģiju, prioritātes un noteikt budžeta sadalījumu. Universitāte atrodas Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Līdz 1940. gadam LU atradās Izglītības ministrijas pārziņā.

Padomju okupācijas periodā universitāte, tāpat kā citas LPSR esošās augstskolas, bija tieši pakļautas dažādām LPSR un PSRS valsts pārvaldes struktūrām, kas laika gaitā mainījās. 1940.–1941. universitāte bija pakļauta Latvijas PSR Izglītības tautas komisariātam. Pēc padomju otrreizējās okupācijas LVU administratīvi tika pakļauta PSRS Tautas komisāru padomes Augstskolu lietu komitejai (16.10.1944.–10.04.1946.), PSRS Augstākās izglītības ministrijas Galvenajai universitāšu pārvaldei (10.04.1946.–30.03.1953.), PSRS Kultūras ministrijas Augstākās izglītības Galvenajai pārvalde (30.03.1953.–28.03.1954.), PSRS izglītības ministrijas Universitāšu, ekonomisko un juridisko augstskolu pārvaldei (29.03.1954.–1.09.1959.), LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības Valsts komitejai (1.09.1959.–1.06.1961.), LPSR Izglītības ministrijas Augstskolu pārvaldei (1.06.1961.–1.09.1965.), LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības Valsts komitejai (1.09.1965.–1966.). Visilgāk – no 1966. līdz 1988. gadam – universitāte atradās LPSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas pakļautībā.

Vienlaicīgi universitātes darbība padomju okupācijas varas periodā tāpat bija pakļauta komunistiskās partijas struktūrām dažādos hierarhijas līmeņos – LVU partijas komitejai, Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Kirova rajona komitejai, LKP Rīgas pilsētas komitejai un LKP Centrālajai komitejai. LVU pakļautība padomju varas struktūrvienībām, kuras faktiski noteica visas augstskolas darbības sfēras, nozīmēja universitātes iekšējās autonomijas zaudēšanu.

Vācu okupācijas periodā universitāte bija pakļauta Latvijas ģenerālkomisariāta Kultūras nodaļai un Zemes pašpārvaldes Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijai.

LU veidota kā klasiska tipa universitāte, apvienojot humanitārās, dabas, tehniskās un sociālās zinātnes. Augstskolas struktūra tika veidota, reorganizējot RPI nodaļas un veidojot arī jaunas fakultātes. LU sākotnēji tika izveidotas deviņas fakultātes – Arhitektūras, Filoloģijas un filozofijas, Inženierzinātņu, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Matemātikas un dabaszinātņu, Medicīnas, Mehānikas un Tautsaimniecības un tiesību zinātņu. 10.1919. darbu sāka arī Veterinārmedicīnas fakultāte, bet 02.1920. – Teoloģijas (1937. gadā pie fakultātes tika izveidota Pareizticīgās teoloģijas nodaļa). 26.07.1936. tika pieņemts lēmums par Lauksaimniecības fakultātes atdalīšanu no LU, lai izveidotu jaunu augstskolu – Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (atklāta 03.07.1939.). 1938./1939. gadā tika izveidota Romas katoļu teoloģijas fakultāte.

Padomju okupācijas periodā LU struktūrvienības tika pakļautas mērķtiecīgai reorganizācijai atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) tautsaimniecības prasībām un prioritātēm. Jau 1940. gada vasarā tika slēgtas abas teoloģijas fakultātes, kā arī Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa (reorganizēta par Vēstures un filoloģijas fakultāti). LVU tika izveidotas arī vispārējās katedras, kas nebija pakļautas fakultātēm un bija atbildīgas par visu studentu ideoloģisko apmācību un pētniecību – Marksisma-ļeņinisma katedra (pēc kara sadalījās Padomju savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vēstures un Filozofijas katedrās), Fiziskās audzināšanas katedra un Politiskās ekonomijas katedra. Pēc PSRS augstskolu modeļa studijas tika pārorganizētas no priekšmetu uz kursu sistēmu.

Pēc padomju okupācijas varas atkāpšanās 1941. gada vasarā vēl 1940. gada pavasarī likumīgi ievēlētā LU Padome pārņēma augstskolas vadību un sāka tās darbības atjaunošanu, pret ko kategoriski iebilda vācu okupācijas pārvaldes institūcijas. Tomēr jau 15.11.1941. tika atļauta LU atvēršana, ko noteica izglītoto darbinieku trūkumus Ostlandes reihskomisariātā, kur bija iekļauta Latvijas teritorija. 29.01.1942. augstskola tika pārdēvēta par Rīgas Universitāti, bet laika gaitā bija iecerēts to pārveidot par tehnisko augstskolu ar vācu valodu kā mācību valodu. 1943. gada pavasarī augstskolā bija noorganizētas tās pašas 11 fakultātes (netika atļauta tikai Vēstures nodaļas atvēršana), kas darbojās LU pirms padomju okupācijas.

10.1944. tika sākta Latvijas Valsts universitātes atjaunošana un iekļaušana PSRS augstākās izglītības sistēmā. 1944. gada rudenī Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte tika sadalīta četrās patstāvīgās fakultātēs: Ģeogrāfijas, Ģeoloģijas–augsnes zinātņu (03.1949. apvienotas Ģeogrāfijas un ģeoloģijas fakultātē), Bioloģijas, Fizikas un matemātikas. Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte tika sadalīta Ekonomiskajā fakultātē un Juridiskajā fakultātē (turpmākajos gados abas fakultātes tika atkal apvienotas un sadalītas). No LVU tika izdalīta Veterinārmedicīnas fakultāte un pievienota Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai. Ievērojamākās pārmaiņas universitāti skāra 50. gados. No LVU izdalot Medicīnas fakultāti, 09.1950. tika izveidots Rīgas Medicīnas institūts, bet 01.09.1958. tika dibināts Rīgas Politehniskais institūts, izdalot no LVU četras tehniskās fakultātes. Jauno augstskolu izveide uz LVU fakultāšu bāzes, tāpat kā jebkuras strukturālās pārmaiņas universitātē,  bija vērtējama kā mērķtiecīga politiska rīcība ar mērķi pakļaut Latvijas PSR augstākās izglītības sistēmu padomju modelim.

Pēc 1990. gada LU tika sākta mērķtiecīga un radikāla struktūras reorganizācija un modernizācija atbilstoši neatkarību atguvušās Latvijas augstākās izglītības un tautsaimniecības prioritātēm. 2021. gadā LU sastāv no 13 fakultātēm – Bioloģijas, Biznesa, vadības un ekonomikas, Datorikas, Fizikas, Matemātikas un optometrijas, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu, Humanitāro zinātņu, Juridiskās, Ķīmijas, Medicīnas, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas, Sociālo zinātņu, Teoloģijas, Vēstures un filozofijas. Lai nodrošinātu izglītības un zinātniskās pētniecības aktivitāšu pieejamību dažādos Latvijas reģionos, LU izveidojusi arī septiņas filiāles – Alūksnes, Bauskas, Cēsu, Jēkabpils, Kuldīgas, Madonas un Tukuma filiāle.

Fundamentālo un lietišķo pētījumu organizēšanai pie LU kā akadēmiskas struktūrvienības darbojas arī zinātniskie institūti, kuri veidojušies gan pie universitātes, gan pie LPSR Zinātņu akadēmijas: Astronomijas institūts (1997), Atomfizikas un spektroskopijas institūts (1994), Bioloģijas institūts (dibināts 1951. pie LPSR Zinātņu akadēmijas, 1991. gadā iekļauts LU), Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūts tika dibināts (1924–1944, atjaunots 1994. gadā), Filozofijas un socioloģijas institūts (dibināts kā Filozofijas un tiesību institūts pie  LPSR Zinātņu akadēmijas, 1998. gadā iekļauts LU), Fizikas institūts (dibināts 1946. gadā pie LPSR Zinātņu akadēmijas kā Fizikas un matemātikas institūts), Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts (2016), Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts (2016), Ķīmiskās fizikas institūts (1988), Latviešu valodas institūts (par priekšteci uzskatāma 01.12.1935. dibinātā Latviešu valodas krātuve), Latvijas vēstures institūts (1936), Materiālu mehānikas institūta (dibināts 1963. gadā pie LPSR Zinātņu akadēmijas kā Polimēru mehānikas institūts), Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūts (dibināts 1946. gadā pie LPSR Zinātņu akadēmijas kā Mikrobioloģijas institūts, 1993. gadā pievienots LU), Starptautiskais Indijas studiju institūts (2018), Literatūras, folkloras un mākslas institūts (izveidojies 1991. gadā, sadalot Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtu), Lībiešu institūts (2018). Nozīmīgākais pētījumu centrs materiālzinātņu un starpdisciplināru pētījumu jomā ir starptautiski atzītais Cietvielu fizikas institūts (1978). Lietišķās matemātikas jomā pētījumu īsteno Matemātikas un informātikas institūts (dibināts 1959. gadā ar nosaukumu – Skaitļošanas centrs). 

Līdz 01.07.1939. universitātē pavisam bija uzņemti 23 438 studenti, bet beiguši 6841. Studentu skaita ziņā lielākās bija Tautsaimniecības un tiesību zinātņu, Lauksaimniecības, Filoloģijas un filozofijas fakultātes. Līdz 1922. gadam LU tika uzņemti arī hospitanti – audzēkņi bez gatavības apliecības (dokuments par vispārizglītojošās vidējās mācību iestādes beigšanu). Hospitantiem bija tiesības klausīties lekcijas un kārtot pārbaudījumus, bet, lai kļūtu par pilntiesīgiem studentiem, viņiem bija jānokārto hospitantu eksāmeni, ko noteica katra fakultāte atsevišķi.

Vācu okupācijas periodā no universitātes tika izslēgti visi ebreju tautības studenti (01.07.1941. universitātē mācījās 565 ebreju tautības studenti). 07.1943. universitātē mācījās lielākais studentu skaits vācu okupācijas laikā – 7295. 1944. gadā daļa studentu tika pakļauti mobilizācijai vācu okupācijas bruņotajos spēkos. Rezultātā 07.1944. universitātē mācījās 5050 studenti.

Padomju periodā universitātē uzņemamo studentu skaitu stingri noteica PSRS Augstskolu lietu komiteja. Studentu skaita ziņā LVU 40. gadu beigās kļuva par lielāko augstskolu Baltijas padomju republikās un trešo lielāko augstskolu PSRS, bet LVU reorganizācijas procesa rezultātā 50. gados studentu skaits augstskolā būtiski samazinājās. 1949./1950. mācību gadā augstskolā mācījās 4995 studenti (dienas nodaļa), 1968./1969. gadā – 8238, 1978./1979. gadā – 11 225. Studijas tika organizētas divās plūsmās – ar latviešu un krievu mācību valodu.

Pēc neatkarības atjaunošanas studentu skaits LU sākotnēji samazinās, ko varēja saistīt ar augstskolas reorganizācijas procesu. 1990./1991. gadā LU mācījās 6622 studenti. 2020./2021. gadā kopējais studentu skaits LU bija 15 260. Studentu skaita ziņā lielākās ir Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte un Juridiskā fakultāte. LU nozīmīgu studējošo daļu veido ārzemju studenti. 2020./2021. gadā LU studēja 764 ārzemju studenti (5 % no visiem studējošajiem), no kuriem visvairāk (34 %) studēja Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē un Medicīnas fakultātē (31 %).

LU vēsture cieši saistīta ar dažādu akadēmisko mūža organizāciju darbību. 1938. gadā studentu un studenšu korporācijām, vienībām un konkordijām piederēja 54 % LU studenti. Pie LU savu darbību atjaunoja vecākās latviešu studentu korporācijas – “Lettonia”, “Talavija”, “Selonija”. 06.11.1921. pie LU dibināta Latvijā pirmā studenšu korporāciju “Daugaviete”. Studentu korporācijas bija apvienotas jumtorganizācijā – Prezidiju konventā (izveidots 1920. gadā), bet sieviešu korporācijas – Studenšu prezidiju konventā. Kā ievērojamākā studentu vienība izveidojās studentu biedrība “Austrums”. Nozīmīgas bija arī marksistiskās biedrības “Zemgalija” (dibināta 1915. gadā pie RPI) un “Klints” (dibināta 17.03.1922). 13.07.1940. visas studentu korporācijas, biedrības, kā arī to filistru un vecbiedru organizācijas tika slēgtas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lielākā daļa akadēmisko slēgto mūžu organizāciju darbība tika atjaunota. 15.03.1990 darbību atjaunoja Prezidiju konvents, bet 6.10.1990. – Studenšu prezidiju konvents.

LU vadījuši 16 rektori: Ernests Felsbergs (1922–1923), Jānis Ruberts (1923–1925), Augusts Tentelis (1925–1927; 1929–1931), Mārtiņš Zīle (1927–1929), Mārtiņš Bīmanis (1931–1933), Jūlijs Auškāps (1933–1937), Mārtiņš Prīmanis (1937–1940; 1942–1944), Jānis Paškēvics (1940–1941), Jānis Jurgens (1941; 1949–1962), Matvejs Kadeks (1944–1949), Valentīns Šteinbergs (1962–1970), Visvaris Millers (1970–1987), Juris Zaķis (1987–2000), Ivars Lācis (2000–2007), Mārcis Auziņš (2007–2015), Indriķis Muižnieks (2015–2024). Kopš 2024. gada LU rektors ir Gundars Bērziņš.

Jau kopš LU dibināšanas augstskola bijusi viens no nozīmīgākajiem zinātniskās pētniecības centriem. Starpkaru periodā nozīmīgi pētījumi veikti humanitārajā zinātnēs. Valodniecībā darbojās viens no visu laiku izcilākajiem latviešu valodniekiem Jānis Endzelīns, kurš izveidoja pirmo Baltu filoloģijas nodaļu. Nozīmīgus pētījumus mitoloģijā un folklorā veica Pēteris Šmits, filozofijā – Teodors Celms, Pauls Dāle, literatūrzinātnē – Ludis Bērziņš. Arī citās zinātņu jomās darbojušies ievērojami zinātnieki – Kārļa Barona vadībā 20. gados par akadēmisku un profesionālu jomu tika nostiprināta zobārstniecība. Veneroloģijas un dermatoloģijas nozaru attīstībā darbojies Pēteris Sniķeris, ķirurģijā – Pauls Stradiņš. Nozīmīgus pētījumus Latvijas valststiesību jautājumos veicis Kārlis Dišlers. Farmakognozijas jomu attīstījis Eduards Svirlovskis, veterinārajā morfoloģijā un embrioloģijā darbojies Ludvigs Kundziņš, bioloģijā – Nikolajs Malta. Arī pēc 1990. gada LU pētnieku ieguldījums zinātnes attīstībā un veiktie atklājumi tiek regulāri novērtēti gan starptautiski, gan Latvijas Zinātņu akadēmijas ikgadējā konkursā “Latvijas zinātnes sasniegumi”.