Veckatoļu draudzes ir tās Rietumu kristiešu grupas, kuras uzskata, ka ir uzticīgas baznīcas mācībai, kāda tā bija pirms Rietumu un Austrumu kristietības sadalīšanās 11. gs. Daļa šo draudžu (Nīderlandē) eksistēja vēl pirms jēdziena “veckatoļi” parādīšanās. To atdalīšanās iemesli pamatā bija saistīti ar pāvesta autoritātes apšaubīšanu. Teoloģijā un liturģijā veckatoļi ir daudz ko saglabājuši no Romas katolicisma. 

Jēdziens “veckatoļi” parādījās 19. gs. 50. gados. Ar to veckatoļi uzsvēra, ka nepieņem doktrīnas, kuras viņi uzskatīja par jaunām.

Veckatoļiem privātā grēksūdze nav obligāta. Viņi tic Kristus patiesai klātbūtnei svētajā vakarēdienā, taču noliedz transsubstanciāciju un vakarēdienā pasniedz gan vīnu, gan maizi. Veckatoļi praktizē apslacīšanu ar ūdeni kristībās un neraudzētas maizes lietošanu vakarēdienā. Veckatoļu, tāpat kā Romas katoļu, liturģijā ir aizlūgumi par mirušajiem. Gan priesteri, gan bīskapi drīkst precēties. Veckatoļiem ir sinodāli episkopāla pārvaldes sistēma un nav globālas, centralizētas pārvaldes, tāpēc dalībbaznīcām un to draudzēm ir liela autonomija lēmumu pieņemšanā. Utrehtas arhibīskaps (Nīderlandē) veckatoļu hierarhijā ir pirmais starp līdzīgajiem. Saskaņā ar veckatoļu eklesioloģiju – mācību par draudzi – katra atsevišķā baznīca (lokālo draudžu kopums) iemieso sevī universālo baznīcu. Bet tas nenozīmē, ka katra no tām pastāv izolēti no citām. Nozīmīgus lēmumus baznīcas pieņem kopā. Veckatoļi šajā jautājumā atsaucas uz jau viduslaikos pazīstamo konciliārismu (reformu kustība 14.–16. gs., kas uzskatīja, ka augstākā lēmējvara pieder baznīcas koncilam). 

Pasaulē eksistē trīs veckatoļu grupas: Utrehtas veckatoļu arhibīskapija, kura izveidojās 1724. gadā; Vācijas, Austrijas un Šveices veckatoļu draudzes, kuras neatzina 1870. gada Vatikāna koncilā pasludināto pāvesta nemaldības dogmu; slāvu izcelsmes baznīcas jeb Poļu nacionālā baznīca, kuru 19. gs. beigās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un vēlāk Polijā izveidoja poļu izcelsmes amerikāņi, veckatoļu baznīca Horvātijā un citas.

Vairums veckatoļu pieder 1889. gadā dibinātās Utrehtas savienības baznīcu draudzēm, taču šķelšanos rezultātā eksistē arī baznīcas, kas ir ārpus šīs savienības. Poļu nacionālā katoļu baznīca tika izslēgta no Utrehtas savienības, jo nepiekrita starptautiskās bīskapu konferences lēmumam par sieviešu ordināciju. Tajā pašā gadā tika dibināta Skrentonas savienība, pie kuras līdzās Poļu nacionālajai baznīcai pieder Ziemeļu katoļu baznīca, kuru 1999. gadā dibināja grupa no Norvēģijas baznīcas atdalījušos konservatīvu luterāņu, kuri iebilda pret sieviešu ordināciju. Ziemeļu katoļu baznīcai ir draudzes arī Zviedrijā, Vācijā, Ungārijā, Lielbritānijā, Francijā un Itālijā.

Polijā pastāv arī Veckatoļu mariavītu baznīca, kura nav Utrehtas savienības locekle. Šī baznīca izveidojās poļu aristokrātes un mūķenes Fēliksas Kozlovskas (Feliksa Magdalena Kozłowska) ideju ietekmē. Viņai bija konflikts ar Romas katoļu baznīcas vadību Polijā, un 1906. gadā F. Kozlovska un viņas sekotāji tika izslēgti no baznīcas. Pāvests Pijs X (Pio X) asi kritizēja viņas sekotājus par to, ka tie uzskata F. Kozlovsku par svēto un izrāda tādu pašu godu kā Marijai. Mariavītu nosaukums cēlies no viņu mācības par vita Mariae jeb Marijas vienkāršības atdarināšanas ceļu. Sākotnēji mariavītiem bija labas attiecības ar Utrehtas savienības veckatoļiem, kuri 1909. gadā iesvētīja vienu no kustības vadītājiem Janu Kovaļski (Jan Kowalski) par bīskapu. Pēc J. Kovaļska reformām (piemēram, sieviešu ordinācijas, pret ko tolaik veckatoļi iebilda) šīs attiecības pasliktinājās un 1924. gadā tika oficiāli pārtrauktas. J. Kovaļska īstenotās tālākās reformas, izvēršot F. Kozlovskas kultu un pasludinot viņu par Kristus līgavu, izraisīja šķelšanos mariavītu baznīcā, un 1935. gadā – pēc tam, kad J. Kovaļski atcēla no bīskapa amata, – viņa sekotāji izveidoja jaunu struktūru – Mariavītu katoļu baznīcu. Tā pastāv arī mūsdienās, taču ir ļoti neliela (apmēram 3000 sekotāju) un atšķirībā no Veckatoļu mariavītu baznīcas, kura pamazām liturģijā un teoloģijā atkal kļuva konservatīvāka, ir liberāla. Tomēr, tā kā tā uzskata sevi par patieso baznīcu, baznīca nepiedalās ekumeniskajā kustībā.

Lielbritānijā pastāv Vecā Romas katoļu baznīca, kura izveidojusies, kad veckatoļi 20. gs. sākumā atdalījās no kontinentālās Eiropas veckatoļiem. Vairākas nelielas, Utrehtas savienībai nepiederošas veckatoļu baznīcas pastāv Ziemeļamerikā un Austrālijā. 

Veckatoļu pamatdoktrīnas paustas Utrehtas deklarācijā (1889) – tāpat kā pareizticīgie, arī veckatoļi atzīst senbaznīcas septiņus ekumeniskos koncilus, kā arī doktrīnas, kuras eksistēja pirms Rietumu un Austrumu baznīcu šķelšanās 1054. gadā (veckatoļu terminoloģijā šo periodu apzīmē ar mūsdienu historiogrāfijā nereti par problemātisku uzskatītu jēdzienu “nedalītā baznīca”, kas mitoloģizē senbaznīcas vienotību). Veckatoļi, tāpat kā Romas katoļi, atzīst septiņus sakramentus un apustulisko pēctecību, taču noliedz dogmas par Marijas bezvainīgo ieņemšanu un viņas debesīs uzņemšanu. 

Pēc Pirmā Vatikāna koncila (1869–1870) daļa Romas katoļu teologu un garīdznieku Ungārijā, Austroungārijā, Šveicē un Vācijā nepiekrita jaunpieņemtajai dogmai par pāvesta nemaldību ticības lietās. Viņi izveidoja kontaktus ar Utrehtas katoļu arhibīskapiju, kura eksistēja šķirti no Romas katoļu baznīcas kopš 1723. gada, kad tās garīdznieki ievēlēja par arhibīskapu Korneliusu van Stēnovenu (Cornelius van Steenoven). Viņu 1724. gadā konsekrēja bez pāvesta atļaujas tolaik Amsterdamā dzīvojošais franču bīskaps Dominiks Varlē (Dominique-Marie Varlet), kurš pirms tam tika atstādināts no pienākumu pildīšanas tāpēc, ka atteicās parakstīt pāvesta bullu. Tajā tika nosodīti jansenisti – 17. un 18. gs. kustība katolicismā, kas aizstāvēja Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) teoloģiskos uzskatus par Dieva žēlastību, cilvēka grēcīgo dabu un predestināciju –, kā arī minēti citi baznīcas disciplīnas pārkāpumi. Jau pirms šiem notikumiem Nīderlandes katoļiem bija konflikts ar pāvesta kūriju, kura apsūdzēja tos jansenismā. Nīderlandē no vajāšanām Francijā patvērumu atrada daudzi jansenisti. Utrehtas kapituls uzskatīja, ka tam ir tiesības ievēlēt bīskapu un ka īpašos apstākļos to amatā var iesvētīt viens, nevis vairāki bīskapi.

1871. gadā vairāki simti katoļu opozicionāru piedalījās kongresā Minhenē, kurā viņi nolēma izveidot “veco katoļu baznīcu”, lai nošķirtos no uzskatiem, kurus uzskatīja par jaunievedumiem. Viņu draudzes latīņu valodas vietā palēnām dievkalpojumos sāka lietot nacionālās valodas. 1874. gadā katoļu opozicionāri atcēla prasību priesteriem ievērot celibātu.

19. gs. otrajā pusē veckatoļiem pieslējās arī citas Romas katoļu grupas, kas dažādu iemeslu dēļ bija opozīcijā šīs baznīcas vadības nostājai. 19. gs. daudzi poļi ieceļoja ASV, taču tur sākumā nebija poļu tautības katoļu bīskapu, tikai daži poļu priesteri. Amerikāņu katoļu priesteri lielākoties neprata poliski un tāpēc bija atsvešināti no ieceļotājiem. Vietām arī bija strīdi par baznīcas īpašumiem, jo draudžu locekļi vēlējās, lai viņiem būtu lielāka kontrole pār tiem. Rezultātā, jau sākot no 19. gs. vidus, Polonijā, Detroitā, Čikāgā un citur izveidojās vairākas no Romas katoļu baznīcas neatkarīgas kopienas. 1897. gadā tika nodibināta neatkarīga baznīca, kurai sākotnēji pievienojās aptuveni 20 000 cilvēku piecās pavalstīs. 1907. gadā Utrehtā iesvētīja amatā šīs baznīcas pirmo bīskapu Francišeku Hoduru (Franciszek Hodur). Pirms tam viņš bija ceļojis uz Romu, lai panāktu atbalstu reformu plānam, kas noteica: draudzēm pašām pieder īpašumtiesības, draudzes pārvalda to locekļu vēlētas komitejas, priesteru norīkošana notiek saziņā ar draudzēm, poļu bīskapus norīko priesteri un laji, bet apstiprina pāvests. Vīlies cerībā panākt pārmaiņas, F. Hodurs izveidoja neatkarīgu draudzi Skrentonā, kur sāka noturēt dievkalpojumus poļu valodā tolaik Romas katolicismā pieņemtās latīņu valodas vietā. Pēc Pirmā pasaules kara Poļu neatkarīgā katoļu baznīca sāka misionēt Polijā un līdz Otrajam pasaules karam izveidoja tur vairāk nekā piecdesmit draudžu. Pēc kara propadomiskais režīms uzskatīja šo baznīcu par Rietumu aģenti, jo viens no tās priesteriem Tomašs Kolakovskis (Tomasz Kołakowski) pēc nokļūšanas ASV plašākai sabiedrībai darīja zināmus režīmam nepieņemamos faktus par masu slepkavībām Katiņā. 1951. gadā šīs baznīcas bīskaps Juzefs Padevskis (Józef Padewski) tika arestēts un pēc spīdzināšanas cietumā mira. Mūsdienās Polijā esošajai Poļu katoļu baznīcai ir diecēzes Varšavā, Vroclavā un Krakovā.

20. gs. sākumā paralēli poļiem ASV veidojās arī čehu, lietuviešu un citas etniskas izcelsmes veckatoļi. Lietuviešu veckatoļi sākotnēji darbojās Poļu nacionālās katoļu baznīcas ietvarā, bet no 1925. gada – neatkarīgi. Viņi mēģināja misionēt arī Lietuvā, taču neatstāja lielu ietekmi. Mūsdienās bijusī lietuviešu veckatoļu katedrāle Skrentonā pieder Poļu nacionālajai katoļu baznīcai un dievkalpojumi tajā notiek angliski.

Anglijā veckatoļu kustības oficiālais sākums bija 1908. gadā, kad Utrehtas arhibīskaps iesvētīja bijušo Romas katoļu priesteri Arnoldu Metjū (Arnold Harris Mathew) par bīskapu. Taču jau 1910. gadā A. Metjū paziņoja par neatkarību no kontinentālās Eiropas veckatoļiem, uzskatot, ka starp viņiem izplatījies liberālisms un senās paražas vairs netiek ievērotas (piemēram, obligātais gavēnis). 

Veckatoļi ir skaitliski neliela konfesija, kurai nedz pagātnē, nedz mūsdienās nav vērā ņemamas ietekmes uz kultūras un sociāli politiskiem procesiem. Tomēr jāpiemin, ka 19. gs. Vācu Impērijā veckatoļi saņēma kanclera Oto fon Bismarka (Otto von Bismarck) valdības atbalstu. O. fon Bismarka 19. gs. 70. gadu pret Romas katolicismu vērstās Kulturkampf politikas daļa bija alternatīvu reliģisku grupu atbalstīšana. Austroungārijā provācu nacionālisti atbalstīja katoļu pāreju luterānismā un veckatolicismā. Kultūras attīstībā ir nozīmīgi, ka nīderlandiešu veckatoļi tulkoja gregoriāņu dziedājumus, tādējādi veicinot to pielāgošanu vietējai kultūrai. Arhitektoniska vērtība ir daudziem 19. gs. un 20. gs. sākumā celtiem veckatoļu dievnamiem (nereti tolaik populārajā neogotiskajā stilā, piemēram, 1900. gadā iesvētītā Miera baznīca Vīsbādenē, Vācijā).

2016. gadā pasaulē bija 115 000 veckatoļu. Lielākais veckatoļu skaits ir Polijā, otrā lielākā veckatoļu kopiena ir Vācijā. Utrehtas savienībai pieder veckatoļu baznīcas Nīderlandē, Vācijā, Šveicē, Austrijā, Čehijā un Polijā. Tiešā Utrehtas savienības starptautiskās bīskapu konferences judirisdikcijā ir nelielas veckatoļu kopienas Horvātijā, Slovākijā, Francijā. Horvātijas veckatoļu baznīca izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Vēlāk tā vairākkārt piedzīvoja šķelšanos, tāpēc tika novājināta. No 1954. gada baznīca bija Dienvidslāvijas Veckatoļu baznīcu savienības dalībniece, taču pēc tam, kad deviņdesmito gadu sākumā valsts pārstāja eksistēt un vēl pirms tam praktiski likvidējās Serbijas un Slovēnijas bīskapijas, minētā baznīcu savienība vairs nepastāv. Situāciju ietekmē fakts, ka veckatoļi nav skaitliski augoša kustība un tāpēc Eiropā saskaras ar problēmām.

Utrehtas savienībā no 1996. gada arī sievietes var būt visu līmeņu garīdznieces. Utrehtas savienības baznīcas dažādās pakāpēs atzīst LGBT iekļaušanu.

Veckatoļi ir aktīvi ekumenismā. Jau kopš veckatoļu kustības sākumiem viņiem bija labas attiecības ar anglikāņiem, kuru pārstāvji kopā ar citu protestantu baznīcu un pareizticīgo pārstāvjiem kā novērotāji piedalījās konferencē Bonnā 1874. gadā. Tajā tika atzīts, ka Anglijas baznīca ir saglabājusi nepārtrauktu apustulisko pēctecību. 1931. gadā veckatoļi un Anglijas baznīca slēdza vienošanos par savstarpēju atzīšanu. Saskaņā ar to anglikāņi un veckatoļi var iet viens pie otra dievgalda, bet nav nepieciešama abu pušu vienotība doktrinālos un liturģiskos jautājumos (tas bija svarīgs nosacījums anglikāņu evaņģelikāļu “spārnam”, kas iebilda pret veckatoļu tuvību Romas katolicismam daudzos jautājumos). Romas katoļu pāvesta Jāņa Pāvila II (Karol Józef Wojtyła) laikā izvērtās dialogs ar Romas katoļiem (tajā it īpaši iesaistījās Poļu nacionālā katoļu baznīca). No 19. gs. veckatoļiem bijuši sakari ar pareizticīgajiem, taču pēc tam, kad Utrehtas savienības baznīcas aizsāka sieviešu un vēlāk LGBT piederošu cilvēku ordināciju, šīs attiecības sarežģījās (līdzīgi kā citām Rietumu kristiešu konfesijām). Vēsums pareizticīgo un veckatoļu teoloģiskajā dialogā daļēji iestājās arī tāpēc, ka daļa veckatoļu ir izvērtuši attiecības ar reformātiem. No 2005. gada pastāv Utrehtas savienības veckatoļu un Zviedrijas baznīcas (luterāņu) dialoga komisija.

1965. gadā sakramentālu sadraudzību ar Utrehtas savienības veckatoļiem nodibināja Filipīnu Neatkarīgā baznīca. Šī baznīca dibināta 1902. gadā kā reakcija pret spāņu priesteru apspiedošo attieksmi pret filipīniešiem. Tās liturģijā ir anglikāņu Kopīgās lūgšanas grāmatas (Book of Common Prayer) ietekme. 

Utrehtas savienība (Utrecht Union) – starptautiska vairāku veckatoļu baznīcu apvienība; Skrentonas savienība (Union of Scranton) – ar Poļu nacionālo katoļu baznīcu (ASV) sadraudzībā esošo veckatoļu baznīcu savienība; Bernes Universitātes (Universität Bern) Teoloģijas fakultāte – pastāv no 2001. gada, kad apvienojās veckatoļu un protestantu (reformātu) teoloģijas fakultātes, viens no veckatoļu teoloģiskās izglītības centriem; Veckatoļu teoloģiskais seminārs Bonnas Universitātē (Universität Bonn) – viens no veckatoļu teoloģiskās izglītības centriem.

Internationale Kirchliche Zeitschrift (dibināts 1893. gadā kā Internationale Theologische Zeitschrift), iznāk Šveicē, Bernes Universitātē, kā akadēmisks veckatoļu žurnāls; Christen heute – Zeitung der Alt-Katholiken für Christen heute (ar šādu nosaukumu no 1984. gada, pirms tam, no 1957. gada, Alt-katholische Kirchenzeitung), sāka iznākt 1872. gadā kā Deutscher Merkur, Vācijas veckatoļu periodiskais izdevums. 

Jozefs Langens (Joseph Langen) – Bonnas Universitātes profesors, pazīstams ar pētījumiem par Jauno Derību un Romas baznīcas vēsturi. Viņam bija svarīga loma veckatoļu kustības sākumos, taču pēc tam, kad tā atteicās no obligātā celibāta, viņš pārstāja sevi identificēt ar to; Francs Heinrihs Roišs (Franz Heinrich Reusch) – vācu veckatoļu teologs, Vecās Derības pētnieks, akadēmiskā žurnāla Bonner Theologisches Literaturblatt redaktors, Bonnas Universitātes rektors no 1873. gada; Džordžs Džerards Šellijs (George Gerard Shelley) – britu valodnieks un tulkotājs, kas pazīstams arī kā ceļotājs, kurš apmeklēja Krieviju 20. gs. sākumā un revolūcijas laikā. 1950. gadā viņš kļuva par Lielbritānijas Vecās Romas katoļu baznīcas bīskapu; Johans fon Dellingers (Johann Joseph Ignaz von Döllinger) – vācu teologs, baznīcas vēsturnieks, ietekmīga personība veckatoļu kustībā, lai gan formāli tai nepievienojās un iebilda pret atteikšanos no celibāta.