Izskatīgs, vīrišķīgs, ar skanīgu, dzidru balsi, staltu augumu un stāju – 20. gs. 40.–50. gados E. Zīle kļuva par vienu no vadošajiem Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātra (mūsdienās Dailes teātris) aktieriem. Aktieri raksturoja patstāvība, stingrs raksturs un prasīgums pret kolēģiem un režisoriem, ass intelekts un psiholoģiski analītiska pieeja tēlu atveidojumam. Raksturu izpēte un loģiski ievirzīta domāšana vienmēr bija pamatā atveidotajiem tēliem. Aktiera fantāzija un raksturotāja prasmes ļāva radīt spilgtas lomas. Arī komiskajās un satīriskajās lomās tēla ārējās izdarības vienmēr izrietēja no tēla psiholoģiskajām īpatnībām, no domu procesa, un ārējais lomas veidojums bija tēla iekšējās būtības izteicējs. E. Zīle vienmēr pievērsa lielu uzmanību tēlu attiecībām un aktiera tehnikas jautājumiem.

E. Zīles tēvs Jānis Zīle bija tehniķis, vēlāk meistara palīgs vagonu fabrikā “Fēnikss”. Savukārt māte Natālija Zīle bieži apmeklēja teātra izrādes un jau mazotnē veda zēnu uz teātri. Pirmā pasaules kara laikā, kamēr tēvs bija iesaukts armijā, māte ar Edgaru un viņa jaunāko brāli Nikolaju 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur viņa piepelnījās ar šūšanu. Arī Maskavā māte ar bērniem daudz skatījās teātra izrādes. 1921. gada rudenī ģimene atgriezās Latvijā. E. Zīle mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1923–1927). Neilgu laiku E. Zīle mācījās arī Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē (1928–1930), kuru drīz pameta.

E. Zīle bija precējies ar Mariannu Bergmani un neiropatoloģi Mēriju Zīli.

1923. gada rudenī 15 gadu vecumā E. Zīle tika pieņemts Birutas Skujenieces dramatiskajā studijā. Viņš piedalījās divos B. Skujenieces dibinātā Intīmā teātra viņas pašas režisētajos iestudējumos, nospēlējot Ādamu Kārļa Jēkabsona viencēlienā “Pazudusī paradīze” (1924) un Okasenu vecfranču dziesmas un leģendas “Okasens un Nikoleta” (Aucassin et Nicolette, 1924) dramatizējumā. No šā laika E. Zīle savam tālākajam radošajam darbam aizņēmās atziņu par nepieciešamību trenēt un attīstīt aktiera runas māku kā galveno izteiksmes līdzekli. 

1925. gadā tikai dažus mēnešus darbojās rakstnieka Pāvila Gruznas dibinātais Miniatūrteātris, kur darbojās arī E. Zīle.

Pēc Intīmā teātra izjukšanas grupa bijušo B. Skujenieces audzēkņu lūdza Rīgas Krievu drāmas teātra aktieri un režisoru Juriju Jurovski viņus apmācīt. 1925. gadā tika izveidota privāta J. Jurovska studija, kur aktīvi darbojās E. Zīle. 1926. gadā tika dibināts Strādnieku teātris, kura pamatansambli veidoja J. Jurovska studija. Teātra atklāšanas izrādē E. Zīle spēlēja Ričardu Dadženu Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Sātana apustulī” (“Velna māceklis”, The Devil’s Disciple, 1926, rež. J. Jurovskis), un pēc tam jaunajam aktierim bija lomas gandrīz katrā teātra iestudējumā, veidojot tēlus ar strauju, brāzmainu temperamentu. Strādnieku teātrim bija sociāli aktīvs repertuārs, tas iestudēja asas problemātikas lugas. Starp nozīmīgām lomām jāmin ar jauneklīgu aizrautību un trauksmainību veidotais Arturs Eteles Voiničas (Ethel Voynich) romāna “Dundurs” (The Gadfly, 1929, rež. Teodors Lācis) dramatizējumā, satīriski krāsotais, kustībās, gaitā un domāšanā tūļīgais un gausais Ziņģu Ješka Andreja Upīša darbā “Ziņģu Ješkas uzvara” (1933, rež. Olga Bormane), kā arī klejojošais komediants Ursus Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) romāna “Cilvēks, kas smejas” (L’Homme qui rit, 1934, rež. Kārlis Veics) dramatizējumā. Nostrādājot Strādnieku teātrī astoņas sezonas, E. Zīle nospēlēja vairāk nekā 50 lomu, ieņemot vadošo vietu ansamblī, pilnveidojot aktiermeistarību un daudz strādājot ar runas tehniku.

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Strādnieku teātris tika slēgts, un E. Zīlem vietu Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātra trupā piedāvāja Eduards Smiļģis. Tajā E. Zīle saskārās ar klasikas repertuāru, jau pirmajā sezonā ar jauneklīgu temperamentu un aizrautību nospēlējot varoņlomu – Marku Antoniju Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Jūlijs Cēzars” (The Tragedy of Julius Caesar, 1934, insc. E. Smiļģis). 

Pievēršot lielu uzmanību tēla iekšējās darbības loģikai, E. Zīlem tēla radīšanā vienmēr bija nozīmīga arī spilgta ārējā forma: kostīms, parūka, grims. Viens no spilgtākajiem komiskajiem tēliem aktiera biogrāfijā bija atjautīgi šaržētais un asprātīgi veidotais dons Bazīlio Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Figaro kāzās” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1935, insc. E. Smiļģis) – pārliecināts par savu muzikālo talantu, iedomīgs, viegli aizvainojams. Spilgts raksturs bija arī uzpūtīgais intrigants Himmelmanis Ādolfa Alunāna lugā “Seši mazi bundzenieki” (1935, insc. E. Smiļģis). Šajos gados aktieris vairāk spēlēja raksturlomas, radot daudzveidīgu tēlu galeriju: alkatīgais krodzinieks Iņķis Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (1936, insc. E. Smiļģis), sulainis Vīskrelis R. Blaumaņa “Ugunī” (1938, insc. E. Smiļģis). Nozīmīgas lomas bija nesatricināmi nosvērtais Pogu lējējs Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1939, insc. E. Smiļģis) un ārēji atturīgais pulkvedis Pikerings Dž. B. Šova “Pigmalionā” (Pygmalion, 1939, rež. K. Veics). Azartisks spēles prieks, vārda un kustības vieglums izpaudās balamutīgā, bravūrīgi pārgalvīgā Trakā Jura lomā Mārtiņa Zīverta lugā “Trakais Juris” (1939, rež. K. Veics). Partnerībā ar Lilitas Bērziņas Beatriči skatītājus priecēja E. Zīles rotaļīgi graciozais tēlojums, asprātīgs dzīves un spēles prieks Benedikta lomā V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere). Paša aktiera mīļākā loma bija dzirkstoši atjautīgais Minhauzens M. Zīverta lugā “Minhauzena precības” (1941, insc. E. Smiļģis) – zem ārējās bravūras maskas paslēpies romantiķis, kurš meklē patvērumu fantāzijas pasaulē. E. Zīle bija pirmais šīs lomas tēlotājs Latvijas teātrī.

E. Zīlem nācās daudz spēlēt padomju okupācijas laika repertuāra lugās: lielinieku Brodski Ļeva Slavina (Лев Исаевич Славин) “Intervencē” (Итервенция, 1940, rež. E. Smiļģis), baltgvardu virsnieku Ņezelasovu Vsevoloda Ivanova (Всеволод Вячеславович Иванов) “Bruņu vilcienā 14-69” (Бронепоезд 14-69, 1941, insc. E. Smiļģis), cīnītāju Augustu Griezi Viļa Lāča “Uzvarā” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Emīls Mačs), autoritatīvo komandieri Borovski Borisa Lavreņova (Борис Андреевич Лавренёв) “Par tiem, kas jūrā” (За тех, кто в море, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Zvoncovu Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs).

40. gados līdz ar Artūru Filipsonu E. Zīle pārņēma no E. Smiļģa klasiskā repertuāra varoņu lomas, izvirzoties par vienu no vadošajiem Dailes teātra aktieriem. Viņš bija grāfs Lesters Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marijā Stjuartē” (Maria Stuart, 1943, insc. E. Smiļģis), Romeo V. Šekspīra “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1943, insc. E. Smiļģis), Fiesko F. Šillera drāmā “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesco zu Genua, 1943, insc. E. Smiļģis), dziļi traģisks, skarbs, nesaprasts un vientuļš Mindaugs M. Zīverta “Varā” (1944, insc. E. Smiļģis). Dublējoties ar A. Filipsonu, E. Zīle bija Lāčplēsis Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) partnerībā ar Almas Ābeles Spīdolu – viņa varonis bija intelektuālāks un smalkāk konturēts nekā A. Filipsona tēls.

Lai paglābtos no izvešanas uz Vāciju, Otrā pasaules kara beigās – 1944. gada rudenī – E. Zīle aizbrauca uz Kurzemi, bet 1945. gada jūnijā atgriezās Rīgā. 1947. gada nogalē aktieris aizgāja no Dailes teātra uz Latvijas PSR Valsts Drāmas teātri (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris), kur strādāja režisori Alfreds Amtmanis-Briedītis un Vera Baļuna, kuru vadībā E. Zīle saskatīja iespējas pilnveidot savu meistarību. Arī Drāmas teātrī E. Zīlem nācās daudz spēlēt pozitīvos varoņus un sociālisma cēlājus, padomju armijas komandierus, inženierus, kolhozu priekšsēdētājus, stipra kaluma revolucionārus un lielniekus, kuru uzdevums bija apliecināt padomju cilvēka morālo spēku un dzīves augšupeju. Šajās lomās svarīga bija aktiera personība un iejūtība, allaž meklējot psiholoģisku pamatojumu un nianses arī šādos vienpusīgos tēlos. Tāds bija smalkjūtīgais Ignatovs Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) “Taņā” (Таня, 1953, rež. V. Baļuna), kā arī V. Lāča stiprie, spēcīgie raksturi Jānis Līdums izrādē “Uz jauno krastu” (1954, rež. A. Amtmanis-Briedītis) un Roberts Zundags izrādē “Kapteiņa Zundaga atgriešanās” (1963, rež. A. Amtmanis-Briedītis). Spilgtus tēlus E. Zīle radīja V. Baļunas iestudējumos partnerībā ar Veltu Līni. Viņa Veļikatovs Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Talanti un pielūdzēji” (Таланты и поклонники, 1948) bija cilvēks, kurš visu pērk par naudu; Paratovs A. Ostrovska “Līgavā bez pūra” (Бесприданница, 1948) – iznesīgs, elegants un cinisks aprēķinātājs; Helmers H. Ibsena “Leļļu namā” (Et dukkehjem, 1950) – pašapzinīgs un patmīlīgs egoists. Savukārt Petručo V. Šekspīra “Spītnieces savaldīšanā” (The Taming of the Shrew, 1951, rež. V. Baļuna) priecēja skatītājus ar azartisku spēles prieku un temperamentu.

E. Zīle allaž meklēja detaļas ikvienam savam atveidotajam tēlam. Pēc daudziem nospēlētajiem varoņiem un mīlētājiem A. Amtmanis-Briedītis, kurš lielu uzmanību pievērsa darbīgai runai un cilvēku attiecību atšifrēšanai, iedalīja E. Zīlem brāļa Teodora lomu V. Lāča “Zvejnieka dēlā” (1949). Te atkal varēja izpausties aktiera raksturotāja talants. Viņa liekulīgais sludinātājs bija baudkārs un alkatīgs – sulīgs un pilnasinīgs tēls. Tāds bija arī aprobežotais, skopais, robustais Šveheimers A. Upīša darbā “Zaļā zeme” (1950, rež. A. Amtmanis-Briedītis). Lietišķs, darbīgs un racionāls sava laika cilvēks bija E. Zīles Edvarts R. Blaumaņa “Indrānos” (1954, insc. A. Amtmanis-Briedītis, rež. Žanis Katlaps).

Laba sadarbība E. Zīlem izveidojās ar režisoru Ž. Katlapu, kurš bija tuvs viņa mākslinieciskajai individualitātei. Ž. Katlapa režijās aktieris nospēlēja Ņehļudovu Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Augšāmcelšanās” (Воскресение, 1960) dramatizējumā, kā arī Dž. B. Šovu Džeroma Kiltija (Jerome Kilty) lugā “Mīļais melis” (Dear Liar, 1962) partnerībā ar Lidiju Freimani – ekstravagantā, godkārīgā, ar asu intelektu apveltītā rakstnieka loma bija E. Zīlem ļoti tuva.

Drāmas teātrī E. Zīle kā režisors iestudēja vairākas lugas, ko piedāvāja teātris. Viņa režijā pirmoreiz uz skatuves parādījās Pētera Pētersona dramaturģija izrādē “Balto torņu ēna” (1959). Ar lielu pietāti pret lugu autoriem tika iestudēta arī Karla Ferdinanda Guckova (Karl Ferdinand Gutzkow) traģēdija “Uriels Akosta” (Uriel Acosta, 1960) un A. Arbuzova “Zudušais dēls” (Потерянный сын, 1961).

Pēc 18 gadiem Drāmas teātrī E. Zīle 1966. gadā atgriezās Dailes teātrī, kur par māksliniecisko vadītāju bija kļuvis P. Pētersons. Tomēr jaunu lomu aktierim te bija maz, un tās lielākoties bija epizodiskas: ģenerālis Jepančins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) darba “Idiots” (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons) dramatizējumā, lords Heistingzs V. Šekspīra traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere), sulainis Gavrila F. Dostojevska darba “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” (Село Степанчиково и его обитатели, 1978, insc. A. Liniņš) dramatizējumā, Filips II Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner) drāmā “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England, 1980, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa). Teātra 50 gadu jubilejai bija veltīts Raiņa lugas “Indulis un Ārija” (1971, insc. E. Zīle, rež. F. Ertnere) iestudējums, kura režisors bija E. Zīle, nospēlējot tajā arī Mintauta lomu. Viena no pēdējām aktiera lomām bija traģikomiskais Džeimss Tairons Jūdžina O’Nīla (Eugene O’Neill) lugā “Garas dienas ceļš uz nakti” (Long Day’s Journey into Night, 1975, rež. A. Matīsa).

Kopš 1956. gada ar nelieliem pārtraukumiem līdz 1980. gadam E. Zīle strādāja pusslodzi Latvijas radiofonā, iestudējot radio uzvedumus un daudz lasot dzeju.

Kopumā Strādnieku teātrī, Dailes teātrī un Drāmas teātrī E. Zīle nospēlēja ap 200 lomu.

E. Zīle nav daudz piedalījies kinofilmās. Starp viņa kino darbiem jāmin tādas lomas kā Nagla (“Mājup ar uzvaru”, 1947, rež. Aleksandrs Ivanovs, Александр Гаврилович Иванов), Advokāts (“Rainis”, 1949, rež. Jūlijs Raizmans, Юлий Яковлевич Райзман), Salterns (“Vella kalpi”, 1970; “Vella kalpi Vella dzirnavās“, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), Kņaza pavadonis (“Melnā vēža spīlēs”, 1975, rež. A. Leimanis).

Padomju okupācijas laikā E. Zīle saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1947), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts prēmiju par Teodora lomu izrādē “Zvejnieka dēls” (1950), LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1959).