Augšzemnieku dialekts izplatīts Vidzemes austrumos un dienvidaustrumos ap Alūksni, Gulbeni un Madonu, Augšzemē un visā Latgalē. Šis dialekts visvairāk atšķiras no latviešu literārās valodas un no citiem latviešu valodas dialektiem ar intonācijām, skaņu pārveidojumiem, morfoloģiskajām īpatnībām, leksiku, semantiku un sintaksi.

Raksturīgākā augšzemnieku izlokšņu atšķirība no lejzemnieku izloksnēm ir divas pamatintonācijas.

Augšzemnieku dialektā izšķir divas galvenās izlokšņu grupas – sēliskās un latgaliskās izloksnes. Sēliskajās izloksnēs triju intonāciju apgabala lauztajai intonācijai atbilst kāpjošā, bet latgaliskajās izloksnēs – lauztā intonācija, piemēram, goĺva un gol̂va ‘galva’.

Augšzemnieku dialektā izdala dziļās jeb austrumu un nedziļās jeb rietumu izloksnes. Galvenā dziļo izlokšņu pazīme – divskaņa ie pārvēršanās par ī (sīva) un uo – par ū (ūga). Nedziļajās izloksnēs divskaņi ie un uo netiek monoftongizēti (sieva, uoga).

Nedziļās sēliskās izloksnes izplatītas Daugavas labajā krastā ap Pļaviņām, Ērgļiem, Madonu, Cesvaini, Ļaudonu. Nedziļās sēliskās izloksnes ir arī izloksnes ap Krustpili un dažas izloksnes Daugavas kreisajā krastā (Mazzalve, Sēlpils, Sunākste u. c.). Dziļās sēliskās izloksnes runā Augšzemē jeb Sēlijā. Dziļās sēliskās izloksnes ir arī Lubānā un Meirānos Vidzemē, kā arī Atašienē, daļēji arī Līvānos Latgales rietumos. Sēliskās izloksnes radušās uz sēļu sentautas valodas bāzes, sēļiem sajaucoties ar latgaļiem.

Nedziļās latgaliskās izloksnes ir dažas izloksnes Ziemeļaustrumvidzemē – Galgauska, Gaujiena, Jaungulbene, Lizums, Sinole. Pārējās Latgales un Vidzemes latgaliskās izloksnes pieder dziļo izlokšņu grupai.

Sēliskās izloksnes vēl iedala arī pēc teritoriālā principa. Daugavas labā krasta izloksnes sauc par Vidzemes sēliskajām izloksnēm, bet Daugavas kreisā krasta sēliskās izloksnes – par Zemgales sēliskajām izloksnēm.

Latgaliskās izloksnes runā Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē. To pamatā ir austrumlatgaļu valodas dialekts. Latgaliskās izloksnes izplatītas Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, Gulbeni (Vidzemes latgaliskās izloksnes) un Latgalē (Latgales latgaliskās izloksnes). Uz Latgales izlokšņu pamata 18. gs. ir izveidojusies otra latviešu rakstības tradīcija – latgaliešu rakstu valoda.

Sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm raksturīgi vairāki kopīgi no lejzemnieku izloksnēm atšķirīgi skaņu pārveidojumi, piemēram, zilbes centrā var būt tikai patskanis (lo-pa, mu-te); literārās valodas a skaņai atbilst o vai å (mola, låpa); ā skaņas vietā runā ā^o, ō, uo vai oa (muols, koaja); skaņa e̹ > a (vacs, vazums); skaņa ē̦ > ā (dāls, bārns); skaņa ē (daļā izlokšņu) > ie (kliets, viejs), skaņa ū > par iu, yu, eu vai ou (jūra > jiura, cūka > cyuka, lūpa > leupa, dūmi > doumi) u. c. Lielākajā augšzemnieku izlokšņu daļā sastopama līdzskaņu palatalizācija i, ī, ie, iu, e, ē, e̹, ē̦, ä, ǟ, ei, e̹i, äi priekšā (l’ikt’, l’īpa, b’iert’, iud’in’s, z’äm’ä u. c.).

Sēliskajās un latgaliskajās izloksnēs sastopamas vairākas kopīgas morfoloģiskās pazīmes, piemēram, lietvārdu u-celmu pāreja o-celmos (alus > ols, me̹dus > mads); verbu pagātnes ē-celmi (vede, ēde); ar priedēkļiem atvasināto darbības vārdu atgriezeniskās formas ar -sa-, -za-, -s- iespraudumu starp priedēkli un sakni (apsavilkt ‘apģērbties’, aizaslēgt ‘ieslēgties’, nuospirkties ‘nopirkt’); nākotnes lokāmais divdabis ar -k- iespraudumu neškis ‘nesīšot’ (izņemot Vidzemes latgaliskās izloksnes); saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību (iet siena pļautu). Abās izlokšņu grupās pazīstami 3. personas vietniekvārdi jis, jei, jī. Izplatīts prievārds da un priedēklis da- ar nozīmi ‘līdz’ (da-īt da meža ‘aiziet līdz mežam’), priedēklis nū- un prievārds nu (nūkuopt nu kolna ‘nokāpt no kalna’), prepozīcija iz un prefikss iz- ar nozīmi ‘uz’ (izlikt iz golda ‘uzlikt uz galda’).

Savā starpā atšķiras arī sēliskās un latgaliskās izloksnes. Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgās fonētiskās pazīmes ir, piemēram, patskaņu a, o, ā, u un divskaņa uo pārskaņa palatālo patskaņu un divskaņu ie, ei ietekmē; neregulāra anaptikse aiz r un l (zir^ags, mal^aka tul’zna), līdzskaņu k vai x iespraudums aiz krītoši intonēta garuma (mā^xsa ‘māsa’) u. c. Vidzemes sēliskajās izloksnēs sastopamas arī vairākas morfoloģiskās pazīmes, piemēram, piedēklis -ij- adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’); piedēklis -uoj- adjektīvu darināšanai (lapuojs ‘lapots’); piedēklis -tin-, -tan- (pieņamtins ‘pieņemams’).

Zemgales sēliskās izloksnes ir tuvākas latgaliskajām izloksnēm. Tajās palatālā pārskaņa ir neregulāra, nav raksturīga anaptikse. Šajās izloksnēs ir k > č, ģ > dž (ka:čis ‘kaķis’, zo^adžis ‘zāģis’). Zemgales sēliskajās izloksnēs sastopami deminutīvi ar piedēkli -āk- (teļoāks ‘telēns’). Vairākas Zemgales sēlisko izlokšņu morfoloģiskās pazīmes saskan ar Latgales dienvidu vai dienvidrietumu izloksnēm, piemēram, verbu atgriezeniskās formas ar -sa- (atsataicēs ‘atteicās’), vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām galotnēm katrai personai (brauktum, brauktim, brauktu, brauktumem, brauktimet, brauktu), darbības vārdu pagātnes formas ar -av- (globova, darynava) u. c.

Latgales latgaliskās izloksnes atšķiras ar piedēkļiem vārdu darināšanai, piemēram, -eņ- (rūceņa, kaļņeņš), -in- (skuobine, vietu nosaukumi Piļcine, Zviergzdine), -tiv- (maltive ‘maltuve’, slauktive ‘slaucene’), -nīc- (ābelnīca ‘ābele’, melnīca ‘mellene’), -in- (māline zems ‘mālaina zeme’, dzērvine uoga ‘dzērveņu oga’ u. c.). Norādāmie vietniekvārdi ir itys ‘šis’, itei ‘šī’, itī ‘šie’, ituos šīs’.

Raksturīga daudzveidīga dialektālā leksika. Ir apvidvārdi, kuri kompakti sastopami Latgales izloksnēs, taču nereti to izplatības areāls iesniedzas arī Vidzemes latgalisko un Zemgales sēlisko izlokšņu teritorijā, piemēram, salts ‘auksts’, timss ‘tumšs’, pērkuons grauž ‘rūc’, guns ‘uguns’, kalvis ‘kalējs’, kūds ‘vājš’, klāvs ‘kūts’.

Vidzemes latgaliskajās izloksnēs reģistrēti vārdi alene ‘zemes bite’, pamašlapas ‘māllēpenes’, skaitīgs ‘dusmīgs’, škirgata ‘ķirzaka’, žīvati ‘mājlopi’, putras ābuols ‘ķirbis’, vistu kājas ‘baltās vizbulītes’, cietenes ‘baravikas’, sauss arī ‘ļoti daudz’, luste arī ‘lāčauza’, birga ‘tvans’, pakulis ‘sesks’, voskans, vaskis ‘dzeltens’, žīgurs, arī žvīgurs ‘zvirbulis’ u. c. Daudzi Vidzemes latgaliskajās izloksnēs sastopamie vārdi izplatīti arī Latgales ziemeļu un centrālajās izloksnēs, piemēram, alpa ‘brīdis’, laiška ‘liekšķere’, lataka ‘lāsteka’, pārnīca ‘pavārnīca’, sābris ‘ķaimiņš’, skuts ‘biezs sīku koku mežs’, vuška ‘aita’.

Vidzemes sēliskajās izloksnēs reģistrēti apvidvārdi virsaune ‘koka galotne’, galvenes ‘zilenes’, svētenis ‘ķiploks’, tupeņus maukt ‘kartupeļus rakt’ u. c.

Arī Zemgales sēliskajās un Dienvidlatgales izloksnēs sastopami kopīgi apvidvārdi, piemēram, kast ‘rakt’, sūrs ‘sāļš’, smagi – ‘ļoti’, ‘lielā mērā’ (smagi zied ābeles). Visai daudz aizguvumu no lietuviešu valodas, piemēram, dāržine ‘neliels siena šķūnis pļavā’, ģiedrs ‘skaidrs’, ģirsa ‘lāčauza’, ģirts ‘piedzēries’, ģirtine, ģirtuokle ‘zilene’, lašine ‘speķis’.

Daži apvidvārdi, kas izplatīti Kurzemē, sastopami arī dažviet Vidzemē izloksnēs ap Madonu, piemēram, kalva ‘sala’, pūri ‘ziemas kvieši’, spaile ‘siena vāls’, dzīvuot ‘strādāt’.

Vairāki kopīgi vārdi sastopami Vidzemē, Latgalē un Lejaskurzemē, piemēram, (pērkons) grauž ‘rūc’, (malku) griezt ‘zāģēt’, (sviestu) nīt ‘kult.’

Augšzemnieku dialekta (it īpaši Latgales) izloksnēm daudz radniecības ar lietuviešu valodu, piemēram, latviešu virsūne (viersyune) un lietuviešu viršūnė ‘koka galotne’, pe̹lē̦da (palāda) un lietuviešu pelėda ‘pūce’, latviešu aruods un lietuviešu aruodas ‘apcirknis’, latviešu skaitīt (skaiteit, skaitēt) un lietuviešu skaityti ‘lasīt’, latviešu kalvis un lietuviešu kalvis ‘kalējs.’

Sastopamas arī vairākas augšzemnieku dialekta izlokšņu un lietuviešu valodas vārdu nozīmju atbilsmes, piemēram, atiet, lietuviešu ateiti ‘nākt šurp’, latviešu duobe un lietuviešu duobė ‘bedre’, ogas me̹lnās (mallās) aviešas, avieši, aviekstenes u. c. ‘kazenes’ nozīmes ziņā saskan ar lietuviešu juoda avietė (lietuviešu juodas ‘melns’, avietė ‘avene’), pelašķa nosaukums asins zāle (ašņa zuole) atbilst lietuviešu kraujažolė (lietuviešu kraujas ‘asinis’, žolė ‘zāle’).

Izloksnēs sastopamas liecības par tautas vēsturi, piemēram, vārds stirta ‘garens siena krāvums’, kas izplatīts sēlisko izlokšņu teritorijā Vidzemē un Augšzemē, veido nepārtrauktu areālu ar lietuviešu stirta, tāpat kā latviešu grieznis un lietuviešu griežtis ‘kālis’, aptverot seno sēļu teritoriju.

Baltijas jūras somu valodu pēdas saskatāmas ne tikai lībiskā dialekta teritorijā, bet arī citviet Latvijā. Galvenokārt Vidzemes sēliskajām izloksnēm ap Madonu, Cesvaini, kā arī Skrīveros, Daudzesē, Secē, kā arī izloksnēs ap Alūksni, Gulbeni un Preiļiem raksturīgs nomenu locījumu galotņu un verba personu galotņu īsinājums vai pārveidojums, kas raksturīgs lībiskajām izloksnēm. Ar Baltijas somu valodu ietekmi skaidrojami salikteņi Vidzemes sēliskajās izloksnēs, kam pirmais komponents ir nominatīvā (pļavazāle, liepazieds, uozuolskuoka ‘ozolkoka’), tāpat kā 3. personas formas vispārinājums (es ir duomājs) un vārddarināšanas modelis ar -pakaļa, piemēram, stòļpokåļa ‘vieta aiz staļļa’.

Latvijas ziemeļaustrumos ap Alūksni, Gulbeni ir dzīvojuši t. s. leivi. Mūsdienās šajā teritorijā sastopami daudzi somugriskas cilmes vietu nosaukumi (it īpaši Ilzenē, Kalnienā, Lejasciemā). Ilzenē vēl 19. gs. 60. gados pierakstīti leivu teksti. Vēsturnieks Aleksandrs Jansons izsaka hipotēzi, ka vietvārdi šeit varot liecināt ne tikai par ienācējiem igauņiem, bet arī par senu somugru elementu, kas dzīvojis jaukti ar latgaļiem. Somugriskā ietekme minēta arī Sarmītes Balodes darbā “Kalnienas grāmata” (2008) par Kalnamuižas jeb Kalnienas izloksni.

Par Ludzas igauņu ietekmi apkārtējās latviešu izloksnēs liecību ir maz, izņemot dažus leksiskos aizguvumus, piemēram, endelēties (eņd’eļāt’īs’) ‘strīdēties, plēsties’, kete ‘kreisā roka’, kugre ‘karūsa’, sugulis (suguļs) ‘kumeļš’, kā arī vairākus Baltijas somu cilmes toponīmus, piemēram, Paideri, Pylda, Raibakozy. Austrumlatgales latviešu izloksnēs ir divas intonācijas – krītošā un lauztā, taču dažās Ludzas apkaimes izloksnēs vietējo pārlatvināto Ludzas igauņu pēcteču runā vērojama tikai viena intonācija, līdzīga vidus dialekta stieptajai intonācijai.

Lībiskajām izloksnēm raksturīgas formas ar saīsinātajām galotnēm konstatētas arī Preiļos, Galēnos, Rudzātos.

Izlokšņu materiālos nereti atklājas arī kultūrvēsturiska informācija, piemēram, Latgales austrumu un Vidzemes austrumu izloksnēs sastopamie pelašķa nosaukumi mēra puķe, asinszāle, ašņazāle, ašņadzira liecina par šī auga izmantošanu tautas medicīnā. Vairāki ogas zilenes nosaukumi izloksnēs motivēti ar galvas reiboni, ko izraisa asā purva vaivariņu smarža (tie parasti aug kopā ar zileņu mētrām): izloksnēs ap Madonu – galvenes, Latgalē reibines, galvvāršas, aizguvumi no lietuviešu valodas ģirtuokles, ģirtines (saistāmi ar ģirts, lietuviešu girtas ‘piedzēries’). Latgalē sastopamajā lielajā varavīksnes nosaukumu dažādībā (dardedze, garvelce, garvēdzele, dieva luoks, dieva juosta, saules juosta, tēva juosta, zaļvēdere u. c.) ne tikai atklājas cilvēku tēlainā domāšana, bet nosaukumi ar komponentu luoks, juosta, kā liecina projekts “Eiropas valodu atlants”, rāda paralēles ar radniecīgiem nosaukumiem lietuviešu, kašubu un pat Balkānu tautu valodās.

Kā rāda Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā realizētā Latvijas Zinātnes padomes projekta “Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā: sociolingvistisks aspekts (2013–2016)” rezultāti, latviešu valodas vēsturiskie teritoriālie dialekti, neskatoties uz sociālajām pārmaiņām, joprojām vēl ir saglabājušies, pat neskatoties uz to, ka 21. gs. plašsaziņas līdzekļu ietekmē un iedzīvotāju migrācijas rezultātā tie pārveidojas un nivelējas, zūd daudzas to specifiskās pazīmes (it sevišķi jaunākās paaudzes runātāju valodā). Izlokšņu dzīvotspēju lielā mērā ietekmē vietējā kultūrvide, tradīcijas un lietojums ģimenē un sabiedrībā.

Latviešu valodas dialektos ir vērojamas gan kopīgas, gan atšķirīgas tendences. Visbiežāk saziņa izloksnē notiek Latgalē, kur dzimto izloksni prot un tajā runā visu paaudžu pārstāvji. Izloksnē runā sadzīvē, ģimenes lokā, arī dažādos kultūras pasākumos un Romas katoļu baznīcā. Tomēr arī Latgalē daudzās ģimenēs ar bērniem cenšas runāt literārajā valodā, it sevišķi lielākās apdzīvotās vietās. Vidzemes latgaliskajās izloksnēs ģimenē izloksnē runā retumis, galvenokārt atsevišķās ģimenēs tālu no centra. Tomēr, kā liecina pētījumā iegūtie rezultāti, augšzemnieku dialektā, tāpat kā citos latviešu valodas dialektos, ir vērojama gan tendence nivelēties, gan arī pašsaglabāties.

Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, izloksnē ikdienā runā 165 000 iedzīvotāju Latgalē, par citu augšzemnieku dialekta izlokšņu grupu lietojumu ziņu nav.

Piezīmes par latviešu valodas dialektālajām atšķirībām atrodamas jau senākajos latviešu rakstu avotos, kuru autori ir cittautieši – Georgs Mancelis (Georgius Mancelius), Pauls Einhorns (Paul Einhorn), Georgs Špungjaņskis (Georgius Szpungjanski), Gothards Frīdrihs Stenders (Gotthard Friedrich Stender), Johans Georgs Rēhehūzens (Johann Georg Rehehusen), Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein), Adalberts Becenbergers (Adalbert Bezzenberger) u. c.

Pirmais visus trīs dialektus 1761. gada darbā “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik) apraksta G. F. Stenders. Sistemātiska dialektu pētniecība sākās 19. gs. otrajā pusē, kad iznāca A. Bīlenšteina gramatika “Latviešu valoda” (Die lettische Sprache), kurā minēti visi trīs latviešu valodas dialekti un norādīts uz dialektu fonētiskajām un morfoloģiskajām atšķirībām. Ar A. Bīlenšteina vārdu saistāmas pirmās dialektu ģeolingvistiskās kartes (1881. un 1892. gadā, kurās ar 33 izoglosām atspoguļota galvenokārt fonētisko un morfoloģisko parādību izplatība latviešu valodas izloksnēs). Izoglosu kopa nošķir augšzemnieku dialekta iezīmes no vidus dialekta. A. Becenbergera darbā “Latviešu dialektu studijas” (Lettische Dialekt-Studien, 1885) apkopoti autora pierakstītie teksti 38 dažādās Latvijas vietās Zemgalē, Latgalē, Vidzemē un Kurzemē, kā arī dots neliels dialektālo parādību apraksts. 20. gs. 20. un 30. gados ir tapuši daudzi izlokšņu apraksti, kas publicēti Filologu biedrības rakstos (1921–1940), krājumā “Ceļi” (1931–1939), izdevumā “Filoloģijas materiāli” (1933) u. c. Šajā laikaposmā pavisam publicēts ap 120 izlokšņu aprakstu, no tiem ap 30 veltīti augšzemnieku dialekta izloksnēm. Tie parasti veidoti pēc noteiktas sistēmas – vispirms dots izloksnes fonētikas apraksts, tad seko morfoloģijas daļa, kurā nereti iekļauti arī jautājumi, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, būtu ierindojami morfonoloģijas vai morfosintakses daļā. Arī Jāņa Endzelīna fundamentālajā darbā Lettische Grammatik (“Latviešu valodas gramatika”, 1922) un 1951. gada “Latviešu valodas gramatikā” ievērojama loma ir augšzemnieku izlokšņu materiālam, arī latgaliešu rakstu valodas avotiem, jo īpaši 1753. gada evaņģēliju tulkojumam Evangelia toto anno .. (“Evaņgeleji vysam godam ..”, “Evaņģēliji visa gada atsevišķām svētdienām un svētku dienām ..”). 1939. gadā Velta Rūķe Filologu biedrības rakstu 19. sējumā publicē pētījumu “Latgales izlokšņu grupējums”, kurā dots Latgales izlokšņu fonētikas un morfoloģijas apraksts. Rakstiem pievienotas ģeolingvistiskās izoglosu kartes. Sistemātisku visu latviešu valodas dialektu aprakstu devusi Marta Rudzīte monogrāfijā “Latviešu dialektoloģija” (1964). Viņa arī izveidojusi latviešu valodas dialektu karti. Ir publicēts “Latviešu valodas dialektu atlants” (“Leksika, 1999, “Fonētika”, 2013, “Morfoloģija I”, 2021, “Morfoloģija II. Sintakse”, 2022).

Kopš 1978. gada latviešu dialektologi ir iesaistījušies starptautiskā projektā “Eiropas valodu atlants” (Latvijas puses darba koordinators un redkolēģijas loceklis Agris Timuška), kurā Latvija pārstāvēta ar 36 izloksnēm, tostarp 13 augšzemnieku izloksnēm. Kopš 2006. gada kopā ar Lietuviešu valodas institūtu (Lietuvių kalbos institutas) tiek veidots “Baltu valodu atlants”. 2009. gadā ir publicēts “Baltu valodu atlanta” pilotprojekta sējums, bet 2013. gadā – leksikas sējums “Flora”, kurā rādītas augu nosaukumu paralēles latviešu (tostarp daudzu augšzemnieku dialekta izlokšņu) un lietuviešu valodā.

Nozīmīgu ieguldījumu latviešu vēsturiskajā dialektoloģijā, jo īpaši augšzemnieku dialekta izpētē, ir devis Antons Breidaks. Viņš arī publicējis vienas izlokšņu grupas – augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu – fonētikas atlantu (1996), kā arī daudzus apjomīgus rakstus Latvijas un ārzemju izdevumos. Dažādus izlokšņu jautājumus rakstos aplūkojuši valodnieki Jānis Kušķis, Benita Laumane, Lidija Leikuma, Maija Poiša, Antoņina Reķēna, M. Rudzīte, Alberts Sarkanis, Anna Stafecka, Anna Vulāne u. c. Plašāki augšzemnieku dialekta izlokšņu apraksti izdoti atsevišķās Krišjāņa Ancīša (1977), Maigas Putniņas (1983, 2009), M. Poišas (1985, 1999), Irmas Indānes (1986), Alvila Kalnieša un Veltas Rūķes-Draviņas (1996); S. Balodes (2000, 2008) un Martas Strautiņas 2007 grāmatās. Publicētas divas augšzemnieku izlokšņu vārdnīcas: A. Reķēnas un A. Sarkaņa “Kalupes izloksnes vārdnīca” (1998), S. Balodes un Ilgas Jansones “Kalnienas izloksnes vārdnīca” (2017). 2016. gadā publicēts pētījums “Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā”, kurā apzinātas atsevišķas izloksnes katrā dialektā, lai varētu gūt ieskatu mūsdienu izlokšņu situācijā, konstatētu fonētisko, morfoloģisko un leksisko īpatnību noturīgumu un mainīgumu. Šajā pētījumā publicēts ari Vidzemes latgaliskās izloksnes Kalnienas (S. Balode) un Latgales latgaliskās izloksnes Nautrēnu (A. Stafecka) apraksts ar plašu abu izlokšņu ilustratīvo materiālu.