Hēfaists ir uguns (viena no dabas pamatelementiem) olimpiskais dievs. Viņa aizbildnībā ir metālapstrāde un tēlniecība. Tādējādi, no vienas puses, Hēfaists iemieso vulkāna izvirduma postošo dabas spēku, no otras puses, ir neaizstājams kā līdzeklis radošā darbā un tēlotājā mākslā. Seno grieķu un romiešu dzejnieki Hēfaista vārdu lietoja kā uguns sinonīmu. Romieši Hēfaistu identificēja ar itāļu dievību Vulkānu (Vulcanus).

Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Hēfaists ir sena negrieķiska dievība, kuras izcelsme saistīta ar Mazāziju un tās piekrastei blakus esošajām Egejas jūras salām. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Krētā Hēfaista vārds bija zināms kopš Mikēnu kultūras laikmeta (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.). Atēnas Hēfaista kults sasniedza 6. gs. p. m. ē., taču citviet Senās Grieķijas kontinentālajā daļā tas tik pat kā neizplatījās. Hēfaista vārda izcelsme meklējama vēl pirms un ārpus Senās Grieķijas.

Olimpa dieva Hēfaista galvenā funkcija – veikt dievišķa kalēja pienākumus, nodot savas prasmes mirstīgajiem un būt par kalēju un dažādu amatnieku, tostarp akmeņkaļu, aizbildni. Mīti par Hēfaistu atspoguļo amatniecības un mākslas uzplaukumu. Vienlaikus, būdams neglīts un klibs dievs, kurš veica melnu darbu, Hēfaists nespēja izraisīt citu olimpisko dievu cieņu. Homēra (Ὅμηρος) eposos Hēfaistam ir arī āksta loma: dievi nespēj valdīt smieklus un skaļā balsī smejas par viņa neveiklajām kustībām, kad viņš tos apkalpo pie galda. No tā cēlies skaļu, nevaldāmu smieklu apzīmējums – homēriski smiekli.

Hēfaistu īpaši pielūdza tādās Vidusjūras reģiona vietās, kur bija vērojamas uguns un dūmu emisijas, piemēram, Mazāzijā, tās piekrastes tuvumā esošajā Lemnas salā, kā arī Itālijas un Sicīlijas vulkāniskajos reģionos. Hēfaista kults īpaši populārs bija ražošanas un rūpniecības centrā Atēnās un to reģionā – Atikā.

Antīkajā mākslā Hēfaists tika attēlots kā bārdains vīrs, kuram rokās kalēja veseris un knaibles vai kurš jāj uz ēzeļa.

Hēfaists ir sena dievība, kas sākotnēji tika pielūgta ārpus Senās Grieķijas – Mazāzijā un Egejas jūras salās, īpaši Lemnas salā. Inskripcija ar Hēfaista vārdu lineārajā B rakstā (mikēniešu grieķu valodā) tika atrasta Knosā, kas atrodas Krētā. Vēsturnieki min, ka minētā inskripcija varētu būt saistīta ar Hēfaista pielūgsmi. Tādējādi var uzskatīt, ka Hēfaista kults atsevišķās Senās Grieķijas vietās bija pazīstams jau vairākus gadsimtus pirms Homēra. Hēfaista vārda etimoloģija nav noskaidrota, taču valodnieki ir vienisprātis, ka tas cēlies no valodas vai valodām, kas pastāvējušas pirms tā dēvētās mikēniešu grieķu valodas.

Homēra eposos “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) Hēfaists ir viens no Olimpa dieviem, dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un viņa sievas dievietes Hēras (Ἥρα) dēls. Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.), kā arī vēlāko antīko autoru darbos Hēra pati ir radījusi Hēfaistu, atriebjoties Zevam par to, ka tas savukārt bija radījis kara dievieti Atēnu (Ἀθηνᾶ) bez viņas iesaistes. Tomēr šis mīta variants ir pretrunā ar plaši zināmo mītu par to, ka tieši Hēfaists pāršķēla Zeva galvu, tādējādi palīdzot piedzimt Atēnai, jo šajā mītā Hēfaists attēlots vecāks par Atēnu. 

Mīts par Hēfaista izcelšanos vēsta, ka viņa vecāki, vēlēdamies atbrīvoties no dēla, divas reizes to nometa zemē no Olimpa. Pirmo reizi to izdarīja Hēra, otro reizi – Zevs, kad dēls aizstāvēja māti. Dažos mīta variantos, kā iemesls, kāpēc Hēra nometa savu dēlu no Olimpa, minēta Hēfaista no dzimšanas neglītā āriene un klibās kājas. Savukārt citos variantos – ka tieši pēc kritieniem no Olimpa Hēfaists kļuva neglīts un klibs.

Mitogrāfi – sengrieķu vēsturnieks un gramatiķis Pseido-Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.), kā arī romiešu autors Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) – norāda, ka Hēfaists piedzima no mātes augšstilba. Ilgu laiku būdams neziņā par savu izcelsmi, Hēfaists izmantoja viltu, lai to noskaidrotu. Viņš uzbūvēja zelta krēslu, pie kura piesprādzēja tos, kas uz tā apsēdās. Šādi piekalis Hēru pie krēsla, Hēfaists neļāva viņai piecelties, līdz Hēra viņam neatklāja tā rašanās stāstu, vai, pēc cita mīta varianta, līdz vīna un ekstāzes dievs Dionīss (Διόνυσος) pierunāja Hēfaistu atlaist māti.

Mītos par Hēfaistu viņa klasiskais tēls ir kalējs, prasmīgs meistars. Hēfaists izkala grieķu varonim Ahillejam (Ἀχιλλεύς) ieročus un brīnumainu vairogu, viņš darināja ieročus arī Olimpa dieviem, kā arī kala zibeņus Zevam. Kolhīdas valdnieka Aiēta (Αἰήτης) vara vērši, Hēras guļamtelpas, pat pirmā mirstīgā sieviete Pandora (Πανδώρα) bija Hēfaista darināti. Izpildot Zeva pavēli, Hēfaists piekalaļ pie klints titānu Prometeju (Προμηθεύς); viņš gan to darīja pret savu gribu.

Olimpā Hēfaistam bija sava pils, neiznīcināma un mirdzoša kā zvaigznes: tajā atradās viņa darbnīca ar kaltuvi jeb kalve ar 20 plēšām, kas darbojās pēc viņa pavēles. Tur viņš izgatavoja savus brīnumainos darinājumus, tostarp traukus un ieročus gan dieviem, gan mirstīgajiem. Vēlākajos avotos, piemēram, romiešu autora Vergilija (Vergilius) eposā “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. gadā p. m. ē.) kiklopi, kā arī citas zemāka ranga dievības bija Vulkāna strādnieki un kalpi, turklāt viņa kalve vairs neatradās Olimpā, bet gan kādas vulkāniskas salas iekšienē.

Homēra “Odisejā”, kā arī nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) Hēfaists pielīdzināts Atēnai, jo, tāpat kā viņa, arī Hēfaists mirstīgajiem iemācīja dažādas noderīgas prasmes, turklāt kopā ar Atēnu iepazīstināja cilvēkus arī ar mākslu, kas izgrezno dzīvi. Tomēr Hēfaista loma Olimpa dievu vidū bija daudz necilāka, salīdzinot ar Atēnas, kura bija viena no galvenajām olimpiskajām dievībām.

Homērs rakstīja, ka Hēfaists bija neglīts un lēns un ka kāju vājuma dēļ viņš staigājot balstījās uz kruķiem, ko pats bija prasmīgi izgatavojis no zelta. Tomēr viņa kakls un krūtis bija spēcīgi un muskuļoti. Par spīti nepievilcīgajai ārienei Hēfaists apņēma par sievu mīlas un skaistuma dievieti Afrodīti (Ἀφροδίτη). “Odisejā” izklāstīts mīts par to, kā Afrodīte tika pieķerta laulības pārkāpšanā ar kara dievu Areju (Ἀρης). Hēfaistam par sievas neuzticību paziņoja visu redzošais saules dievs Hēlijs (Ἥλιος). Lai atriebtos, Hēfaists ar neredzamiem tīkliem piesaistīja abus mīlniekus viņu guļasvietai. Tad Hēfaists sasauca visus Olimpa dievus vērot šo amizanto skatu. Mīlnieki tika atbrīvoti pēc jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν) lūguma.

Saskaņā ar “Īliadā” vēstīto, Hēfaistu pēc tam, kad viņa māte Hēra to nometa no Olimpa, izglāba un uzaudzināja jūras dievietes – Tētija (Τηθύς) un Eurinome (Εὐρυνόμη). Deviņus gadus viņš dzīvoja pie viņām okeāna ieskautā grotā, darinot tām dažnedažādas rotas, līdz atgriezās Olimpā. Lai gan Hēfaists atcerējās savas mātes nežēlību, tomēr viņš vienmēr bija laipns pret viņu un paklausīgs. Reiz, kad Hēra strīdējās ar Zevu, viņš nostājās mātes pusē un ar to tik ļoti aizvainoja savu tēvu, ka tas satvēra viņu aiz kājas un nometa no Olimpa. Hēfaists nokrita Lemnas salā, kur viņu laipni uzņēma salas agrīnie iedzīvotāji sintijieši (σίντιες, sinties), kas senajiem grieķiem bija pazīstami kā pirāti un laupītāji. Arī pēc otrā kritiena Hēfaists atgriezās Olimpā, un pēc tam darbojās kā dievu samierinātājs un apkalpotājs – viņš uzjautrināja citus dievus ar jokiem, pasniedza tiem nektāru un ambroziju. Iespējams, ka šī salīdzinoši necilā loma arī norāda uz Hēfaista negrieķisko izcelsmi.

Homēra eposos nav minēts, ka Hēfaistam būtu bijuši pēcnācēji, taču, saskaņā ar vēlāko antīkās senatnes autoru darbos atspoguļoto, Hēfaistam bijis daudz bērnu. Trojas karā Hēfaists bija grieķu pusē, taču viņu pielūdza arī trojieši, un reiz viņš izglāba kādu trojieti no nogalināšanas.

Orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem, – Hēfaists attēlots kā stihija. Viņš ir meistars un mākslinieks, bet viņš ir arī gaisma, uguns un ēters. Hēfaists sargā mājas, pilsētas, ciltis. Viņš ir arī mēness un visi citi spīdekļi. Hēfaists spēj gan radīt, gan iznīcināt.

Lai arī Hēfaists bija pazīstams jau mikēniešiem, Atēnas tā kults sasniedza tikai 6. gs. p. m. ē. Tomēr pārējā Senās Grieķijas kontinentālajā daļā Hēfaista kults tā arī nekļuva īpaši populārs.

Dievs Hēfaists jau ļoti agri tika pielūgts kā dievišķs kalējs, amatnieks. Dažādas vietas Vidusjūras reģionā, kur bija vērojamas plašas uguns un dūmu emisijas, tika uzskatītas par viņa pazemes kalves vietām. Hēfaistu galvenokārt pielūdza Mazāzijā un tās piekrastei blakus esošajās salās, kā arī grieķu kolonijās, kas atradās Itālijas un Sicīlijas vulkāniskajos reģionos.

Mazāzijā Hēfaists īpaši tika pielūgts Likijas reģiona dienvidrietumu apgabalā, kas izcēlās ar lielu dabasgāzes daudzumu. Iespējams, ka tieši šī ir Hēfaista kā uguns dieva rašanās vieta. No šejienes viņa kults varēja izplatīties ne tikai uz citām Anatolijas kontinentālās daļas teritorijām, bet arī uz Mazāzijas piekrastei blakus esošajām salām, tostarp uz Lemnas salu, kur atrodas vulkānisks kalns Mosuhls (Μόσυχλος). Saskaņā ar mītu, pēc tam, kad Zevs nometa Hēfaistu no Olimpa, piezemējoties viņš nokrita tieši uz šī kalna. Tur viņš uzcēla savu kalvi un iemācīja kalēja prasmes salas iedzīvotājiem sintijiešiem. Salas ziemeļu piekrastē Hēfaista vārdā tika nosaukta pilsēta. Lemnas salas iedzīvotāji Hēfaistam piedēvēja arī dziednieciskas spējas, viņi uzskatīja, ka vieta, kur Hēfaists bija nokritis, dziedē neprātu un čūsku kodumus un apstādina asiņošanu.

Senās Grieķijas ražošanas un rūpniecības centrā Atēnās un Atikā Hēfaists tika pielūgts ne tikai kā dievišķs kalējs, bet arī kā dažādu amatu dievs. Hēfaista vārdā bija nosaukts viens no Atikas apgabaliem. Atēnās Hēfaistam un Atēnai kā amatniecības dievībām bija kopīgi tempļi. Mūsdienās Atēnu senajā agorā aplūkojams labi saglabājies Hēfaistam un Atēnai veltīts templis, kuru dēvē par Hēfaisteionu (Ἡφαιστεῖον, burtiski ‘dieva Hēfaista pielūgsmes vieta’). Templis celts 5. gs. p. m. ē., bet tā arhitekts nav zināms. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Hēfaisteions tika pārveidots par kristiešu baznīcu, iespējams tāpēc tas tik labi saglabājies līdz mūsdienām. Saskaņā ar sengrieķu ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) teikto darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) šajā templī kopīgi tika pielūgtas divas dievības – metālapstrādē strādājošo aizbildnis Hēfaists, kā arī podnieku un citu visdažādāko amatu veicēju sargātāja Atēna Ergane (Ἐργάνη, burtiski ’strādniece’). Arī citviet Senajā Grieķijā, piemēram, Spartā, Hēfaists un Atēna tika pielūgti vienā templī. Antīkajā mākslā Hēfaists tika attēlots kā enerģisks vīrs ar bārdu, kuram rokās ir kalēja āmurs jeb veseris vai kāds cits kalēja darba rīks, galvā cepure, mugurā hitons (sengrieķu kreklveida apģērbs no vilnas vai linu auduma), kas atsedz labo plecu un roku. Antīkajos vāžu gleznojumos Hēfaists nereti redzams jājam atpakaļ uz Olimpu ēzeļa mugurā nimfu un selēnu pavadībā.