Dzīvnieku tiesību jēdziens ir jēdziena Animal Rights tiešs pārcēlums no angloamerikāniskās kultūrtelpas. Ar šo jēdzienu tiek norādīts, ka vismaz dažiem dzīvniekiem pienākas neatņemamas pamattiesības (piemēram, tiesības uz dzīvību). Rietumu tiesību tradīcijā dzīvnieks ilgstoši tika skatīts kā lieta (res). Saistībā ar dzīvnieku tiesībām šīs neatņemamās tiesības cenšas atzīt kā dažiem dzīvniekam pašpiemītošas, neatzīstot nekādu pastarpinājumu. Dzīvnieku tiesībniekiem un dzīvnieku aizsardzības pārstāvjiem ir līdzīgi mērķi, taču pamatpozīcijas tiem principiāli atšķiras. Tiesībnieki dzīvnieku tiesību kustību uzskata par dzīvnieku aizsardzības konsekventu turpinājumu, kaut gan dažkārt to izstrādnēm un rīcībai ir pastarpināta saistība ar dzīvnieku ētiku, jo tās diktē reliģiska, ideoloģiski politiska u. tml. pārliecība vai ticība. Dažkārt dzīvnieku aizsardzības pārstāvji nepieņem dzīvnieku tiesībnieku sociālrevolucionārās prasības. Taču kopumā pastāv plūstošas pārejas starp abu nometņu pārstāvjiem. Modernā dzīvnieku tiesību kustība aizsākās 20. gs. 60. gadu nogalē un saistās ar dzīvnieku atbrīvošanu.
Dzīvnieku tiesības atzīst dzīvniekiem, kas izjūt sāpes, ciešanas (patocentriskā dispozīcija). Pastāv mēģinājumi pamatot dzīvnieku cieņu, kā arī tiesības uz noteiktu autonomiju (pašnoteikšanos), noraidot praksi, kur dzīvnieki pastāv kā īpašums vai pirkšanas un pārdošanas labums. Dzīvnieku tiesības nav tikai dzīvnieku aizsardzība, cenšoties novērst dzīvnieku ciešanas. Tiesību piešķiršana noteiktiem dzīvniekiem neparedz to tiesisko pielīdzināšanu cilvēkiem, tomēr dara problemātisku cilvēku dzīvi (pašnoteikšanās tiesības atvirza fonā lietderības principu un neļauj dzīvnieku izmantot kā īpašumu, preci var pārtikas līdzekli).
Par pirmo ievērojamāko moderno dzīvnieku tiesību izstrādātāju tiek uzskatīts P. Singers. Tas ir principiāli aplami, jo viņa argumentācija nesakņojas tiesību koncepcijā. P. Singers veido utilitārismā sakņotu ētiku, pamato vispārnozīmīgu teorētisko un praktisko ētiku. Saskaņā ar viņa koncepciju vienīgi spējas just sāpes, ciešanas nodrošina morālu rēķināšanos ar tiesībām uz to, ka tiek ņemtas vērā intereses un tiesības neciest. Tiesības uz dzīvību ietver personas kritēriju – spēju aptvert sevi kā indivīdu ar pagātni un nākotni. Piederība sugai P. Singera skatījumā nav relevanta morālai netaisnībai, tiesībām nodarīt sāpes vai nogalināt. P. Singers par vienīgo morāli atzīstamo dzīvesveidu modernajā sabiedrībā uzskata veģetārismu. Katrs pats izšķiras par “zemāko dzīvnieku” (kuru spēja izjust ciešanas ir apšaubāmas) izmantošanu. Saskaņā ar P. Singera izklāstu pastāv cilvēki, kuri, atšķirībā no cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, nav personas – jaundzimušie vai cilvēki komas stāvoklī. Tādējādi viņi it kā nokļūst “zemāko dzīvnieku” statusā. Priekšrokas došanu cilvēkam dēvē par maigo utilitārismu (soft utilitarianism) un nošķir no stingrā utilitārisma (hard utilitarianism).
T. Rīgans centās pamatot dzīvnieku tiesības, atsaucoties uz I. Kantu, bet noraidot viņa atziņu, ka cieņa pienākas racionāli apdāvinātām būtnēm. T. Rīgans nevis veidoja jaunu ētiku, bet pamatoja jaunu tiesību izpratni. Izšķirīgais fakts ir atziņa, ka pastāv būtnes, kas ir savas dzīves subjekti (subjects–of–a–life), ko raksturo uztvere, vēlmes, atmiņa, priekšstati par nākotni, intereses u. tml. Subjekti ir normāli pieauguši cilvēki, normāli zīdītāji, kas vecāki par gadu, kā arī cilvēki, kuru garīgās spējas atbilst šiem dzīvniekiem. Saskaņā ar T. Rīgana koncepciju inherentā vērtība (inherent value) un morālas tiesības pienākas visiem dzīves subjektiem, neraugoties uz to, vai runa ir vai nav par cilvēka dzīvi. Šīs būtnes nedrīkst izmantot kā līdzekļus saviem nolūkiem; nav pieļaujami arī eksperimenti ar dzīvniekiem, komerciālas medības un dzīvnieku izmantošana pārtikā. Atsaucoties uz I. Kantu, mēdz iestāties par taisnīgu attieksmi pret dzīvniekiem, uzsverot tiesību neantropocentriskā izvērsuma nepieciešamību. Pastāvot ierobežotai līdzcietības kapacitātei, to nevajadzētu izniekot attiecībās pret dzīvniekiem, kamēr vien pastāv kari, bads, apspiestība, ekspluatācija u. tml.
Gērijs Frensione (Gary Lawrence Francione) iestājas par dzīvnieku abolicionismu. Viņš uzskata, ka ar dzīvniekiem nedrīkst apieties kā ar īpašumu, un postulē, ka spēja just ir morālā statusa atzīšanas pamats. G. Frensione norāda, ka dzīvnieku aizsardzības ietvaros mēģina uzlabot dzīvnieku dzīves apstākļus, bet ne mainīt viņu statusu. Viņa skatījumā visnotaļ nekonsekventi ir pret mājdzīvniekiem izturēties kā pret ģimenes locekļiem, bet liellopus, cūkas un vistas kaut pārtikai. H. Kaplans, kurš uzskata, ka atrodas A. Šopenhaueram līdzīgās pozīcijās, iestājas nevis par jaunas ētikas veidošanu, bet par iespējami vienkāršu ētiku. H. Kaplans spriež, ka morālie apsvērumi un pamatojumi ir lieki, jo, pārdomājot morālo pārliecību, cilvēki pārtraukšot dzīvnieku ekspluatēšanu. Viņš iestājas par trešo etapu dzīvnieku ētikā – dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu. Dzīvnieku tiesību kustība viņa skatījumā ir pārējo atbrīvošanas kustību turpinājums. Dzīvnieku aizsardzība H. Kaplana izpratnē ir tikai ekspluatācijas humanizēšana. Dzīvnieku kaušanas humanizēšana šādā skatījumā ir tikpat jēgpilna kā verdzības humanizēšana vai maigas izvarošanas pieļaušana. H. Kaplans iestājas par vegānismu un uzskata, ka vegāniskā veģetārisma kritika ir ētiski pamatota, bet aplama politiski stratēģiskajā ziņā, jo gaļēdājs pieļaujot lielāku ekspluatēšanu nekā veģetārietis.
Dzīvnieku tiesību izstrādātājus kritizē par nepamatotu tiesību ekstrapolāciju. Dzīvnieku tiesību izstrāde iziet ārpus ētikas jomas. Tiek norādīts uz dzīvnieku tiesību izstrādnēs pastāvošajām nekonsekvencēm (dzīvnieku tiesību pieņemšana paredz veģetārisma vai vegānisma uzspiešanu u. tml.) un kritizēts dzīvnieku tiesību kustības kaujinieciskums.