Dzīvnieku ētika ietilpst bioētikā, tomēr nereti to veido kā atsevišķu disciplīnu. Dzīvnieku ētikas bioētiskais aspekts (saistībā ar eksperimentiem, veterinārmedicīnu u. tml.) īpaši uzsvērts 21. gs., norādot uz dzīvnieku ētikas starpdisciplināro raksturu. Dzīvnieku ētiku iekļauj ekoloģiskajā ētikā, ja to izprot kā cilvēka morālo rīcību saistībā ar ekosistēmām. Dzīvnieku ētiku parasti norobežo no dzīvnieku aizsardzības, apkārtējās vides ētikas un izstrādā utilitārisma, tikumu un imperatīva ētikas paradigmā. 

Dzīvnieku ētikas rašanos saista ar 20. gs. 60. un 70. gadiem. 1970. gadā angļu psihologs un rakstnieks Ričards Raiders (Richard Hood Jack Dudley Ryder) izplatīja uzsaukumu par sudzismu (speciesism), kas kļuva par svarīgu nojēgumu dzīvnieku ētikā. Starptautisku rezonansi izraisīja Pītera Singera (Peter Albert David Singer) publicētā grāmata “Dzīvnieku atbrīvošana” (Animal Liberation, 1975). P. Singeru un amerikāņu filozofu Tomu Rīganu (Tom Regan) pat uzskata par ievērojamākajiem dzīvnieku ētikas pārstāvjiem (īpaši tas vērojams angloamerikāniskajā pasaulē). Taču dzīvnieku ētikai ir daudz senāka vēsture, tā pastāv saistībā ar reliģisko ētiku vai arī ārpus tās.

Dzīvnieku ētikas aizsākumi ir saistīti ar dzīvnieku morālā un tiesiskā statusa noteikšanu. Dzīvnieku tiesību izstrādi saista ar rakstnieku un sociālo reformētāju Henriju Soltu (Henry Shakespear Stephens Salt), taču iepriekš par dzīvnieku tiesībām ir rakstījis angļu bibliotekārs Edvards Nikolsons (Edward Nicholson). Arturs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer) darbā “Par morāles pamatu” (Über das Fundament der Moral, 1840, § 19) norādīja uz dzīvnieku iedomāto beztiesiskumu, kas sakņojoties jūdaismā. Amerikāņu ārsts Alberts Lefingvels (Albert Leffingwell) vērsās pret vivisekcijas praktizēšanu. Īru politiķis Ričards Mārtins (Richard Martin) 1824. gadā nodibināja pirmo biedrību Anglijā (Society for the Prevention of Cruelty to Animals), kas vērsās pret cietsirdīgo apiešanos ar dzīvniekiem. Vācijā pret nežēlīgo apiešanos ar dzīvniekiem vērsās piētists Kristians Ādams Danns (Christian Adam Dann); viņa līdzgaitnieks un sekotājs Alberts Knaps (Albert Knapp) 1838. gadā nodibināja pirmo dzīvnieku aizsardzības biedrību (Tierschutzverein) Vācijā. Vēsturiski veidojās atšķirīgas ievirzes, tāpēc dažos reģionos ir runa par dzīvnieku aizsardzību, bet citviet – par to labklājību (angļu animal welfare, franču bien-être animal, krievu благополучие животных) vai labturību. 19. gs. tika publicēti bērniem paredzēti darbi par apiešanos ar dzīvniekiem, lai novērstu nežēlību. Pārmaiņas mentalitātē un rīcībā, iezīmējot reģionālās atšķirības, parādījās jau 18. gs.

Saistībā ar dzīvnieku morālo statusu tiek runāts par cieņu. Šveices konstitūcijā, atsaucoties uz teologu Karlu Bartu (Karl Barth), 1992. gadā ieviesa papildinājumu par radības, kreatūras cieņu. Jautājumu par dzīvnieku cieņu iztirzāja jau 19. gs. (teologs Peters Šeitlins (Peter Scheitlin), fiziķis Tomass Jangs (Thomas Young) u. c.). Jautājums par dzīvnieku (kreatūras) cieņu tika risināts līdztekus cilvēka sūtības noteikšanai, antropoloģijas veidošanai un bieži vien saglabāja reliģisku zemtekstu. Filozofs un mācītājs Loridss Smits (Laurids Smith) rakstīja ne tikai par dzīvnieku cieņu, bet arī laimi. Ādolfs Knige (Adolph Franz Friedrich Ludwig Freiherr Knigge) savā pragmatiskās antropoloģijas darbā “Par apiešanos ar cilvēkiem” (Über den Umgang mit Menschen, 1788) aplūkoja arī izturēšanos pret dzīvniekiem. 19. gs. Eiropas filozofijā jautājumus par izturēšanos pret dzīvniekiem lielākoties risināja tikumu un imperatīva ētikas ietvaros, bet Ignacs Bregencers (Ignaz Bregenzer) 1894. gadā publicēja, iespējams, pirmo grāmatu ar nosaukumu “Dzīvnieku ētika” (Thier-Ethik).

Anglofonajā pasaulē nostiprinājās utilitāristiskā izpratne, ka dzīvnieks ir būtne, kas cieš, izjūt sāpes. Tomēr pastāvēja arī citas izpratnes. Skotu rakstnieks un revolucionārs Džons Osvalds (John Oswald) 1791. gadā publicēja grāmatu “Dabas raudas” (The Cry of Nature). Viņu ietekmēja Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau), kurš darbā “Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelsmi un pamatiem” (Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes, 1755) izstrādāja līdzcietības ētiku, iekļaujot tajā attieksmi pret dzīvniekiem. Ciešanu, līdzcietības ētiku izstrādāja arī A. Šopenhauers, un mūsdienās to pārstāv Urzula Volfa (Ursula Wolf). 20. gs. pirmajā pusē mācību par godbijību pret dzīvību izstrādāja Alberts Šveicers (Ludwig Philipp Albert Schweitzer), par mīlestību pret dzīvniekiem rakstīja arī Dikss Hārvuds (Dix Harwood). Godbijību, mīlestības pienākumu atvedina arī no Imanuela Kanta (Immanuel Kant) aplūkotajiem tikumu pienākumiem darbā “Tikumu metafizika” (Die Metaphysik der Sitten, 1797; 2. d. 23. § un tālāk).

Dzīvnieku ētikā tiek pārstāvētas divas galvenās dispozīcijas – antropocentrisms un fiziocentrisms. Akadēmiski izstrādātākais fiziocentrisma variants ir patocentrisms, taču pastāv arī radikālais fiziocentrisms, kas sabalsojas ar ekocentrismu, ekoētiku un kam ir nosacīta saistība ar filozofisko ētiku. Dzīvnieku ētikas priekšmets ir cilvēka izturēšanās pret dzīvniekiem, taču radikālā fiziocentrisma, antisudzisma ietvaros šādu skatījumu nepieņem. Mūsdienu dzīvnieku ētikas galvenās tēmas ir sudzisms, dzīvnieku tiesības un dzīvnieku labklājība (labturība vai aizsardzība), kas sajūdzas ar dzīvnieku atbrīvošanu, kā arī jautājumi par dzīvnieku izmantošanu (pārtikā, eksperimentos u. tml.). 

Sudzisma jēdziens tiek izmantots, lai norādītu uz nevienādo attieksmi pret dzīvajām būtnēm, balstoties uz viņu sugu vai sugas pazīmēm. Nekvalificētā sudzisma ietvaros cilvēka piederība sugai tiek uzskatīta par morāli relevantu, kvalitatīvajā sudzismā bioloģiskās sugas pazīmes tiek saistītas ar citām īpašībām (dievlīdzīgumu, runātspēju, racionalitāti u. tml.). Sudzisms tiek pielīdzināts tādiem fenomeniem kā rasisms, seksisms, nacionālisms u. tml. Plašā nozīmē sudzismu lieto morālās diskriminācijas apzīmēšanai. Sudzisma pretiniekus dēvē par antisudzistiem.

Sudzisma noraidīšanas konsekvence ētiskajā aspektā var būt veģetārisms un vegānisms. Sudzisma noraidīšana paredz atteikšanos no mājdzīvniekiem; par neētisku tiek uzskatīta ne tikai dzīvnieku turēšana, bet arī izmantošana. Sudzisma jēdzienu bieži izmanto dzīvnieku tiesībnieki, lai pārmestu dzīvnieku aizsardzības pārstāvjiem, ka dažām dzīvnieku sugām tiek dota priekšrocība, bet citas tiek ekspluatētas pārtikas un izejmateriālu iegūšanai.

Cilvēka un dzīvnieku nošķiršana ne vienmēr ir kaut kas pašsaprotams vai skaidrs. Vēl lielāka neskaidrība pastāv dzīvnieku nošķiršanā no augiem vai dzīvnieku klasificēšanā. Antisudzisti parasti uzsver dzīvnieku kategorizācijas patvaļīgumu (īpaši cilvēka nošķiršanā no pārējās dzīvnieku pasaules). Dzīvnieku klasificēšanā pastāv vairāki kritēriji: dzīvnieki (animalia) ir daudzšūņi, kuriem raksturīgs eikariotisms (morfoloģiski labi izveidoti šūnu kodoli un organoīdi), heterotrofija (barošanās ar organiskajām vielām), spēja kustēties un reaģēt uz apkārtējo vidi (maņu orgāni). Pirmajiem trim kritērijiem atbilst arī sēnes, kas vairāk atgādina dzīvnieku, nevis augu valsts pārstāvjus. Amēbu gadījumā nav spēkā pirmais kritērijs. Sūkļi, kas tiek iekļauti dzīvnieku valstī, nespēj pārvietoties. Parazojiem (tostarp sūkļiem) nav izveidojusies muskuļu un nervu sistēma. Dzīvnieki ir arī pirmmutnieki (gliemji u. c.) un otrmutnieki (jūras gurķi, eži, zvaigznes u. c.). Tāpēc daudzi vegāni savu ētiku pamato, nevis atsaucoties uz piederību dzīvnieku valstij, bet uz spēju just sāpes, ciešanas. Tas paredz (centrālās) nervu sistēmas pastāvēšanu, kas neattiecas uz visiem dzīvniekiem. Parasti pie dzīvniekiem pieskaita visus cilvēka izmantotos dzīvniekus. Bet daži vegāni pārtiek tikai no augu daļām, kas iegūstamas, tiem nekaitējot, kaut arī augu spēja izjust sāpes un ciest ir apšaubāma.

Ētiskā demarkācijas līnija pastāv nevis starp augiem un dzīvniekiem dabaszinātniskajā nošķīrumā, bet starp būtnēm, kas spēj vai nespēj just. Piešķirot dzīvniekiem morālu, tiesisku statusu, viņus uzskata par justspējīgām būtnēm. Tas izraisa morālu problēmu satiksmē ar šādiem dzīvniekiem un nodrošina problemātiskus jautājumus. Šiem jautājumiem ir empīriska iedaba, un tie attiecas nevis uz filozofiju, bet uz biozinātniskiem pētījumiem, kuros dominē dzīvnieku uzvedības un komunikācijas izpēte. Dzīvnieku psiholoģija joprojām nepastāv kā zinātniski atzīta un akadēmiski nostiprināta disciplīna. Justspējīguma uzsvēršana rada problēmas arī cilvēku pasaulē – noteiktos gadījumos tas nepastāv vai ir traucēts. Utilitārismā, cenšoties mazināt sāpes un ciešanas sabiedrībā, rodas jautājums par šādu būtņu pastāvēšanas lietderību. Šo aspektu ir saasinājis P. Singers, kurš izraisīja ne tikai teorētiskus pretargumentus, bet arī publiskus protestus.

Pārmetums sudzismā tiek attiecināts vienīgi uz cilvēku, dzīvnieki sudzismā netiek vainoti. Antisudzismam ir raksturīga sava veida dubultā morāle. Plēsējdzīvnieki tiek atzīti par gaļēdājiem, bet cilvēks (visēdājs) par tādu netiek atzīts. Austriešu dzīvnieku ētiķis Helmuts Kaplans (Helmut Friedrich Kaplan) cenšas parādīt, ka morālajā ziņā sudzisms ir līdzvērtīgs rasismam un seksismam un tiek pārkāpts vienlīdzības princips (rasismā pārkāpj līdzīgas intereses, bet sudzismā – nesaistītas intereses). Antisudzismā tiek izmantots arī salīdzinājums ar holokaustu (Animal Holocaust).

Sudzisma kritikā iezīmējas ētiskajā ziņā svarīgi jautājumi (piemēram, taisnīguma ignorēšana). Apgāde ar pārtiku ir nodrošināta attīstītajās zemēs, tās drīzāk raksturo pārmērības pārtikas apgādātībā un izšķērdība, bet mazattīstītās, attīstībā esošās zemes raksturo pārtikas trūkums. Pieļauj, ka transhumānā sabiedrībā arī pret cilvēku izturēsies sudziski, sekojot viņa paša paraugam. Kara, militāros apstākļos gan praktizē sudzismu pret citiem cilvēkiem, liedzot viņiem cilvēku statusu. 

Dzīvnieku tiesību jēdziens ir jēdziena Animal Rights tiešs pārcēlums no angloamerikāniskās kultūrtelpas. Ar šo jēdzienu tiek norādīts, ka vismaz dažiem dzīvniekiem pienākas neatņemamas pamattiesības (piemēram, tiesības uz dzīvību). Rietumu tiesību tradīcijā dzīvnieks ilgstoši tika skatīts kā lieta (res). Saistībā ar dzīvnieku tiesībām šīs neatņemamās tiesības cenšas atzīt kā dažiem dzīvniekam pašpiemītošas, neatzīstot nekādu pastarpinājumu. Dzīvnieku tiesībniekiem un dzīvnieku aizsardzības pārstāvjiem ir līdzīgi mērķi, taču pamatpozīcijas tiem principiāli atšķiras. Tiesībnieki dzīvnieku tiesību kustību uzskata par dzīvnieku aizsardzības konsekventu turpinājumu, kaut gan dažkārt to izstrādnēm un rīcībai ir pastarpināta saistība ar dzīvnieku ētiku, jo tās diktē reliģiska, ideoloģiski politiska u. tml. pārliecība vai ticība. Dažkārt dzīvnieku aizsardzības pārstāvji nepieņem dzīvnieku tiesībnieku sociālrevolucionārās prasības. Taču kopumā pastāv plūstošas pārejas starp abu nometņu pārstāvjiem. Modernā dzīvnieku tiesību kustība aizsākās 20. gs. 60. gadu nogalē un saistās ar dzīvnieku atbrīvošanu.

Dzīvnieku tiesības atzīst dzīvniekiem, kas izjūt sāpes, ciešanas (patocentriskā dispozīcija). Pastāv mēģinājumi pamatot dzīvnieku cieņu, kā arī tiesības uz noteiktu autonomiju (pašnoteikšanos), noraidot praksi, kur dzīvnieki pastāv kā īpašums vai pirkšanas un pārdošanas labums. Dzīvnieku tiesības nav tikai dzīvnieku aizsardzība, cenšoties novērst dzīvnieku ciešanas. Tiesību piešķiršana noteiktiem dzīvniekiem neparedz to tiesisko pielīdzināšanu cilvēkiem, tomēr dara problemātisku cilvēku dzīvi (pašnoteikšanās tiesības atvirza fonā lietderības principu un neļauj dzīvnieku izmantot kā īpašumu, preci var pārtikas līdzekli).

Par pirmo ievērojamāko moderno dzīvnieku tiesību izstrādātāju tiek uzskatīts P. Singers. Tas ir principiāli aplami, jo viņa argumentācija nesakņojas tiesību koncepcijā. P. Singers veido utilitārismā sakņotu ētiku, pamato vispārnozīmīgu teorētisko un praktisko ētiku. Saskaņā ar viņa koncepciju vienīgi spējas just sāpes, ciešanas nodrošina morālu rēķināšanos ar tiesībām uz to, ka tiek ņemtas vērā intereses un tiesības neciest. Tiesības uz dzīvību ietver personas kritēriju – spēju aptvert sevi kā indivīdu ar pagātni un nākotni. Piederība sugai P. Singera skatījumā nav relevanta morālai netaisnībai, tiesībām nodarīt sāpes vai nogalināt. P. Singers par vienīgo morāli atzīstamo dzīvesveidu modernajā sabiedrībā uzskata veģetārismu. Katrs pats izšķiras par “zemāko dzīvnieku” (kuru spēja izjust ciešanas ir apšaubāmas) izmantošanu. Saskaņā ar P. Singera izklāstu pastāv cilvēki, kuri, atšķirībā no cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, nav personas – jaundzimušie vai cilvēki komas stāvoklī. Tādējādi viņi it kā nokļūst “zemāko dzīvnieku” statusā. Priekšrokas došanu cilvēkam dēvē par maigo utilitārismu (soft utilitarianism) un nošķir no stingrā utilitārisma (hard utilitarianism).

T. Rīgans centās pamatot dzīvnieku tiesības, atsaucoties uz I. Kantu, bet noraidot viņa atziņu, ka cieņa pienākas racionāli apdāvinātām būtnēm. T. Rīgans nevis veidoja jaunu ētiku, bet pamatoja jaunu tiesību izpratni. Izšķirīgais fakts ir atziņa, ka pastāv būtnes, kas ir savas dzīves subjekti (subjects–of–a–life), ko raksturo uztvere, vēlmes, atmiņa, priekšstati par nākotni, intereses u. tml. Subjekti ir normāli pieauguši cilvēki, normāli zīdītāji, kas vecāki par gadu, kā arī cilvēki, kuru garīgās spējas atbilst šiem dzīvniekiem. Saskaņā ar T. Rīgana koncepciju inherentā vērtība (inherent value) un morālas tiesības pienākas visiem dzīves subjektiem, neraugoties uz to, vai runa ir vai nav par cilvēka dzīvi. Šīs būtnes nedrīkst izmantot kā līdzekļus saviem nolūkiem; nav pieļaujami arī eksperimenti ar dzīvniekiem, komerciālas medības un dzīvnieku izmantošana pārtikā. Atsaucoties uz I. Kantu, mēdz iestāties par taisnīgu attieksmi pret dzīvniekiem, uzsverot tiesību neantropocentriskā izvērsuma nepieciešamību. Pastāvot ierobežotai līdzcietības kapacitātei, to nevajadzētu izniekot attiecībās pret dzīvniekiem, kamēr vien pastāv kari, bads, apspiestība, ekspluatācija u. tml.

Gērijs Frensione (Gary Lawrence Francione) iestājas par dzīvnieku abolicionismu. Viņš uzskata, ka ar dzīvniekiem nedrīkst apieties kā ar īpašumu, un postulē, ka spēja just ir morālā statusa atzīšanas pamats. G. Frensione norāda, ka dzīvnieku aizsardzības ietvaros mēģina uzlabot dzīvnieku dzīves apstākļus, bet ne mainīt viņu statusu. Viņa skatījumā visnotaļ nekonsekventi ir pret mājdzīvniekiem izturēties kā pret ģimenes locekļiem, bet liellopus, cūkas un vistas kaut pārtikai. H. Kaplans, kurš uzskata, ka atrodas A. Šopenhaueram līdzīgās pozīcijās, iestājas nevis par jaunas ētikas veidošanu, bet par iespējami vienkāršu ētiku. H. Kaplans spriež, ka morālie apsvērumi un pamatojumi ir lieki, jo, pārdomājot morālo pārliecību, cilvēki pārtraukšot dzīvnieku ekspluatēšanu. Viņš iestājas par trešo etapu dzīvnieku ētikā – dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu. Dzīvnieku tiesību kustība viņa skatījumā ir pārējo atbrīvošanas kustību turpinājums. Dzīvnieku aizsardzība H. Kaplana izpratnē ir tikai ekspluatācijas humanizēšana. Dzīvnieku kaušanas humanizēšana šādā skatījumā ir tikpat jēgpilna kā verdzības humanizēšana vai maigas izvarošanas pieļaušana. H. Kaplans iestājas par vegānismu un uzskata, ka vegāniskā veģetārisma kritika ir ētiski pamatota, bet aplama politiski stratēģiskajā ziņā, jo gaļēdājs pieļaujot lielāku ekspluatēšanu nekā veģetārietis.

Dzīvnieku tiesību izstrādātājus kritizē par nepamatotu tiesību ekstrapolāciju. Dzīvnieku tiesību izstrāde iziet ārpus ētikas jomas. Tiek norādīts uz dzīvnieku tiesību izstrādnēs pastāvošajām nekonsekvencēm (dzīvnieku tiesību pieņemšana paredz veģetārisma vai vegānisma uzspiešanu u. tml.) un kritizēts dzīvnieku tiesību kustības kaujinieciskums. 

Saistībā ar dzīvnieku tiesībnieku un atbrīvotāju kaujinieciskumu runā par ekoterorismu. 1976. gadā Ronnija Lī (Ronnie Lee) izveidoja “Dzīvnieku atbrīvošanas fronti” (Animal Liberation Front, ALF), kas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tiek uzskatīta par teroristisku organizāciju. ALF ir decentralizēta, nehierarhiska kustība – ikviens, kurš atzīst tās pozīcijas (vadlīnijas), var rīkot akcijas tās vārdā. Galvenās ALF darbības metodes ir dzīvnieku atsvabināšana no laboratorijām un audzētavām, telefonterors, draudu vēstules, kiberterors, kā arī ar dzīvnieku turēšanu, kaušanu vai pārdošanu saistītu ēku un iekārtu bojāšana. Ar sabotāžas jeb ekotāžas palīdzību ALF aktīvisti cenšas izraisīt attiecīgo uzņēmumu bankrotu. Kaut arī ALF vadlīnijās tiek uzsvērta kaitējumu nenodarīšana cilvēkiem un dzīvniekiem, praksē nereti cieš kā vieni, tā otri. 1977. gadā tika izveidota ekoloģiski militanta organizācija “Zemes atbrīvošanas fronte” (Earth Liberation Front), tās galvenās cīņas metodes ir dzīvnieku atbrīvošana un ierīču, lietu bojāšana.

Lielbritānijā dzimusī amerikāņu dzīvnieku tiesībniece Ingrida Ņūkērka (Ingrid Newkirk) 1980. gadā nodibināja organizāciju “Cilvēki par ētisku apiešanos ar dzīvniekiem” (People for the Ethical Treatment of Animals, PETA). Tā ir lielākā starptautiskā dzīvnieku tiesību kustības organizācija. PETA vēršas pret dzīvnieku masveidīgu turēšanu, eksperimentiem ar tiem, kažokzvēru audzēšanu, dzīvnieku cīņām, makšķerēšanu un gaļas ēšanu. Frankfurtē pie Mainas 1987. gadā tika izveidota dzīvnieku tiesību organizācija “Dzīvnieku miers” (Animal Peace), kas iestājas par dzīvnieku tiesībām uz dzīvību un dzīvi brīvībā. Tās pārstāvji rīkojas bez vardabības, taču ne vienmēr legāli. 1999. gadā tika izveidota organizācija “Apturēt nežēlību pret Hantingdonas dzīvniekiem” (Stop Huntingdon Animal Cruelty), tās darbība ir izvērtusies kustībā, lai pārtrauktu eksperimentus ar dzīvniekiem. Organizācijas darbība tiek dēvēta par ekoterorismu. 

Veģetārisms ir tādu cilvēku dzīvesveids, kuri atsakās uzturā lietot gaļu un zivis, bet principiāli neatsakās no dzīvnieku producētā. Apzīmējums nostiprinās pēc angļu “Veģetāriešu biedrības” (Vegetarian Society) nodibināšanas 1847. gadā, pirms tam runā par pītagorisko vai vegetablo (augu) diētu. Pastāv trīs veģetārisma veidi, kuriem dažkārt pieskaita arī vegānismu ar tā variantiem. Ovolaktoveģetārisms pieļauj olu un piena produktu lietošanu. Laktoveģetārisms pieļauj piena produktu izmantošanu, bet nepieļauj olu lietošanu. Ovoveģetārisms nepieļauj piena produktu lietošanu, bet pieļauj olu lietošanu pārtikā. Veģetārisma pieņemšanai ir dažāda motivācija. Viens motīvs ir saistīts ar veselības uzlabošanu, izmantojot noteiktu diētu, vai veselīga dzīvesveida praktizēšanu. Šajā ziņā tiek minēti visdažādākie argumenti, kas nereti ir pretrunīgi. Veģetārismam ir arī reliģiska motivācija. Taču tam var būt arī ētiska motivācija, kurā iekļaujas apsvērumi par ekoloģiju un dzīvnieku tiesībām.

Veģetārismam ir sena vēsture. Lielākoties veģetārisms ir reliģiski nosacīts, un nereti tas atveidojas arī mūsdienu spriedumos, ētiskajās izstrādnēs. Hinduismā noteiktos apstākļos gaļas izmatošana uzturā tiek pieļauta. Laika gaitā hinduismā nostiprinājās laktoveģetārisms. Strikti šo veģetārisma veidu ievēro jogini un višnaisti. Budismā nav vispārēju priekšrakstu par gaļas izmantošanu pārtikā. Budists nedrīkst kaut dzīvniekus, piedalīties kaušanā vai pieļaut, ka dzīvnieks tiek nokauts viņa dēļ. Džainismā tiek liegta no beigtiem dzīvniekiem iegūtu produktu izmantošana uzturā. Jūdaismā pastāv daudzi ar ēdienu saistīti priekšraksti, kas aizliedz noteiktu dzīvnieku izmantošanu uzturā. Ēdieni tiek iedalīti piena un gaļas ēdienos, liedzot vienlaicīgu to izmantošanu. Kristietībā tiek uzskatīts (Mat. 15:11), ka jūdaismā pastāvošie priekšraksti par ēdieniem ir atcelti, taču laika gaitā izveidojās arī kristietiskais veģetārisms. Islāmā pastāv detalizēti priekšraksti par ēdieniem, taču veģetārisms kā koncepcija islāmiskajai tradīcijai ir svešs.

Antīkajā pasaulē veģetārisms ir pazīstams kā atturēšanās no apdvēseļotā, taču nav īpaši izplatīts. Kristietībā askēzes ietvaros norisinās atteikšanās no gaļas, lielākoties atsaucoties uz baznīctēvu Hieronīmu (Sophronius Eusebius Hieronymus). Benediktiešu ordenī (Ordo Sancti Benedicti) četrkājaina dzīvnieka gaļas izmantošana ir pieļaujama tikai slimības gadījumā, līdzīgi ir arī citos ordeņos (aizliegumi dažkārt tiek attiecināti arī uz putniem, bet nekad ne uz zivīm). Gaļu uzturā nelieto enkratīti un tie, kas nostiprinātajā kristietībā tiek uzskatīti par herētiķiem (katari, bogomili u. c.). Ētiski motivēts veģetārisms kristietībā līdz jauniem laikiem nepastāv. Pamatojums ir atsaukšanās uz kristietības Dieva vēlmi un vispārējo mieru (Jes. 11:6–9).

Jaunlaiku ievērojamākie veģetārisma pārstāvji bija filozofs, katoļu priesteris Pjērs Gasendi (Pierre Gassendi) un angļu tirgotājs Tomass Traions (Thomas Tryon), kurš publicēja pašpalīdzības traktātus un aizsāka atturības kustību. 19. gs. otrajā pusē veģetārisms kļuva populārs kā viens no dzīves reformēšanas veidiem, 1908. gadā izveidoja Starptautisko veģetāriešu apvienību (International Vegetarian Union). Mūsdienās veģetārieši mēdz veģetāri barot arī savus suņus un kaķus, bet dzīvnieku aizsardzības pārstāvji to uzskata par dzīvnieku mocīšanu. Veģetāriešiem ir svarīga veģetāro produktu atpazīstamība. To cenšas panākt ar zīmola V–Label ieviešanu.

Vegānisms var būt ētiski pamatots dzīvesveids, pilnīgi noliedzot dzīvnieku turēšanu un dzīvnieku valsts produktu izmantošanu pārtikā. Neoloģismu “vegānisms” izveidoja angļu dzīvnieku tiesībnieks Donalds Vatsons (Donald Watson), kurš 1944. gadā nodibināja biedrību Vegan Society, kas atšķēlās no “Veģetāriešu biedrības”. Neoloģisms darināts no angļu vārda “vegetarian” sākuma un beigām. Dažkārt vegānismu uzskata par konsekventu vai radikālu veģetārismu. Reizēm vegāno diētu nosaka ekoloģiski apsvērumi; vegānismu praktizē arī tāpēc, lai kritizētu pastāvošās varas attiecības, tomēr lielākoties tas ir ētiski motivēts. Vegānismā noliedz ne tikai dzīvnieku valsts produktu izmantošanu pārtikā, bet arī to lietošanu (apģērbā, kosmētikā u. tml.). Vegānismā pastāv dažādi varianti. Frugānisms atšķiras no klasiskā vegānisma ar to, ka pieļauj augļu izmantošanu, ja to iegūšana nekaitē augiem. Frīgānisma jeb brīvvegānisma nolūks ir mazināt negatīvo ietekmi uz vidi, dzīvniekiem un cilvēku dzīvi, izvairoties iesaistīties kapitālistiskajā tautsaimniecībā. Vairums frīgānu ir vegāni, taču tiek pieļauta arī dzīvnieku pasaules produktu izmantošana, ja tie vairs neatrodas tirgus nosacītajā sistēmā.

Veģetārisma, vegānisma problemātika kā ētisks risinājums principā iekļaujas pārtikas un ēšanas ētikā.

Journal of Animal Law (Buffalo, 2005 ff.); Journal of Animal Law and Ethics (Philadelphia, 2006 ff.); Brazilian Animal Rights Review (2006 ff.); TIERethik. Zeitschrift zur Mensch-Tier-Beziehung (2011 ff.).