Latviešu mākslinieks, viens no labākajiem Latvijas grāmatu grafiķiem un scenogrāfijas pamatlicējiem. 

E. Brencēns dzimis muižas zemes rentnieka Jāņa Brencēna un Marijas Brencēnas ģimenē. Mājās ziemas mēnešos tika pīti grozi un tīnes, austi audumi, grebtas karotes, laboti darba rīki – šo vizuālo pieredzi E. Brencēns kā formu avotu vēlāk izmantoja savos mākslas tēlos. Pirmo izglītību viņš ieguva Madlienas draudzes skolā. No 1899. gada mācījās Fridrihštates (mūsdienās Jaunjelgavas) apriņķa pilsētas skolā. Pēc radinieka Kārļa Brencēna ieteikuma 1902. gadā iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) Pēterburgā, kurā mācības pārtrauca pēc pirmā mācību gada līdzekļu trūkuma dēļ. 1909. gadā E. Brencēns beidza Pjotra Lambina (Петр Борисович Ламбин) vadīto teātra dekorāciju klasi un pēc tam līdz 1911. gadam papildināja zināšanas K. Brencēna vitrāžas un stikla apgleznošanas klasē. Pēterburgā E. Brencēns darbojās latviešu radošās inteliģences pulciņā “Rūķis” un piedalījās Pēterburgas Latviešu izglītības biedrības rīkotajos lugu iestudējumos kā aktieris. Viņš bija apdāvināts ar lieliskām atdarināšanas un mīma spējām, izcili iedzīvojās atšķirīgos tēlos, spēlējot vecu vīru un sievu lomas. Pēc skolas absolvēšanas E. Brencēns līdz 1912. gadam dienēja obligātajā karadienestā 2. gvardes brigādē Pēterburgā.

1913. gadā E. Brencēns atgriezās Latvijā, un Valmieras Kauguru izglītības biedrība “Darbs” viņu uzaicināja gleznot dekorācijas un zīmēt kostīmus aktrises un režisores Birutas Skujenieces Raiņa lugas “Zelta zirgs” iestudējumam. Arī turpmāk savā daiļradē viņš kā režisors, scenogrāfs un aktieris, atveidojot Antiņu, ir vairākkārt iestudējis lugu, uzsverot saulgriežu pasakas “Zelta zirgs” ideāli strukturēto un skaidro formālo uzbūvi. Kad E. Brencēns iepazinās ar Teodoru Ūderu, viņš sāka atbalstīt T. Ūdera centienus mākslinieku kolonijas izveidošanai Vidzemes jūrmalā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā E. Brencēns tika mobilizēts un dienēja Krievijas armijā Austrumprūsijas frontē (mūsdienās Polijas ziemeļu daļā Mazūrijā), kur piedalījās kaujās pie Mazūrijas ezeriem. Pēc tam, karojot Galīcijas frontē Karpatos, viņu smagi ievainoja, un E. Brencēnam sākās nervu sistēmas traucējumi. 1917. gada septembrī E. Brencēnu atzina par karadienestam nederīgu, un viņš atgriezās Valmierā. Pēc atgriešanās neilgu laiku dzīvoja Limbažos, bet no 1918. gada sākuma strādāja par zīmēšanas skolotāju Valmieras skolās. E. Brencēns bija arī scenogrāfs Valmieras Strādnieku (vēlāk Padomes) teātrī, aktīvi iesaistījās neformālās mākslinieku apvienības “Baltā vārna” aktivitātēs – organizēja izstādes, lasīja lekcijas par mākslu un etnogrāfiju.

1920. gada rudenī E. Brencēns pārcēlās uz Rīgu un kļuva par Neatkarīgo mākslinieku vienības biedru, regulāri piedalījās kopas izstādēs, kā arī strādāja par zīmēšanas skolotāju Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības un Neatkarīgo mākslinieku vienības kopīgi izveidotajā Mākslas studijā un vairākās Rīgas pamatskolās. No 1926. gada E. Brencēns strādāja Cesvaines un Madonas vidusskolās par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā viņš attālinājās no Rīgas mākslas dzīves un pēc 1927. gada vairs nepiedalījās izstādēs. Daudzo smadzeņu satricinājumu sekas un alkoholisms saasināja garīgās veselības problēmas. Pēc piespiedu ārstēšanās E. Brencēna dzīve pāragri noslēdzās Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā.

E. Brencēna pirmais zīmējums “Dzērāja tips” ir publicēts žurnālā “Austrums” (01.12.1904.). 1911. gadā viņš apceļoja Piebalgu, lai savāktu nepieciešamo informāciju ilustrāciju darināšanai Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romānam “Mērnieku laiki” (1913. gada izdevumam). Romāna 4. izdevuma ilustrācijas iemantoja plašu popularitāti, un ar savu veikumu E. Brencēns pretendēja uz salīdzinājumu – trešais autors. Pārliecinoši izjusto un droši zīmēto tēlu līniju realitātes sajūta ļāva pamatīgāk ieskatīties rakstnieku dzēlīgi ironiski rakstītajos teikumos un fiksētajos latviešu pasaules uzskatos, dzīves paradumos un morālē. Gandrīz visas ilustrācijas bija radušās uz īpašu studiju pamata, tāpēc tās arī ir vērtīgs etnogrāfisks un kultūrvēsturisks materiāls. Dziļo lauku ļaužu dzīves, sadzīves tradīciju, tautas tipu un dzimtenes dabas pazīšanā balstās arī viņa 20. gs. 20. gados darinātās ilustrācijas.

Dažādu Latvijas novadu cilvēku būtību E. Brencēns atklāja arī Jāņa Akuratera grāmatā “Kalpa zēna vasara” (1923. gada izdevumā) un Augusta Deglava romāna “Vecais pilskungs” (1926. gada izdevumā) zīmējumu līnijās, precīzi fiksējot atsevišķo novadu cilvēku identitātes īpatnības un tēlu literāro būtību. Šajā aspektā īpaša ir Jēkaba Janševska piecu sējumu darba “Dzimtenē” pirmo divu grāmatu ilustrācijās sniegtā plašā Kursas lauku dzīves panorāma 19. gs. beigu posmā. Kopumā mākslinieks ir darinājis ilustrācijas 70 grāmatām Kārļa Dūņa, Pētera Stumpa, Jāņa Rozes, Valtera un Rapas un citām izdevniecībām. E. Brencēna pēdējais darbs bija zīmējumi Andreja Pumpura eposam “Lāčplēsis” (1929. gada izdevumā), kad tas pirmo reizi tika laists klajā ar ilustrācijām.

Mākslinieks darbojās arī lietišķajā grafikā un zīmēja karikatūras. 1919. gadā pēc E. Brencēna zīmējuma K. Dūņa tipogrāfijā tika iespiesta viena no pirmajām Latvijas pastmarkām – “Ziemeļlatvijas 10 kapeiku saulīte”. Centrā gaiši zilajai pastmarkai ar taisnām malām ir attēlota lecoša saule ar staru kūļiem, tai apkārt aplis ar uzrakstu “LATWIJA PASTA MARKA”.

E. Brencēns gleznoja ainavas, portretus, sižetiskas kompozīcijas, klusās dabas un savā gleznotāja stilā ievēroja klasiski stingru reālismu. Žanriski izstrādātos gleznojumus raksturo atmosfēriskums un iejušanās cilvēku dzīves priekos un bēdās. Blakus romantiski idilliskām izjūtām gleznās uzplaiksnī arī pārdomas par dzīves pavērsieniem, un līdzās personiskām drāmām rodami arī vispārcilvēcisku jautājumu risinājumu meklējumi. Kolorītā skarbās un dramatiskās gleznas “1905. gads” (1919, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM) kompozīcijas centrā ir psiholoģiski izteiksmīgi traktētie mātes un tēva tēli, kas noliekušies pār nošautā dēla līķi, kurš iemieso viņu sapņu un cerību sabrukumu. Šis darbs un “Uz ežiņas galvu liku” (1918, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs) ir no mākslinieka vēsturisko darbu grupas, kuros pārdomātā kompozīcijā ar atraisītības izjūtu un pārdzīvojumu atklāta tautas vēsture. Kopumā darbos reljefi iezīmētie traģiskie tēlu vaibsti  vēsta arī par politisko varu maiņas traģiku.

E. Brencēns arī gleznoja daudz teikas un pasakas, pat vīzijas, kurām raksturīga tēlaini alegoriska nokrāsa un simboliska noskaņa. Vasarīgs vieglums un gaišums liriskā tēla vispārinājumā atklājas gleznās “Siltā saulītē” (1919, privātkolekcija), “Vasara” (1920, LNMM), “Idille” (“Ganos”, ap 1918, LNMM), “Jāņu nakts” (1919, privātkolekcija), “Laivā” (1922, Tukuma muzejs). Stilistiski  gleznas izteic jaunromantisma mākslai raksturīgo tieksmi pēc vispārinātas poētiskā tēla interpretācijas, pievienojot zināmu tēlu psiholoģijas atklāsmi.

No 1918. līdz 1919. gadam E. Brencēns bija scenogrāfs Valmieras Strādnieku (vēlāk Padomes) teātrī,  kopā ar Jāni Zariņu un Arvedu Mihelsonu bija viens no Valmieras Padomes teātra dibinātājiem. No 1920. līdz 1926. gadam viņš strādāja par dekoratoru Latvijas Nacionālajā teātrī, Latvijas Nacionālajā operā, Liepājas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī. Šīs scenogrāfijas pierādīja, ka E. Brencēns bija sava laika vides un cilvēku pazinējs.

Nozīmīga viņa daiļrades daļa bija saistīta gan ar scenogrāfa, gan aktiera un režisora darbu provinces amatieru trupu iestudējumos.

E. Brencēns ir viens no vissvarīgākajiem latviešu māksliniekiem grāmatu grafikas jomā, kurš ilustrācijās vienotā simbiozē savienoja zīmējumu un literāro tekstu. Grāmatu grafikas klasikas darba “Mērnieku laiki” virtuozie sešdesmit zīmējumi kā tēlojumam atbilstoši vitāli paraugtipi ir kļuvuši par neizsmeļamu iedvesmas avotu vēlāko kino un teātra uzvedumu varoņu vizuālajam izskatam, par pamatu daudziem suvenīriem un humoristiskiem tēliem latviešu sīkplastikā.

Profesionāli augstvērtīgākais mākslinieka veikums ir ar sēpiju, guašu un akvareli darinātās grāmatu ilustrācijas – pelēcīgos toņos ar akvareli un baltas guašas akcentiem izpildītie zīmējumi, kas bagātināti ar tušas un zīmuļa ievilktiem uzsvariem, kas uzrunā ar suģestējošu tēlu reālistisko tiešumu un ilustrāciju saplūšanu ar tekstu organiskā vienībā.  

E. Brencēna ilggadējā darbība amatieru teātru trupās radīja augstvērtīgu teātri un kvalitatīvu scenogrāfiju, veicinot amatierteātru izaugsmi.