Par Bizantijas literatūras rašanos dažkārt tiek uzskatīts 6. gs. vidus, pamatojot, ka literatūra, kas sarakstīta līdz 550. gadam, uzskatāma par antīko literatūru. Tomēr šāds datējums rada pretrunas, jo nesakrīt ar tradicionālo Bizantijas vēstures periodizāciju. Ģeogrāfiski Bizantijas literatūra aptver arī tos grieķu valodā sarakstītos darbus, kas tapuši ārpus Bizantijas impērijas. Jānis no Damaskas (Ἰωάννης Δαμασκηνός) dzīvoja un rakstīja arābu kontrolētajā Sīrijas teritorijā, Eigēnijs no Palermo (Εὐγένιος Πανόρμου) – normāņu pārvaldītajā Itālijas teritorijā. Bizantijas literatūras valoda nav viendabīga, daļa darbu sarakstīti tā dēvētajā Bizantijas literārajā grieķu valodā – valodas paveidā, kas cenšas atdarināt sengrieķu valodas atisko dialektu, bet daļa – tautas valodā – valodas paveidā, ko tauta lietoja ikdienā un kas turpināja dabiski attīstīties uz koinē grieķu valodas bāzes (diglosija). Literārās un tautas valodas lietojums nebija strikti noteikts. Bieži vienā tekstā līdzās vērojami ne tikai abu valodas paveidu elementi, bet pat abu paveidu paralēls lietojums, piemēram, imperatora Jāņa Kandakuzena (Ἰωάννης Καντακουζηνός) darbs “Vēsture” (̔Ιστορία, 14. gs.) sarakstīts literārajā valodā, tajā iekļauta vēstule tautas valodā.

Bizantijas literatūra veidojusies, izmantojot un attīstot sengrieķu literatūras žanrus, kā arī radot jaunus, galvenokārt, lai paustu agrīnās kristietības idejas. Bizantijas literatūras veidu – hagiogrāfiskās prozas un liturģiskās dzejas – ietvaros izveidojās un uzplauka vairāki jauni žanri, piemēram, svēto dzīves apraksts un kondakijs (pamācoša satura īsa runa dzejā). Savukārt vēsturiskā proza, retoriskā proza, epistologrāfija, literārā dzeja, kā arī t. s. tautas literatūra attīstījās, balstoties uz sengrieķu literatūras paraugiem. Literāra darba vērtību nenoteica tā savdabīgums, bet gan autora prasme atdarināt izvēlēto paraugu un ievērot tā žanra kritērijus.

Nozīmīgākie žanri – hagiogrāfiskā proza, reliģiskās himnas, literārā dzeja, vēsturiskā proza, retoriskā proza, epistologrāfija un tautas literatūra. 

Hagiogrāfiskā proza tekstu skaita ziņā veido Bizantijas literatūras lielāko daļu. Tā ietver Hellēnisma laikmeta (4.–1. gs. p. m. ē.) koinē grieķu valodā un Bizantijas literārajā grieķu valodā sarakstītus, galvenokārt anonīmus, dažādu žanru tekstus. Šis literatūras paveids veidojies 2.–6. gs. sarakstīto apokrifu iespaidā. Galvenie hagiogrāfiskās prozas žanri – ciešanu apraksti, svēto dzīves apraksti, stāsti par izdziedināšanu, slavas dziesmas jeb enkomiji – izveidojās jau agrīnajā Bizantijas vēstures periodā (4.–7. gs.). Sākot ar 7. gs., galvenokārt tika sastādīti stāstu krājumi par svēto paveiktajiem brīnumiem. Vidējais Bizantijas vēstures periods (8.–10. gs.) tiek uzskatīts par hagiogrāfiskās prozas zelta laikmetu. Šajā periodā tika sarakstīti augstu baznīcas un laicīgās varas amatpersonu, kā arī klosteru dibinātāju dzīves apraksti. 10. gs. otrajā pusē Simeons Logotēts (Συμεών Λογοθέτης), slavenākais no Bizantijas hagiogrāfiem, literārajā valodā pārrakstīja gandrīz visus senos koinē grieķu valodā sarakstītos svēto dzīves un ciešanu aprakstus. Simeona Logotēta darbs “Minologjons” (Μηνολόγιον, 10. gs. beigas, burtiski “Mēnešu krājums”) sastāv no 10 sējumiem un ir apjomīgākais šāda veida stāstu krājums. Pēc 11. gs. vērojams hagiogrāfijas noriets.

Bizantijas reliģisko himnu jeb liturģiskās dzejas žanrs izveidojās 4.–7. gs. ebreju himnoloģisko tradīciju ietekmē, lai kalpotu baznīcas reliģiskajām vajadzībām. Lielākā daļa himnu sarakstītas tautas valodā. Dzejas ritma pamatā, tāpat kā mūsdienu valodās, ir vārdu uzsvērto un neuzsvērto zilbju mija. Divi galvenie himnu paveidi bija kondakijs un kanons – īpaši strukturēta himna, kas sastāv no deviņām dziesmām jeb odām. Izšķir kanonus par Kristus dzīvi (Kunga kanoni), Jaunavas Marijas dzīvi (Dievmātes kanoni) un svēto dzīvēm (hagiogrāfiskie kanoni). Sākot ar 5. gs., parādījās jauns himnu paveids, t. s. himnas atbilstoši rindai (κατὰ στίχον) – dzejoļi, kas sarakstīti ritmiskā prozā, kur rindām raksturīgs apmēram vienāds zilbju skaits, kā arī līdzīgs uzsvērto un neuzsvērto zilbju izvietojums. Uzskata, ka šis himnu paveids veidojies 4. gs. sīriešu diakona un himnogrāfa Efrēma no Sīrijas [ܡܪܝ ܐܦܪܝܡ ܣܘܪܝܝܐ, (Mār Aprêm Sûryāyâ)] himnu iespaidā. Nedaudzas liturģiskās himnas, iespējams, pedagoģiskiem nolūkiem sarakstītas arī literārajā valodā un sengrieķu dzejai raksturīgajos prosodiskajos pantmēros (piemēram, anapestā). Par himnogrāfijas zelta laikmetu tiek uzskatīts 6. gs., kad dzīvoja viens no ievērojamākajiem Bizantijas himnogrāfiem sīrietis Romans Melods (Ῥωμανὸς Μελωδός). Paralēli liturģiskajai dzejai Bizantijā attīstījās arī privāta rakstura reliģiskā dzeja. Tajā dzejnieki pauda savus personīgos reliģiskos pārdzīvojumus. Tā kā privāta rakstura reliģiskā dzeja sarakstīta literārajā valodā un prosodiskajos pantmēros, šo dzejas paveidu parasti klasificē kā literāro dzeju.

Bizantijas literārā dzeja ietver tūkstošiem dzejoļu, kas nav paredzēti liturģiskiem mērķiem. Tā veidojusies, saplūstot sengrieķu dzejas žanriem: episkajai dzejai, liriskajai dzejai un drāmai. Literārās dzejas pantmēri ir gan prosodiski, gan arī balstīti vārdu uzsvērto un neuzsvērto zilbju mijā. Izšķir mitoloģiska, vēsturiska, panegīriska, didaktiska satura dzejoļus, romances, detalizētus raksturojumus dzejā, dzejoļus dialoga formā, epitāfijas, monodijas, autobiogrāfiskās un ubagu dziesmas, ētiski didaktiska un dievbijīga rakstura dzejoļus alfabētiskā akrostiha formā, epigrammas, mīklas un vārdu spēles dzejas formā, kā arī t. s. sakopojumus (κέντρωνες) – dzejoļus, kuros jaunas tēmas risināšanai autors izmantojis rindas no Homēra eposiem un sengrieķu traģēdijām. Slavenākais sakopojums ir 11. vai 12. gs. sarakstītā anonīmā traģēdija “Cietējs Kristus” (Χριστός Πάσχων), kurā trešdaļa rindu aizgūtas no sengrieķu traģiķu Eurīpida (Εὐριπίδης), Aishila (Αισχύλος) un Likofrona (Λυκόφρων) darbiem. Ievērojamākie un ražīgākie Bizantijas literārās dzejas sacerētāji ir autobiogrāfisku dzejoļu un epigrammu autors Gregorijs no Nazianzas (Γρηγόριος Ναζιανζηνός), lirisku dzejoļu autors Georgijs Pisids (Γεώργιος Πισίδης), romanču un dzejoļu dialoga formā sacerētājs Teodors Prodroms (Θεόδωρος Πρόδρομος).

Bizantijas vēsturiskās prozas žanru veido trīs paveidi: baznīcas vēsture, klasiskā vēsture un pasaules vēsture jeb hronika. Baznīcas vēstures un klasiskās vēstures žanrs izveidojās un uzplauka jau 4.­–7. gs., savukārt pirmās hronikas parādījās tikai ap 6. gs. Gan baznīcas vēstures, gan klasiskās vēstures sarakstītas literārajā valodā, atdarinot sengrieķu vēsturnieku, galvenokārt, Hērodota (Ἡρόδοτος), Tukidīda (Θουκυδίδης) un Ksenofonta (Ξενοφῶν), darbus. Baznīcas vēsturēs notikumi tiek atspoguļoti kā dievišķās gribas virzīts rezultāts. Klasiskajās vēsturēs autors vēsta par paša pieredzētajiem sociālajiem, politiskajiem un militārajiem notikumiem. Baznīcas un klasisko vēsturu lasītāji bija Bizantijas sabiedrības izglītotākās aprindas. Plašākai auditorijai bija domātas tautas valodā sarakstītās hronikas. Hronikas žanrs bija Bizantijas jauninājums; tā galvenā iezīme – hronoloģisks dažādu notikumu uzskaitījums, sākot no pasaules radīšanas brīža vai tam tuva bībeliska notikuma. Baznīcas vēstures žanra dibinātājs un pirmās baznīcas vēstures autors ir Eisebijs no Cēzarejas (Εὐσέβιος Kαισαρείας). Pazīstamākās klasiskās vēstures sarakstījuši Prokopijs no Cēzarejas (Προκόπιος ὁ Καισαρεύς), diakons Leons (Λέων Διάκονος), Mihaels Psells (Μιχαὴλ Ψελλός), Anna Komnēne (Ἄννα Κομνηνή), Nikēts Honjats (Νικήτας Χωνιάτης), imperators Jānis Kandakuzins. Klasiskās vēstures tika sarakstītas visos Bizantijas vēstures periodos. Arī 15. gs. otrajā pusē grieķu vēsturnieki Georgijs Sfrandzs (Γεώργιος Σφραντζής) jeb Dukas, Laoniks Halkokondils (Λαόνικος Χαλκοκονδύλης) un Mihaels Kritobuls (Μιχαήλ Κριτοβούλος) aprakstīja Konstantinopoles pēdējās dienas un krišanu osmaņu gūstā, ievērojot klasiskās vēstures žanra kritērijus. Nozīmīgākās līdz mūsdienām saglabājušās agrīnajā Bizantijas vēstures periodā sarakstītās hronikas ir Jāņa Malala (Ἰωάννης Μαλάλας) darbs 18 grāmatās un anonīmā, tā dēvētā “Paskāla hronika” (Chronicon Paschale). Pazīstamākās vidējā un vēlīnā Bizantijas vēstures perioda hronikas sarakstījuši patriarhs Nikefors I (Νικηφόρος Α΄), biktstēvs Teofans (Θεοφάνης ὁμολογητής), mūks Georgijs (Γεώργιος Μοναχός), Jānis Zonars (Ἰωάννης Ζωναρᾶς) un Konstantīns Manass (Κωνσταντῖνος Μανασσῆς). Bizantijas retoriskās prozas attīstību visvairāk ietekmējis viens no sengrieķu retoriskās prozas runu paveidiem – parādes jeb epideiktiskā runa. Šī runas paveida raksturiezīmes, ar nelieliem izņēmumiem, vērojamas visu veidu Bizantijas literārajās runās.

Bizantijas retoriskā proza sarakstīta literārajā valodā. Autori bieži izmantojuši leksiku, kas aizgūta no sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) un arhaiskās lirikas. Līdz mūsdienām saglabājušies daudzi un dažādi retoriskie teksti: retorikas mācību materiāli, enkomiji, kāzu runas, bēru runas jeb epitāfijas, gadījuma rakstura jeb okazionālās runas, detalizēti raksturojumi, ieteikumi valdniekam jeb valdnieka atspoguļojumi, satīra gan prozā, gan dzejā, autobiogrāfijas. Retoriskās prozas darbus sarakstījis gandrīz ikviens augsti izglītots Bizantijas autors. Par retoriskās prozas zelta laikmetu uzskata 12. gs. Ievērojamākie Bizantijas retorikas teorētiķi un prasmīgākie retoriska satura tekstu sacerētāji ir Libānijs (Λιβάνιος), Gregorijs no Nazianzas, patriarhs Fotijs (Φώτιος), Mihaels Psells, Teodors Prodroms, Nikēts Honjats, Dimitrs Kidons (Δημήτριος Kυδώνης).

Bizantijas retoriskajai prozai un epistologrāfijai ir līdzīgas iezīmes. Epistologrāfijas žanrs izveidojās 4. gs., balstoties uz sengrieķu literatūras paraugiem: Platona (Πλάτων), Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un Hēroda Atika (Ηρώδης Αττικός) sarakstītajām vēstulēm, kā arī apustuļa Pāvila (Παῦλος) vēstulēm Jaunajā Derībā. Lielākā daļa vēstuļu sarakstītas valodā, kas apvieno atiskā dialekta un tautas valodas elementus. Līdz mūsdienām saglabājušās tūkstošiem atšķirīga satura (diplomātiska, teoloģiska, zinātniska u. c.) un dažādiem mērķiem paredzētu vēstuļu (oficiālas, privātas un literāras) no visiem Bizantijas vēstures periodiem. To autori ir augsti izglītoti Bizantijas sabiedrības pārstāvji. Tika sacerētas arī fiktīvas vēstules – apustulis Pāvils 1. gs. rakstīja vēstules romiešu filozofam Senekam (Lucius Annaeus Seneca), Jānis Hortasmens (Ιωάννης Χορτασμένος) 15. gs. – vēstules rētoram un epistologrāfijas teorētiķim Libānijam. Vēstules forma izmantota arī citu žanru darbos: Fotijs savu apjomīgo filoloģisko darbu “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 9. gs.) iesāk ar brālim Terasijam adresētu vēstuli.

Tautas literatūrā ietilpst visi tie literārie darbi prozā un dzejā, kas nav sarakstīti literārajā valodā. Lai arī šajos darbos tautas valodas iezīmes vērojamas morfoloģijas, leksikas un sintakses līmenī, to autori lielākoties nāca no izglītotajām sabiedrības aprindām, nevis vienkāršās tautas. Tautas literatūra uzplauka 12. gs. Par tās paraugiem kalpoja literārajā valodā sarakstītie darbi. Nozīmīgākie tautas literatūras darbi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir Teodoram Prodromam piedēvētais ubagu dziesmu krājums “Nabadzīgā Prodroma dzeja” (Πτωχοπροδρομικά, 12. gs.), anonīmās, t. s. “Akritiskās dziesmas“ (Tα ακριτικά τραγούδια, 12. gs., burtiski “Pierobežas dziesmas”) – slavenākā ir poēma par valdnieku Digeni Akritu (Διγενῆς Ἀκρίτης), kā arī 12.–14. gs. sarakstītie bruņinieku romāni, kuru paraugi ir Hellēnisma un Romas Impērijas periodā sarakstītie darbi (anonīmais romāns dzejā “Aleksandra dzīve” (Historia Alexandri Magni (Recensio α)), sarakstīts, ietekmējoties no vēsturniekam Pseido-Kallistēnam (Ψευδο-Καλλισθένης) piedēvētā līdzīga satura darba). Pie tautas literatūras pieskaitāmi arī sociālpolitiska satura satīriski teksti un sēru dziesmas par Konstantinopoles krišanu. Tautas literatūras kategoriju veido daudz anonīmu darbu, kuru sarakstīšanas laiks nav zināms. Pastāv uzskats, ka liela daļa tautas valodā sarakstītās literatūras līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Labākie Bizantijas literatūras darbi ietekmējuši krievu, bulgāru, serbu, gruzīnu un armēņu rakstniecības attīstību. Vispusīga Bizantijas literatūras vēsture joprojām nav sarakstīta. Sākotnēji Bizantijas literatūra mūsdienu pētnieku uzmanību piesaistīja kā vēstures avots. Kopš 20. gs. vidus Bizantijas literatūras pētniecība ir pastāvīga zinātnes nozare, kuras ietvaros uzmanība tiek pievērsta ne tikai literāro darbu vēsturiskajai, bet arī literārajai vērtībai. Joprojām par fundamentāliem tiek uzskatīti bizantologu Karla Krumbahera (Karl Krumbacher), Hansa-Georga Beka (Hans-Georg Beck) un Herberta Hungera (Herbert Hunger) darbi, kas sniedz Bizantijas literatūras klasifikācijas variantus un vispārīgu raksturojumu. Nozīmīgākie Bizantijas literatūras pētniecības centri ir Hārvarda Universitātes (Harvard University) institūts Dumbarton Oaks, Prinstonas Universitātes (Princeton University) Hellēnistikas studiju centrs un Birmingemas Universitātes (Birmingham City University) Bizantijas, osmaņu un mūsdienu grieķu studiju centrs.