Arvīds Žilinskis ir latviešu komponists, pianists, pedagogs, sabiedrisks darbinieks, kurš bija iecienīts klausītāju vidū ilgstošā laika posmā – no 20. gs. 30. līdz 80. gadiem –, pateicoties aktīvajai koncertdarbībai, kompozīciju melodikai  un demokrātiskajam tematismam, Skaņraža daiļradē visplašāk ir pārstāvēta vokālā un klaviermūzika.

A. Žilinskis piedzima Ievas un Jāņa Žilinsku ģimenē. Mātes brāļi bija labi dziedātāji, tēvs spēlēja harmonikas, vijoli, un viņš dēlam nopirka tāfelklavieres. Septiņu gadu vecumā A. Žilinskis sāka mācīties pie klavierskolotājas, bet, kad sākās Pirmais pasaules karš, ģimene devās bēgļu gaitās, nonākot Harkovā (mūsdienās Harkiva Ukrainā). Tur A. Žilinskis mācījās zēnu ģimnāzijā un skolojās klavierspēlē Harkovas mūzikas skolā (1916–1918).

Pēc atgriešanās Latvijā turpināja studijas klavierspēlē Latvijas konservatorijā pie Bonifācijas Roges (1920–1927), līdztekus pabeidza Rīgas valsts 1. vidusskolu. Vasaras brīvlaikos peļņas nolūkos ar studiju biedriem uzstājās koncertos ārpus Rīgas. Pēc augstskolas beigšanas A. Žilinskis sāka pedagoga gaitas Rīgas Tautas konservatorijā (1927), pasniedza privātstundas, tādējādi iepazīstoties ar savu nākamo sievu Mildu (laulība noslēgta 1931. gadā).

Intereses par kompozīciju dēļ A. Žilinskis atgriezās augstskolā un studēja kompozīciju un teoriju pie Jāzepa Vītola (1928–1933), īpaši interesējoties par dziesmas žanru un klaviermūziku. Komponists absolvēja konservatoriju ar pašsacerētu četrdaļu klaviersonāti. 

20. gs. 30. gados A. Žilinskis sāka solo skatuves gaitas, spēlējot Rietumeiropas klasiķu, latviešu un krievu komponistu darbus, uzstājās radiofona koncertos, līdztekus turpinot koncertmeistara un pedagoga pienākumus. Kā pianists papildinājās meistarkursos Vācijā. Kompozīcijas jomā 30. gadu sākumā lielākoties tika sacerēti nelieli klavierdarbi un dziesmas kā veltījumi dabas noskaņām, arī klusas personiskas pārdomas. 1934. gadā A. Žilinska sacerētās dziesmas Melngalvju namā publikai pirmoreiz dziedāja tenors Mariss Vētra. 1935. gadā izdota viņa sarakstītā grāmata “Klavierspēles skola”.

Lirika, dabas tēli tuvināja šī autora mūzikai visplašāko aprindu cilvēkus. A. Žilinska vārds recenzijās 30. gados minēts bieži un ar atzinību, kam pamatā bija ne tikai viņa lieliskā pianista tehnika, bet arī demokrātiskā muzikālā valoda, mūziķa labdabīgais raksturs, patriota stāja. Skaņdarbu klāstā bija lielus panākumus guvušais klavieru miniatūru cikls “Dzimtenes ainavas” (1939), vairākas nacionāli un reliģiozi krāsotas solodziesmas, piemēram, “Gaismas Dievs” (1936), “Karogs” (Edvarts Virza, 1937). 1939. gadā A. Žilinskis dziesmu “Lāčplēšiem” speciāli komponējis uz valsts dibināšanas svētku koncertu; togad koncertprogrammas pavadījumu atskaņoja jau armijas svētku koncertā  Lāčplēša dienā, 11. novembrī.

Padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, 40. gados, tostarp kara apstākļos, mūziķis turpināja darbu visās interešu jomās. Kopš 1937. gada A. Žilinskis pasniedza klavierspēli Latvijas konservatorijā, kopš 1952. gada vadīja Obligāto klavieru katedru, kopš 1967. gada tika ievēlēts par profesoru; viņa audzēkņu vidū galvenokārt bija muzikologi un komponisti; turpinājās koncertdarbība, notika uzstāšanās radio un citur.

40. gadu nogalē laikraksts “Cīņa” sāka rīkot muzikālās pēcpusdienas darbaļaužu kolektīviem, kur viens no iemīļotākajiem viesiem bija A. Žilinskis, jo īpaši pateicoties dziesmām, ko atskaņoja Latvijas populārākie solisti. Tēmu loku papildināja skaņdarbi bērniem; 1946. gadā tika sacerēts koncerts klavierēm ar orķestri. 

Šajā periodā Latvijā popularitātes ziņā tautas vidū A. Žilinskim kā komponistam nebija līdzinieku. Viņa mūzika bija viegli uztverama, melodiska, latviskas labsirdības, mīlestības, dzimtenes skaistuma piepildīta. 50. gados Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Komponistu savienības izveidotais Mūzikas fonds rīkoja savu biedru – skaņražu autorkoncertus Latvijas apdzīvotajās vietās: kolhozu un rūpnīcu zālēs, arodskolās, kultūras namos. Ļoti aktīvs šajā jomā bija A. Žilinskis, ņemot līdzi tādus slavenus dziedātājus kā Edgaru Plūksnu, Tāli Matīsu, Elfrīdu Pakuli un Aleksandru Daškovu, vēlāk Pēteri Grāveli, Jāni Zāberu, Alīdu Zvaguli un citus. Tika sacerētas dziesmas ar Leona Paegles, Valda Luksa, Jāņa Grota, Valda Rūjas, Alfreda Krūkļa un citu autoru dzeju.

Skaņraža darbībā iezīmējās interese par teātra mūziku un muzikālo teātri. Lielus panākumus guva viņa pirmā latviešu muzikālā komēdija padomju okupācijas laikā “Zilo ezeru zemē” (Elīnas Zālītes librets, 1954), kas Rīgas Muzikālā teātra iestudējumā tika izrādīta vairāk nekā 350 reižu; tā iestudēta arī Ukrainā un Igaunijas PSR. Sekoja dziesmuspēles “Seši mazi bundzinieki” (Ēvalda Vilka librets, 1956), “Pauks un Šmauks” (pēc Īnidas Blaitones darba, Enid Mary Blyton, 1957), sarakstīta mūzika vairākām lugām: “Sprīdītis”, “Šis un tas – it nekas”. Vissavienības teātru festivālā Maskavā (1957) atskaņota mūzika Raiņa lugai “Zelta zirgs”, koncertdarbības mērogam paplašinoties, A. Žilinskis savus skaņdarbus atskaņoja Maskavā, Ļeņingradā, Tallinā, Viļņā un citur.

Lai gan A. Žilinskis bija ļoti populārs, padomju ierēdņu acīs viņam piemita zināms duālisms, jo viņš neiestājās komunistiskajā partijā, lai gan sacerēja miera un jauncelsmes tēmai veltītus skaņdarbus. 1959. gadā A. Žilinskis sacerēja operu “Zelta zirgs”, tomēr LPSR Valsts operas un baleta teātris kavējās ar iestudēšanu, tā uzvesta tikai 1965. gadā, svinot Raiņa jubileju. Antiņa lomu atveidoja autora ilggadējais koncertu dalībnieks, izcilais tenors Jānis Zābers, kas nodrošināja operai milzu panākumus. Tie rosināja ķerties pie nākamās operas “Pūt, vējiņi” (1966), paralēli tapa jauna muzikālā komēdija “Dzintarkrasta puiši” (250 izrādes, Vissavienības muzikālo teātru un izrāžu skates prēmija, LPSR Valsts prēmija).

Presē tika publicētas A. Žilinska recenzijas un raksti par mūziku. Pievērsies mūzikas propagandai, viņš labprāt apmeklēja skolas, tikās ar bērniem gan Latvijā, gan arī citās bijušās Padomju Savienības vietās. Komponista daiļradē arvien lielāka vieta tika atvēlēta bērnu auditorijai: tapa jaunās paaudzes klausītājiem adresēti klavierdarbi, pedagoģiskais repertuārs jaunajiem instrumentālistiem, dziesmas, baleti, operas. 

Tika radīts daudz bērnu dziesmu, to izpildītāju vidū bija J. Zābers, aktrise Vera Singajevska, tās tika ieskaņotas un izdotas skaņuplatēs un skanēja radio. 60. gadu solodziesmās parādījās jaunas stila iezīmes – vokālā līnija kļuva deklamatoriskāka, harmonija – izsmalcinātāka, klavieru partija ieguva lielāku patstāvību.

Septiņdesmitie gadi sākās ar operetes “Sarkanā marmora noslēpums” (A. Krūkļa librets, 1969) iestudējumu Rīgas Valsts Operetes teātrī (par darbu saņemta LPSR Kultūras ministrijas godalga), ar dzejnieka vārdiem tapa dziesmu cikls “Ja tu esi”. Ar A. Krūkļa libretu 1977. gadā tika uzvesta operete “Tikai rozes”, tai pašā gadā beidzot LPSR Operas un baleta teātrī iestudēta A. Žilinska opera “Pūt, vējiņi” (1969). Tikmēr rokrakstā palika 1970. gadā pabeigtā baleta “Čipolino” partitūra. Tāpat iestudējumu nepiedzīvoja jauniešiem adresētā opera “Maija un Paija” (1980) ar paša komponista libretu pēc Annas Brigaderes lugas. Turpinot sacerēt dziesmas, 80. gados A. Žilinskis enerģiskāk pievērsās instrumentālajai kamermūzikai, sacerēta “Melodija” četriem mežragiem (1983), fantāzija “Darba ritmi” divām klavierēm un citi skaņdarbi.

Par gadu desmitiem ilgu tradīciju bija kļuvuši komponista A. Žilinska autorkoncerti opernamā, pēdējais no tiem notika 1987. gadā. Savas 70. jubilejas gadā skaņradis iedibināja “Saukas skanošo dienu” tradīciju, rīkodams saviem novadniekiem koncertus. No tās radās A. Žilinska atceres diena, kas 21. gs. rīkota jūnija pirmajā svētdienā Žilinsku mājā pie Saukas ezera. Tieši tur, sākot no 20. gs. 60. gadiem, sacerēts vairums komponista skaņdarbu.

A. Žilinska veikums vērtējams vairākus aspektos, jo viņš darbojās kā koncertpianists, skaņradis, pedagogs. Dzīves laikā Rīgas koncertzālēs un dažādos Latvijas novados regulāri notika neskaitāmi viņa autorkoncerti, audzēkņu vakari, jubilejas sarīkojumi.

Sācis kā citu autoru skaņdarbu interprets, kopš 20. gs. 30. gadiem A. Žilinskis koncertos atskaņoja pašsacerētu klaviermūziku un dziesmu pavadījumus. No pianista izglītības izauga sākotnējā interese par klaviermūzikas sacerēšanu, kas lika pamatu turpmākajai daiļrades ievirzei, tās pamatā izteikts melodisms, demokrātiska skaniskā izteiksme. Vistuvākais A. Žilinskim bija dziesmas žanrs, kura atbalss jūtama arī instrumentālajā mūzikā. Dēvēts par Emīla Dārziņa, Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) un Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) vokālās mākslas tradīciju turpinātāju, viņš dziesmām veidoja vijīgu, emocionāli tiešu melodiku ar nepretenciozu, nereti tēlainu klavierpavadījumu.

A. Žilinska darbu klāstā ir ap 550 solo un kora dziesmu, 100 latviešu tautas dziesmu apdaru koriem un ansambļiem, mūzika teātriem, instrumentāli darbi, baleti un operas, kuru vidū vislielāko popularitāti guvusī opera “Zelta zirgs” izrādīta uz Latvijas Nacionālās operas skatuves 20 gadu garumā.

Padomju okupācijas laikā komponistam piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums (1965) un toreizējās PSRS Tautas mākslinieka nosaukums (1983).

Žilinsku ģimenes muzikālās tradīcijas turpināja A. Žilinska dēls Valts Žilinskis, klavierpedagogs, kā arī mazdēls, pianists Gints Žilinskis un mazmazdēls – pianists, komponists Matīss Žilinskis.

Kopš 2002. gada 1. jūnija Jēkabpils mūzikas skola ir nodēvēta Arvīda Žilinska vārdā; tajā notiek jauno vokālistu un jauno pianistu konkursi, kuros jāatskaņo komponista A. Žilinska mūzika.

Skatuves mūzikā: operas “Zelta zirgs” (1958), “Pūt, vējiņi” (1969), “Maija un Paija” (1980); muzikālās komēdijas “Zilo ezeru zemē” (1953), “Dzintarkrasta puiši” (1963), “Tikai rozes” (1977); dziesmuspēle “Pauks un Šmauks” (1957); baleti “Sprīdītis” (1967), “Lolitas brīnumputns” (1974).

Klaviermūzikā: cikls “Dzimtenes ainavas” (1939), cikls “Bērnu ainavas” (1952), dainas, sonatīnes.

Dziesmas: cikls “Vakara stāsti ciematā” (J. Grots, 1960/1960), cikls “Zelta loks” (Ziedonis Purvs, 1962/1963), “Maza dziesma” (J. Grots, 1956), “Zeltains maigums” (Mirdza Ķempe, 1956), “Komponistam” (M. Ķempe, 1957) un citas.

Bērnu dziesmas ar Dzidras Rinkules-Zemzares vārdiem “Vasariņa klāt!” (1958), “Baltā ziema” (1960), “Dzeņa kalve” (1966), “Kurš darbiņš labāks?” (1974) un citas.

Vairāk nekā 80 kora dziesmu, daudzi sacerējumi ansambļiem un solistiem, ansamblim ar klavierēm, sešas kora kantātes, divi koncerti klavierēm, arī koncerts mežragam, koncertino vijolei, instrumentālā kamermūzika – svīta obojai un klavierēm, svīta flautai un klavierēm, svīta fagotam un klavierēm, “Elēģija” čellam un klavierēm un citi skaņdarbi.