Ārpolitikas mērķi

Par galvenajiem Latvijas ārpolitikas mērķiem uzskatāmi:

1. Latvijas neatkarības neatgriezeniskuma nodrošināšana un drošības veicināšana (virsmērķis);
2. aizvien ciešāka integrācija starptautiskajās struktūrās;
3. valsts un sabiedrības aizsardzība pret militārajiem un nekonvencionālajiem draudiem (t. sk. enerģētikā, ārvalstu izplatītās dezinformācijas un sabiedrības integrācijas procesa kavēšanā);
4. divpusējo attiecību padziļināšana un ģeogrāfiska paplašināšana;
5. ekonomiskā izaugsme un starptautisko ekonomiskās sadarbības projektu veicināšana, īpaši transporta jomā;
6. globālās un reģionālās attīstības, drošības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības veicināšana, starptautisko tiesību stiprināšana;
7. Latvijas tēla veidošana un atpazīstamības uzlabošana pasaulē;
8. saikņu stiprināšana ar Latvijas diasporu.

Šie mērķi lielā mērā palikuši nemainīgi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO) 2004. gadā par prioritāriem jautājumiem kļuva Latvijas pienesums attīstības sadarbības politikā un saikne ar Latvijas diasporu, 2008.–2009. gada ekonomiskā krīze papildus veicināja starptautisko ekonomisko sadarbību. Savukārt pēc Krievijas un Gruzijas, īpaši Krievijas un Ukrainas konflikta, aktualizējās jautājumi par militāro un nekonvencionālo drošību.

Galvenās ārpolitiku īstenojošās iestādes Latvijā ir Valsts prezidents, Saeima un Ārlietu ministrija (ĀM). Valdības deklarācijā sniegtas politiskās vadlīnijas ārpolitikas attīstībai, kā arī Ministru kabinets (MK) pieņem atsevišķus ārpolitiskos lēmumus. Ārējās attiecībās savas kompetences ietvaros iesaistās arī citu nozaru ministrijas un pašvaldības. Atbalstu ārlietu politikas veidotājiem sniedz pētnieciskie centri, nevalstiskās organizācijas (NVO) un sociālie partneri. Mērķis ir nodrošināt vienotu Latvijas ārpolitikas veidošanu un īstenošanu.

Saskaņā ar Ārlietu ministrijas nolikumu (29.04.2003.) ĀM ir vadošā valsts pārvaldes iestāde ārlietās. Tā atrodas ārlietu ministra pakļautībā un savā darbā ievēro normatīvos aktus un valdības deklarācijā paustās nostādnes. ĀM sastāvā ietilpst gan centrālais aparāts, kas atrodas Rīgā, gan arī Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs jeb vēstniecības, ģenerālkonsulāti (goda ģenerālkonsulāti), konsulāti (goda konsulāti), kā arī pastāvīgās pārstāvniecības starptautiskajās organizācijās. Vienīgā ĀM tiešā pārraudzībā esošā iestāde ir Latvijas Institūts, kura mērķis ir veidot pozitīvu Latvijas tēlu ārvalstīs. Ārlietu ministra pārraudzībā darbojas arī Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs (Eiropas Cilvēktiesību tiesā, European Court of Human Rights, ECHR, un Apvienoto Nāciju Organizācijā, ANO, United Nations). Lai nodrošinātu Latvijas prezidentūru ES (01.01.2015.–30.06.2015.), tika izveidots Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts, kas darbojās 01.02.2012.–31.12.2015.

ĀM galvenās funkcijas ir izstrādāt un īstenot valsts ārpolitiku, nodrošinot Latvijas tiesību un nacionālo interešu aizsardzību, veikt Valsts protokola un konsulārās funkcijas, aizsargāt Latvijas fizisko un juridisko personu intereses ārvalstīs, kā arī izsniegt licences stratēģiskās nozīmes preču tirdzniecībai un tranzītam, nepieciešamos dokumentus atsevišķu citu preču tirdzniecībai un veikt citas funkcijas. Ārpolitika ietver drošības politiku (t. sk. interešu pārstāvības NATO koordinēšanu), nacionālo interešu pārstāvības koordināciju ES jautājumos, dalību ārējās ekonomiskās politikas veidošanā (t. sk. īstenojot ārējās tirdzniecības politiku un nodrošinot valsts interešu pārstāvību Pasaules Tirdzniecības organizācijā), reģionālo politiku, divpusējās attiecības, attīstības sadarbību, Latvijas interešu pārstāvību starptautiskajās organizācijās, valsts tēla un atpazīstamības stiprināšanu, kā arī sadarbību ar Latvijas diasporu ārvalstīs. ĀM galvenie uzdevumi ir ārvalstu politikas analīze, informācijas un ieteikumu sniegšana Saeimai un MK, sadarbība ar citām valsts pārvaldes iestādēm vienotas valsts ārpolitikas nodrošināšanā, nacionālo pozīciju ES jautājumos gatavošana un koordinēšana, augsta līmeņa starptautisko vizīšu organizēšana, diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tīkla attīstība, starptautisko līgumu izstrāde vai atzinumu sniegšana par citu institūciju izstrādātajiem līgumiem u. c. Lai nodrošinātu vienotas valsts ārpolitikas veidošanu, no 2011. gada Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes tiek izstrādātas ik gadu. Ārlietu ministrs ne vēlāk kā 16.01. iesniedz Saeimai un Ministru prezidentam saskaņot ikgadējo ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā. Šis ziņojums tiek izskatīts Saeimas debatēs.

Valsts prezidenta ārpolitiskajās pilnvarās ietilpst: valsts reprezentēšana starptautiski, Nacionālās drošības padomes vadīšana, ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku un pastāvīgo pārstāvju iecelšana un atlaišana no amata (pēc ārlietu ministra un Saeimas Ārlietu komisijas priekšlikuma) un citu valstu diplomātisko priekšstāvju pieņemšana, starptautisko līgumu ratificēšana (pēc Saeimas lēmuma), kara pasludināšana (pēc Saeimas lēmuma) un valsts bruņoto spēku virspavēlnieka iecelšana kara gadījumā.

Saeimas ārpolitiskajās pilnvarās ietilpst ikgadējo debašu rīkošana par valsts ārpolitikas (t. sk. ES) jautājumiem, starptautisko līgumu apstiprināšana (ja tie skar valsts likumdošanu), parlamentārā divpusējā un daudzpusējā sadarbība Saeimas priekšsēdētāja, prezidija, komisiju, delegāciju, grupu līmenī (veidojot deputātu grupas sadarbības veicināšanai ar citu valstu parlamentiem, kā arī delegācijas NATO Parlamentārajā asamblejā, Baltijas asamblejā u. c.), cita veida iesaiste ārpolitikas plānošanā un realizēšanā. Saeimas priekšsēdētājam ir tiesības pārstāvēt valsti starptautiski, t. sk. uzņemot citu valstu augstākās amatpersonas vizītēs Latvijā. No Saeimas pastāvīgajām komisijām visvairāk ārpolitikas veidošanā iesaistās divas komisijas: Ārlietu komisija (izskata ar ārlietām saistītus tiesību aktu projektus, apspriež ārpolitikas nostādnes, vērtē Latvijas vēstniecību darbu u. c.) un Eiropas lietu komisija (apstiprina nacionālās pozīcijas pirms lēmumu pieņemšanas ES Padomē un Eiropadomē, seko ES struktūrfondu izmantošanai u. c.). MK pilnvarās ietilpst politisko vadlīniju sniegšana un atsevišķu ārpolitisko lēmumu pieņemšana. Ministru prezidents pārstāv Latviju starptautiski (divpusēji un daudzpusēji), t. sk. Eiropadomē. MK locekļi var risināt sarunas par starptautisko līgumu slēgšanu, parakstīt tos, kā arī MK var pieņemt lēmumu par starptautisko līgumu noslēgšanu un starptautiskām sankcijām.

Ārpolitikas veidošanu papildus ietekmē un tajā formāli vai neformāli iesaistās pašvaldības, uzņēmēji, NVO un citas sabiedrības grupas. Latvijā darbojas arī vairāki pētnieciskie centri un NVO, kas sniedz ekspertu konsultācijas, pauž savu viedokli par ārlietu jautājumiem un īsteno sadarbības projektus (piemēram, attīstības sadarbības jomā). Vecākā un viszināmākā iestāde ir Latvijas Ārpolitikas institūts (dibināts 1992). Sadarbībai ar nevalstiskā sektora pārstāvjiem izveidoti vairāki institucionāli mehānismi – Ārpolitikas ekspertu padome vai ĀM un NVO sadarbības protokols Eiropas Savienības jautājumos.

Latvijas ārpolitikas veidošanu sāka Latviešu pagaidu nacionālā padome. Latvijas neatkarību 11.11.1918. de facto atzina Lielbritānijas valdība. Nākamais solis pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 18.11.1918. bija panākt tās starptautisku atzīšanu de jure, lai Latvija kļūtu par pilnvērtīgu starptautisku saimes locekli, varētu veidot diplomātiskās attiecības un slēgt starptautiskos līgumus. Intensīvs Latvijas diplomātu darbs pie de jure atzīšanas, ko vadīja pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, guva panākumus 26.01.1921. Tajā pašā gadā Latviju uzņēma Tautu Savienībā. Latvijas ārpolitikas galvenie virzieni bija Rietumvalstis, Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, kā arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Latvijas ārpolitikas mērķi bija sekmēt valsts drošību un labklājību, popularizēt Latviju ārzemēs, kā arī līdzdarboties starptautiskajās organizācijās, vispirms Tautu Savienībā. Vienlaicīgi tika veidotas attiecības arī ar valstīm ārpus Eiropas. Taupības apsvērumu dēļ paralēli diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārvalstīs izveidei Latvija attīstīja arī plašu goda konsulu tīklu. Starpkaru periodā parlamentārās demokrātijas laikā Latvijas ārpolitikā dominēja Rietumu virziens, par vienu no prioritātēm tika izvirzīta Baltijas valstu sadarbība. Vienlaicīgi svarīgs ārpolitikas virziens bija attiecības ar PSRS. Galvenā loma Latvijas ārpolitikas veidošanā bija 1919. gadā izveidotajai ĀM. Autoritārā režīma laikā būtiskākos ārpolitiskos lēmumus vienpersoniski pieņēma Kārlis Ulmanis, sazinoties ar Vilhelmu Munteru. 20. gs. 30. gados, pieaugot starptautiskajai spriedzei, aktualizējās jautājums par Latvijas neitralitāti, kas tika oficiāli pasludināta 1938. gada septembrī. 17.06.1940. Latvija tika okupēta, notikušā likumību neatzina un nosodīja liela daļa pasaules valstu. Sekoja represijas pret ārlietu resora darbiniekiem, tomēr Latvijas sūtniecības ārzemēs turpināja darbu. Īsi pirms okupācijas, 17.05.1940., MK piešķīra ārkārtas pilnvaras sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam, kurš uzņēmās Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadību. Vēlāk šo uzdevumu pildīja Latvijas sūtnis ASV, kurš turpināja pārstāvēt neatkarīgo Latvijas Republiku (LR) Aukstā kara laikā un kuram bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības atgūšanā. Diplomātiskais dienests ir vienīgā LR institūcija, kas ir pastāvējusi nepārtraukti no valsts dibināšanas līdz mūsdienām.

1990. gadā pēc demokrātiskām Augstākās Padomes (AP) vēlēšanām un 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas tika iecelts ārlietu ministrs un sākts darbs pie neatkarīgās ĀM atjaunošanas. AP sastāvā darbojās arī Ārlietu komisija. 1991. gadā ĀM Rīgā un Latvijas sūtniecība Vašingtonā izveidoja vienotu ārlietu dienestu. Pēc Latvijas neatkarības pilnīgas atjaunošanas 21.08.1991. no ārvalstīm tika saņemti apliecinājumi par de jure atzīšanas atjaunošanu, arī no jaunizveidotām valstīm un tām valstīm, kurām ar Latviju līdz 1940. gadam nebija diplomātisko attiecību, – par de jure atzīšanu. Tāpat tika atjaunotas vai nodibinātas diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm. Pirmā Latvijas neatkarības atjaunošanu 22.08.1991. atzina Islande. ĀM struktūrā, kas darbojās Latvijas teritorijā, tika iekļautas arī diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās Rietumos okupācijas laikā. Latvijas ārpolitikas uzdevums pēc neatkarības atjaunošanas bija nodrošināt valsts drošību un labklājību, kā arī integrāciju starptautiskajās struktūrās. Pirmais uzdevums bija diplomātisko attiecību atjaunošana vai nodibināšana, dažādu Baltijas valstu sadarbības formātu izveide, kā arī integrācija starptautiskajās organizācijās – ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācijā, Pasaules Bankā, Eiropas Padomē un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā. Pēc veiksmīgas Krievijas armijas izvešanas 1994. gadā Latvijas institūcijas sāka strādāt aktīvāk, lai iestātos ES un NATO. Šis mērķis tika veiksmīgi sasniegts 2004. gadā.

Mūsdienās Latvijas ārpolitikā saglabājies vairums no starpkaru periodā aizsāktām tendencēm: ārpolitikas pamatorientācija uz sadarbību ar Rietumeiropas valstīm, Baltijas un Ziemeļvalstīm, pragmatiska attiecību veidošana ar Krieviju, neaizmirstot par šīs valsts radītajiem drošības draudiem, kā arī konstruktīva darbība starptautiskajās organizācijās. Pretstatā starpkaru periodam mūsdienu Latvijas ārpolitikā jau kopš 20. gs. 90. gadiem tikpat kā nav vērojamas neitralitātes tendences. Salīdzinot ar starpkaru periodu, būtiski pieaugusi transatlantiskās dimensijas nozīme Latvijas ārlietās, izveidojot stratēģisku partnerību ar ASV un stiprinot attiecības ar Kanādu. Latvija ir aktīva ES dalībvalsts, kas 01.01.2014. pievienojās eirozonai, veiksmīgi īstenoja prezidentūru ES Padomē un ES un NATO ietvaros konsekventi un aktīvi strādā, lai nodrošinātu kopīgās vērtības un intereses (piemēram, starptautiskās tiesības un drošību). Krievijas agresija pret Ukrainu 2014. gadā vēl vairāk aktualizēja nacionālās drošības jautājumu, un Latvija panāca papildu drošības garantijas no NATO sabiedroto puses. Latvija patstāvīgi un kopā ar partneriem strādā arī pie aizsardzības no hibrīdajiem un netradicionālajiem draudiem, t. sk. dezinformācijas. Latvija izveidojusi ciešas attiecības ar valstīm, kas ieguva vai atguva neatkarību pēc PSRS sabrukuma. Attiecības ar sešām ES Austrumu partnerības valstīm, kā arī ar piecām Centrālāzijas valstīm kļuvušas par vienu no Latvijas ārpolitikas prioritātēm. Ar šīm valstīm notiek ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā sadarbība, kā arī tiek sniegta palīdzība to attīstībā.

Latvijas ārpolitiskā darbība vērsta uz attiecību paplašināšanu. To noteica arī vēlme dažādot ārējo ekonomisko partneru loku pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes. Latvija divpusēji un kā ES dalībvalsts attīsta arvien ciešākas attiecības ar Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīm, īpaši Ķīnu u. c. Tiek attīstīta ekonomiskā un transporta diplomātija. Latvija piedalās Eirāzijas transporta un tranzīta tīklu attīstīšanā, enerģētiskās drošības projektos u. c. iniciatīvās, piemēram, “16+1” (Ķīnas sadarbība ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm).

Ārpolitika ir īpaši svarīga nozare Latvijas valsts attīstībai, ņemot vērā tās augsto politiskās, drošības, ekonomiskās, vides, tehnoloģiskās un sociālās atkarības līmeni no starptautiskām norisēm. Ārpolitika ir neatņemama valsts politikas daļa, nodrošinot Latvijas valsts pastāvēšanu, drošību, labklājību, starptautisko atpazīstamību un reputāciju.

Par augsto ekonomiskās atkarības līmeni liecina, piemēram, 2016. gada EUROSTAT dati: Latvijas preču un pakalpojumu eksporta attiecība pret iekšzemes kopprodukts (IKP) bija 58 %, savukārt importa attiecība bija 57,4 %. Nozīmīgu ekonomisku pienesumu Latvijas izaugsmei sniedz dalība ES: vienotais tirgus, Kohēzijas fonda finansējums, cilvēkkapitāla celšana u. c., kā arī dalība citās starptautiskajās organizācijās, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD, ESAO). Starptautiskā tirdzniecība un ekonomiskā sadarbība ir svarīgs faktors valsts ekonomiskajā izaugsmē, un, to īstenojot, jāizvairās no iespējamiem partneru nestabilitātes radītajiem riskiem.

Latvijas atkarība no starptautiskajām norisēm politiskajā, drošības, vides, tehnoloģiskajā un sociālajā jomā ir grūti izvērtējama statistiskos rādītājos. Drošības jomā politika, kas vērsta uz sadarbību ar reģionālajiem, Rietumeiropas un Ziemeļamerikas partneriem, dod iespēju saglabāt Latvijas neatkarību, kā arī kopā ar sabiedrotajiem apkarot terorisma draudus. Latvija nevarētu īstenot šos uzdevumus un saglabāt valsts pastāvēšanu, neiesaistoties starptautiskajā sadarbībā. Aktīva ārpolitika dod iespēju veidot un stiprināt sadarbību ar sabiedrotajiem Latvijai svarīgos jautājumos un attīstīt jaunas starptautiskās iniciatīvas dažādās jomās. Sabiedriskajā jomā ārpolitika palīdz novērst un risināt problēmas, kas saistītas ar ārvalstu mēģinājumiem vājināt un šķelt Latvijas sabiedrību, kā arī ietekmē iedzīvotāju nodarbinātības līmeni, identitāti, iespēju saglabāt un attīstīt kontaktus ar citu valstu iedzīvotājiem u. c.

Ārpolitikas īstenošanā iesaistītās nozīmīgākās personas valsts līmenī ir Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, ārlietu ministrs un ārpolitikas veidošanā iesaistīto Saeimas komisiju vadītāji. Nozīmīga loma atsevišķu lēmumu pieņemšanā ir citu nozaru ministriem. Papildus ārpolitikas veidošanu ietekmē un tajā formāli vai neformāli iesaistās pašvaldības, uzņēmēji, NVO un citas sabiedrības grupas.

Saskaņā ar ĀM datiem, LR ir 47 diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības: 37 vēstniecības, sešas pastāvīgās pārstāvniecības, viens ģenerālkonsulāts un divi konsulāti, kā arī viena konsulārā nodaļa. 2016. gadā Latvijai bija 177 goda konsuli un 16 goda ģenerālkonsuli ārvalstīs. Latvijai ir ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā (Krievija), kā arī divi konsulāti Pleskavā (Krievija) un Vitebskā (Baltkrievija). 

Svarīgākais ārpolitikai veltītais periodiskais izdevums ir Latvijas ārējās un drošības politikas gadagrāmatas, ko izdod Latvijas Ārpolitikas institūts. Informācija par ārpolitikas aktualitātēm tiek regulāri sniegta ĀM (“Mfa.gov.lv”), Latvijas Ārpolitikas institūta (“Lai.lv”), Austrumeiropas politikas pētījumu centra (“Appc.lv”) tīmekļa vietnēs.

Darbam ārlietu jomā visbiežāk nepieciešama augstākā izglītība sociālajās zinātnēs, ekonomikā vai jurisprudencē. Līdzās augstākās izglītības iestādēm ārlietu darbiniekus specifiskos jautājumos izglīto ĀM un Valsts administrācijas skola, kā arī tiek nodrošinātas citas mācību iespējas, piemēram, stažēšanās ārvalstīs.

ĀM apbalvojumi ir ĀM Atzinības raksts, kas tiek piešķirts Latvijas ārlietu dienesta darbiniekiem un privātpersonām, kā arī ĀM Valsts sekretāra balva, kas tiek piešķirta jaunajiem Latvijas ārlietu dienesta darbiniekiem. Par sasniegumiem ārpolitikā tiek piešķirti arī valsts augstākie apbalvojumi.