Saskaņā ar viduslaiku kristiešu un vēlāko gadsimtu Romas katoļu teoloģiju un tautas reliģiozitāti šķīstītava ir mirušo dvēseļu šķīstīšanas process vai vieta.

Šķīstītavas koncepta piekritēji atsaucas gan uz Bībeles tekstiem, gan uz baznīcas tradīciju. Viens no pamatojumiem lūgšanām par mirušajiem ir vieta 2. Makabeju grāmatā 12: 39–45. Šī grāmata ir Romas katoļu un pareizticīgo Bībeles kanonā, bet ne protestantu. Šajā fragmentā Jūda Makabejs – jūdu vadonis cīņā pret Seleikīdu dinastijas valdnieku Antiohu IV Eipatoru – savāca naudu, lai varētu Jeruzalemē nest upuri par kritušo karavīru grēkiem. Šķīstītava tiešā veidā nav pieminēta, taču izskan doma, ka dzīvi palikušie var mainīt mirušo stāvokli. Vēl citi līdzīgi teksti ir apustuļa Pāvila lūgšana par Onēsiforu, “lai viņš tajā dienā rod žēlastību pie Kunga” (2. Timotejam 1:18). Neskaidrs, vai “tā diena” ir pēc nāves vai šajā dzīvē un vai Onēsifors šo vārdu sarakstīšanas laikā bija dzīvs vai miris. Vēl viens veids, kā skaidrot Jēzus frāzi Mateja 12:32 (“netiks piedots nedz šajā, nedz nākamajā laikā”), ir tāds, ka arī pēc nāves grēciniekiem ir iespējama piedošana.

Līdzīgas idejas atrodamas arī ārpus Bībeles tekstiem. Darbā “Faidons” (Φαίδων) sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) izstāsta mītu par aizkapa dzīvi un runā par tiem, kas dzīvoja vidusmēra dzīvi. Viņi nav ne ļoti ļauni grēcinieki, ne nepārspējami labi vai svēti. Viņi tiek nosūtīti uz šķīstīšanas vietu, lai tiktu sodīti līdz viņu atbrīvošanai. Tāpat arī Vergilijs (Vergilius) runā par dvēselēm pēcnāves dzīvē. Tās sodītas, lai samaksātu par pārkāpumiem, pirms dosies uz svētlaimes vietu (“Eneīda”, Aeneis, 6. grāmata). Taisnīguma dēļ nevar pieļaut, ka pret visiem izturas vienādi. Grēciniekiem ir jāsamaksā par nodarīto, lai viņi varētu būt kopā ar patiesi taisnīgajiem.

Dažādas versijas par pēcnāves dzīvi ir arī jūdaismā. Elles jēdziens tajā sākotnēji patapināts no Ben-Hinomas ielejas netālu no Jeruzalemes. Tā bija vieta, kur izmeta pilsētas atkritumus, un savulaik tajā kanaānieši upurēja bērnus (2. Ķēniņu 23:10). Daļai jūdaisma autoritāšu elle bija mocību un soda vieta, citiem – telpa, kurā mirušiem izvērtēt zemes dzīvē padarīto un nožēlot slikto. Mišnā (מִשְׁנָה) – jūdaistu mutvārdu tradīciju apkopojumā – runāts par šķīstīšanās periodu divpadsmit mēnešu garumā, kura laikā dvēsele atrodas ellē. Šis periods sakrīt ar tāda paša ilguma sēru periodu, ko ievēro dzīvi palikušie un kura laikā tiek skaitītas piemiņas lūgšanas par mirušajiem. Tikai ļoti ļauni cilvēki pēc šī laika nenonāk Ēdenes dārzā. Par to, kāds ir ļauno liktenis, nebija vienota uzskata – vai nu viņi tiek iznīcināti, vai nonāk mūžīgā soda vietā. Kā redzams, šajos ticējumos nav šķīstītavas koncepta, šis šķīstīšanas process notiek ellē. Par tiem, kuri dzīvojuši, būdami ne pārāk ļauni, ne pārāk labi, Jēzus laika farizejismā (tas bija viens no jūdaisma novirzieniem) bija divi uzskati: vai nu viņi pēc nāves nonāk ellē, kur izcieš īslaicīgu sodu, vai nonāk debesīs, kur sākumā gan nebauda visus to piedāvātos labumus.

Pirmkristietībā lēnām attīstījās mācība par to, ka mirušo stāvokli var ietekmēt un ka starp elli un paradīzi ir starpstāvoklis. Passio sanctarum Perpetuae et Felicitatis jeb 2. gs. beigu, 3. gs. sākuma darbā par Perpetujas un Felicitas moceklību (abas mirušas Kartāgā kristiešu vajāšanu laikā) ir stāsts par to, ka Perpetuja kādā reizē pēkšņi sev par pārsteigumu pamana, ka lūgšanās izrunā mirušā brāļa Dinokrata vārdu. Viņš Perpetujai parādās arī pats, un viņa redz, ka brālis atrodas ciešanu vietā. Perpetuja nolemj, ka, lai palīdzētu, lūgs par viņu katru dienu. Pirmkristiešu apokaliptiskie teksti lielākoties ir duālistiski – tajos pretnostatītas pēcnāves soda un svētlaimes vietas. Pāvila apokalipse (Apocalypsis Pauli, 4. gs.) ir izņēmums, jo tajā ir minēta divdaļīga elle, kuras augšējā daļā mīt dvēseles, kuras gaida uz Dieva žēlastību. 3. gs. vidū Kartāgas bīskaps Kipriāns (Cyprianus) rakstīja par divu veidu kristiešiem – ir vieni, kuri uzreiz pēc nāves nonāk godībā, un otri, kuri nonāk dvēseļu cietumā, kurā tiks šķīstīti. Nikodēma evaņģēlijs, saukts arī par Pilāta darbiem (Acta Pilati, 4., 5. gs.), vēsta par Kristus nokāpšanu ellē, lai atbrīvotu pirms Viņa nākšanas dzīvojošo dvēseles – Vecās Derības praviešus un patriarhus. Tiem, kuri paliek ellē, nav ceļa ārā līdz pat pasaules galam, jo, elli atstājot, Jēzus to aizzīmogo ar septiņiem zīmogiem. Baznīcas tēvam Augustīnam (Augustinus) nebija stingra viedokļa par starpstāvokli; vietām viņa darbos izskan pieļāvums, ka tāds eksistē. Piemēram, 37. psalma komentārā viņš rakstīja, ka daži tiks glābti caur uguni. 6., 7. gs. pāvests Gregors I (Gregorius I), atsaucoties uz jau iepriekš minētajiem Jēzus vārdiem (Mateja 12:32), apgalvoja, ka pirms pastarās tiesas šķīstījoša uguns (purgatorius ignis) atbrīvos no maznozīmīgiem grēkiem. Viņš stāstīja par mūku Justu (Justus), kurš ticis atbrīvots no pēcnāves ciešanām. Nisas Gregorijs (Γρηγόριος Νύσσης) 4. gs. rakstīja par pēcnāves šķīstīšanu, lai gan kopumā viņš ticēja visa radītā atjaunošanai un universālai pestīšanai. 8. gs. angļu mūks Beda (Bede) iztēlojās pēcnāves ģeogrāfisko novietojumu šādi: vienā pusē ir debesis un paradīze, otrā – elle un šķīstītava. Attīrītās dvēseles no šķīstītavas pāri sienai devās uz paradīzi, kur sāpes beidzās, taču dvēsele turpināja gatavošanos debesīm. Bedam dvēseles sagatavošanās debesīm notika divās atšķirīgās vietās, kas atdalītas ar mūri, – vietā, kur dvēsele tika sodīta ar uguni, un vietā atpūtai un attīstībai, kas gan vēl nav saistīta ar debesu pilnību. Tas nozīmēja, ka pēcnāves dzīvē bija četras ģeogrāfiskas telpas: augšējās un apakšējās debesis un augšējā un apakšējā elle. Augšējai ellei un apakšējām debesīm bija identiska funkcija – sagatavot dvēseli pilnībai. Četrdaļīgs skatījums uz pēcnāves dzīvi turpinājās arī vēlākajos darbos, piemēram, 12. gs. beigās tapušajā darbā “Traktāts par svētā Patrika purgatoriju” (Tractatus de Purgatorio Sancti Patricii, 1180–1184), kurā aprakstīta bruņinieka Ouena (Owen) pieredze alā Īrijā. Tā vēlāk kļuva par svētceļojumu vietu tiem, kuri uzskatīja, ka tur ir atrodama ieeja šķīstītavā.

Franču vēsturnieks Žaks le Gofs (Jacques Le Goff) uzskatīja, ka Rietumeiropā 12. gs. beigās purgatoriju lielākoties iztēlojās kā fizisku vietu, kas tika saistīta ar šķīstījošu uguni. 13. gs. daļa teologu aizstāvēja trīspusēju pēcnāves dzīves modeli. Tajā šķīstītava bija novietota starp debesīm un elli, lai gan turpinājās diskusijas par to, vai tajā esošās dvēseles ir tuvāk debesīm vai ellei un vai šķīstītava atrodas zem vai uz zemes. Citos pēcnāves dzīves modeļos joprojām bija četras vai pat piecas vietas, lai pielāgotos dažādiem mirušo zemes dzīves gājumiem. Otrajā Lionas koncilā 1274. gadā Rietumu baznīca definēja mācību par purgatoriju. Koncilā šķīstītava nav postulēta kā konkrēta vieta, bet teikts, ka daļa dvēseļu pēc nāves ir jāšķīsta un ka šīm dvēselēm var palīdzēt lūgšanas un pienākumi (labie darbi), ko dzīvie veic viņu labā. Akvīnas Toms (Tommaso d’Aquino) uzskatīja, ka šķīstītava ir tuvu ellei, lai tā pati uguns, kas dedzina grēciniekus ellē, šķīstītu taisnīgos šķīstītavā. Viņš noliedza, ka šķīstītavā mītošie aizlūdz par dzīvajiem. Drīzāk ir otrādi – tur esošajiem vajadzīgas aizlūgšanas. Kardināls, itāļu jezuīts Roberto Bellarmīno (Roberto Bellarmino), kuram bija svarīga nozīme kontrreformācijā 16. gs., nepiekrita šim Akvīnas Toma uzskatam un domāja, ka, pateicoties šķīstītavā esošo mīlestībai uz Dievu, viņu lūgšanām var būt liels spēks, jo viņi ir pārāki par dzīvajiem mīlestībā uz Dievu.

13. gs. nostiprinājās uzskats, ka nekristītie bērni nonāk limbo – elles daļā, kurā nav ciešanu. 1442. gadā Florences koncils atzina kristību kā nepieciešamu arī bērniem un prasīja, lai viņi tiktu kristīti drīz pēc dzimšanas. Iepriekš tas tika pausts Kartāgas koncilā 418. gadā. Florences koncils arī paziņoja, ka tie, kuri nekristīti mirst sākotnējā (iedzimtā) grēkā, dodas uz elli, bet tur piedzīvotās sāpes nav salīdzināmas ar to sāpēm, kuri izdarījuši nāves grēkus. 15. gs. mistiķe svētā Katrīna no Dženovas (Caterina da Genova) šķīstītavas konceptu portretēja pozitīvāk – šķīstītava ir sāpīga pieredze, ciešanas, kuras ticīgajos izraisa apziņa, ka viņi pašreizējā stāvoklī nav gatavi būt Dieva tuvumā. Dieva mīlestība tādējādi kļūst par šķīstījošām uguns liesmām. Tridentas koncils 1563. gada dekrētā par šķīstītavu atkārtoja Lionas koncilā lemto un ieteica vairīties no spekulācijām par nebūtiskiem jautājumiem.

Austrumu baznīca šo konceptu nepieņēma. Vēsturē gan bijuši izņēmumi – Jeruzalemes sinodē (1672) pieņemtā ticības apliecībā, kas nosaukta patriarha Dositeja (Δοσίθεος) vārdā, ir pausts atbalsts šai mācībai. Tas gan skatāms kontekstā ar to, ka sinode reaģēja pret protestantismu. 16. gs. protestantu reformatori noraidīja mācību par šķīstītavu. Anglikāņu ticības apliecībā “Trīsdesmit deviņi reliģijas artikuli” (The Thirty-nine Articles of Religion, 1571) tā kritizēta kā tāda, kurai nav pamata Bībelē. Šveices reformators Žans Kalvins (Jean Calvin) “Kristīgās reliģijas institūtos” (Institutio Christianae Religionis, 1536) rakstīja: “Ir pilnībā pierādīts, ka Kristus asinis ir vienīgā gandarīšana, izpirkšana un šķīstīšana par ticīgo grēkiem.” Mārtiņa Lutera (Martin Luther) uzskati šajā jautājumā attīstījās pamazām – ja 95 tēzēs viņš mācību par šķīstītavu kritizēja, bet nenoliedza, vēlāk viņš no tās atteicās.

Mūsdienu katolicismā tiek akcentēts, ka šķīstītava ir process, nevis vieta. “Tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnīgi šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana, izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā” (Katoliskās baznīcas katehisms (1997), 2000. gada tulkojums latviešu valodā). Jozefs Rācingers (Joseph Ratzinger) jeb vēlākais pāvests Benedikts XVI (Benedictus XVI) rakstīja, ka šķīstītava ir nevis soda izciešanas vieta, bet transformācijas process.

Gan viduslaiku mākslā, gan literatūrā atspoguļojās šķīstītavas topogrāfijas trīspusējā struktūra, kas pamazām kļuva par dominējošo modeli sabiedrības iztēlē. Itāļu dzejnieks un domātājs Dante Aligjēri (Dante Alighieri) darbā “Dievišķā komēdija” (Divina Commedia, 14. gs.) iztēlojās, ka šķīstītavai ir trīskārša iekšējā struktūra: pirmsšķīstītavas reģions, kur dvēselēm vēl tikai jāsāk ceļojums, kalns ar terasēm, kur tiek izlīdzināti un šķīstīti grēki, posms līdz paradīzei.

Šķīstītava bieži tēlota baroka laika tēlotāja mākslā. Piemēram, Pēteram Paulam Rubensam (Peter Paul Rubens) ir darbs, kurā tēlots, kā Terēze no Avilas (Teresa Sánchez de Cepeda Dávila y Ahumada) iestājas par šķīstītavā esošajiem, vēršoties pie Kristus (Saint Teresa of Avila Interceding for Souls in Purgatory, 1640). 19. gs. popularitāti guva Gistava Dorē (Gustave Doré) ilustrācijas Dantes “Dievišķajai komēdijai”, arī šķīstītavas ainas. Šķīstītavu 19. gs. atainoja angļu dzejnieks un gleznotājs Viljams Bleiks (William Blake) – “Uzkāpšana Šķīstītavas kalnā” (The Ascent of the Mountain of Purgatory, 1824–1827).