Jūlijs Aleksandrs Students bija skolotājs, augstskolas mācībspēks, autors mācību grāmatām par psiholoģiju, ētiku, filozofiju un pedagoģiju. Viņa darbību raksturoja sava ceļa meklējumi pedagoģijas un filozofijas jautājumos.

J. A. Students piedzima mājas rentnieku Pētera un Mildas (dzimusi Ceimere) daudzbērnu ģimenē.

No 1908. gadam līdz 1910. gadam J. A. Students mācījās Rupsalas pagastskolā Lubānā. No 1911. gada līdz 1912. gadam viņš apmeklēja ministrijas skolu Lubānā. 1913. gadā J. A. Students uzsāka mācības Lubānas augstākajā tautskolā, ko absolvēja 1916. gadā. 1919. gadā viņš absolvēja Madonas reālskolu. No 1920. gada līdz 1924. gadam J. A. Students studēja Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā. J. A. Students klausījās Paula Dāles, Paula Jureviča un Aleksandra Dauges lekcijas. J. A. Students apmeklēja nodarbības Psiholoģijas institūtā. 1922. gadā viņš saņēma augstskolas godalgu par sacerējumu “Kanta kategoriskais imperatīvs un viņa nozīme ētikā”. 1923. gadā J. A. Studenta darbs “Vunta mācība par psihisko kauzalitāti” tika apbalvots ar augstskolas godalgu. No 1929. gadam līdz 1931. gadam viņš studēja Jēnas Universitātē (Universität Jena) un klausījās psihologa Vilhelma Petersa (Wilhelm Peters) lekcijas.

1927. gadā J. A. Students iesniedza disertāciju “Atziņas teorijas grieķu filozofijā”. LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes padome, balstoties Pētera Zālītes recenzijā un P. Dāles vērtējumā, atzina, ka disertācija neatbilst zinātnes standartiem un nav aizstāvama. 1931. gadā, studējot Jēnā, J. A. Students iesniedza aizstāvēšanai disertāciju “Estētikas kā mācību priekšmeta vēsturiskā attīstība Jēnas Universitātē” (Die geschichtliche Entfaltung der Ästhetik als Lehrfach an der Universität Jena). Universitātes padome disertāciju noraidīja kā pietiekami neizstrādātu.

No 1921. gada līdz 1939. gadam J. A. Students bija Latvijas armijas Armijas štāba arhīva pārzinis. No 1923. gada līdz 1940. gadam viņš vadīja nodarbības Latvijas Tautas universitātē un Fiziskās audzināšanas institūtā (mūsdienās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). No 1923. gadam līdz 1929. gadam J. A. Students bija psiholoģijas skolotājs Almas Klaustiņas meiteņu ģimnāzijā. No 1925. gada līdz 1929. gadam viņš bija ētikas, filozofijas un psiholoģijas skolotājs Marijas Beķeres sieviešu ģimnāzijā. No 1927. gada līdz 1933. gadam J. A. Students vadīja nodarbības psiholoģijā Ernesta Feldmaņa teātra kursos. No 1929. gada līdz 1939. gadam J. A. Students pasniedza loģiku un socioloģiju Komerczinātņu institūtā. No 1934. gada līdz 1938. gadam J. A. Students vadīja psiholoģijas nodarbības Ernesta Kārkliņa (Zeltmata) drāmas kursos un no 1934. gada līdz 1940. gadam – psiholoģijas un estētikas stundas Rūdolfa Egles literatūras studijā. No 1930. gada līdz 1944. gadam J. A. Students mācīja psiholoģiju, pedagoģiju un pedagoģijas vēsturi Latvijas Konservatorijā (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). No 1926. gada līdz 1938. gadam J. A. Students bija Kaucmindes mājturības semināra pasniedzējs psiholoģijā. 1938. gadā semināru reorganizēja par Latvijas Mājturības institūtu. J. A. Students strādāja institūtā līdz 1940. gadam. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņš atsāka lasīt lekcijas institūtā. No 1942. gada līdz 1943. gadam J. A. Students bija pilsoņu mācības skolotājs Krišjāņa Valdemāra jūrskolā.

1944. gada rudens semestrī J. A. Students bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) Pedagoģijas katedras vadītājs un Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) Juridiskās fakultātes loģikas profesors. 1944. gada martā J. A. Students parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu. 1945. gada martā ar LVU rektora pavēli J. A. Studentu atbrīvoja no amata. 1945. gada janvārī J. A. Studentu tiesāja par pretpadomju rakstiem žurnālos pirms okupācijas un vācu okupācijas laikā. Viņam piesprieda labošanas darbus Ņižņijtagilā, Krievijā. Pēc atbrīvošanas, 1952. gadā, J. A. Students atgriezās Rīgā. Vēlāk viņš pārcēlās uz Dobeli, kur strādāja celtniecībā.

Darbā “Vispārīgā paidagoģija” (1933) J. A. Students raksturoja audzināšanu kā gribas, jūtu un prāta attīstīšanu. Viņš nošķīra audzināšanu kā zinātni un audzināšanu kā mākslu. Audzināšanas zinātne pēta audzināšanas uzdevumus, mērķi un metodes. Savukārt audzināšanas māksla pievēršas praksei jeb audzināšanas tehnikai, kas ir vērsta uz tikumiskajiem ideāliem.

Analizējot audzināšanas procesu, J. A. Students secināja, ka to veido ne tikai audzinātājs un audzināmais, bet arī audzināšanas vērtības un normas jeb objektīvais gars. Objektīvais gars ietver tikumiskās vērtības, patiesību un skaistumu, kas atklājas kā cilvēka mērķi.

J. A. Students uzskatīja, ka pedagoģijā nozīmīga loma ir psiholoģiskajiem un filozofiskajiem aspektiem. Pēc viņa domām, Vilhelma Dilteja (Wilhelm Dilthey), Vircburgas skolas (Würzburger Schule) un Vilhelma Vunta (Wilhelm Wundt) atziņas par garīgās dzīves mērķtiecīgumu un psiholoģisko procesu cēlonību var kalpot par vienu no pedagoģijas pamatiem.

J. A. Studenta nozīmīgākie darbi filozofijā bija “Atziņas teorija grieķu filozofijā” un “Ievads filozofijā” (1931). Monogrāfijā “Atziņas teorija grieķu filozofijā” viņš analizēja un salīdzināja pirmssokratiķu, Platona (Πλάτων), Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un hellēnisma laika filozofu epistemoloģijas teorijas. J. A. Students secināja, ka antīkie filozofi, nošķirot šķietamo un īsteno esamību, par zinātnes priekšmetu atzina mūžīgās un nemainīgās patiesības. Savukārt jauno laiku filozofi uzskatīja, ka zinātniskajai izziņai ir jābūt vērstai uz parādību pasauli. Grieķu filozofi bija pārliecināti, ka patiesība nozīmē sprieduma un īstenības sakrišanu. Jaunajos laikos patiesību izprata kā spriedumu un prāta formālo likumu saskaņu.

Darbā “Ievads filozofijā” J. A. Students sniedza vispārīgu ieskatu filozofijas uzdevumos, centrālajos virzienos un filozofijas disciplīnās. Viņš uzskatīja, ka filozofijas mērķis ir izveidot zinātniski pamatotu pasaules uzskatu, kas neietver pretrunas, apvieno dzīves un kultūras nozares. J. A. Students akcentēja, ka viens no filozofijas galvenajiem pamatiem ir personība, kas veido filozofijas subjektīvo pusi. Tāpēc filozofija ir ne tikai zinātne, bet arī dzīves māksla.

J. A. Studenta darbi, sevišķi “Ētika ģimnāzijām, skolotāju institūtiem un pašmācībai” (1930), kalpoja kā mācību grāmatas izglītības iestādēs. 20. gs. 20. un 30. gados latviešu akadēmiskie filozofi J. A. Studenta darbus vērtēja skeptiski. P. Dāle atzina, ka monogrāfijā “Ievads filozofijā” trūkst jēdzieniskās precizitātes un darbs ietver pretrunīgas idejas. Arī darbu “Psiholoģija ģimnāzijām, skolotāju institūtiem un pašmācībai” (1930) P. Dāle novērtēja kā haotisku un fragmentāru. P. Jurevičs darbu “Ētika ģimnāzijām, skolotāju institūtiem un pašmācībai” atzina par dogmatisku un virspusīgu.

J. A. Students saņēma Triju Zvaigžņu ordeni (1932, V šķira) un Atzinības krustu (1938, IV šķira).

J. A. Studenta simtajā dzimšanas dienā 1998. gadā atkārtoti izdeva pedagoga darbu “Vispārīgā paidagoģija” divos sējumos. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā norisinājās J. A. Studentam veltīta konference. 2008. gadā LU atzīmēja J. A. Studenta 110 gadu jubileju un atklāja pedagogam veltītu izstādi Izglītības zinātņu un psiholoģijas bibliotēkā. 2018. gadā uz J. A. Studenta kapa tika uzstādīts tēlnieka Matiasa Jansona veidots kapakmens.