Apokrifi plašākā nozīmē ir teksti, kurus kāda reliģiska tradīcija neatzīst par tās kanonisko tekstu daļu. Šis jēdziens galvenokārt tiek attiecināts uz jūdaismu un kristietību, un tā lietojums ir atkarīgs no konteksta, jo grāmatas, kuras, piemēram, protestanti klasificē kā apokrifus, citiem (Romas katoļiem un pareizticīgajiem) ir kanoniskas.

Vecās Derības apokrifi ir radušies dažādās zemēs – Palestīnā, Aleksandrijā (Ēģiptē), Antiohijā (Sīrijā) un, iespējams, arī Persijā, kur pēc Babilonijas valdnieka Nebukadnecara (Nebuchadrezzar) īstenotajām jūdu izsūtīšanām bija palikusi liela jūdu kopiena. Šie darbi ir liecība par jūdaismu un senebreju kultūru no 3. gs. p. m. ē. līdz 1. gs.

Vairāki Otrā tempļa jūdaisma (6. gs. p. m. ē.–70. gads) novirzieni – eseni Jūdejā, terapeiteji jeb filozofa Filona (Φίλων) minētā reliģiskā grupa Aleksandrijā – ir izmantojuši citiem nepieejamus tekstus. Apokrifiem ir pieskaitāmas arī daudzas apokaliptiskā žanra grāmatas, kas bija populāras gan jūdaismā, gan pirmkristietībā, piemēram, 2. un 3. Baruha grāmata. Norāde uz apslēptām grāmatām ir 3. Ezras grāmatā – “Pirmās grāmatas, ko tu uzrakstīji, noliec, lai tās lasa ij cienīgie, ij necienīgie, bet pēdējās septiņdesmit paglabā, lai nodotu gudrajiem no tavas tautas vidus. Jo tajās ir saprašanas straume un gudrības avots, un zinību upe.” (3. Ezras 14:46–47, šeit un turpmāk lietota latviešu 2012. gada Bībeles tulkojumā lietotā numerācija un nosaukums, citviet – 2. vai 4. Esdras). Tā laika jūdaismā šīs grāmatas dēvēja par “ārējām grāmatām”, jo to publiska lasīšana sinagogās nebija atļauta. Vēlāku gadsimtu jūdaismā tās vairs netika plaši lietotas. Izņēmums ir Etiopijas jūdi, kuri daudzus gadsimtus dzīvoja izolēti no citām ebreju kopienām. Viņu kanons daļēji pārklājas ar Etiopijas Pareizticīgās baznīcas (የኢትዮጵያ ኦርቶዶክስ ተዋሕዶ ቤተ ክርስቲያን) kanonu, jo tajā ir Makabeju, Jubileju, Judītes, Baruha un citas grāmatas.

Koncepcija par vairākumam apslēptu mācību eksistēja arī senajā Grieķijā. Tur filozofi atšķīra doktrīnas un rituālus, kurus varēja mācīt visiem mācekļiem, no tiem, kurus varēja nodot tikai īpaši izraudzītiem. Šādas divas kategorijas ievēroja pitagorieši, un tās ir pazīstamas grieķu mistērijās.

Apokrifu teksti tika sacerēti arī pirmo gadsimtu kristietībā. Tajos aprakstīta Jēzus un apustuļu dzīve un mācība. Kopš aptuveni 5. gs., kad nostabilizējās izpratne par Jaunās Derības kanona robežām (27 grāmatas), šo grāmatu izmantošana saruka, taču pilnībā neizzuda. Piemēram, 14. gs. angļu humānists Džons Viklifs (John Wycliffe) savā Bībeles tulkojumā iekļāva vēstuli laodiķiešiem. Tas ir apustulim Pāvilam piedēvēts teksts, kas minēts Jaunajā Derībā atrodamajā vēstulē kolosiešiem (4:16; pantā ir runa gan par vēstuli, kas jālasa laodiķiešu draudzē, gan laodiķiešu sūtītu atbildi). Mūsdienās sākotnējo vēstuli uzskata par zudušu, taču, visticamāk, vēlāk sacerētais teksts ar šādu nosaukumu (Epistola ad Laodicenses) ir atrodams 6. gs. latīņu Vulgātas manuskriptā (Codex Fuldensis).

Daudzu apokrifu autorība piedēvēta pazīstamiem Bībeles personāžiem (Ābrahāmam, Ījabam, Pāvilam, Barnabam u. c.), tāpēc šos darbus sauc par pseidoepigrāfiem (no grieķu ψευδής, pseudḗs ‘viltus’). Jāņem vērā, ka jēdzieni pārklājas, – šādi teksti ir arī Bībeles kanonā. Ne visi psalmi ir Dāvida sacerēti, un ne visas Pāvilam piedēvētās vēstules ir šī apustuļa darbi. Tāpat Jesajas grāmata nav viena, bet ir vairāku nezināmu autoru darbs.

Par apokrifiem nereti dēvētie Vecās Derības teksti pēc žanra ir ļoti dažādi, un tajos atspoguļojas seni mīti un nostāsti. Piemēram, stāstā par Bēlu un pūķi ir atskaņas no babiloniešu radīšanas mīta. Tā varoņi ir jūras nezvērs Tiamata un Bēls (Marduks), kas nogalināja briesmoni. Tobita grāmatā savijas motīvi no vairākiem nostāstiem, piemēram, par nabadzīgu cilvēku, kurš ieguva veiksmi kā balvu par to, ka viņš apbedīja apgānītu līķi. Starp apokrifajiem tekstiem ir arī gudrības literatūra un sacerējumi ar hellēņu filozofijas ietekmi (4. Makabeju grāmata). Savukārt Manases lūgšana – īss grēksūdzes teksts, kas radies 1. vai 2. gs. p. m. ē., – ir iekļauts pareizticīgo, Romas katoļu un anglikāņu liturģijās.

Jaunās Derības apokrifi tiek iedalīti šādi: Jēzus bērnības evaņģēliji, jūdu kristiešu evaņģēliji, nekanoniskie evaņģēliji (piemēram, Toma evaņģēlijs), Jēzus ciešanu evaņģēliji (piemēram, Nikodēma evaņģēlijs, pazīstams arī kā Pilāta darbi, Acta Pilati), gnostiķu evaņģēliji un citi gnostiski teksti (piemēram, Filipa evaņģēlijs), Jēzus apustuļu darbi (piemēram, Pāvila darbi), apustuļu vēstules (Barnabas vēstule), apokalipses un citi teksti (ieskaitot nelielus tekstu fragmentus).

Jēdziena “apokrifs” lietojums Bībeles kanona tapšanas laikā un vēlākos gadsimtos ir mainījies. Sākotnēji pamatnozīme bija “ezoterisks”, “citiem paslēpts”. Šādā nozīmē vārdu lietoja Nisas Gregorijs (Γρηγόριος Νύσσης) un Epifānijs (Ἐπιφάνιος). Augustīns vārdu “apokrifs” skaidroja kā norādi uz nezināmu izcelsmi. Gelasija dekrētā (Decretum Gelasianum) vārds lietots plašā nozīmē, arī baznīcas tēvu Eisebija (Εὐσέβιος), Tertuliāna (Tertullianus) un Aleksandrijas Klementa (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς) darbus saucot par apokrifiem. Pirmbaznīcas autori nereti bija nekonsekventi vārda lietojumā. Baznīcas tēvs Atanasijs (Αθανάσιος) Lieldienu vēstulē (367) definēja Jaunās Derības kanonu un iekļāva tajā mūsdienās par kanoniskām atzītās 27 grāmatas. Viņš minēja vēl divus darbus, kuri, viņaprāt, nav kanoniski, taču ir lasāmi – Hermas gans un Didahē. Atanasijs uzskaitīja kā Vecās Derības grāmatas tikai ebreju kanonā atrodamās, taču kā pielikumus Jeremijas grāmatai iekļāva Baruha grāmatu un Jeremijas vēstuli. Viņš arī atzina šo un līdzīgi kategorizējamu tekstu nozīmi jauno kristiešu izglītošanā. Hieronīms (Ἱερώνυμος) visas ārpus ebreju kanona esošās Vecās Derības grāmatas uzskatīja par apokrifām, taču viņš vēlāk, iespējams, mainīja savus uzskatus. Konstantinopoles patriarhs Nikefors (Νικηφόρος) kristiešu sakrālos tekstus iedalīja šādi: 1) Vecās Derības un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas; 2) abu Bībeles daļu antilegomena; 3) abu Bībeles daļu apokrifi. Antilegomena ir arī agrāk pazīstama sakrālo grāmatu kategorija, kas apzīmē tekstus, kuru vieta kanonā ir neskaidra vai apšaubīta. Tā to lietoja Eisebijs savā “Baznīcas vēsturē” (Ἐκκλησιαστικὴ Ἱστορία). Šajā grupā bija virkne tekstu, no kuriem daži nostiprinājās kā kanoniski (Atklāsmes grāmata, Jūdas vēstule, 2. Pētera vēstule, 2. un 3. Jāņa vēstule, Jēkaba vēstule), bet citi nenostiprinājās (Ebreju evaņģēlijs, Pētera apokalipse, Hermas gans, Barnabas vēstule, Didahē un Pāvila darbi).

Pirmkristiešu grupu atzīto sakrālo grāmatu kanoni atšķīrās. Piemēram, kā vēsta Muratorija fragments (Canon Muratori, iespējams, vecākais zināmais Jaunās Derības grāmatu saraksts), par herētiķi uzskatītā Markiona (Μαρκίων) sekotāji atzina arī vēstuli laodiķiešiem. Daļa pirmkristiešu noraidīja Atklāsmes grāmatu, bet citi atzina Hermas ganu, kas Septuagintas Sinaja kodeksā (Codex Sinaiticus) ievietots pēc Atklāsmes grāmatas. Sīriešu Bībeles tulkojumā (Pešita, ܦܫܺܝܛܬܳܐ, ܦܫܝܼܛܬܵܐ, pšīṭta, iespējams, 2. gs.) sākotnēji nebija 2. Pētera, 2., 3. Jāņa, Jūdas vēstules un Atklāsmes grāmatas. Armēņu apustuliskā (Հայ Առաքելական Եկեղեցի) baznīca līdz aptuveni 13. gs. Atklāsmes grāmatu neiekļāva savā Bībeles kanonā, toties tās Bībelēs dažkārt bija apokrifā 3. vēstule korintiešiem – nezināma autora teksts, kas piedēvēts Pāvilam.

1592. gadā pāvests Klements VIII (Clemens VIII) publicēja pārskatītu Vulgātas izdevumu. Tajā trīs Vecās Derības grāmatas (Manases lūgšana, 2. un 3. Ezras), kuras Tridentas koncils (1545–1563) nebija iekļāvis Bībeles kanonā, viņš pārvietoja pielikumā, “lai tās nepazustu pavisam”. Austrumu baznīcu atzīto grāmatu klāsts ir plašāks – slāvu pareizticīgo Bībelēs ir 2. un 3. Ezras, grieķu pareizticīgo Bībeles pielikumā – 4. Makabeju. Agrāk Grieķijas (Ἐκκλησία τῆς Ἑλλάδος) un Gruzijas (საქართველოს სამოციქულო ავტოკეფალური მართლმადიდებელი ეკლესია) pareizticīgās baznīcas to publicēja kopā ar citām Vecās Derības grāmatām. Vēl vairāk kanonisko grāmatu ir Etiopijas Pareizticīgajai baznīcai.

Protestantismā jēdziens “apokrifs” ieguva negatīvu nokrāsu. Ar to apzīmēja nekanoniskas, noraidītas grāmatas, tomēr arī tas nav viennozīmīgi. Mārtiņš Luters (Martin Luther) savā Bībeles tulkojumā starp Veco Derību un Jauno Derību ievietoja daļu Vecās Derības apokrifu. Šai tradīcijai sekoja Ernsts Gliks (Johann Ernst Glück), kas 17. gs., tulkojot Bībeli latviešu valodā, pievienoja tos pašus Vecās Derības apokrifus, kurus M. Luters, ar norādi “te ir grāmatas, kas tiem svētiem Dieva Rakstiem līdzi neturamas un tomēr derīgas un labi lasāmas iraid”.

Mūsdienās Romas katoļu un pareizticīgo par kanoniskām atzīto, bet protestantu noraidīto Vecās Derības grāmatu apzīmēšanai plaši tiek lietots apzīmējums “deiterokanoniskās grāmatas”, tomēr arī šis jēdziens ir neprecīzs, jo minētajām baznīcām šīs grāmatas nav kanoniski otršķirīgas. Jāpiezīmē, ka ekumeniskā dialoga ietekmē agrākā spriedze jautājumos par kanonu ir mazinājusies.

Vairums apokrifu sarakstīti sengrieķu valodā, taču seni manuskripti ir arī arābu, sīriešu, koptu, etiopiešu, latīņu, armēņu, gruzīnu, senslāvu valodā. Līdz ar Kumrānas kopienai piederošo Nāves jūras tīstokļu atrašanu pēc Otrā pasaules kara atklājās, ka daļa apokrifu sākotnēji sacerēti senebreju valodā. Tāpat nozīmīga apokrifu manuskriptu pētniecībā bija tekstu krātuves atrašana 1945. gadā pie Nag Hammadī Ēģiptē. Starp tiem vispazīstamākais ir Toma evaņģēlijs.

Vecās Derības apokrifu vairākums atrodams Septuagintā un Vulgātā, taču ir arī izņēmumi – 3. Ezras grāmata nav nedz Septuagintā, nedz Hieronīma Vulgātā. Tās pilns manuskripts no 6./7. gs. ir sīriešu valodā, vēlāk – arī citās. Septuagintas Aleksandrijas kodeksa (Codex Alexandrinus) satura rādītājā pielikumā minēti Zālamana psalmi (18 Zālamanam piedēvētu psalmu apkopojums), taču to teksts vai nu ir pazudis, vai ticis izņemts no šī kodeksa.

Apokrifu sižeti plaši atainoti mākslā, piemēram, Karavadžo (Caravaggio) “Judīte un Holoferns” (Giuditta e Oloferne, 1598–1599). Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel) sarakstījis oratorijas “Jūda Makabejs” (Judas Maccabaeus, 1747) un “Zuzanna” (Susanna, 1749), Antons Rubinšteins (Антон Григорьевич Рубинштейн) – operu “Makabeji” (Die Maccabäer, pirmizrāde 1875. gadā Berlīnē). Mūsdienās holandiešu mūziķi un teologi izveidojuši grupu Codice e Musica, kas rada un izpilda nekanoniskos tekstos balstītu mūziku (grupa debitēja 2003. gadā ar darbu “Marijas evaņģēlijs”, Evangelie van Maria).