Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) vadītājs (29.07.1921.–30.04.1945.) un Vācu Impērijas (Deutsches Reich, arī Großdeutsches Reich) – Trešā reiha (Drittes Reich) diktators (30.01.1933.–30.04.1945.). Nacionālsociālisma pamatlicējs.

Ā. Hitlera tēvs bija muitas ierēdnis Aloizs Hitlers (Alois Hitler); dzimis ārlaulībā. Līdz 1876. gadam Ā. Hitlera tēvam bija viņa mātes Marijas Annas Šiklgrūberes (Maria Anna Schicklgruber) uzvārds. Ā. Hitlera māte bija Klāra Hitlere (Klara Hitler), dzimusi Pelcla (Klara Pölzl). Bērnībā apmeklēja vairākas tautskolas Vācijas Impērijā un Austroungārijas Impērijas Austrijas daļā, kur uzrādīja labas sekmes, kā arī valsts ģimnāziju Lincā. No ģimnāzijas mācību priekšmetiem interesēja galvenokārt ģeogrāfija un vēsture, citus viņš apguva nelabprāt. Jau kopš bērnības bija mākslinieciski apdāvināts un no 1906. gada vēlējās kļūt par gleznotāju, vēlāk – par arhitektu. 1907. un 1908. gadā bez panākumiem centās iestāties Vīnes Mākslas akadēmijā (Akademie der bildenden Künste Wien). Līdz Pirmajam pasaules karam nodarbojās lielākoties ar glezniecību, kas kopā ar mantojumu, ko bija saņēmis no mirušajiem vecākiem, nodrošināja viņam pieticīgu eksistenci.

Ar sajūsmu uzņēma Pirmā pasaules kara sākumu un kā brīvprātīgais 16.08.1915. iestājās Vācijas Impērijas Bruņoto spēku (Reihsvēra) Bavārijas armijā. Kaut gan bija Austroungārijas Impērijas pavalstnieks, viņš vēlējās karot tās sabiedrotās – Vācu Impērijas – Bruņotajos spēkos. Dienēja lielākoties par ziņnesi, piedalījās daudzās nozīmīgās kaujās Rietumu frontē (kaujā pie Sommas 1916. gadā, Arasas kaujā 1917. gadā, Trešajā Flandrijas kaujā 1917. gadā, kaujā pie Marnas 1918. gadā). Pirmā pasaules kara laikā tika apbalvots ar Dzelzs krusta II un I šķiras ordeņiem un citiem apbalvojumiem.

Vācu Impērijas zaudējumu Pirmajā pasaules karā un Novembra revolūciju Vācijā uzskatīja par valsts ienaidnieku, komunistu un sociāldemokrātu inspirētu valsts nodevību – “dunča dūrienu mugurā”. Pēc Vācu Impērijas parakstītā Kompjeņas pamiera līguma 11.11.1918. palika militārajā dienestā. 1919. gada vidū nosūtīts uz aģitatoru kursiem, lai pretdarbotos kreisajiem aktīvistiem, kas bija pārņēmuši vācu bruņotos spēkus. No 1919. gada aizrāvās ar antisemītiska rakstura literatūras lasīšanu. 09.1919. iestājās Antona Drekslera (Anton Drexler) dibinātajā un vadītajā labēji ekstrēmistiskajā Vācu strādnieku partijā (Deutsche Arbeiterpartei; no 24.02.1920. – NSDAP). Sākotnēji Ā. Hitlers partijā vadīja propagandas darbu, tad tās vadītājs.

08.–09.11.1923. Ā. Hitlers un viņa tuvākais sabiedrotais ģenerālis Ērihs Lūdendorfs (Erich Friedrich Wilhelm Ludendorff) neveiksmīgi īstenoja valsts apvērsumu, kas iegājis vēsturē kā Minhenes “Alus pučs”, jo tā organizēšana notika Minhenes Bürgerbräukeller kroga telpās. Pēc neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma, kura laikā bija iecerēts ieņemt Bavārijas valdības ēkas, Ā. Hitleru apcietināja un tiesāja par valsts nodevību. Viņam piesprieda piecu gadu ieslodzījumu un 200 zelta marku sodu, taču atbrīvoja jau pēc deviņiem mēnešiem 12.1924. Ieslodzījumā Landsbergas cietumā sarakstīja grāmatu “Mana cīņa” (Mein Kampf, 1925–1926), kurā formulēja nacionālsociālisma pamatprincipus un sniedza savu interpretāciju politiskajām norisēm Vācijā un Eiropā. No Austrijas pavalstniecības Ā. Hitlers atteicās 1925. gadā.

Ievērojamu popularitātes kāpumu Ā. Hitlera pārveidotā NSDAP ieguva Vācijas Reihstāga vēlēšanās 1930. un 1932. gadā. Arī Vācijā ekonomiskā krīze provocēja nacionālistisko uzskatu popularitāti. 02.1932. Ā. Hitlers pieņēma Vācu Impērijas pavalstniecību un izvirzīja savu kandidatūru Vācijas Impērijas prezidenta 1932. gada vēlēšanām. Vēlēšanu pirmā kārta beidzās bez rezultāta, bet otrajā kārtā ar 53,1 % balsīm par Vācijas Impērijas prezidentu atkārtoti kļuva Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg), kurš prezidenta amatā bija jau no 26.04.1925. Ā. Hitlers ieguva 36,8 % vēlētāju balsis.

30.01.1933. P. fon Hindenburgs iecēla Ā. Hitleru par Vācu Impērijas valdības vadītāju – reihskancleru. Jaunievēlētais, NSDAP kontrolētais, Reihstāgs 24.03.1933. pieņēma ārkārtas pilnvaru likumu, ar ko Ā. Hitlera veidotā valdība varēja pieņemt likumus bez apspriešanas un balsošanas Reihstāgā, tostarp arī tādus, kas neatbilda Vācu Impērijas (Veimāras republikas) konstitucionāliem principiem. Ārkārtas pilnvaru likums ļāva Ā. Hitleram un NSDAP koncentrēt varu savās rokās.

02.08.1934. pēc P. fon Hindenburga nāves prezidenta posteni likvidēja un tā funkcijas pārņēma Ā. Hitlers, kura oficiālais amata nosaukums bija fīrers (no vācu Führer ‘vadonis’) un reihskanclers. Tika aizliegta Vācijas Komunistiskā partija (Kommunistische Partei Deutschlands) un Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD), vairākas partijas darbību pārtrauca pašas. Daudzi Ā. Hitlera un viņa vadītās partijas politisko pretinieku nonāca ieslodzījumā jeb koncentrācijas nometnēs, kuras sāka veidot kopš 1933. gada marta. Vācijas iekšpolitikā un ārpolitikā arvien lielāku lomu ieņēma nacionālsociālistu propagandētais rasisms un antisemītisms.

Savas politiskās karjeras laikā no 1932. gada piedzīvoja daudzus atentātus, kuros necieta vai cieta nedaudz. Ā. Hitlera vadībā Vācijā tika izveidota totalitāra pārvaldes sistēma. Tajā tika likvidētas politiskās brīvības, ievērojami ierobežota pilsoņu saimnieciskā un privātā dzīve. Tajā pašā laikā nacionālsociālistu pasākumi veicināja faktu, ka strauji samazinājās un vēlāk tika likvidēts bezdarbs, strauji attīstījās rūpniecība, valsts aktīvi iesaistījās liela mēroga infrastruktūras un celtniecības projektu realizācijā.

Ā. Hitlera vadībā Vācija pārveidoja pēc Pirmā pasaules kara izveidoto netaisnīgo starptautisko kārtību (t. s. Versaļas sistēmu), kur Vācijas Impērija bija atzīta par galveno kara vaininieci. Šo pārmaiņu jeb tā dēvētās Versaļas sistēmas revīzijas rezultātā 12.–13.03.1938. Vācu Impērijai pievienoja Austriju (Austrijas anšluss, Anschluss Österreichs). Pēc 30.09.1938. Minhenes konferencē panāktās vienošanās ar Lielbritāniju un Franciju Vācija anektēja Čehoslovākijas sastāvā esošo Sudetiju, 14.–15.03.1939. okupēja atlikušo Čehijas teritoriju, Slovākijā izveidojot atsevišķu valsti un 23.03.1939. atkal pievienoja Vācijai Lietuvas anektēto Klaipēdas apgabalu (Memelland). 23.08.1939. Ā. Hitlera vadītā Vācija noslēdza ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) neuzbrukšanas līgumu (Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, krievu Договор о ненападении между Германией и Советским Союзом, vācu Deutsch-sowjetischer Nichtangriffspakt; arī Hitlera–Staļina pakts, krievu пакт Гитлера–Сталина, vācu Hitler–Stalin-Pakt), kura slepenais papildprotokols (Molotova–Ribentropa pakts, krievu пакт Молотова–Риббентропа, vācu Ribbentrop–Molotow–Pakt, arī Molotow–Ribbentrop–Pakt) paredzēja interešu sfēru sadali starp Vāciju un PSRS. Ar šo vienošanos Eiropā aizsākās notikumi, kas iezīmē Otrā pasaules kara sākumu, tostarp abu sabiedroto valstu Vācijas (01.09.1939.) un PSRS (17.09.1939.) iebrukums Polijā, PSRS iebrukums Somijā (30.11.1939.), Baltijas valstu pakļaušana, okupācija un aneksija (1939–1940) un Vācijas uzbrukums Rietumos (10.–25.06.1940.).

19.12.1941. Ā. Hitlers kļuva par Vācijas armijas galveno virspavēlnieku Otrā pasaules kara frontēs. Gadu vēlāk jau sāka iezīmēties pirmās Vācijas neveiksmes, īpaši Austrumu frontē pret PSRS. Ā. Hitlera un citu Vācijas redzamo amatpersonu retorikā, kā arī valsts kara taktikā arvien lielāku nozīmi ieņēma ebreju iznīcināšana (holokausts).

Priekštecis reihskanclera amatā Kurts fon Šleihers (Kurt von Schleicher), pēctecis Jozefs Gēbelss (Paul Joseph Goebbels). Priekštecis Vācijas valsts vadītāja amatā P. fon Hindenburgs (kā prezidents), pēctecis Karls Dēnics (Karl Dönitz, kā prezidents).

29.04.1945., kad jau bija skaidrs, ka Vācija karā zaudējusi, Ā. Hitlers apprecēja savu ilggadējo draudzeni Evu Annu Paulu Braunu (Eva Anna Paula Braun) un dienu vēlāk 30.04.1945. abi gandrīz vienlaicīgi izdarīja pašnāvību valdības (Reiha kancelejas) bumbu patversmē Berlīnē. Par Ā. Hitlera pēdējām dzīves stundām un nāvi trūkst pārliecinošu pierādījumu, tādēļ pastāv pamats dažādiem pieņēmumiem. 2009. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konektikutas Universitātes (University of Connecticut, UConn) speciālisti DNS analīžu rezultātā konstatēja, ka Krievijas Federālā Drošības dienesta arhīvā Maskavā glabātais it kā Ā. Hitleram piederošais lodes cauršautā galvaskausa fragments patiesībā piederējis sievietei jaunākai par 40 gadiem. Kopš šī brīža pasaulē sāka izplatīties nepierādītas ziņas par iespējamu Ā. Hitlera izglābšanos un bēgšanu 04.–05.1945. no Vācijas uz Dienvidameriku, kur viņš pavadījis mūža atlikušo daļu un miris dabīgā nāvē. Akadēmiskā vēstures zinātne šo pieņēmumu noraida.

Viena no mūsdienās visplašāk zināmajām vēsturiskajām personībām, par kuru sarakstīts rekorddaudz zinātnisku rakstu un grāmatu. Ā. Hitlera personība attēlota neskaitāmās dokumentālās filmās un spēlfilmās, piemēram, “Sakāve” (Der Untergang, režisors Olivers Hiršbīgels, Oliver Hirschbiegel, 2004); dokumentālā filma “Hitlera ģimene. Diktatora ēnā” (Familie Hitler. Im Schatten des Diktators, režisori Olivers Halmburgers, Oliver Halmburger, un Tomass Štēlers, Thomass Staehler, 2005).