Viena no ievērojamākām britu populārās mūzikas vokālistēm. Profesionālo darbību Dastija Springfīlda ar mainīgām sekmēm turpināja līdz pat mūža beigām, taču kulmināciju tā sasniedza 20. gs. 60. gados, kad viņa bija starptautiskiem panākumiem bagātākā britu dziedātāja. Raksturīgs emocionāli bagāts mecosoprāna dziedājums, spilgts interpretācijas talants, individuāls skatuves tēls un žanriski daudzveidīgs repertuārs.

Nākamā dziedātāja uzauga vidusšķiras ģimenē. Anglijā no Īrijas ieceļojušo vecāku attiecības bija sarežģītas un savstarpēji neiecietīgas, taču viņi bija melomāni, un arī bērni – Mērija un viņas vecākais brālis Dionīsijs Patriks O’Braiens (Dionysius Patrick O’Brien) – pārmantoja interesi par dažādu žanru mūziku.

20. gs. 50. gadu otrajā pusē māsa un brālis sāka dziedāt duetā, bet plašāku ievērību Mērija izpelnījās meiteņu vokālajā trio The Lana Sisters, kurā darbojās no 1958. līdz 1960. gadam, kad kopā ar brāli un Timu Feildu (Tim Feild) izveidoja folkpopa trio The Springfields – Mērija tajā darbojās ar segvārdu Dastija Springfīlda, savukārt viņas brālis dēvējās par Tomu Springfīldu (Tom Springfield). Galvenā dziedātāja bija Dastija, savukārt Toms sacerēja dziesmas. 1962. gadā singls Silver Threads and Golden Needles sasniedza 1. vietu Austrālijā un Top 20 pozīciju Billboard tabulā, padarot Springfields par pirmo britu grupu, kas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) guvusi šādu panākumu. Nākamajā gadā, aizvadot ierakstu sesijas ASV, D. Springfīlda aizrāvās ar melnādaino meiteņu vokālo grupu skanējumu un popmūziku, R&B un soulu apvienojošo žanrisko ievirzi, kas viņai šķita saistošāka un vitālāka par Springfields folkpopu.

1963. gada rudenī D. Springfīlda trio atstāja un jau pēc dažām nedēļām izdeva pirmo solosinglu I Only Want to Be with You – strauja tempa popdziesmu, kurā amerikāņu meiteņu grupu stilistika saplūdusi ar tobrīd strauju slavu gūstošo The Beatles jauneklīgi eiforisko aizrautību un Fila Spektora (Phil Spector) “skaņas sienai” radniecīgu skanējumu. I Only Want to Be with You guva tūlītējus panākumus un britu populārās kultūras vēsturē ievērojama arī kā pirmā dziesma, kas 01.01.1964. izskanēja pirmajā Top of the Pops pārraidē – vairākas nākamās desmitgades pašā populārākajā, Apvienotās Karalistes (AK) iknedēļas vai arī pilnā nosaukumā singlu topa aktualitātes atspoguļojošā televīzijas (TV) mūzikas šovā. 1964. gada februārī šī dziesma kā viens no pirmajiem britu invāzijas hitiem sasniedza 12. vietu Billboard tabulā, savai izpildītājai nodrošinot starptautisku uzmanību. Vēlāk to ieskaņojuši arī daudzi citi mākslinieki: atkārtojot D. Springfīldas rezultātu, 1976. gadā 4. vietu Apvienotās Karalistes (AK) tabulā ieņēma Bay City Rollers, bet 1979. gadā – vēlāko Eurythmics dalībnieku grupas The Tourists versija.

I Only Want to Be with You bija angļu tekstu autora Maika Haukera (Mike Hawker) un komponista Aivora Reimonda (Ivor Raymonde) sacerējums, taču D. Springfīldas debijas albumu A Girl Called Dusty pārsvarā veidoja amerikāņu dziesmu interpretācijas. Starp tām arī Bērta Bekaraka (Burt Bacharach) un Hala Deivida (Hal David), kā arī Džerija Gofina (Gerry Goffin) un Kerolas Kingas (Carole King) autorduetu dziesmas – ar šiem, tāpat arī citiem amerikāņu jaunās popmūzikas autoriem D. Springfīlda turpmāk sadarbojas regulāri.

Nozīmīga dziedātājas repertuāra un izpildījuma manieres iezīme agrīnajā periodā bija amerikāņu R&B un soulmūzikas, īpaši tā dēvētās Motown estētikas ietekme. 1965. gadā viņa arī vadīja Smokey Robinson and the Miracles; The Supremes; Stīvija Vondera (Stevie Wonder) un citu Motown mākslinieku pirmajai Lielbritānijas koncertturnejai veltītu TV pārraidi un piedalījās “Motown revijas” koncertos, veicinot soulmūzikas popularitāti AK.

Tomēr D. Springfīldas izpildītājtalants neaprobežojās ar souldziedāšanu un viņas repertuārā bija ne tikai angloamerikāniskas izcelsmes skaņdarbi. Viņas panākumiem bagātākais hits (Nr. 1 AK, Nr. 4 ASV) – melodramatiski piesātināta orķestrāla balāde You Don’t Have to Say You Love Me (1966) ir itāļu Pino Donadžio (Pino Donaggio) un Vito Palavičini (Vito Pallavicini) sacerējums. D. Springfīlda to izdzirdēja 1965. gadā, piedaloties Sanremo festivālā (Sanremo Festival) Itālijā, kur to izpildīja P. Donadžio un Džodija Millere (Jody Miller). Dziesmas oriģinālversija bija ļoti veiksmīga Itālijā, taču D. Springfīldas angliskā interpretācija kļuva par globālu hitu; 1970. gadā veiksmīgu You Don’t Have to Say You Love Me interpretāciju, kuras aranžējums lielā mērā aizgūts no D. Springfīldas ieskaņojuma, ierakstīja Elviss Preslijs (Elvis Presley).

Dažu gadu laikā dziedātājas muzikālā personība piedzīvoja ievērojamas izmaiņas, sākotnējo, uz pusaudžu auditoriju orientēto ekstraverto mentalitāti nomainot emocionāli smalkākam repertuāram un izpildījumam, kurā vienlīdz dzīvi izpaudās gan romantiska intimitāte un erotisms, gan fatālisms un nelaimīgas mīlestības izmisums.

Strauju māksliniecisko izaugsmi jau 1964. gadā apliecināja B. Bekaraka un H. Deivida dziesma I Just Don’t Know What to Do with Myself, ko D. Springfīlda traktējusi kā jaunas sievietes psihoemocionālu drāmu (pēc viņas šo dziesmu ieskaņoja arī Diona Vorvika, Dionne Warwick; The White Stripes un citi izpildītāji), bet tās turpinājumu pārliecinoši ilustrē citas B. Bekaraka un H. Deivida dziesmas – The Look of Love – emocionāli trauslais, romantisku ilgu piesātinātais ieskaņojums (1967), kas kļuvis par populārās mūzikas standartu (vēlāk šo dziesmu iedziedāja arī Nina Simone, Nina Simone; Laiza Minelli, Liza Minnelli; Daiena Krola, Diana Krall, un citi).

Tomēr pēc dažiem intensīvu panākumu gadiem, mūzikas apritē arvien izteiktāk dominējot jaunatnes kontrkultūras vērtības pārstāvošām rokgrupām, D. Springfīldas karjera sāka stagnēt, turklāt lesbiski orientētā māksliniece sāpīgi pārdzīvoja britu preses uzmācīgo interesi par viņas privāto dzīvi un seksualitāti. 

1968. gadā dziedātāja pieņēma ASV ierakstu kompānijas Atlantic Records piedāvājumu un Memfisas un Ņujorkas studijās ieskaņoja albumu Dusty in Memphis (1969). Albuma radošajā komandā ietilpa ievērojami producenti un sesijmūziķi, tas izceļas ar smalku repertuāra atlasi un aranžējumiem, kā arī romantisku, psiholoģiski un jutekliski nospriegotu dziedājumu. Vēlāk Dusty in Memphis bieži ierindots starp populārās mūzikas visu laiku ievērojamākiem darbiem, taču savā laikā piedzīvoja komerciālu izgāšanos. Savukārt tā veiksmīgākais singls Son of a Preacher Man gandrīz 20 gadus palika D. Springfīldas pēdējais hits; neilgi pēc viņas to repertuārā iekļāva arī Arita Frenklina (Aretha Franklin), kurai dziesma bija paredzēta jau autoru Džona Hārlija (John Harley) un Ronija Vilkinsa (Ronnie Wilkins) sākotnējā iecerē.

Otrais darbs Atlantic apgādā bija ar soulmūzikas komponistiem un producentiem Kenetu Gemblu (Kenneth Gamble) un Lionu Haffu (Leon Huff) radītais A Brand New Me (1970), bet trešais, 1971. gadā tapušais Faithful, pirmizdevumu piedzīvoja tikai 2015. gadā. 

Līdz 80. gadu vidum D. Springfīlda pārsvarā dzīvoja ASV, kur piekopa noslēgtu dzīvesveidu, nomainīja vairākas ierakstu kompānijas un izdeva virkni marginālu albumu (veiksmīgākais bija ar Queen producentu Roju Tomasu Beikeru, Roy Thomas Baker, ieskaņotais It Begins Again, 1978). Viņa centās sekot mūzikas laikmetīgajām tendencēm (sintpopa un jaunā viļņa eksperimenti albumā White Heat, 1982), tomēr mūzikas industrijā un masu publikā tika uzskatīta par māksliniecisku aktualitāti zaudējušu pagātnes slavenību. Nelabvēlīgā karjeras attīstība un personīgās dzīves sarežģījumi saasināja dziedātājai jau sen piemitušo depresiju, kā arī medikamentu, alkohola un narkotiku atkarību.

20. gs. 80. gadu sākumā arvien vairāk mūziķu, kas auguši D. Springfīldas slavas laikā, publiski atzina dziedātājas ietekmi uz savu jaunradi. Īpaši nozīmīga izrādījās sadarbība ar tobrīd daudzu valstu hitparādēs dominējošo duetu Pet Shop Boys. Kopīgi ieskaņotais singls What Have I Done to Deserve This? (1987) kļuva par vienu no populārākajiem ierakstiem D. Springfīldas mūžā (Nr. 2 AK un ASV) un ļāva iekļauties aktuālās mūzikas vidē. Sadarbība turpinājās albumā Reputation (1990), ar ko viņa pēc 25 gadu pārtraukuma atgriezās AK albumu Top 20 – Pet Shop Boys tajā producējuši piecas un sacerējuši četras dziesmas sintpopa stilistikā.

Plašai publikai par D. Springfīldu atgādināja arī klasiskā hita Son of a Preacher Man izmantojums populārās filmas “Lubene” (Pulp Fiction, režisors Kventins Tarantino, Quentin Tarantino, 1994) epizodē, taču nostiprināt jaunatgūtās pozīcijas neizdevās. 1994. gadā, ieskaņojot nākamo albumu A Very Fine Love (1995), dziedātāju piemeklēja veselības sarežģījumi un neilgi pēc tā pabeigšanas viņai tika atklāts krūts vēzis. A Very Fine Love kļuva par pēdējo viņas ieskaņoto albumu, bet dažos nākamajos gados D. Springfīlda izgāja ķīmijterapijas un radiācijas terapijas kursus, tomēr viņas stāvoklis pasliktinājās. Dziedātāja nomira 59 gadu vecumā.

D. Springfīlda bija ievērojamākā angļu dziedātāja paaudzē, kas mūzikas apritē ienāca līdz ar Beatles panākumu ievadīto populārās kultūras uzplaukumu (Silla Bleka, Cilla Black; Lulū, Lulu; Sendija Šova, Sandie Show; Marianna Feitfula, Marianne Faithfull). Viņas talanta spilgtākās šķautnes bija dabiska muzikalitāte (dziedātāja nepazina notis un nebija guvusi speciālu mūzikas izglītību), izteiksmīgā balss un interpretācijas izjūta, kas palīdzēja arī jau agrāk pazīstamām dziesmām piešķirt jaunu psiholoģisku un emocionālu dimensiju.

Šīs īpašības ļāva vienlīdz veiksmīgi izpildīt dažādu žanru repertuāru:  tā dēvēto bītmūziku, popmūziku, soulu, šansonu, bosanovu un džeza balādes, tomēr lielākās slavas gados viņa visbiežāk tika raksturota kā zilacainā soula (blue eyed soul, balto mākslinieku izpildīta soulmūzika) māksliniece. Angļu laikraksts The Guardian dziedātājas nekrologā, pieminot līdzdalību Motown soulmūziķu Lielbritānijas turnejā 1965. gadā, rakstīja, ka viņa bijusi, iespējams, vienīgā britu dziedātāja, kurai šādā situācija nav bijis jābaidās no apkaunojuma, un vienīgā baltādainā vokāliste, kas bez šaubīšanās minama līdzās tādām soula dīvām kā A. Frenklina, Gledisa Naita (Gladys Knight) un D. Vorvika.

Ne mazāk spilgts bija viņas publiskais tēls: blonda, augsta un kupla parūka, kā arī bagātīgs kosmētikas pielietojums, ko īpaši akcentēja uzkrītoši tumšais uzacu krāsojums un acu ēnojums; uz skatuves viņa bieži bija tērpusies vakarkleitā un dziedājumu pavadīja ar dramatisku žestikulāciju.

Par spīti slavai un talantam, dziedātājai piemita progresējošas psiholoģiskas problēmas, ko veicināja gan tieksme pēc profesionāla perfekcionisma un dažādas atkarības, gan sabiedrībā valdošā homoseksualitātes stigmatizācija. Dusty in Memphis producents Džerijs Vekslers (Jerry Wexler) pēc abu sadarbības komentēja, ka viņai piemitis ļoti izteikts mazvērtības komplekss, bet draudzene un menedžere Vikija Vikhema (Vicky Wickham) atzina, kas D. Springfīda ilgstoši mocījusies ar depresiju.

Skatuviskās personības un vokālā talanta dēļ D. Springfīlda arī 21. gs. bieži asociēta ar emocionāli ietilpīgas balss un intensīvas dzīves pieredzes bagātu dziedātājas arhetipu. Piemēram, amerikāņu dziesminiece Sūzana Vega (Suzanne Vega) dziesmā Lucinda (2025) tās varoni Lusindu Viljamsu (Lucinda Williams) raksturo kā “[ASV] dienvidu Dastiju Springfīldu”.

Par autoritāti un iedvesmotāju D. Springfīldu atzinuši dažādu paaudžu un žanru mākslinieki: Karena Kārpentere (Karen Carpenter); Eltons Džons (Elton John); Morisijs (Morrissey); Enija Lenoksa (Annie Lennox); Alisone Mojē (Alison Moyet); Pet Shop Boys; Adele (Adele); Eimija Vainhausa (Amy Winehouse); Florensa Velča (Florence Welch); Šelbija Linna (Shelby Lynne), kura ieskaņojusi D. Springfīldai veltītu albumu Just a Little Lovin’ (2008), un citi.

D. Springfīlda uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1999).

Dusty in Memphis iekļauts amerikāņu žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003; 2012; 2020), kā arī angļu žurnāla Uncut 500 ievērojamāko albumu sarakstā (2025).

Anglijas karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II) D. Springfīldas nopelnus populārajā mūzikā novērtējusi ar Britu impērijas ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Order of the British Empire, 1999) – dziedātāja to saņēma slimnīcā, dažas nedēļas pirms nāves.

A Brand New Me; Goin’ Back; I Just Don’t Know What to Do with Myself; I Only Want to Be with You; If You Go Away; In the Middle of Nowhere; You Don’t Have to Say You Love Me; Spooky; Son of a Preacher Man; Stay Awhile; The Look of Love; The Windmills of Your Mind; What Have I Done to Deserve This? (ar Pet Shop Boys); Wishin’ and Hopin’

A Girl Called Dusty (Philips, 1964); Ev’rything’s Coming Up Dusty, Philips, 1965); Where Am I Going? (Philips, 1967); Dusty... Definitely (Atlantic/Philips, 1968); Dusty in Memphis (Atlantic/Philips, 1969); A Brand New Me (Atlantic/Philips, 1970); See All Her Faces (Philips, 1972); Cameo (ABC Dunhill/Philips, 1973); It Begins Again (Mercury/United Artists, 1978); Living Without Your Love (Mercury/United Artists, 1979); White Heat (Casablanca, 1982); Reputation (Parlophone, 1990); A Very Fine Love (Columbia, 1995); Faithful (Real Gone Music, ierakstīts 1971, izdots 2015); Longing (Real Gone Music, ierakstīts 1974, izdots 2025)

* 20. gs. 60. gados AK un ASV D. Springfīldas albumi iznāca ar atšķirīgiem nosaukumiem un saturu. Šeit minēti AK izdevumi