Blūgrāss radās 20. gs. 40. gados Apalaču kalnu masīva reģionā (ASV), īru, skotu un angļu ieceļotāju tautas balādēm un deju mūzikai saplūstot ar gospeļa, blūza un džeza tradīcijām, turklāt tā muzikālā pamatidentitāte laika gaitā mainījusies mazāk nekā citiem kantri novirzieniem.

Blūgrāsa skaņdarbiem bieži raksturīgs straujš temps, folkmūzikā sakņotas melodijas un akustisku stīgu instrumentu skanējums. Parasti to izpilda nelieli ansambļi, kuru instrumentārijā ietilpst fīdele (fiddle, vispārpieņemts vijoles apzīmējums folkmūzikas un kantri apritē), ģitāra, mandolīna, piecstīgu bandžo un kontrabass, dažreiz arī akordeons; izplatītākie soloinstrumenti ir fīdele un bandžo, taču ir mūziķi un kolektīvi, kas kā soloinstrumentu izmanto arī ģitāru. Izpildījumam raksturīga daudzbalsība piedziedājumos, kā arī augsta instrumentālistu meistarība un melodijas pamattēmas improvizācija, ko pārmaiņus veic vairāki ansambļa dalībnieki. Dziesmu tematika bieži saistīta ar lauku darbiem, fermeru un klaidoņu dzīvesveidu un ikdienas grūtībām, ģimenes attiecībām, mīlestību un kristietību.

ASV mūzikas vēsturnieks Tomass Goldsmits (Thomas Goldsmith) grāmatā “Blūgrāsa pētnieks” (The Bluegrass Reader, 2004) to raksturo kā “akustisku stīgu ansambļu mūziku, kas balstīta tradicionālos stilos, tostarp fīdeles dziesmās, blūzā un [ASV] dienvidu baznīcas mūzikā, un izceļas ar solo un harmoniju dziedājumu augstā reģistrā, kā arī virtuozu instrumentālistu sniegumu.”

Lai gan blūgrāsa rašanos pēc Otrā pasaules kara veicināja vairāki mūziķi, daudzi pētnieki to saista ar Kentuki pavalsts Rozīnas pilsētā dzimušā dziedātāja, mandolīnista un dziesmu autora Bila Monro (Bill Monroe) darbību 20. gs. 40. gados. B. Monro bieži dēvēts par “blūgrāsa tēvu”, bet apzīmējums ‘blūgrāss’ cēlies no viņa grupas Blue Grass Boys (no angļu ‘zilās zāles zēni’) nosaukuma, kas, savukārt, ir atsauce uz Kentuki izplatīto graudzāli, dēvētu par zilo zāli (poa pratensis, Latvijā pazīstama kā pļavas skarene); kā termins noteikta mūzikas novirziena apzīmēšanai tas tiek lietots kopš 20. gs. 50. gadu otrās puses.

B. Monro un Blue Grass Boys koncertēja ne tikai ASV, bet arī Japānā, Izraēlā, Anglijā un kontinentālās Eiropas valstīs, turklāt viņiem bija lieli nopelni blūgrāsa skanējuma, kā arī izpildītājkolektīvu instrumentārija modeļa izveidē.

Starp stilistikas lielākajām autoritātēm vēsturiskā kontekstā minami arī dziedātājs un ģitārists Lesters Flets (Lester Flatt) un bandžo spēlētājs Ērls Skragss (Earl Scruggs) – līdz 1948. gadam abi bija Blue Grass Boys dalībnieki, bet vēlāk ilgstoši darbojās duetā un muzicēja ar grupu Foggy Mountain Boys. Viņu pirmais singls – Ē. Skragsa instrumentāla kompozīcija Foggy Mountain Breakdown (1949) – ir viens no visu laiku populārākajiem blūgrāsa skaņdarbiem ar tālejošu ietekmi uz vairāku paaudžu mūziķu bandžo spēles tehniku; Foggy Mountain Breakdown bijis daudzu izpildītāju repertuārā, bet 1967. gadā tā oriģinālieraksts kļuva par Holivudas filmas “Bonija un Klaids (Bonnie and Clyde, režisors Arturs Penns, Arthur Penn) muzikālo pamattēmu, veicinot blūgrāsa starptautisko atpazīstamību.

Ievērojama loma blūgrāsa popularizēšanā un attīstībā 20. gs. 40., 50. un 60. gados bija arī brāļu Stenliju duetam The Stanley Brothers: Kārteram Stenlijam (Carter Stanley, vokāls un ģitāra) un Ralfam Stenlijam (Ralph Stanley, vokāls un bandžo), kuri uzstājās ar grupu The Clinch Mountain Boys. Pēc K. Stenlija nāves (1966) viņa brālis turpināja veiksmīgu solodarbību, kas ilga līdz pat viņa nāvei (2016).

No citām kantri stilistikām blūgrāss atšķiras ar ātrāku tempu, akustisku instrumentāriju, izpildījuma virtuozitāti un džezam radniecīgu improvizāciju. Pirmās blūgrāsa paaudzes mūziķu bieži izpildīto tautasdziesmu, kā arī akustiskā skanējuma dēļ tas sākotnēji tika uzskatīts par folkmūzikas, jeb tā dēvētās veco laiku mūzikas (old-time music) novirzienu, reizēm arī patstāvīgu žanru.

Folka un kantri žanriskajām robežām esot visai neskaidrām, 20. gs. 40. gados arvien vairāk blūgrāsa mūziķu tika iekļauti par kantri nozīmīgāko institūciju dēvētās, žanra māksliniecisko attīstību un izpildītāju hierarhiju visvairāk noteicošās radiopārraides Grand Ole Opry programmā. Turklāt blūgrāsa skanējumu un repertuāru šajā laikā apguva arī mūziķi, kas agrāk bija pazīstami kā kantri izpildītāji, tādēļ mūzikas pētnieki to sāka klasificēt kā kantri atzaru. Tomēr arī mūsdienās blūgrāss saglabājis relatīvu māksliniecisku autonomiju un ir mūziķi un kritiķi, kas, nenoliedzot atsevišķus saskares punktus, to joprojām sliecas uzskatīt par suverēnu, no kantri pamatplūsmas neatkarīgu žanru.

Kopš 20. gs. 60. gadiem ASV Ierakstu akadēmija (The Recording Academy) piešķir Grammy balvas vairākās kantrimūzikas kategorijās, kopš 1989. gada – arī labākajam blūgrāsa albumam (Best Bluegrass Album); daudzi mūziķi (Elisone Krausa, Alison Krauss, Dollija Pārtone, Dolly Parton, Rikijs Skagss, Ricky Skaggs, un citi) godalgoti gan kantri, gan blūgrāsa nominācijās. 

Tāpat mūzikas industrijas žurnāls Billboard kopš 1964. gada publicē populārāko kantri albumu tabulu (Top Country Albums), bet 2002. gadā ieviesa arī atsevišķu blūgrāsa albumu tabulu (Top Bluegrass Albums); abās bieži dublējas vienu un to pašu mākslinieku darbi.

1991. gadā Ovensboro pilsētā (Kentuki pavalsts) tika atklāta Starptautiskā blūgrāsa mūzikas slavas zāle (International Bluegrass Music Hall of Fame), taču daudzi ievērojami blūgrāsa izpildītāji (B. Monro; L. Flets; Ē. Skragss; Maks Vaizmans, Mac Wiseman, un citi) ir uzņemti arī Kantrimūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame) Našvilā (Tenesī pavalsts, ASV).

Izšķir trīs galvenos blūgrāsa stilistiskos novirzienus: tradicionālo (traditional bluegrass), progresīvo (progressive bluegrass) un blūgrāsa gospeli (bluegrass gospel). Daudzu mūziķu jaunrade neaprobežojas ar piederību vienam no tiem, nereti iesniedzoties visos trīs.

Izplatītākais ir tradicionālais novirziens, kura pārstāvji seko B. Monro un The Blue Grass Boys iedibinātajam skanējumam. 1977. gadā ievērojami tradicionālā novirziena pārstāvji Nitty Gritty Dirt Band kļuva par pirmo ASV mūzikas grupu, kas koncertējusi Latvijā (Rīgā). Savukārt mūsdienās, iespējams, pati pazīstamākā tradicionālā blūgrāsa izpildītāja ir dziedātāja un fīdeliste E. Krausa, kura muzicē ar grupu Union Station, un ir viena no visvairāk godalgotām māksliniecēm mūzikas industrijas vēsturē (saņēmusi 27 Grammy balvas – 2026. gada dati). Pazīstami mūziķi ir arī R. Skagss, The Grascals; Lerijs Stīvensons (Larry Stephenson); Blue Maggie; Rianona Gidensa (Rhiannon Giddens) un Billijs Stringss (Billy Strings). Ievērojams tradicionālā blūgrāsa izpildītājs un bandžo spēles virtuozs ir arī populārais aktieris Stīvs Mārtins (Steve Martin).

20. gs. 60. gados popularitāti iemantoja tā dēvētais progresīvais blūgrāss, kurā vairāk uzsvērtas laikmetīgā folka, roka un džeza ietekmes, kā arī improvizācijas aspekts. Progresīvā blūgrāsa mūziķi mēdz izmantot elektriskās ģitāras un citus elektriskos instrumentus, un izpilda arī populārus laikmetīgā folka, roka un džeza skaņdarbus. Vēsturiski nozīmīgi šā novirziena pārstāvji ir The Osborne Brothers; Country Gazette; New Grass Revival un Dillards, bet mūsdienās: Old Crow Medicine Show; Greensky Bluegrass; Steep Canyon Rangers; Nickel Creek; Mollija Tatla (Molly Tuttle) un B. Stringss.

Starp visvairāk godalgotajiem (tostarp 18 Grammy balvas – 2026. gada dati) blūgrāsa mūziķiem ir bandžo spēlētājs un komponists Bēla Fleks (Béla Fleck), kurš daudz eksperimentējis ar blūgrāsa, popa, pasaules mūzikas un džeza sintēzi; B. Fleks sadarbojies ar ievērojamiem džezmeņiem, to skaitā pianistu Čiku Koria (Chick Corea) – 2007. gadā abi koncertēja arī Rīgā (Latvija). Savukārt grupa Hayseed Dixie, kas specializējusies roka klasikas interpretācijās (tās debijas albums A Hillbilly Tribute to AC/DC, 2000, bija pilnībā veltīts grupas AC/DC repertuāram) savu muzicēšanas manieri dēvē par “rokgrāsu” (rockgrass).

Jāpiebilst, ka blūgrāsa un rokmūzikas mijiedarbība vēsturiski attīstījusies abos virzienos, un blūgrāsam bijusi nozīmīga ietekme vispirms uz rokenrola, bet pēc tam arī roka mūziķiem. Elviss Preslijs (Elvis Presley) savā pirmajā profesionālajā ierakstu sesijā 1954. gadā ieskaņoja B. Monro dziesmu Blue Moon of Kentucky – šī interpretācija kļuva par vienu no pirmajiem ievērojamiem rokabilī paraugiem. Rokgrupas Grateful Dead līderis, dziedātājs un ģitārists Džerijs Garsija (Jerry Garcia) kā solomākslinieks daudz izpildīja arī blūgrāsu, bet Roberts Plānts (Robert Plant) ieskaņojis divus duetu albumus ar E. Krausu. 20. gs. 60. gados blūgrāss bija nozīmīgs iedvesmas avots amerikāņu folkroka grupai The Byrds, bet mūsdienās – populārajai angļu grupai Mumford & Sons.

Trešais izplatītākais novirziens ir blūgrāsa gospelis, kura skanējums bieži ir tuvs tradicionālajam blūgrāsam (atšķirīga iezīme ir daudzām gospeļdziesmām raksturīgais daudzbalsīgais a capella dziedājums), taču tekstiem piemīt kristīga ievirze. Kristīgā vēsts vienmēr ir bijusi neatņemama blūgrāsa tematika un atsevišķus reliģiskas ievirzes skaņdarbus izpildījuši daudzi mūziķi, taču viena no ievērojamākām blūgrāsa gospeļgrupām bija The Lewis Family – ģimenes ansamblis, kas dibināts 1951. gadā, pastāvēja gandrīz 60 gadus un uzņemts gan Gospeļmūzikas slavas zālē (Gospel Music Hall of Fame, 2005), gan Blūgrāsa slavas zālē (2006). Mūsdienās pazīstami kristīgā blūgrāsa pārstāvji: The SteelDrivers; High Fidelity; Kriss Džonss (Chris Jones) un Special Consensus.

21. gs. sākumā blūgrāsa popularitāti veicināja režisoru Džoela Koena (Joel Coen) un Ītana Koena (Ethan Coen) vēsturiskā komēdijdrāma “O, brāl, kur tu esi?” (O Brother Where Art Thou?, 2000). Filmas sižetā būtiska slodze ir blūgrāsa mūzikai, un tās skaņu celiņš, ko ieskaņojuši E. Krausa, R. Stenlijs, Emilū Herisa (Emmylou Harris), Giliana Velča (Gillian Welch) un citi mūziķi, 2002. gadā tika novērts ar Grammy balvu kategorijā “Gada albums” (Album of the Year).

Nozīmīga loma blūgrāsa apritē ir virknei ikgadēju festivālu, tostarp Teljuraidas Blūgrāsa un kantri festivālam (Telluride Bluegrass and Country Music Festival) Teljuraidā (Kolorado pavalsts) un Starptautiskās blūgrāsa asociācijas (International Bluegrass Music Association) rīkotajam Blūgrāsa pasaule (World of Bluegrass) Čatanūgā (Tenesī pavalsts). Viens no senākajiem šā stila mūzikas forumiem ir Bila Monro blūgrāsa festivāls (Bill Monroe’s Bluegrass Festival) Bīnblosomā (Indianas pavalsts), ko 1966. gadā ar nosaukumu Bīnblosomas blūgrāsa festivāls (Bean Blossom Bluegrass Festival) nodibināja pats B. Monro.

Kaut arī primāri blūgrāss ir ASV mūzikas kultūras izpausme, mūsdienās tā izplatībai ir globāls mērogs un festivāli notiek arī Japānā, Austrālijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs, kur ir arī vietējās blūgrāsa muzicēšanas tradīcijas.