Aīds ir pazemes valstības dievs, mirušo ēnu valdnieks. Šīs funkcijas nonāca Aīda rokās, kad viņa tēvs Krons (Κρόνος) tika gāzts un varu pārņēma paša trīs dēli – Aīds, Poseidons (Ποσειδῶν) un Zevs (Ζεύς). Pasaules sadalīšanā pazemes valstība tika piešķirta Aīdam. Aīda vārds tiek izmatots arī pazemes valstības nosaukšanai.

Aīds ir viens no zināmākajiem dieviem sengrieķu mitoloģijā, tomēr viņa iesaiste mītos ir maza, turklāt viņu raksturo izolācija no visa, kas saistīts ar virszemi un citiem dieviem. Tomēr pazemes valstība ir dažādu notikumu bagāta. Aīds raksturots kā nežēlīgs un nepielūdzams, drūms un nerunīgs, no viņa baidījušies gan cilvēki, gan dievi.

Aīda vārda etimoloģija nav pilnībā skaidra, tomēr pieņemts, ka tas nāk no sengrieķu īpašības vārda ἀϊδής, aidēs ‘neredzams’. Ar to saistāma Aīda spēja kļūt neredzamam, un tādu viņu padarījusi burvju cepure. Romiešu ekvivalents ir Plūtons, latīņu Plūtō / Plūtōn, kas aizgūts no sengrieķu īpašvārda Πλούτων, Plūtōn. Šis īpašvārds darināts no sengrieķu vīriešu dzimtes lietvārda πλοῦτος, plūtos ‘bagātības’, tāpēc Aīds raksturots arī kā bagāts – viņam piederējušas mirušo dvēseles, un pazemes valstība bijusi pilna dažādu dārgumu. Šī raksturojuma ietekmē Aīdu var saukt par Bagāto (latīņu Dīs), no latīņu īpašības vārda dīs ‘bagāts’.

Aīdu nevajadzētu jaukt ar sengrieķu mitoloģijas pirmatnējo dievu Tartaru (Τάρταρος).

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu. Aīds pieder trešajai dievu paaudzei. Tā ir vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, tomēr Aīds netiek pieskaitīts Olimpa dievu saimei. Trešo dievu paaudzi veido Krona un Rejas (Ῥεία) bērni. Sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ap 7. gs. p. m. ē.) 453.–457. rindiņā lasāms, ka Reja Kronam dzemdējusi cildenus pēctečus – Hestiju (Ἑστία), Dēmetru (Δημήτηρ), Hēru (Ἥρα), Aīdu, Poseidonu un Zevu. Šāda izcelšanās versija atrodama arī citos antīkās pasaules avotos.

Galvenā Aīda funkcija ir valdīt pār pazemes valstību. Tas nozīmē, ka Aīds saglabā pasaules kārtību. Pazemes valstībā nonāk mirušo dvēseles, tiek vērtēti to darbi, kas veikti dzīves laikā, un tiek uzmanīts, lai neviena dvēsele vairs nenonāk virszemē.  Aīds pats lielākoties tikai pārrauga šīs funkcijas, jo to izpildē iesaistīti citi pazemes valstības iemītnieki. Tomēr ir mīti, kuros Aīds, dusmu pārņemts, soda tos, kas nav pakļāvušies pazemes valstības likumiem. Tas, piemēram, parādās mītā par Korintas valdnieku Sīzifu (Σίσυφος) un lapitu valdnieku Peiritoju (Πειρίθοος).

Kādā veidā pazemes valstība nonākusi Aīda paspārnē, skaidrots sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Eposa 15. dziedājuma 187.–192. rindiņā lasāms gan par Aīda, Poseidona un Zeva izcelšanos, gan to, kā viņi lozēdami sadalījuši pasauli, un Aīdam šai lozē izkritusi pazemes valstība. Vēlāk nostiprinājies priekšstats, ka tā ir tumša vieta, kas atrodas tik dziļi pazemē, cik debesis ir tālu no zemes. Šī analoģija pārnesta uz okeanoloģijas terminu, ko lieto dziļāko okeāna slāņu nosaukšanai, – hadālā zona, arī uz astronomijas terminu, ko lieto tālākas Saules sistēmas planētas nosaukšanai, – pundurplanēta Plūtons.

Pazemes valstībā plūdušas vairākas upes – Aheronta (Ἀχέρων), Piriflegetonta (Πυριφλεγέθων), Stiksa (Στύξ), Kokīta (Κωκυτός) un Lēte (Λήθη). Mirušā dvēsele vispirms devās uz Aherontu, kur to pavadīja dievu vēstnesis Hermejs (Ἑρμῆς) un sagaidīja mirušo pārcēlājs Harons (Χάρων). Viņš upei pārcēla tikai to mirušo dvēseles, kuri virszemē tika apglabāti. Tāpēc, piemēram, eposā “Īliada” Trojas valdnieks Priams (Πρίαμος) devās pie varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) izlūgties apglabāšanai sava dēla Hektora (Ἕκτωρ) līķi. Piriflegetonta ir uguns liesmu upe, tā esot bijusi pieteka Aherontai. Kokīta ir raudu upe, tā bijusi pieteka Stiksai. Stiksas ūdeņi plūduši apkārt pazemes valstībai, kalpojot kā robeža. Lēte bijusi aizmirstības upe, un katrai mirušā dvēselei bija jāiedzer malks ūdens no šīs upes, lai aizmirstu dzīvi uz zemes.

Pazemes valstības vārtus uzraudzījis trīsgalvainais suns Kerbers (Κέρβερος), latviski saukts arī par Cerberu. Pa šiem vārtiem mirušo dvēseles varēja ienākt, bet ne iziet. Tomēr ir mīti, kuros atainota iziešana no pazemes valstības, piemēram, to paveica varonis Hērakls (Ἡρακλῆς), varonis Tēsejs (Θησεύς), dziedonis Orfejs (Ὀρφεύς) un citi. Mirušo dvēselēm tika iedalītas trīs vietas – Elisija laukos mita to cilvēku dvēseles, kuri dzīvi bija pavadījuši godprātīgi, Tartarā nonāca to dvēseles, kuri dzīves laikā bija netaisni un ļaunprātīgi, savukārt to dvēseles, kuras neietilpa ne vienā, ne otrā, nonāca asfodeļu pļavā. Par mirušo dvēseļu grupēšanu bija atbildīgi Aīda tiesneši – brāļi Mīnojs (Μίνως) un Radamants (Ῥαδάμανθυς), kas bija Zeva un feniķiešu valdnieka Agēnora (Ἀγήνωρ) meitas Eiropas (Εὐρώπη) dēli, un Aigīnas salas valdnieks Aiāks (Αἰακός), kas bija Zeva un nimfas Aigīnas (Αἴγινα) dēls. Šie vīri izcēlušies taisnīguma dēļ, tāpēc dievi iecēla tos par Aīda tiesnešiem.

Aīda valstībā mitušas vēl citas dievības. Atriebības, lāsta un soda dievietes erīnijas (Ἐρινύες), nāves dievs Tanats (Θάνατος) un viņa brālis miega dievs Hipns (Ὕπνος), dievietes kēras (Κῆρες), kas nesa pāragru nāvi kaujas laukā, negadījumā, slepkavībā vai slimībā, burvestību un nakts dieviete Hekate (Ἑκάτη), briesmone Empūsa (Ἔμπουσα), kas bija Hekates pavadone, un kādreizējā Zeva mīļotā Lamija (Λάμια), kuras bērnus atriebības dēļ nogalināja Hēra (Ἥρα), tāpēc Lamija sāka zagt citām mātēm bērnus.

Mīts, kurā aktīvi iesaistīts pats Aīds, ir mīts par Persefoni (Περσεφόνη). Stāsts par Persefones nolaupīšanu ir galvenais mīts vienlaikus gan Aīdam, gan Dēmetrai (Δημήτηρ), kā arī pašai Persefonei. Visplašāk mīts aprakstīts nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) – Dēmetrai veltītajā himnā. Kad Aīdam pienāca laiks meklēt sievu, viņš par līgavu izvēlējās savas māsas Dēmetras vienīgo meitu Persefoni.

Persefone kādā pļavā plūca puķes, un tur uzplauka skaists zieds. Persefone nolēma to noplūkt, un, tiklīdz to izdarīja, atvērās zeme un no pazemes valstības izbrauca Aīds zelta ratos, kuros bija iejūgti melni zirgi. Viņš aizveda Persefoni uz pazemes valstību. Dēmetra atgriezās pļavā un nevarēja meitu atrast, viņa ietērpās sēru drānās un staigāja pa pasauli, to meklēdama. Uzzinājusi, ka Persefone kļuvusi par Aīda sievu, Dēmetra noskuma vēl vairāk, sadusmojās uz dieviem un nolēma parastas mirstīgās aizsegā slēpties pie cilvēkiem. Šajā laikā zeme bija neauglīga, cilvēkus piemeklēja bads, un tā dēļ izmira ciltis, arī dieviem netika ziedots. Lai pārtrauktu neražas laikus, tika pieņemts kompromiss – divas trešdaļas gada Persefone pavada kopā ar Dēmetru Olimpā, vienu trešdaļu – ar vīru pazemes valstībā.

Neliela Aīda iesaiste ir mītā par medicīnas dievu Asklēpiju (Ἀσκληπιός), tomēr tajā skaidri atspoguļojas Aīda funkcija nodrošināt pasaules kārtību. Aīds bija noraizējies, ka Asklēpija izcilās zināšanas medicīnā varētu cilvēkus padarīt nemirstīgus un pat atdzīvināt mirušos, un tas varētu izjaut ierasto pasaules kārtību. Tāpēc viņš lūdza Zevam Asklēpju nogalināt, un Zevs šo lūguma izpildīja.

Aīda atspoguļojums mākslā ir sens. No antīkās pasaules, sākot ar 5. gs. p. m. ē., saglabājušies vāžu gleznojumi, ciļņi un freskas. Aīds attēlots kopā ar Persefoni, ar Kerberu pie kājām, sēdus pozā savā tronī vai zirgu pajūgā, un viņa atribūti bijuši burvju cepure un zizlis, kura galā dažkārt var būt putns vai divi žuburi. Rokā viņam var būt trauks, kas simbolizē bagātības pazemes valstībā. Latvijas galvaspilsētā Rīgā Aīds redzams uz ēkas Lācplēša ielā 61, kur tas atainots kopā ar citiem dieviem un ar divžuburu zizli rokā.

Aīda tiešā saistība ar nāvi padarīja viņu par dievu, ko parasti nevēlējās saukt vārdā, tā vietā izmantojot eifēmismus. Viņam varēja ziedot, piemēram, melnu aitu vai asinis, ielietas kādā zemes padziļinājumā. Aīdam netika veltīti īpaši daudz tempļu, tomēr tiek uzskatīts, ka netālu no pazemes valstības vārtiem bijis nekromantijas templis, saukts par Nekromantejonu (Νεκρομαντεῖον). Šis templis veltīts Aīdam un Persefonei. Aīdam veltītās svētvietas dēvētas par plūtonioniem (Πλουτώνιον).