Hektors ir trojiešu varonis, ieguvis slavu Trojas karā, Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) dēls.

Hektors ir viens no svarīgākajiem personāžiem mītā par Trojas karu un tādējādi arī Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Trojiešu pusē Hektors ieņēma nozīmīgākā varoņa lomu un bija sīvākais Ahilleja (Ἀχιλλεύς) pretinieks. Viņš raksturots kā drosmīgs, varens un godīgs, dieviem līdzīgs, bijis izcils karavadonis, arī mīlošs un rūpīgs vīrs, tēvs un dēls.

Hektora vārds veidojies no sengrieķu vīriešu un sieviešu dzimtes lietvārda ἕκτωρ, hektōr, ko varētu tulkot kā ‘tas/tā, kas cieši tur’, savukārt lietvārds darināts no darbības vārda ἔχω, echō ‘turēt’. Šis lietvārds dažkārt lietots kā Zeva (Ζεύς) epitets. Latīņu valodā Hektora vārds paliek nemainīgs – Hector.

Hektora tēvs bija Trojas valdnieks Priams, māte Trojas valdniece un Priama sieva Hekabe (Ἑκάβη). Abi bija iesaistīti leģendārajos Trojas kara notikumos, kas hipotētiski varētu būt risinājušies ap 12. gs. p. m. ē., un senā pilsēta atradusies tagadējās Turcijas teritorijā. Līdz ar to šo laika posmu varētu uzskatīt par Hektora izcelšanās un dzīves laiku. Hektora izcelsmē atrodama arī tālīna dievišķa līnija, jo Trojas valdnieku ciltstēvs bijis Dardans (Δάρδανος), Zeva un plejādes Elektras (Ἠλέκτρα) dēls.

Priamam un Hekabei bija daudz bērnu, un dažādos avotos sniegts atšķirīgs uzskaitījums, turklāt Priamam bijuši bērni arī no citām sievietēm. Taču, neraugoties uz sarežģīto ģenealoģiju, Hektoru uzskata par vecāko dēlu, līdz ar to viņš ieņēma troņmantnieka pozīciju. Zināmākais Hektora brālis ir Parīds (Πάρις), kura dēļ izcēlās Trojas karš, zināmākā māsa – Kasandra (Κασάνδρα), pareģe, kuras vēstījumiem neviens neticēja.

Hektors spilgti izcēlās uz pārējo Priama un Hekabes dēlu fona, jo bija drosmīgākais un vienīgais trojiešu varonis, kurš uzdrīkstējās stāties divkaujā ar Ahilleju. Tieši ar to saistāmi arī galvenie Hektoram piedēvētie notikumi.

Trojas karš risinājies 10 gadu, un Homēra eposs “Īliada” vēsta par pēdējām 50 kara dienām. Eposa priekšplāna motīvs ir Ahilleja dusmas, tomēr arī Hektors tajā ieņem svarīgu lomu. Hektors ir kā Ahilleja pretstats – Ahillejs piedalījās Trojas karā, jo vēlējās mūžīgu slavu, taču Hektors piedalījās Trojas karā, jo vēlējās nosargāt savu pilsētu un ģimeni.

Jau 1. dziedājumā skaidri nostādīta Hektora spēcīgā loma, viņa varenība un spēja nogalināt daudz grieķu vīru. 242.–243. rindiņā Ahillejs teicis:

“[..] cīniņā sīvā zem varenā Hektora rokas

Saļims daudz ahaju dēlu.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

3. dziedājumā vērojamas Hektora un Parīda attiecības un abu dažādie raksturi. Parīds vēlējās bēgt, kad Helēnas (Ἑλένη) vīrs Spartas valdnieks Menelājs (Μενέλαος) izaicināja viņu uz divkauju, bet Hektors iejaucās un nosodīja Parīdu par gļēvulību. Saņēmis skarbos vārdus, Parīds tomēr piekrita piedalīties divkaujā, taču tā izvērtās ne visai taisnīga, jo uzvarēto Parīdu no divkaujas paglāba Afrodīte (Ἀφροδίτη). 5. dziedājumā Hektors pats izrādīja drošsirdību, dedzīgi iesaistīdamies kaujās.

6. dziedājums izceļas ar Hektora un viņa sievas Andromahes (Ἀνδρομάχη) mīlošo attiecību atspoguļojumu, kas ir salīdzinoši garš, t. i., no 390.–496. rindiņai. Šajā fragmentā Hektors pauž arī dziļas rūpes pret mīļoto dēlu Skamandriju (Σκαμάνδριος), sauktu arī par Astianaktu (Ἀστυάναξ). Turklāt Hektors nostādīja Andromahi augstākā vērtē nekā tēvu Priamu, māti Hekabi un brāļus. Tas lasāms 450.–454. rindiņā:

“Nebaida mani tik ļoti vēl pārējo likteņa dienas,

Nerūp patlaban man tēvs, ne Hekabe, mīļotā māte,

Nerūp man arī vairs brāļi, kas, dūšīgi cīnoties kaujā,

Putekļos gāzīsies bariem zem naidnieku zobeniem asiem,

Tikai, Andromaha, tu!”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

Tālākajos dziedājumos Hektors atainots kaujās, kur viņš izcila karavadoņa lomā spēja atvairīt grieķus no tuvošanās Trojai. Kaujās Hektoram līdzās bija viņa aizstāvis un aizbildnis Apollons (Ἀπόλλων), kurš karā nostājās trojiešu pusē ar tik aktīvu funkciju, ka uzsūtīja grieķiem mēri.

Negaidītu pavērsienu apvīta ir Hektora divkauja ar grieķu varoni Ajantu (Αἴας) 7. dziedājumā. Sākotnēji neviens grieķis nevēlējās doties divkaujā ar Hektoru, un par to gudrais sirmgalvis Nestors (Νέστωρ) grieķus nopēla tik skaudri, ka pēdīgi divkaujai pieteicās deviņi vīri. Ar lozes palīdzību tika izšķirts divkaujā piedalīties Ajantam. Divkauja izvērtās nežēlīga, un Hektoram neizdevās ar šķēpu caururbt slaveno Ajanta vairogu, kas bija darināts no septiņām vēršādām un vara kārtas. Toties Ajantam izdevās iedragāt Hektora vairogu, sviežot tam ar lielu akmeni, un Hektors ieguva brūci ceļgalos. Divkauja tika izbeigta, saulrietam tuvojoties. Pēc Hektora ierosinājuma abi apmainījās dāvanām. Hektors Ajantam pasniedza savu ar sudrabu rotāto zobenu, Ajants Hektoram – purpura jostu. Ajants mira, izdarot ar šo zobenu pašnāvību, savukārt purpura josta tika izmantota Hektora līķa vilkšanai apkārt Trojai.

16. dziedājumā, kad trojieši Hektora vadībā bija novārdzinājuši grieķu spēkus, Ahilleja līdzgaitnieks Patrokls (Πάτροκλος) uzvilka Ahilleja bruņas un izveda mirmidoniešus grieķiem palīgā. Trojieši, ieraudzīdami spožās bruņas, nodomāja, ka ieradies pats Ahillejs. Cīņa izvērtās sīva, Patrokls iesaistījās divkaujā ar Hektoru, un Hektors viņu nogalināja. Ziņa par Patrokla nāvi Ahillejā izraisīja milzīgu niknumu – viņš beidzot atgriezās karalaukā ar vēlmi atriebt sava drauga nāvi. 22. dziedājumā Ahillejs nogalina Hektoru, iemetot tam šķēpu kaklā. Ahillejs zaimoja Hektora līķi, novilka tam bruņas un atstāja to citiem kareivjiem par apsmieklu, viņš piesēja Hektora līķi pie divričiem un aizvilka to uz grieķu nometni.

23. dziedājumā Ahillejs turpināja Hektora līķa zaimošanu, bet Apollons un Afrodīte pasargāja Hektora līķi no trūdēšanas. Priams devās uz grieķu nometni un, iegājis Ahilleja teltī, raudāja un lūdza atdot dēla līķi. Ahillejs uzklausīja Priama lūgumu, un nākamajā rītā Hermeja (Ἑρμῆς) pavadībā Priams nogādāja Hektora līķi Trojā. Grieķi atturējās no cīņas 12 dienas, lai trojieši varētu ar godu apglabāt Hektoru. 24. dziedājumā, sākot no 695. rindiņas līdz eposa noslēgumam, aprakstītas atvadas no Hektora. Trojiešus māca bezgalīgas skumjas. Hektora līķi novietoja skaistgrieztā gultā, blakus tai vīri dziedāja sēru dziesmas, sievietes raudāja, no Hektora atvadījās Andromahe, Hekabe, Helēna un Priams.

Eposs iesākas ar aicinājumu mūzai dziedāt par Ahilleja drausmīgajām dusmām, bet noslēdzas ar trojiešu dižākā varoņa Hektora bērēm. 24. dziedājuma pēdējā 804. rindiņā teikts:

“Tiešām tā svinēja viņi šeit zirgvalža Hektora bēres.”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

Ir arī citi antīkās pasaules avoti, kuros atainots Hektors, piemēram, Pseido Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.), Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdijās “Andromahe” (Ἀνδρομάχη, ap 425. gadu p. m. ē.) un “Trojietes” (Τρῳάδες, 415. gadu p. m. ē.), Ovidija (Ovidius) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu) un citos darbos. Hektors atainots arī vēlāku laiku literatūrā, piemēram, Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) poēmā “Dievišķā komēdija” (La divina commedia, 1308–1321), Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Troils un Kresīda” (Troilus and Cressida, 1602) un citur.

Hektora atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. No antīkās pasaules, sākot ar 6. gs. p. m. ē., saglabājušies vāžu gleznojumi, freskas, mozaīkas, monētas un ciļņi. Bieži Hektors atveidots ar vairogu un šķēpu rokās un krāšņu ķiveri galvā, vairākkārt izmantota arī aina, kurā Ahillejs velk Hektora līķi aiz ratiem. Vēlāk Hektors atveidots gleznās, skulptūrās, murāļos. Itāļu sirreālists Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico) vairākās gleznās izmantoja Hektora un Andromahes atvadu motīvu un, sākot ar 1912. gadu, kubisma virzienā uzgleznoja vairākas gleznas ar nosaukumu “Hektors un Andromahe” (Ettore e Andromaca). 2004. gadā iznākušajā Volfganga Petersena (Wolfgang Petersen) filmā “Troja” (Troy) Hektoru atveidoja austrāliešu aktieris Ēriks Bana (Eric Bana).