Ikars ir Atēnu tēlnieka Daidala dēls. Slavu ieguvis traģiskajā lidojumā, kura laikā Daidala izgatavotie vaska spārni izkusa un Ikars iekrita jūrā.

Ierasti sengrieķu mitoloģijā slaveni personāži ir pazīstami vairāku tiem piedēvēto notikumu dēļ, taču Ikars ir slavens tikai viena mīta dēļ. Tas ir mīts par Daidala gatavotajiem vaska spārniem, pārdrošo lidojumu pāri jūrai, bēgot no Krētas salas valdnieka Mīnoja (Μίνως), un Ikara nāvi. Šis mīts ir pārkāpis mitoloģijas robežas un nonācis ne tikai tēlotājmākslā, skatuves mākslā un literatūrā, bet arī sabiedrības apziņā kā metafora par pārgalvību un lielību. Šādas pārgalvības un lielības nosaukšanai tiek lietots termins hybris, kas nāk no sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārda ὕβρις, hybris ‘tīša vardarbība, kārība, likumpārkāpumi’. Psihoanalīzē izmanto terminu “Ikara komplekss”, ar ko apzīmē pārlieku tieksmi uz godkāri. Mīts arī māca par vidusceļu un mērenību – nelidot ne pārāk tuvu jūras viļņiem, ne pārāk tuvu saulei. Tas simbolizē arī tiekšanos pēc izgudrojumiem un risku, ko nes līdzi jaunais un nepārbaudītais. Savukārt uzņēmējdarbībā tiek pielietots termins “Ikara paradokss’”, kas norāda uz uzņēmumu panākumu cēloņiem, kas vēlāk kļūst par tā sabrukuma cēloņiem.

Ikara vārda etimoloģija ir neskaidra. Latīņu valodā Ikara vārds paliek nemainīgs – Icarus. Daidala dēlu Ikaru svarīgi nejaukt ar atēnieti Ikariju (Ἰκάριος), kurš deva patvērumu Dionīsam (Διόνυσος) un ieviesis vīnkopību Atikā, un Spartas valdnieku Ikariju (Ἰκάριος), varoņa Odiseja (Ὀδυσσεύς) sievas Pēnelopes (Πηνελόπεια) tēvu.

Dzīves pirmajā pusē Daidals dzīvojis Atēnās, taču, glābdamies no soda, viņš aizbēga uz Krētu. Krētā Daidals pavadīja daudzus gadus, un tur, kā vēstīts vairākos antīkās pasaules avotos, valdnieka Mīnoja pilī viņš nodevies mīlas sakariem ar kādu verdzeni, un tā viņam dzemdējusi dēlu Ikaru. Vairākos avotos viņas vārds nav nosaukts, minēts tikai fakts, ka viņa bijusi Mīnoja pils verdzene, tomēr ir arī avoti, piemēram, Pseido Apollodora (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbs “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.), kur norādīts, ka Ikara mātes vārds bijis Naukrate (Ναυκράτης).

Nav ziņu par Ikara audzināšanu, nav arī zināms, vai Ikars saņēmis kādu izglītību un vai Daidals viņam nodevis savas prasmes. Vienīgais Ikaram piedēvētais notikums ir lidojums ar vaska spārniem. Ir vairāki avoti, kuros atspoguļots šis mīts, bet par primāro avotu mēdz uzskatīt Ovidija (Ovidius) poēmas “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu) astoto grāmatu.

Pastāv mīta versijas, kāpēc Daidals nolēma doties prom no Krētas, – viņš vai nu ilgojies pēc dzimtās pilsētas Atēnām, vai arī bija spiests bēgt, jo Mīnojs viņu un Ikaru bija nolēmis sodīt ar ieslodzīšanu paša Daidala veidotajā Mīnotaura (Μινώταυρος) labirintā. Pastāv arī versijas par to, kāpēc Mīnojs nolēma Daidalu un Ikaru ieslodzīt labirintā.

Daidals nevēlējās pakļauties Mīnotaura lēmumam, tāpēc apsvēra vairākas bēgšanas iespējamības. Viņš saprata, ka vienīgais ceļš uz izglābšanos bija debesis, jo jūras ceļi bija liegti Mīnoja sargu dēļ. Tā Daidals nolēma izgatavot spārnus gan sev, gan savam dēlam Ikaram. Spārni bija veidoti no dažādu izmēru putnu spalvām, kas ar bišu vasku bija piestiprinātas ādas siksnām, ko likt plecos. Kamēr Daidals spārnus meistarojis, Ikars bija līdzās un rotaļājies. Darinājumu vispirms izmēģināja pats Daidals, uzvilka spārnus mugurā, tos savēcināja un pacēlās gaisā. Viņi bija gatavai doties lidojumā. Pirms lidojuma uzsākšanas Daidals Ikaru brīdināja, ka nedrīkst lidot pārāk tuvu jūrai, jo tad spārni samirks, un nedrīkst lidot pārāk augstu, jo tad saule tos izkausēs. Ikars saprata norādes, un abi uzsāka lidojumu. Sākumā Ikars bija uzmanīgs un lidoja tieši aiz tēva, taču lidojuma sajūta bija pārāk aizraujoša, un Ikars cēlās aizvien augstāk debesīs. Vaska spārni sāka kust, vasks pilēja jūrā, spalvas vējā aizvijās pa gaisu, un pats Ikars iekrita jūrā un noslīka. Tas noticis Egejas jūras dienvidausrtumu daļā, tāpēc to sauc par Ikarijas jūru, un tur atrodas arī Ikarijas sala. Mūsdienās Ikarijas salā iespējams apskatīt Ikara klinti – vietu jūrā, kur Ikars iekritis. Šī nelielā klints atrodas Ikarijas salas dienvidos aptuveni 50 metrus no Vaoni pludmales krasta.

Viena versija vēsta, ka uz šīs salas mirušo Ikaru atrada pats Daidals un to apglabāja, cita – ka viņu atradis varonis Hērakls (Ἡρακλῆς), kurš tajā laikā kalpojis Līdijas valdniecei Omfalei (Ὀμφάλη), un to apglabājis.

Dažkārt mītos skaidrots, ka Ikara nāve bija sods pašam Daidalam, jo viņš, skaudības vadīts, Atēnās bija nogalinājis savas māsas Perdikas (Πέρδιξ) dēlu Tālu (Τάλως). Atēna (Ἀθηνᾶ) Tālu pēc nāves pārvērta par irbi, un Tāls irbes veidolā esot vērojis Daidalu, apglabājam savu dēlu.

Sengrieķu dramaturga Eurīpida (Εὐριπίδης) zudušajā traģēdijā “Krētieši” (Κρῆτες, ap 430. gadu p. m. ē.), par kuru ziņas saglabājušās tikai vēlāku autoru komentāros, Ikars lidojuma laikā esot izaicinājis saules dievu Hēliju (Ἥλιος), sakot, ka ir pārāks par pašu sauli. Hēlijs šo Ikara hybris sodīja un izkausēja spārnos esošo vasku. Savukārt hellēnismā un romiešu literatūrā, piemēram, enciklopēdista Plīnija Vecākā (Gaius Plinius Secundus) darbā “Dabas vēsture” (Naturalis Historia, 1. gs.), vaska spārnu mītu nomaina cits, reālistiskāks bēgšanas plāns – Daidals un Ikars aizbēguši no valdnieka Mīnoja ar kuģi, tādējādi piedēvējot abiem masta un buru izgudrošanu.

Šis vienīgais Ikaram piedēvētais notikums daudzu gadsimtu garumā atspoguļots dažādos mākslas veidos.

Ikars parasti atveidots kopā ar Daidalu, un, sākot ar 6. gs. p. m. ē., šis mīts izmantots vāžu gleznojumos, mozaīkās un freskās. Līdz mūsdienām saglabājies ap 470. gadu p. m. ē. datējams dobs zelta amulets, dēvēts par etrusku zelta bullu, un uz tā vienā pusē atveidots Ikars, otrā – Daidals. Arī vēlākos gadsimtos mākslinieki izmantojuši mītu par Daidala un Ikara lidojumu. Piemēram, Parīzē Luvras muzejā (Musée du Louvre) Apollona rotundā centrālajā griestu freskā attēlots Ikara kritiens – “Saule. Ikara kritiens” (Le Soleil. La chute d’Icare, 1819), autors franču gleznotājs Meri Žozefs Blondels (Merry-Joseph Blondel). Sicīlijā Agridžento pilsētā tā sauktajā Tempļu ielejā atrodas Konkordijas templis, kura tuvumā meklējama lauztā Ikara statuja “Kritušā Ikara statuja” (itāļu Statua di Icaro Caduto, 2011). Tas ir poļu skulptora Igora Mitoraja (Igor Mitoraj) veidots monumentālās tēlniecības paraugs.

Priekules novada ģerbonī ir attēlots 17. gs. nostāsta varonis Priekules Ikars – kalējs, kurš izgatavojis sev spārnus un mēģinājis lidot, laižoties lejā no Priekules baznīcas torņa. Šis notikums atainots Māras Zālītes un Ulda Marhileviča muzikālajā drāmā “Priekules Ikars” (2009) Dailes teātrī Mihaila Gruzdova režijā.

Ikara vārds izmantots dažādos nosaukumos – spēlfilmās un dokumentālajās filmās, mūzikas ansambļos, albumos un dziesmās, ar aviāciju saistītās organizācijās un uzņēmumos, dažādu citu organizāciju un uzņēmumu nosaukumos, astronautikā, viodeospēlēs u. c.