Viens no nacionālās skaņumākslas izveidotājiem un pirmais, kurš jaunradē sasniedza māksliniecisku perfekciju un kļuva starptautiski pazīstams. Vairāku paaudžu latviešu un cittautu komponistu izglītotājs, Latvijas Konservatorijas (LK) vadošais dibinātājs un ilggadējs rektors, vairāku mūzikas organizāciju vadītājs. Iespaidīgākā personība Latvijas mūzikā 20. gs. 1. pusē, kļuva par tās simbolu.

Dzimis Valmieras tuvumā, tur pavadījis bērnības vasaras, taču ziemas Jēkabpilī (līdz 1867. gadam) un Jelgavā (līdz 1880. gadam), kur tēvs Jānis Vītols, Matīšu pagasta zemnieka dēls, vāciskā Tērbatas Skolotāju semināra absolvents, bija skolotājs vācu skolās. Ģimenē valdīja vācu valoda, un tikai vēlāk, nonākot Pēterburgas latviešu sabiedrībā, J. Vītols sāka apgūt latviešu valodu, to mācoties pat privātstundās.

Pirmie skaņumākslas iespaidi nāca no mātes, Valmieras Brāļu draudzes vadītāja Mārča Neimaņa meitas Annas. Apguva klavieru un vijoles spēles pamatus pie Jelgavas vācu privātskolotājiem, kā arī mūzikas teoriju pie pilsētas mūzikas direktora, ērģelnieka un kordiriģenta Rūdolfa Posteļa (Rudolph Postel). J. Vītols iesaistījās vietējo vācu amatieru orķestra, koru un kamermūzikas rosmēs. Vienīgā saskare ar latviešu sabiedrību bija ģimenei dažas vasaras pavadot Bigauņciemā, galvenokārt pie turienes zvejniekiem, kur ieguva arī mūža lielāko “atkarību” – makšķerēšanu.

Ap 13. dzīves gadu sākās pirmie komponēšanas mēģinājumi, bet tālākām mūzikas studijām pamatu deva vispusīgais vācu mūziķis Karls Raps (Karl Rapp), Prāgas konservatorijas absolvents. Pirmais gads Pēterburgas Konservatorijā (no 1880. gada) pagāja altvijoles klasē, bet otrajā gadā J. Vītols pārgāja uz kompozīcijas teorijas nodaļu, kur dzelžainā, pašaizliedzīgā studiju darbā J. Vītols guva spožus panākumus. Šajā laikā viņš iepazinās ar Pēterburgā  studējošajiem latviešu patriotiem – Jurjānu Andreju, kurš kļuva par J. Vītola aizbildni latviskuma centienos, Vensku Edvartu, Stērstu Andreju, Kažoku Dāvi. Sākot ar studiju trešo gadu, J. Vītols kompozīcijas teoriju un praksi ieguva krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) klasē, ko absolvēja ar mazo zelta medaļu (1886) un nekavējoties tika uzaicināts par Pēterburgas Konservatorijas docētāju.

Sākot ar opusu nr. 1 – Klavieru sonāti, J. Vītola skaņdarbus sāka izdot krievu rūpnieka un mecenāta mūzikas apgāds Edition M. P. Belaieff, Leipzig. Gadu gaitā tika publicētas vēl apmēram 80 kompozīcijas – ar autora uzvārda rakstību Wihtol (tas atbilda vāciskajai, un toreiz vēl nenostabilizētajai latviešu ortogrāfijai, un J. Vītols pie šādas sava uzvārda rakstības (Wihtols) palika visu mūžu). Viņš kļuva pazīstams komponists Pēterburgas mūzikas aprindās, krievu komponistu Anatolija Ļadova (Анатолий  Константинович  Лядов) un Aleksandra Glazunova (Александp Константинович Глазунов) draugu, kā arī par akadēmisko mūziķu brālības jeb “Beļajeva pulciņa” (Беляевский кружок) dalībnieku. No tajā valdošā elitārā, pašpietiekamā akadēmisma sargāja viņa iesaistīšanās topošajā zaļoksnējā latviešu mūzikas dzīvē Rīgā, kas līdzās docētāja darbam kļuva par otro svarīgāko spēku atdeves lauku. Saplūšana ar dzimtenes latviešu sabiedrību izšķiroši notika III Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (1888), kad, pēc J. Vītola vārdiem, “šie svētki mani ievadīja latvju nacionālās kustības verdošā centrā, kas mani ar neatvairāmu spēku ierāva man līdz tam vēl stipri pasvešajā pasaulē”. To ierosmē tapa J. Vītola simfoniskā glezna “Līgo” (La fête Lihgo) ar folkloras tēmām (1889). Jurjānu Andrejs viņu iesaistīja folkloras ekspedīcijā (1891), toreiz radās klavieru variācijas “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, pirmie tautasdziesmu apdaru desmiti.

Darbs latviešu mūzikā izvērsās arī Pēterburgā –  12 gadus J. Vītols vadīja turienes Latviešu labdarības biedrības kori (no 1894. gada), vēlāk – Latviešu dziedāšanas biedrības kori (1907–1918). Līdztekus viņš bija štata mūzikas kritiķis lielajā vācu avīzē St. Petersburger-Zeitung (1897–1914). Docētāja darbā saņēma profesora grādu (1901), pēc N. Rimska-Korsakova nāves pārņēma vairākas tā studiju programmas (1908), no A. Ļadova – kompozīcijas meistarklases vadību (1915). Tajā J. Vītols bijis mentors desmitiem komponistu, t. sk. krievu komponistam Sergejam Prokofjevam (Сергей Сергеевич Прокофьев), to absolvējuši arī latvieši Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele, Harijs Ore.

Kad 1918. gadā no karalaikā evakuētajiem latviešu skaņu māksliniekiem un Teodora Reitera vadītā latviešu strēlnieku orķestra tika noorganizēta privātā Latvju opera – Nacionālās operas priekštece, J. Vītols kopā Latvju operu kā tās direktors t. s. operas vilcienā pārcēlās uz Rīgu. Vadīja LK dibināšanas darbus, kļuva par tās direktoru, vēlāk rektoru (1919–1935; 1937–1944) un kompozīcijas klases vadītāju (1919–1944); to absolvējuši vairāku paaudžu latviešu komponisti. Kļuva par komponistu organizācijas Latvijas Skaņražu kopa līdzdibinātāju un priekšsēdētāju (1923–1938).

Sākot ar III Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem J. Vītola darbi bijuši visu dziesmusvētku programmās (arī pēckara trimdas sabiedrības dziesmusvētkos), no IV līdz IX (1938) Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem bijis to galvenais organizators, dibinājis Latviešu dziesmu svētku biedrību (1930), iecelts par goda priekšsēdi I Vispārējo latviešu dziesmu svētku atceres latviešu dziesmu dienās (1948) Bavārijas apgabalā, Vācijā.

30. gados uzņemts par studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” goda filistru.

J. Vītola skaņdarbi bija populāri gan Latvijā, gan Krievijā, kur tie četras reizes tika  apbalvoti ar Gļinkas prēmiju (Глинкинская премия) – 1905., 1907., 1910. un 1911. gadā. Latvijā lielāko popularitāti ieguva oriģināldziesmas koriem (~120), it sevišķi J. Vītola iedibinātais kora balādes žanrs. Tajā sākumā dominēja episka ievirze ar Ausekļa tekstiem – “Beverīnas dziedonis” (1891), “Gaismas pils” (1899) un citi, vēlāk fantastiski un poēmas tipa sižeti ar Viļa Plūdoņa dzeju – “Dūkņu sils” (1916), “Rūķīši un Mežavecis” (1924) un Friča Bārdas dzeju – “Saules svētki” (1925), “Dāvids Zaula priekšā” (1928), kā arī patriotiskās vīru kora balādes – “Uguns milna” (1924, Annas Brigaderes teksts), Dies irae (V. Plūdoņa teksts). Komponējis arī kantātes un oratorijas korim ar balsīm un ērģelēm vai orķestri. Tautasdziesmu pārtverē (~300 darbu) izcilākais devums ir “200 latviešu tautas dziesmas” divos sējumos (1906; 1919) solobalsij ar klavierēm vai tikai klavierēm; tām arī Rūdolfa Blaumaņa vāciskoti teksti.

Simfoniskajā mūzikā attīstības līkne gāja no tautiskā romantisma atbalsīm simfoniskajā gleznā “Līgo” caur “Dramatisko uvertīru” (1895), programmatisko uvertīru “Sprīdītis” (1908) un teātra uzvedumu mūziku uz gleznaini iztēlojošo svītu “Dārgakmeņi” (1924) un uz vieglu romantisma stilizāciju bukoliskajā svītā “Latvju lauku serenāde” (1934). Līdzīga attīstība no klasiska romantisma uz lielāku harmonijas krāsu brīvību vērojama arī solodziesmā (ap 100 darbu) un klavieru mūzikā (ap 70 darbu), kā arī kompozīcijās stīgu instrumentiem. Kopumā  J. Vītola formas racionalitātē un emocionālajā apvaldītībā izpaudās stiprs klasicisma pamats, tāpēc J. Vītolam varētu piemērot apzīmējumu klasicistisks romantiķis.

J. Vītola veikums Latvijas skaņu mākslā ir līdzvērtīgs divos galvenajos laukos – jaunradē un izglītošanas darbā. Viņa darbi piešķīra latviešu mūzikai starptautisku dimensiju. Savukārt LK galvenais uzdevums bija aizstāvēt mūzikas kultūras svarīgumu un izaugsmes pakāpeniskumu – divdesmit gados tika izaudzināta profesionālu mūziķu paaudze un saprotoša mūzikas auditorija.

Par īpašiem nopelniem 1922. gadā valsts piešķīra J. Vītolam Gaujienas muižas centra daļu ar bijušā muižas aldara māju, kas tika iedēvēta par “Anniņām”. Tur iekārtots Jāzepa Vītola memoriālais muzejs “Anniņas” (1963), izveidota piemiņas vieta (1993), uzstādot marmora krustu, kas pārvests no J. Vītola pirmās kapavietas Lībekas Forverka kapos (Vorwerker Friedhof). Ik vasaru Gaujienā notiek apvienoto koru koncerti, t. s. Vītoldienas (regulāri kopš 1990. gada).

J. Vītols saņēmis Tēvzemes balvu (1937), kļuvis par Latvijas Universitātes goda doktoru (1943), Tallinas Konservatorijas goda locekli (1926) un goda profesoru (1939), par godabiedru Helsinku Konservatorijā (1932), Kauņas Konservatorijā (1935), Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā (1938). J. Vītola dibinātā LK (kopš 1991. gada – Mūzikas akadēmija) nosaukta viņa vārdā (1958). Ar J. Vītola vārdu Latvijā regulāri notiek vairāki atskaņotājmākslas konkursi. J. Vītola portretu gleznojuši Ludolfs Liberts (1930., 1935. un 1943. gadā), Juris Soikans (1948), Jāņa Roberta Tillberga gleznots portrets (1937) atrodas Latvijas Komponistu savienībā un otrs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1930. gadi).

J. Vītola bisti veidojuši tēlnieki Gustavs Šķilters (1909), Konstantīns Rončevskis (pirms 1930. gada). Jēkabpilī uzstādīta Aigara Bikšes veidota bronzas skulptūra J. Vītola piemiņai “Mazais cilvēks”. J. Vītols attēlots šaržos un karikatūrās, dažās pastkartēs, Latvijas Bankas kolekcijas monētā “Gaismu sauca, gaisma ausa” (2013) un citur.

CD*, Jāzeps Vītols. Works for solo piano (Reinis Zariņš, piano) Champs Hill Records, CHR049***, West Sussex, UK, 2013.

4 CD, Visas Jāzepa Vītola solodziesmas (Jānis Kļaviņš, basbaritons; Anatols Bērzkalns, klavieres). RS 015, Ņujorka, ASV, 1998.

LP**, Jāzeps Vītols. Garīgā mūzika. Saturs: “Jēzus un grēciniece” (Sv. Raksti); “Kalna sprediķis” (Sv. Raksti); “”No atzīšanas koka“ (V. Plūdons); ”Jēzus pie akas“ (Sv. Raksti); ”Iesvētīšanai“ (J. Kleinbergs) (Valda Dzene, soprāns; Aivars Krancmanis, baritons; Inese Galante, soprāns; Jānis Sproģis, tenors; Aleksandrs Poļakovs, baritons; Latvijas Radio T. Kalniņa koris; Sigvards Kļava, Juris Kļaviņš, diriģenti; Tālivaldis Deksnis, Oļģerts Cintiņš, ērģeles). “Melodija” C10 30991 074, Rīga, 1998.

LP, Jāzeps Vītols. Kori. Izlase (Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas mācību koris; Imants Kokars, Juris Kļaviņš, diriģenti). “Melodija” C10 27245 004, Rīga, 1998.

LP, [Jāzeps Vītols] “Latvju lauku serenāde” (Symphonic orchestra; Leonīds Vīgners, conductor). Latvian Music LM EP 017, Sweden [b.g.].

LP, [Jāzeps Vītols] “Dramatiskā uvertīra”; Svīta “Dārgakmeņi” (Ļeņingradas Valsts filharmonijas simfoniskais orķestris; Leonīds Vīgners, diriģents). “Melodija” HД-2203-4, Rīga [b.g.]

LP, [Jāzeps Vītols] Klaviermūzika. Izlase (Valdis Jancis, klavieres; Valdis Krastiņš, klavieres). “Melodija” 33D-12219/20, Rīga [b.g.]

LP, Jāzeps Vītols – 125. Solo dziesmu izlase (Jānis Sproģis, tenors; Aleksandrs Poļakovs, baritons; Kārlis Zariņš, tenors; Inta Villeruša, klavieres). “Melodija” C10 27385 005, Rīga, 1988.

* kompaktdisks ** vinilplate *** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs