Retoriskais izsauciens pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Retoriskais izsauciens ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā retoriskais izsauciens tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu figura verborum. Sengrieķu valodā šis termins ir ἐκφώνησις, ekfonesis ‘izruna, izsauciens’, kas veidojies no sengrieķu darbības vārda ἐκφωνέω, ekfoneo ‘izkliegt’. Latīņu valodā tas ir lietvārds exclamatio ‘izsauciens’, kas veidojies no darbības vārda exclamare ‘iekliegties’. Antīkajā retorikā retoriskais izsauciens tiek definēts kā emociju izpausme. Retoriskais izsauciens aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Viens no zināmākajiem retoriskajiem izsaucieniem ir Senās Romas oratora Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runā “Pret Verru” (In Verrem, 70. g. p. m. ē.) lasāmais – O tempora! O mores! ‘Ak laiki! Ak tikumi!’.

Mūsdienās retoriskais izsauciens tāpat kā antīkajā pasaulē tiek pētīts gan teorētiski, gan izmantots praksē. Retoriskais izsauciens parādās dzejā, drāmā, dziesmu tekstos, runās u. c., tā galvenā funkcija ir piesaistīt auditorijas uzmanību. Literatūrzinātnieki retorisko izsaucienu definē kā dzejnieka domu un jūtu izpausmi izsauksmes teikuma vai frāzes veidā. To var vērot latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Pilsētas zēns”:

Kas par niekiem uz stūra kā ekspresim

Salt un gaidīt, kad gadījums būs!

Ek, uz to, ka es nekauņa, iedzersim,

Mīļie bijušie cūkgani... jūs.

Bieži retoriskais izsauciens funkcionē kopā ar retorisko jautājumu un retorisko uzrunu, kā tas redzams sniegtajā piemērā. Literatūrzinātnieki norāda, ka daiļdarba valodā, īpaši dzejā, retoriskie izsaucieni un retoriskie jautājumi sastopami bieži. Ar tiem iespējams paspilgtināt emocionālo ekspresivitāti. Līdzīgi kā retoriskajā uzrunā arī retoriskajā izsaucienā var būt dažādas intonācijas. Ilustrācijai tiek sniegts piemērs no latviešu dzejnieka Andreja Eglīša kantātes “Dievs, tava zeme deg!” (1943), kur virsrakstā esošais retoriskais izsauciens tiek nodēvēts par traģiski patētisku.