Jaunais Rīgas teātris (JRT) ir 1992. gadā dibināts profesionāls repertuārteātris, kas atrodas Lāčplēša ielā 25 (no 2017. gada līdz 2024. gada pavasarim teātra rekonstrukcijas dēļ atradās pagaidu mītnē Miera ielā 58a). JRT guvis plašu atzinību gan Latvijā, gan ārvalstīs, piedāvājot mākslinieciski augstvērtīgus, intelektuālus un oriģinālus iestudējumus – mūsdienīgu skatījumu uz klasiku, latviešu oriģināldramaturģiju un ārzemju autoru darbiem.

No 1992. līdz 1997. gadam teātra galvenais režisors bija Juris Rijnieks, bet kopš 1997. gada JRT vada Alvis Hermanis, kurš šobrīd ir starptautiski pazīstamākais latviešu teātra un operas režisors. Teātra direktore ir Gundega Palma (kopš 2003).

Jaunais Rīgas teātris (JRT) darbu sāka 1992. gada rudenī, pēc Ādolfa Šapiro vadītā leģendārā Jaunatnes teātra likvidācijas, un ieņēma tā atstātās telpas Lāčplēša ielā 25, kur no 1920. līdz 1977. gadam atradies arī Dailes teātris. 

Sākotnējo JRT trupu veidoja bijušie Jaunatnes teātra aktieri Rūdolfs Plēpis, Aīda Ozoliņa, Māris Andersons, Kārlis Anusevičs un Maija Apine, aktieri no citiem teātriem: Armands Reinfelds (Nacionālais teātris), Regīna Razuma (Dailes teātris), Indra Briķe (Liepājas teātris), Latvijas Valsts konsvervatorijas Teātra mākslas nodaļas absolventi Alvis Hermanis un Līga Karlivāne, kādreizējā žurnāliste un kinoaktrise Elita Kļaviņa un citi.

J. Rijnieks jauno teātri pozicionēja kā eksperimentiem atvērtu un ļāva iestudēt ne tikai profesionāliem un atzītiem režisoriem (Mārai Ķimelei, Pēterim Pētersonam, Pēterim Krilovam, Oļģertam Kroderam, šveicietim Markusam Coneram, Markus Zohner, un citiem), bet arī aktieriem, tostarp A. Hermanim, ar kura izrādi “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” 1993. gada 20. janvārī teātris tika atklāts.

A. Hermanis ātri izvirzījās kā JRT vadošais režisors. Tapa vairākas gan viņa režijas kontekstā, gan Latvijas teātra vēsturē nozīmīgas izrādes, kurās A. Hermanis mērķtiecīgi eksperimentēja ar dažādām teātra valodām: Jukio Mišimas “Marķīze de Sada” (三島 由紀夫, サド侯爵夫人, 1993), Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” (Oscar Wilde, The Picture of Dorian Gray, 1994), Antonio Buero Valjeho “Liesmojošā tumsa” (Antonio Buero Vallejo, En la ardiente oscuridad, 1995), “Tranzīts 2000” (1995), Antona Čehova “Kaija” (Антон Павлович Чехов, Чайка, 1996).

Savā radošajā biogrāfijā nozīmīgas izrādes šajā laikā iestudēja arī psihonanalītiskā teātra meistare M. Ķimele, tostarp Bībeles sižetā balstīto “Rutes grāmatu” (1994) un Viljama Šekspīra (William Shakespear) sonetu izrādi “Mani mīl Šekspīrs” (1996).

Skaidras repertuāra politikas, stingras vadības un finanšu trūkuma dēļ JRT izrāžu piedāvājuma mākslinieciskā kvalitāte veidojās neviendabīga un teātris piedzīvoja krīzi. Tika lemts par reorganizāciju, un 1997. gada 30. aprīlī par JRT māksliniecisko vadītāju un direktoru kļuva A. Hermanis.

Par savu galveno mērķi jaunais galvenais režisors A. Hermanis izvirzīja teātra piedāvājuma kvalitāti un demokratizāciju, kur radošus eksperimentus līdzsvaro plašākai publikai pieejamas izrādes.

A. Hermanis atgriezās pie stabilas 17 aktieru trupas, kur E. Kļaviņai, R. Razumai, A. Reinfeldam, K. Anusevičam un M. Apinei piepulcējas Sanktpēterburgas teātra mākslas akadēmiju beigusī Guna Zariņa, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) absolventi Baiba Broka, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Ģirts Ēcis, Māris Liniņš, J. Rijnieka aktieru kursa beidzēja Sandra Kļaviņa, Daugavpils teātra kursa beidzēji Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Vigo Roga un Andis Strods, kā arī Aurēlija Anužīte. 1999. gadā trupai pievienojās bijusī Dailes teātra aktrise Agnese Zeltiņa, bet 2000. gadā – Dailes teātra 7. studijas absolvents Gundars Āboliņš.

Štata režisores vietu 1997. gadā atstāja Māra Ķimele, savukārt no 1997. līdz 2000. gadam šo pozīciju ieņēma Viesturs Kairišs, kurš iestudēja vairākas novatoriskas, uz metafizisku, uzsvērti vizuālu teātra valodu orientētas izrādes, no kurām nozīmīgākās ir Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (1998), Fjodora Dostojevska “Idiots” (Федор Михайлович Достоевский, Идиот, 1999), Māras Zālītes “Margarēta” (2001) un Ingas Ābeles “Tumšie brieži” (2001).

A. Hermaņa vadībā JRT drīz kļuva par Latvijas teātra mākslas epicentru, kam par uzticīgu publiku izdevies padarīt jauniešus un inteliģenci. 90. gados un 21. gs. sākumā tapa vairākas nozīmīgas A. Hermaņa izrādes, kurās režisors turpināja eksperimentēt ar dažādām teātra valodām: Alekseja Arbuzova “Mans nabaga Marats” (Алексей Николаевич Арбузов, Мой бедный Марат, 1997), Toma Stoparda “Arkādija” (Tom Stoppard, Arcadia, 1998), “XX gadsimts. Поезд – призрак. Vision Express” (1999), Jaroslava Ivaškēviča “Vilkumuižas jaunkundzes” (Jarosław Iwaszkiewicz, Panny z Wilka, 2000).

Par teātra starptautisko izrāvienu kļuva Nikolaja Gogoļa “Revidenta” iestudējums (Николай Васильевич Гоголь, Ревизор, 2002), kas padarīja JRT par Latvijas teātra seju ārvalstīs un piedzīvoja 286 izrādes visā pasaulē, atnesot A. Hermanim arī prestižā Zalcburgas Teātra festivāla (Salzburger Festspiele) balvu – tā dibinātāja, izcilā 20. gs. režisora Maksa Reinharda (Max Reinhardt) pildspalvu.

Vēl vienu pagrieziena punktu iezīmē A. Hermaņa un JRT aktieru kopdarbs – izrāde “Garā dzīve” (2003), kas arī guva plašus starptautiskus panākumus un aizsāka teātra interesi par latvisko identitāti un “mazā cilvēka” dzīvi.

Sākot ar “Garo dzīvi”, JRT nostiprinājās jauns darba modelis, kurā aktieri kļuva par izrāžu līdzautoriem, veicot patstāvīgu izpēti un radot oriģinālu dramaturģisko materiālu, kā arī iestudējot etīdes. Kolektīvā darbā tapa izcilās izrādes “Latviešu stāsti” (2004), “Latviešu mīlestība” (2006), “Klusuma skaņas” (2007), “Zilākalna Marta” (2009), “Vectēvs” (2009), “Kapusvētki” (2010), “Melnais piens” (2010), “Ziedonis un Visums” (2010).

Paralēli A. Hermanis pievērsās krievu klasikas un jaunākās literatūras izpētei, kas rezultējās Vladimira Sorokina romāna “Ledus” (Владимир Георгиевич Сорокин, Лёд) iestudējumā “Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā” (2005), Tatjanas Tolstajas stāsta “Soņa” uzvedumā (Татьяна Никитична Толстая, Соня, 2007), Ivana Gončarova romāna “Oblomovs” skatuves versijā (Иван Александрович Гончаров, Обломов, 2011) un izrādē “Oņegins. Komentāri” (2012) pēc Aleksandra Puškina romāna dzejā “Jevgēņijs Oņegins” (Александр Сергеевич Пушкин, Евгений Онегин) motīviem.

2003. gadā JRT atgriezās Māra Ķimele un turpmākajos gados iestudēja dažus no saviem nozīmīgākajiem darbiem: Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzi” (August Strindberg, Fröken Julie, 2004) ar A. Hermani Žana lomā, Ivana Turgeņeva “Mēnesi uz laukiem” (Иван Сергеевич Тургенев, Месяц в деревне, 2005) un V. Šekspīra “Otello” (Othello, 2011).

Pēc A. Hermaņa aicinājuma JRT iestudējuši arī vairāki viesrežisori: Gatis Šmits, Viesturs Meikšāns, Inese Mičule, Gaļina Poliščuka, Baņuta Rubesa, Regnārs Vaivars, Andrejs Jarovojs, Elīna Cērpa, Pēteris Krilovs, Ilze Olingere, Uldis Tīrons, Mārcis Lācis u. c., kā arī aktieri Ģirts Ēcis, Varis Piņķis, Maija Apine, Kristīne Krūze.

2004. gadā JRT trupai pievienojās Jana Čivžele, Ivars Krasts, Inga Alsiņa, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Iveta Pole, Edgars Samītis, Liena Šmukste (LKA) un aktieris Jevgēnijs Isajevs. 2007. gadā ansambli papildināja Kristīne Krūze (LKA).

2012. gadā teātrī ar izrādi “Tumšās alejas” pēc Ivana Buņina (Иван Алексеевич Бунин) stāstu motīviem sevi pārliecinoši pieteica Vladislavs Nastavševs. Tai sekoja izrāde “Peldošie – ceļojošie” (2014) pēc Mihaila Kuzmina tāda paša nosaukuma romāna (Михаил Алексеевич Кузмин, Плавающие путешествующие) un autordarbs “Cerību ezers” (2015), kas apliecināja V. Nastavševu kā vienu no spilgtākajiem mūsdienu Latvijas režisoriem. V. Nastavševa režisorisko interešu lokā ir mākslas un dzīves attiecības, kā arī seksualitātes izpēte, savukārt rokrakstam raksturīga stilizācija, teatralitāte, estetizācija, fiziskā teātra elementi un ļoti augsta atklātības pakāpe.

Tikmēr no 2014. līdz 2017. gadam A. Hermanis arvien vairāk pievērsās teātra un operas režijai teātros un festivālos ārpus Latvijas. Šajā laikā ievērojamākais viņa iestudējums JRT ir monoizrāde “Brodskis/Barišņikovs”, kurā Josifa Brodska (Иосиф Александрович Бродский) dzeju izpilda un izdejo pasaulslavenais baletdejotājs Mihails Barišņikovs (Михаил Николаевич Барышников).

Jaunu posmu JRT simboliski iezīmēja 2018. gada vasara, kad LKA uzņēma pirmo JRT aktieru kursu ar 18 jauniešiem, no kuriem daļa redzama A. Hermaņa iestudējumā “Kalpa zēna vasara. Sākums” (2018) pēc Jāņa Akuratera bērnības atmiņu stāsta “Kalpa zēna vasara” motīviem.

2019. gadā JRT trupā strādā Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Marija Linarte, Regīna Razuma, Inga Tropa, Toms Veličko, Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš.

Režisori: A. Hermanis, M. Ķimele, V. Nastavševs, V. Kairišs. 

Aktieri: G. Āboliņš, B. Broka, V. Daudziņš, A. Keišs, E. Kļaviņa, S. Kļaviņa, Ģ. Krūmiņš, G. Zariņa, K. Znotiņš. 

JRT sniedzis viesizrādes vairāk nekā 40 valstīs, t. sk. prestižākajos Eiropas teātra festivālos Edinburgā un Aviņonā, atnesot JRT virkni balvu un A. Hermanim – starptautisku atpazīstamību.

Līdzās JRT mākslinieku individuālajiem un starptautiskajiem sasniegumiem deviņi teātra iestudējumi godalgoti ar “Spēlmaņu nakts” balvām kā gada labākās izrādes: “Marķīze de Sada” (1993), “Rutes grāmata” (1994), “Vilkumuižas jaunkundzes” (2001), “Revidents” (2002), “Stāsts par Kasparu Hauzeru” (2003), “Mēnesis uz laukiem” (2005), “Klusuma skaņas” (2008), “Zilākalna Marta” (2009), “Oblomovs” (2012), savukārt trīs iestudējumi ieguvuši “Spēlmaņu nakts” balvas “Gada lielās formas izrāde”: “Peldošie – ceļojošie” (2014), “Cerību ezers” (2015), “Cerību ezers aizsalis” (2018).

2009. gadā režisora Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.