Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) ģenerālsekretārs/sekretārs (1922–1953), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Tautas Komisāru padomes/Ministru padomes priekšsēdētājs (1941–1953).

J. Staļina pēctecis PSKP ģenerālsekretāra amatā Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв), PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja amatā – Georgijs Maļenkovs (Георгий Максимилианович Маленков), priekštecis – Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов).

Dzimis Gruzijā, Gori pilsētā kurpnieka ģimenē. Beidzis Gori garīgo skolu (1894). Iestājās Tiflisas (mūsdienās Tbilisi) Garīgajā seminārā; 1899. gadā izslēgts, jo iesaistījās opozicionārās darbībās. Turpmāk izglītojies pašmācības ceļā, daudz lasījis.

Iesaistījās nelegālās grupās (1895), kuras bija izveidojuši uz Aizkaukāzu izsūtītie krievu marksisti. 1898. gadā iestājās gruzīnu sociāldemokrātiskajā organizācijā Mesame Dasi (gruzīnu მესამე დასი; Trešā grupa), kas bija pirmā sociāldemokrātiskā organizācija Aizkaukāzā. 1901. gadā kļuva par profesionālu revolucionāru, ievēlēts Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP; Российская социал-демократическая рабочая партия) Tiflisas komitejas sastāvā. Pēc KSDSP šķelšanās 1903. gadā pieslējās lieliniekiem. Piedalījās KSDSP I konferencē Tammerforsā (Somijā) 1905. gadā, IV kongresā Stokholmā – 1906. gadā, V kongresā Londonā – 1907. gadā.

1912. gadā pēc lielinieku līdera Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) iniciatīvas aizmuguriski kooptēts KSDSP CK un Krievijas birojā, bet nepiederēja pie vadošo lielinieku loka. Laikraksta “Pravda” (Правда) līdzstrādnieks Pēterburgā, sāka lietot pseidonīmu “Staļins” (no krievu сталь ‘tērauds’). Vairākkārt arestēts, izsūtīts uz Krievijas ziemeļiem un Sibīriju, no kurienes tikpat regulāri bēdzis. Pēdējo reizi arestēts 03.1913., atradās izsūtījumā Turuhanskas novadā, pēc tam Ačinskā, kur sagaidīja 1917. gada Februāra revolūciju.

Atgriezies Petrogradā, kļuva par vienu no lielinieku līderiem. Lielinieku partijas VI kongresā 06.–08.1917. ievēlēts CK sašaurinātajā sastāvā. 10.10.1917. atbalstīja V. Ļeņina prasību uzsākt bruņotu sacelšanos, piedalījās apvērsuma sagatavošanā.

Pēc lielinieku apvērsuma uzvaras 25.10./07.11.1917. J. Staļins kļuva par vienu no tuvākajiem V. Ļeņina līdzstrādniekiem, lielinieku valdības – Tautas Komisāru Padomes (TKP) locekli – tautas komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos (līdz 1923. gadam), no 1919. gada – arī valsts kontroles tautas komisāru, 1920.–1922. gadā – strādnieku un zemnieku kontroles tautas komisāru. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR; Российская Советская Федеративная Социалистическая Республика, РСФСР) Kara revolucionārās komitejas un vairāku fronšu kara revolucionāro komiteju loceklis. 1922. gadā J. Staļinu ievēlēja Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P; Российская коммунистическая партия (большевиков)) CK Politibirojā un Orgbirojā, kā arī par partijas ģenerālsekretāru.

Partijas vadība un valdība darbojās pēc kolektīvas vadības principa, V. Ļeņina līdzgaitnieki uzskatīja J. Staļinu par pirmo starp līdzīgiem. V. Ļeņina slimības laikā viņs sāka attīrīt ceļu uz vienpersonisku varu. 1923.–1929. gadā notika cīņa ar “kreiso opozīciju” – Ļevu Trocki (Лев Давидович Троцкий) un viņa piekritējiem. Viens no domstarpību cēloņiem bija trockistu noraidošā attieksme pret J. Staļina un Nikolaja Buharina (Николай Иванович Бухарин) izvirzīto tēzi par iespēju uzcelt sociālismu vienā valstī. J. Staļins panāca, ka 1927. gadā XV partijas kongresā Ļ. Trocka uzskati tika deklarēti par antipartijiskiem, bet 1929. gadā viņu izsūtīja no PSRS.

1928.–1930. gadā par J. Staļina uzbrukumu mērķi kļuva sabiedrotie cīņā ar Ļ. Trocki – N. Buharins, Aleksejs Rikovs (Алексей Иванович Рыков), Mihails Tomskis (Михаил Павлович Томский) jeb “labējā opozīcija”, iemesls – attieksme pret jauno ekonomisko politiku (neps) un pret J. Staļina industrializācijas plānu. Pēc šo konkurentu atbīdīšanas no varas J. Staļins kļuva par vienpersonisku līderi. Lai galīgi atbrīvotos no agrākajiem līdzgaitniekiem, J. Staļins izmantoja Sergeja Kirova (Сергей Миронович Киров) nogalināšanu 01.12.1934. Atentāta organizēšanā J. Staļins apsūdzēja Grigoriju Zinovjevu (Григорий Евсеевич Зиновьев) un Ļevu Kameņevu (Лев Борисович Каменев), kā arī aktivizēja partijas tīrīšanu no trockistiem un labējās opozīcijas piekritējiem. Galīga “Ļeņina gvardes” fiziska iznīcināšana notika “Lielā terora” laikā 1937.–1938. gadā. Tuvākie līdzgaitnieki, kas tagad veidoja Politbiroju, bija partijas aparāta otrās paaudzes pārstāvji, kas neuzlūkoja J. Staļinu kā pirmo starp vienlīdzīgiem. Neviens amats vairs negarantēja personisku neaizskaramību un drošību, jebkurš cilvēks, izņemot pašu J. Staļinu, jebkurā brīdī varēja kļūt par “tautas ienaidnieku”.

“Lielā terora” upuri bija ne tikai partijas funkcionāri. 07.1937. sākās masu politiskās represijas pret ierindas pilsoņiem. 1937.–1938. gadā arestēja apmēram 1,6 miljonus cilvēku, no viņiem nošāva apmēram 700 000. Ieguvis neaprobežotu vienpersonisku varu, J. Staļins tuvāko līdzstrādnieku loku pastāvīgi uzraudzīja, pienākumus pārdalīja, lai neviens neiegūtu pārāk lielu ietekmi.

Nedēļu pēc Vācijas uzbrukuma PSRS – 30.06.1941. – J. Staļins kļuva par Valsts Aizsardzības komitejas priekšsēdētāju (līdz 04.09.1945.), bet 10.07. – par Bruņoto spēku Augstāko Virspavēlnieku (Верховный главнокомандующий). 19.07.1941.–25.02.1946. J. Staļins bija aizsardzības tautas komisārs (ministrs). 03.1943. J. Staļinam tika piešķirta maršala militārā pakāpe, 1945. gadā – ģenerālisimusa pakāpe. Kara laikā visi svarīgākie militārie jautājumi bija tiešā J. Staļina pārraudzībā. Kara sākumā viņa nekompetence militārajos jautājumos noveda pie sāpīgām sakāvēm. Kara otrajā pusē J. Staļins vairāk ieklausījās ģenerāļu argumentos un labāk saprata militārās taktikas un stratēģijas jautājumus.

Pēc kara notika atgriešanās pie periodiskām valsts aparāta un partijas vadības tīrīšanām (piemēram, t. s. Ļeņingradas lieta 1949.–1952. gadā). Pēckara gadu ideoloģijā izteikts bija lielkrievu šovinisms un antisemītisms. No 1946. gada notika vairākas kampaņas ar mērķi pakļaut pilnīgai kontrolei radošo inteliģenci. Kara seku pārvarēšanu ekonomikā apgrūtināja pastiprinātā smagās rūpniecības ekspansija, bruņošanās sacensība ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un lielie infrastruktūras projekti.

J. Staļins nomira no insulta 05.03.1953. Lai gan viņš nebija radījis varas nodošanas mehānismu un apzināti atbīdīja no varas līdzgaitniekus, kuri varēja kļūt par potenciālajiem mantiniekiem, J. Staļina tuvākie līdzgaitnieki 05.03. vēl pirms viņa nāves noformēja varas sadalījumu un ļoti drīz atteicās no viņa sistēmas galējībām, izbeidzot masu teroru, likvidējot Gulaga sistēmu, piekopjot mērenāku ārpolitiku.

J. Staļinu raksturoja jebkādu principu trūkums politiskās cīņas līdzekļu izvēlē. Ārkārtīga nežēlība apvienībā ar ticību marksisma ļeņinisma pamatprincipiem noteica viņa politisko stratēģiju un taktiku. J. Staļina skatījums bija ļoti radikāls – sociālisma celtniecībai jānotiek maksimāli īsā laikā un nedrīkst pieļaut nekādu kapitālisma elementu saglabāšanos. Tas noteica zemniecības kolektivizācijas un industrializācijas politiku.

1929. gads tika pasludināts par “lielā lūzuma” gadu, kad 1928. gadā sāktā pirmā piecgades plāna izpildes tempus palielināja, vienlaikus uzsākot vispārēju kolektivizāciju. Lai gan piecgades uzdevumi netika izpildīti, tomēr zināmi panākumi smagās rūpniecības industriālās bāzes radīšanā tika gūti. Savukārt lauksaimniecības kolektivizācijas ekonomiskie rezultāti bija katastrofāli.

J. Staļins ļoti reti atzina neveiksmes, bet savas kļūdas – nekad. Neveiksmēs vienmēr vainīgi bija citi – nekompetenti padotie, “kaitnieki”, “tautas ienaidnieki”, imperiālisti utt. Lai gan sociālistiskās industrializācijas un kolhozu veidošanas politikā nācās ieviest nelielas korektīvas, tā tika atzīta par vienīgo pareizo sociālisma celtniecības modeli, kas pēc Otrā pasaules kara bija jāatdarina visām sociālisma nometnes valstīm.

Masu represijas, kas bija pastāvīga Padomju valsts veidošanas stratēģijas sastāvdaļa, 20. gs. 30. gados kļuva par galveno J. Staļina politikas instrumentu. 1937.–1938. gadā masu terors palīdzēja galīgi noformēt totalitāru sabiedrības pārvaldības modeli. Sabiedrības pārvaldībā J. Staļins veiksmīgi izmantoja arī propagandu un politisko demagoģiju.

30. gados J. Staļins vairākkārt mainīja PSRS ārpolitikas virzību. No 20. gadiem PSRS politikas stūrakmens bija sadarbība ar Vāciju, lai grautu Versaļas sistēmu, kā arī centieni ar Kominternes palīdzību veicināt pasaules revolūcijas izcelšanos. Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas PSRS sāka aģitēt par kolektīvās drošības sistēmas veidošanu pret Vāciju, bet Kominterne aicināja veidot “tautas frontes”, t. i., apvienot visus kreisos spēkus cīņā pret fašismu. Uz šā fona pārsteidzošs solis bija PSRS un Vācijas līguma par draudzību un sadarbību Molotova–Ribentropa pakta noslēgšana 23.08.1939.

Padomju Savienībai pakts deva iespēju piedalīties Polijas sadalīšanā un pievienot sev Baltijas valstis, Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Taču tai neizdevās pakļaut Somiju, ciešot smagus cilvēku un prestiža zaudējumus Ziemas karā (30.11.1939.–13.03.1940.).

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS kļuva par antihitleriskās koalīcijas dalībvalsti kā vienlīdzīga ASV un Lielbritānijas partnere. PSRS loma nacisma un Japānas sagrāvē padarīja PSRS par vienu no vadošajām pasaules lielvarām, bet pēc kodolieroču iegūšanas (1949) – par superlielvaru, kuras spēks tika pielīdzināts ASV. Būtiska nozīme pasaules politikā bija Austrumeiropas satelītu režīmu konsolidācijai 1948.–1949. gadā, kā arī komunistu uzvara Ķīnas pilsoņu karā. Tomēr J. Staļina ārpolitiskās pretenzijas Vācijas apvienošanas jautājumā, kā arī Korejas kara (1950–1953) izraisīšana noveda pie Rietumvalstu konsolidācijas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) blokā un balansēšanas uz kodolkara robežas.

J. Staļins bija viens no nežēlīgākajiem diktatoriem ne tikai 20. gs., bet, iespējams, arī cilvēces vēsturē. Viņš izveidoja totalitāru valsti, kas, neskatoties uz atsevišķu aspektu mīkstināšanos, galvenajos parametros pastāvēja līdz 1991. gadam.

Cīņa starp staļinistiem un antistaļinistiem PSRS sākās jau drīz pēc J. Staļina nāves un turpinājās visu valsts pastāvēšanas laiku. Mūsdienu Krievijā sabiedrības aptaujās regulāri J. Staļins tiek nosaukts par nozīmīgāko personu Krievijas vēsturē. J. Staļina apoloģēti apgalvo, ka, tikai pateicoties viņa industrializācijas modelim, PSRS uzvarējusi nacistisko Vāciju un kļuvusi par superlielvaru. Pēdējos 20 gados šādi uzskati tieši vai netieši gūst oficiālu atbalstu. Rezultātā pieaug masu represiju noliedzēju ietekme, industrializācijas un kolektivizācijas cena tiek interpretēta kā neizbēgama maksa par valsts varenību.

J. Staļina personības kults padomju literatūrā, kino, tēlotājā mākslā un mūzikā PSRS radīja milzīgu daudzumu artefaktu. 30.–50. gados J. Staļins bija populārs arī Rietumu kreiso intelektuāļu un mākslinieku vidū, piemēram, meksikāņu gleznotāja Frīda Kālo (Frida Kahlo) 1954. gadā uzgleznoja savu pašportretu uz J. Staļina portreta fona. PSRS 70. gados J. Staļina tēls pamazām sāka atgriezties kino, literatūrā un tēlotājā mākslā, mēģinot leģitimizēt viņa personību. Paralēli Krievijā attīstījās neoficiālā konceptuālā māksla – t. s. socārts (jeb padomju popmāksla), kurā J. Staļins tēls tika traktēts ironiskā un izsmējīgā kontekstā. Cīņa starp staļinistiem un antistaļinistiem 2018. gadā postpadomju telpā asi izpaudās cīņās ap “melno” kinokomēdiju “Staļina nāve” (The Death of Stalin, režisors Armando Džanuči, Armando Giovanni Iannucci, Apvienotā Karaliste, Francija, 2017), kuru aizliedza izrādīt Krievijā, Kazahstānā un Kirgizstānā.