20. gs. 60. gados izpelnījās uzmanību ar folka un popmūzikas ierakstiem, kā arī ciešu personisku saistību ar grupu The Rolling Stones. Turpmākajās desmitgadēs dziedājusi dažādu stilistiku repertuāru, kas bieži radīts sadarbojoties ar ievērojamiem mūziķiem.

Marianna Feitfulas māte Eva fon Zahera Mazoha (Eva von Sacher-Masoch) bija austroungāru aristokrātu dzimtas pēctece un profesionāla dejotāja, tēvs Roberts Glins Feitfuls (Robert Glynn Faithfull) – itāļu literatūras profesors un britu slepenā dienesta aģents Otrā pasaules kara laikā. Pēc vecāku šķiršanās meitene auga trūcīgos apstākļos, kas nebija šķērslis interesei par mākslu, literatūru, teātri, klasisko mūziku un folkmūziku. Vēlīnā pusaudzes vecumā sāka dziedāt kafejnīcās.

Profesionālu mūziķes karjeru M. Feitfula uzsāka 1964. gadā Rolling Stones menedžera un producenta Endrū Lūga Oldema (Andrew Loog Oldham) vadībā. Debijas singls – Rolling Stones mūziķu Mika Džegera (Mick Jagger) un Kīta Ričardsa (Keith Richards) sacerēta liriska folkpopa dziesma As Tears Go By – 17 gadus vecajai dziedātājai atnesa tūlītēju atzinību, ļaujot iesaistīties Londonas mākslas un mūzikas bohēmas sabiedrībā.

Pirmajiem panākumiem sekoja vairākas koncertturnejas un ieraksti, bet 60. gadu 2. pusē, uzsākot romantiskas attiecības un kopdzīvi ar M. Džegeru (prese abus dēvēja par “hipiju aristokrātijas” pirmo pāri), M. Feitfula muzikālo aktivitāti samazināja, dodot priekšroku darbam teātrī un kino; vēlākās intervijās viņa minējusi, ka nav varējusi samierināties ar mūzikas industrijas diskriminējošo attieksmi pret sievietēm un sev atvēlēto marionetes lomu. 1967. gadā lielu ievērību piesaistīja policijas narkotiku vienības kratīšanas operācija Rolling Stones mūziķu viesībās; plaši publiskotos lietas materiālu (memuāros dziedātāja tos nosaukusi par falsificētiem) atreferējumos skandalozā kontekstā izskanēja arī M. Feitfulas vārds, liekot pamatus “seksa, narkotiku un rokenrola dīvas” reputācijai, kas viņu pavadīja vairākas nākamās desmitgades.

No sapņainās folkbalāžu izpildītājas tēla M. Feitfula atvadījās 1969. gadā, iedziedot ar M. Džegeru un K. Ričardsu sacerētu dziesmu Sister Morphine. Kontroversiālā teksta dēļ (tajā M. Feitfula aprakstījusi autoavārijas upura pirmsnāves agoniju un lūgumus pēc morfija) Lielbritānijā singls tika atsaukts no pārdošanas, taču vēlāk dziesma iemantojusi roka klasikas statusu; tā iekļauta arī Rolling Stones albumā Sticky Fingers (1971).

70. gadu 1. pusē M. Feitfula ilgstoši bija bez noteiktas dzīvesvietas, daudz lietoja apreibinošas vielas un muzikālo karjeru turpināja vien epizodiski. 1973. gadā televīzijas (TV) ierakstā izpildīja duetu I Got You Babe ar Deividu Boviju (David Bowie), bet 1976. gadā izdotā kantri dziesmu kolekcija Dreamin’ My Dreams bija pirmais albums gandrīz 10 gadu laikā (1971. gadā ieskaņotais albums Rich Kid Blues iznāca tikai 1985. gadā).

Pilnvērtīgu atgriešanos mūzikā, kā arī radikālu stilistisko pārtapšanu pieteica albums Broken English (1979), kurā dziesminiece netieši reflektējusi par savu neseno pieredzi (t. sk. personības krīzi un pašnāvības mēģinājumu; savukārt tituldziesmu inspirējis vācu kreisās radikāles un teroristes Ulrikes Meinhofas, Ulrike Meinhof, dzīvesstāsts). Reālistiski skaudro dziesmu tematiku akcentēja aktuālās pankmūzikas enerģija, bet kādreiz meitenīgi dzidrā soprāna balss destruktīvā dzīvesveida ietekmē kļuvusi ievērojami zemāka, piešķirot dziedājumam tumši dramatisku noskaņu. Kā vairums M. Feitfulas ierakstu, Broken English neguva lielu komerciālu rezonansi, taču saņēma cildinošas kritikas atsauksmes un Grammy balvas nomināciju kategorijā Labākais roka vokālais izpildījums sieviešu konkurencē (Best Female Rock Vocal Performance).

Radošās darbības turpinājumā M. Feitfula, cīnoties ar narkotiku un alkohola atkarību, izdevusi dažādas kvalitātes albumus, tostarp ar producentu Helu Vilneru (Hal Willner) ieskaņoto Strange Weather (1987. gads, tituldziesmas autors Toms Veitss, Tom Waits), kurā, izmantojot teātrī un kino gūtās iemaņas, atklājas kā savdabīga blūza, džeza un tradicionālās popmūzikas balāžu interpretētāja laikmetīgā kabarē stilistikā. Spilgti individuālas oriģinālizpildītājas un interpretes dotības apliecina arī sadarbībā ar komponistu Andželo Badalamenti (Angelo Badalamenti) tapušais albums A Secret Life (1995) un Deniela Lenuā (Daniel Lanois) producētais Vagabond Ways (1999). Tāpat nozīmīgu izpildītājtalanta šķautni iezīmē dziedātājas aizraušanās ar t. s. Veimāras republikas dziesmām jeb 20. gs. 20. un 30. gadu vācu kabarē repertuāru, īpaši Kurta Veila (Kurt Weill) un Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) sacerējumiem, kam (pārsvarā) veltīts koncertalbums 20th Century Blues (1997), kā arī dziesmu baleta “Septiņi nāves grēki” (angļu The Seven Deadly Sins, vācu Die sieben Todsünden) interpretācija (1998) ar Vīnes Radio simfonisko orķestri (Vienna Radio Symphony Orchestra) un diriģentu Denisu Raselu Deivīzu (Dennis Russell Davies).

Par spīti nopietnām veselības problēmām, arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs M. Feitfula nodevusies aktīvai koncertdarbībai un daudz sadarbojusies ar mūziķiem, kuri auguši, sekojot viņas talanta attīstībai un dzīvesstāsta peripetijām: Eds Hārkorts (Ed Harcourt); Billijs Korgans (Billy Corgan); Beks (Beck); Džārviss Kokers (Jarvis Cocker); Marks Lanegens (Mark Lanegan); Vorens Eliss (Warren Ellis); Niks Keivs (Nick Cave); P. Dž. Hārvija (P. J. Harvey); Anna Kalvi (Anna Calvi); Stīvs Ērls (Steve Earle); Metallica un citi.

2018. gadā klajā laistais albums Negative Capability, kurā līdzās jaunām oriģinālkompozīcijām un personiskām pārdomām par mīlestību, vientulību, nāvi un terorismu, atkārtoti ieskaņotas dažas no dziedātājas klasiskā repertuāra dziesmām, ir viens no lielāko kritikas atzinību guvušajiem darbiem viņas karjeras laikā. Savukārt albumā She Walks in Beauty (2021), kas radīts sadarbībā ar V. Elisu, dzirdami 19. gs. britu romantisma dzejas lasījumi.

2007. gadā M. Feitfula koncertēja Latvijā (Rīgā).

M. Feitfulas debija profesionālā teātrī notika 1967. gadā ar Irinas tēlojumu Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugas “Trīs māsas” (Three Sisters, Три сестры) iestudējumā Karaliskā galma teātrī (Royal Court Theatre) Londonā. Sekoja dalība vēl vairākās dramatiskā teātra izrādēs, t. sk. Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Hamlets” (Hamlet) un tās kinoekranizācijā (abas 1969. gadā, režisors Tonijs Ričardsons, Tony Richardson), kurā atveidoja Ofēliju.

Piedalījusies arī B. Brehta un K. Veila “Trīsgrašu operas” (angļu Three Penny Opera, vācu Die Dreigroschenoper) uzvedumā Dublinas Vārtu teātrī (Dublin Gate Theatre), šo pašu autoru dziesmu baletā “Septiņi nāves grēki” Lincas Valsts teātrī (Linzer Landestheater), T. Veitsa un Viljamsa S. Borouza (Williams S. Burroughs) lugā “Melnais jātnieks: burvju ložu lējējs” (The Black Rider: The Casting of the Magic Bullets) Londonas Bārbikena Mākslas centrā (Barbican Arts Center) un citos iestudējumos. 2008.–2009. gadā veica turneju ar V. Šekspīra mīlas sonetu lasījumu monoizrādi.

M. Feitfulas pirmā lielā kinoloma bija erotiskā drāmā “Meitene ar motociklu” (The Girl on a Motorcycle, režisors Džeks Kārdifs, Jack Cadriff, 1968), kurā viņas ekrāna partneris bija Alēns Delons (Alain Delon).

Redzama arī filmās “Intimitāte” (Intimacy, režisors Patriss Šero, Patrice Chéreau, 2001), “Marija Antuanete” (Marie Antoinette, režisore Sofija Kopola, Sofia Coppola, 2006), “Irina Palma” (Irina Palm, režisors Sems Garbarski, Sam Garbarski, 2007) un citās.

20. gs. 60. gados M. Feitfula līdz ar Lulū (Lulu); Dastiju Springfīldu (Dusty Springfield); Sendiju Šovu (Sandie Shaw) un Sillu Bleku (Cilla Black) bija starp britu invāzijas fenomena veiksmīgākajām izpildītājām. Darbības turpinājumā iemiesojusi no meinstrīma populārās kultūras standartiem neatkarīgu radošo individualitāti, kuras jaunrade balstīta daudzveidīgā kultūrkontekstā un nav nodalāma no eksistenciāli nospriegotas personiskās pieredzes.

M. Feitfula un viņas ieraksti, īpaši Broken English, regulāri ierindoti dažādos sieviešu rokmūzikas labāko darbu un izpildītāju reitingos.

Par galvenās lomas atveidojumu filmā “Irina Palma” saņēmusi Eiropas Filmu akadēmijas (European Film Academy) nomināciju kategorijā Labākā aktrise (Best Actress, 2007), par mūža sasniegumiem – bijušā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības politiskā līdera Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) vadītās organizācijas “Pasaules balvas” (World Awards) godalgu Sieviešu pasaules balva (Women’s World Award, 2009).

Francijas valdība (kopš šā gadsimta sākuma M. Feitfulas pamatmītne ir Parīzē) viņu apbalvojusi ar Mākslas un literatūras ordeni komandiera pakāpē (Ordre des Arts et des Lettres, 2011).

M. Feitfula sarakstījusi divas autobiogrāfiskas grāmatas: “Uzticīgā” (Faithfull: An Autobiography, līdzautors Deivids Daltons, David Dalton, 1994) un “Atmiņas, sapņi un atspulgi” (Memories, Dreams and Reflections, 2007).

As Tears Go By; Bored by Dreams; Boulevard of Broken Dreams; Broken English; Come and Stay With Me; Dreamin’ My Dreams; Electra; Give My Love to London; It’s All Over Now, Baby Blue; No Moon in Paris; She; Sister Morphine; Sliding Through Life on Charm; Something Better; Song for Nico; Sparrows Will Sing; Strange Weather; The Ballad of Lucy Jordan; The Ballad of the Soldier’s Wife; The Gypsy Faerie Queen; Times Square; Vagabond Ways; Why’d Ya Do It; Working Class Hero

Marianne Faithfull (Decca, 1965); Come My Way (Decca, 1965); Go Away from My World (London, 1965); North Country Maid (Decca, 1966); Love in a Mist (Decca, 1967); Dreamin’ My Dreams• (NEMS, 1976); Broken English (Island, 1979); Dangerous Acquaintances (Island, 1981); A Child’s Adventure (Island, 1983); Rich Kid Blues (Castle Communications, 1985); Strange Weather (Island, 1987); Blazing Away* (Island, 1990); A Secret Life (Island, 1995); 20th Century Blues* (RCA Victor, 1997); The Seven Deadly Sins (RCA Victor, 1998); Vagabond Ways (Instinct/EMI, 1999); Kissin Time (Virgin, 2002); Before the Poison (Anti/Naïve, 2005); Easy Come, Easy Go (Naïve/Dramatico, 2008); Horses and High Heels (Naïve/Dramatico, 2011); Give My Love to London (Naïve/Dramatico, 2014); Negative Capability (Panta Rei/BMG, 2018); She Walks in Beauty (Panta Rei/BMG, 2021, ar Vorenu Elisu)

• atkārtots un papildināts izdevums ar nosaukumu Faithless (NEMS, 1978)

* koncertieraksti