No 19. gs. vidus līdz 20. gs. sākumam bija izveidojusies tautas pedagoģijā pamatota nacionālā pedagoģiskā doma, uz kuras pamata attīstījās pedagoģijas zinātne Latvijā.

Latviešu skolotāju otrajā kongresā 1917. gadā Tērbatā, apspriežot ideju par Latvijas Augstskolas dibināšanu, tika izteikta prasība atvērt arī Pedagoģijas fakultāti, jo bija nepieciešami akadēmiski izglītoti skolotāji. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijā skolotāju vajadzība pēc teorētiskām zināšanām noteica pedagoģijas zinātnes attīstības nepieciešamību. Līdz ar Latvijas Universitātes dibināšanu 1919. gadā tā kļuva par pedagoģijas zinātnes centru un tās mācībspēki (Aleksandrs Dauge, Eduards Pētersons, Pauls Jurevičs, Jānis Kauliņš) – par šīs zinātnes pamatlicējiem.

Sākotnēji pedagoģijas zinātne attīstījās vācu pedagoģisko tradīciju iespaidā. Tā veidojās kā garazinātne jeb humanitārā zinātne. Par pedagoģijas zinātnes priekšmetu tika atzīta audzināšana. Par audzināšanas mērķi izvirzīts vispusīgi izglītots cilvēks. Pedagoģiju izprata kā zinātni ar mainīgiem, attiecīgā kultūrvēsturiskā kontekstā noteiktiem audzināšanas ideāliem, mērķiem un uzdevumiem. Pedagoģijas pētniecības metodes balstījās ideālismā, pamatā izmantoja garazinātņu metodi jeb sapratnes metodi, refleksijas metodi.

Padomju okupācijas laikā pedagoģijas zinātne balstījās sociālajās teorijās, materiālistiskajā filozofijā (dialektiskajā materiālismā) un tika uztverta kā sociāla zinātne. Tā tika definēta kā zinātne par jaunās paaudzes audzināšanu, izglītību un mācīšanu. Pedagoģijā par audzināšanas mērķi tika izvirzīta jaunās paaudzes sagatavošana sabiedriskajai dzīvei un ražošanas darbam. Pedagoģijas pētniecībā izmantoja empīriskās metodes – novērojumu, pārrunas, bērnu darbu analīzi, pedagoģisko eksperimentu, skolas dokumentācijas izpēti.

Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā pedagoģijas zinātni Latvijā turpina uzlūkot kā sociālu zinātni, bet parādās arī tendences to uzlūkot kā humanitāru zinātni. Pedagoģijas zinātnes priekšmets ir audzināšana, bet ir mainījusies audzināšanas paradigma: cilvēks no sabiedrības attīstības līdzekļa kļuvis par tās galveno vērtību un mērķi. Pedagoģijas pētījumos sāk izmantot arī biogrāfiskos pētījumus.

Pedagoģijas zinātnes struktūra nemitīgi pilnveidojas un attīstās. Zinātniskos pētījumus Latvijā veic vairākās pedagoģijas apakšnozarēs: vispārīgajā pedagoģijā, sociālajā pedagoģijā, pirmsskolas pedagoģijā, skolas pedagoģijā, augstskolas pedagoģijā, pieaugušo pedagoģijā, speciālajā pedagoģijā, psiholoģiskajā pedagoģijā, nozaru pedagoģijā. Īpaši sazarota ir pedagoģijas apakšnozare – nozaru pedagoģija. Tajā ietilpst arodpedagoģija, vides pedagoģija, mākslas pedagoģija, mūzikas pedagoģija, dejas pedagoģija, medicīnas pedagoģija, sporta pedagoģija, militārā pedagoģija. Veidojas arī jaunas pedagoģijas apakšnozares: ģimenes pedagoģija, mediju pedagoģija, bērnības pedagoģija. No vispārīgās pedagoģijas apakšnozares īpaši atzīmējami pētījumi pedagoģijas vēsturē, kas ir arī viena no zinātņu vēstures sastāvdaļām.

Pedagoģijas zinātne kalpo par teorētisko pamatu skolotāju izglītošanā. Atgūstot neatkarību, liela vērība pedagoģiskajā vidē tiek veltīta jaunās paaudzes pilsoniskās apziņas un kultūras izkopšanai. Pedagoģijas un vadības zinātņu integrācija veido teorētisko pamatu pētījumiem izglītības vadībā un skolvadībā.

Pedagoģijas zinātnieki savus pētījumus veic arī dažādos starptautiskos un vietēja mēroga projektos un valsts pētījumu programmā “Inovatīvi risinājumi sociālajā telerehabilitācijā Latvijas skolās iekļaujošās izglītības kontekstā (INOSOCTEREHI) (2014–2017)”. Valsts pētījumu programmas mērķis saistīts ar sabiedrībai nozīmīgu jautājumu izpēti un problēmu risināšanu, nodrošinot starpdisciplinaritāti un inovāciju pārnesi socializācijas un resocializācijas, kā arī cilvēkdrošības, tai skaitā cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, jomā. Tās īstenošanā piedalās četru Latvijas augstskolu ‒ Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Universitātes, Liepājas Universitātes ‒ zinātnieki.

Pedagoģijas zinātne cieši saistīta ar izglītības praktisko problēmu risinājumu meklējumiem (skolēnu mācību motivācijas veicināšana, mācīšanās aktivizēšana, mācību individualizācija un diferenciācija un tā tālāk). Tas atspoguļojas promocijas darbu tematikā un zinātniskajās publikācijās. 20. un 21. gs. mijā pedagoģijas pētnieki meklē teorētiski pamatotus un praksē pārbaudītus risinājumus jauno tehnoloģiju jēgpilnai izmantošanai mācīšanās procesā, skolēnu kompetenču un pētniecisko prasmju veidošanai, mācību vides pilnveidei, izglītības ilgtspējīgai attīstībai un tā tālāk.

Galvenās pētniecības iestādes pedagoģijā ir Latvijas augstskolu struktūrvienības.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta darbības mērķis ir zinātnisko un lietišķo pētījumu kvalitātes nodrošināšana pedagoģijas zinātnes apakšnozarēs, pētījumu rezultātu integrācija akadēmiskajā izglītībā, jauno zinātnieku kvalitatīva sagatavošana un pedagoģijas atziņu popularizēšana Latvijas sabiedrībā, lai veicinātu humānu audzināšanu un cilvēka potenciāla attīstību mūžizglītības kontekstā.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Pedagoģijas pētījumu centrs apvienoja četras pētnieku grupas: pirmsskolas pedagoģijas pētnieku grupu, skolas pedagoģijas pētnieku grupu, augstskolas un pieaugušo pedagoģijas pētnieku grupa, nozaru (mākslas) pedagoģijas pētnieku grupa.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Izglītības zinātņu institūta darbības virzieni bija zinātniskā pētniecība, pētniecības popularizēšana, pētniecības projekti, izglītojošā darbība, sadarbība ar dažādām institūcijām. Institūta vispārējās pētniecības aspekti saistīti ar izglītības kvalitāti sabiedrībā.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta darbības mērķis ir izglītības zinātnes attīstīšana Latvijā atbilstoši mūsdienu Eiropas un pasaules pētniecības pieredzei, akcentējot tieši starptautisko salīdzinošo aspektu izglītības pētniecībā.

Viens no Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Reģionālistikas zinātniskā institūta darbības virzieniem ir personības socializācija, kas ietver starpdisciplinārus pētījumus un inovāciju pārnesi socializācijas un resocializācijas, cilvēkdrošības jomā, sociālās un profesionālās rehabilitācijas pētījumus, bērnu ar speciālām vajadzībām, kā arī cilvēku ar invaliditāti socializācijas un resocializācijas problēmu izpēti, zinātniski pamatotu sociālā riska ģimeņu atbalsta tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, zinātniski pamatotu rehabilitācijas tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu.

Daugavpils Universitātes UNESCO katedras mērķis ir sekmēt integrētu pētniecības, apmācības, informācijas izplatīšanas un dokumentācijas sistēmas izveidi par izglītību ilgtspējīgai attīstībai un pētījumus šādas izglītības atbalstam.

Liepājas Universitātes Logopēdijas centrs veic pētījumus logopēdijā, sekmē inovatīvu metožu un pieeju popularizēšanu un ieviešanu praksē.

Profesionālās organizācijas apvieno pedagoģijas zinātniekus, veicinot zinātnisko diskusiju Latvijā.

Latvijas Pedagoģijas zinātnieku biedrības mērķis ir veicināt Latvijas pedagoģijas zinātnes attīstību, nostiprināt šīs zinātnes prestižu, paaugstināt pedagogu zinātnisko kvalifikāciju, paplašināt sadarbību ar citiem valsts un ārvalstu zinātniekiem, apzināt, uzkrāt un popularizēt viņu radošā darba pieredzi, veicināt kopīgus pētījumus pedagoģijā un izglītības zinātnēs, uzturēt kontaktus ar analoģiskām starptautiskām organizācijām vai iestāties tajās.

Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas mērķis ir realizēt izglītības sistēmā humāni personisku pieeju bērniem. Baltijas Pedagoģijas vēsturnieku asociācija apvieno Baltijas valstu pedagoģijas vēsturniekus pētnieciskajam darbam pedagoģijas vēsturē, nodrošina pētījumu rezultātu augstu ticamības līmeni, iesaista jaunus zinātniekus pētnieciskajā darbā pedagoģijas vēsturē.

Latvijas Augstskolu profesoru asociācija dibināta, lai veicinātu vienotu, efektīvu augstākās izglītības, pētījumu un zinātniskās darbības attīstību, kas vērsta uz augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanu, viņu kvalifikācijas nepārtrauktu pilnveidošanu.

Asociācijas “Izglītība ilgtspējīgai attīstībai” mērķis ir sekmēt indivīdu un dažādu institūciju izpratni un praktiskās darbības pieredzi par ilgtspējīgas izglītības attīstību Latvijā un pasaulē.

Neatkarīgās izglītības biedrības mērķi ir atbalstīt bērnu un jauniešu attīstībai un izglītībai nozīmīgus, inovatīvus un radošus nekomerciālus projektus; sekmēt pārmaiņu īstenošanu vispārējā izglītībā Latvijā politiskajā, sistēmiskajā, institucionālajā un indivīda līmenī.

Katra augstskola izdod savus periodiskos zinātnisko rakstu krājumus. Latvijas Universitātes Rakstu sērijā iznāk krājums “Pedagoģija un skolotāju izglītība” (kopš 2007. gada, pirms tam kopš 2001. gada “Pedagoģija”). Liepājas Universitāte izdod zinātnisko rakstu krājumu “Pedagoģija: teorija un prakse” (kopš 2002. gada). Daugavpils Universitāte izdod zinātniskus žurnālus Problems in Music Pedagogy (kopš 2007. gada), Journal of Teacher Education for Sustainability (kopš 2007. gada).

Latvijas Universitātes pedagoģijas zinātnieki sadarbībā ar kolēģiem no Leipcigas Universitātes (Universität Leipzig) izdod periodisku zinātnisko rakstu krājumu Forums, kur katrs izdevums veltīts vienai noteiktai tematikai. 2013. gadā tie bija inovatīvie risinājumi kā pedagoģijas perspektīva, 2015. gadā – izglītības demokratizācija.

Nozīmīgs sērijveida izdevums pedagoģijā ir “Pedagoģiskā bibliotēka” (kopš 1996. gada; izdevniecība “RaKa”), kur tiek publicēti aktuāli pētījumi pedagoģijā, teorētiskas nostādnes, inovatīvi risinājumi pedagoģiskiem izaicinājumiem.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija izdod zinātnisko rakstu krājumus “Sabiedrība. Integrācija. Izglītība” (kopš 2006. gada) un “Izglītības reforma vispārizglītojošā skolā: izglītības satura pētījumi un ieviešanas problēmas” (kopš 2007. gada).

Nozīmīgākie pedagoģijas teorijas pamatlicēji Latvijā ir Jūlijs Aleksandrs Students un Eduards Pētersons. J. A. Students ir vispārīgās pedagoģijas un audzināšanas teorijas attīstītājs. Viņš jau 20. gs. pirmajā pusē pedagoģiju raksturoja vienlaikus kā zinātni un mākslu, kā to mūsdienās dara humānās pedagoģijas pārstāvji. Audzināšanas teorijas un prakses izpēti mūsdienās veic Ausma Špona, dodot īpašu ieguldījumu personības attīstības teorijā. E. Pētersons ir didaktikas teorijas izstrādātājs Latvijā, skaidrojot mācību procesa vispārīgās likumsakarības. Mūsdienās didaktikas teorijas un prakses izpēti veicis Voldemārs Zelmenis, analizējot mācību procesa komplekso raksturu, un Irēna Žogla, īpašu uzmanību pievēršot skolēnu izziņas interešu un izziņas darbības aktivizācijai.

Mācību stundas teorētisku un praktisku izpēti veica Inārs Beļickis, izstrādājot tās norises pedagoģisku pamatojumu, kā arī veltot īpašu uzmanību skolotāju profesionālai pilnveidei. Daina Lieģeniece ir praksē izpētījusi un teorētiski pamatojusi kopveseluma pieeju pedagoģijā, kas ļauj veiksmīgāk risināt daudzus audzināšanas un mācību procesa jautājumus. Šī pieeja sasaucas ar Irīnas Maslo pedagoģiskā procesa diferenciācijas un individualizācijas problēmu pētījumiem, kas dod ieguldījumu iekļaujošās pedagoģijas attīstībā.

Latvijā ir izveidojusies spēcīga mākslas pedagoģijas apakšnozare, kuras teorētiskos pamatus pagājušā gadsimta pirmajā pusē ir izstrādājis A. Dauge. Viņa ideju turpinātāji un pilnveidotāji mūsdienās ir bērnu vizuālās mākslas pedagoģijas pamatlicēja Valentīna Hibnere un mākslas pedagoģijas pētnieks Jānis Anspaks.