Rīgas estrādes orķestra (REO) mūziķis. Izcils aranžētājs, diriģents, orķestru (REO; Latvijas Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestris) muzikālais vadītājs. Bigbenda “Sigulda” un citu kolektīvu muzikālais konsultants un vadītājs, konkursu un festivālu žūriju loceklis. 

A. Zaķis dzimis arhitekta Voldemāra Zaķa ģimenē (ievērojamākie darbi: Limbažu Tautas nams, ēka Rīgā, Brīvības ielā 66, strādājis Rīgas pilsētas būvvaldē, projektējis Ziedoņdārzu, Jelgavas centru). Alnim bija vecākais brālis Uldis un jaunākā māsa Anita, kura arī ir vijolniece. Piecu gadu vecumā vecāki zēnam Ziemassvētkos uzdāvināja vijoli. Sākās privātstundas pie Latvijas Nacionālās Operas (LNO) vijolnieka Kārļa Zariņa. 10 gadu vecumā A. Zaķi uzņēma Tautas konservatorijā (pedagogs Jānis Kalējs). 1944. gadā ieskaitīts 1. kursā mūzikas vidusskolā pie Latvijas Valsts konservatorijas (LVK).

Pabeidzis pamatskolas 7. klasi (1945), A. Zaķis turpināja mācības Rīgas 11. vidusskolā. 1949./50. mācību gadā ieskaitīts Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas vijoles nodaļas 4. kursā. 1950. gadā iestājās LVK stīgu instrumentu nodaļas vijoles klasē (pedagogs Karls Brikners). A. Zaķa vaļasprieks bija šaušana, piedalījās Vissavienības sacensībās, kā arī medības.

1953. gadā A. Zaķis sāka spēlēt vijoli kinoteātra “Rīga” estrādes ansamblī, kā arī apguva saksofona spēli un, aizrāvies ar džezu, muzicēja ballīšu ansambļos. A. Zaķis kļuva par vienu no REO pirmā sastāva mūziķiem (vijole, saksofons, klarnete).

REO repertuārā tika iekļauti A. Zaķa aranžējumi, no 60. gadiem – viņa sacerēti skaņdarbi. Mūziķis regulāri atskaņoja solo, par vienu no viņa populārākajiem priekšnesumiem kļuva “Variācija” par Oskara Stroka romances “Melnās acis” tēmu. Viņa spožās improvizācijas guva lielu piekrišanu REO plašajā koncertdarbībā. Nereti A. Zaķis spēlēja arī saksofona partijas.

Kad par REO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu tika iecelts Raimonds Pauls (1964), A. Zaķis kļuva par orķestra muzikālo vadītāju un otro diriģentu. Viņš vadīja darbu orķestra mēģinājumos, iestudēja skaņdarbus, strādāja individuāli ar mūziķiem, kā arī komponēja un aranžēja. Apveltīts ar izcilu muzikālo un harmonisko dzirdi, A. Zaķis REO vajadzībām lieliski aranžēja Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” (Porgy and Bess, 1935) fragmentus, kas tika atskaņoti 1965. gadā. Kad REO pievienojās sieviešu vokālais ansamblis (1966), A. Zaķis kļuva par tā vadītāju.

1968. gadā pēc Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās orķestra vadītāja un galvenā diriģenta Ringolda Ores nāves par orķestra vadītāju tika iecelts A. Zaķis. Iepriekšējo kursu uz džeza žanra attīstību viņš nomainīja pret demokrātisko estrādes mūziku, pakāpeniski orķestra repertuārā iekļaujot arvien vairāk padomju autoru darbu. 1969. gadā A. Zaķis sacerēja mūziku Rīgas Kinostudijas īsmetrāžas filmai “Baltās kāpas” (režisors Sergejs Tarasovs).

Lai veicinātu Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās orķestra darba tempu, A. Zaķis pats daudz komponēja, diriģēja koncertos, kurus tolaik regulāri sniedza orķestris. Notika turneja uz Vācijas Demokrātisko Republiku (1971) ar solistu Zigfrīdu Račiņu.

1971. gadā tapa viens no populārākajiem A. Zaķa mūzikas ierakstiem – dziesma “Gadi iet” Andreja Lihtenberga priekšnesumā. 60./70. gadu mijā mūziķis kā aranžētājs, diriģents un orķestra vadītājs sadarbojās ar dziedātāju Aino Bāliņu, kādreizējo REO solisti, dodot viņai iespēju Latvijas Radio studijā ieskaņot vairāk nekā 10 dziesmu, tostarp paša A. Zaķa komponēto “Saules dimanti”.

Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās orķestra darbības nodrošināšanai A. Zaķis radījis simtiem aranžējumu, iespējams, to kopskaits sasniedz 600. Pateicoties viņa profesionālismam, šī orķestra līmenis bija droši ierindojams tā laika labāko Eiropas bigbendu sarakstā. 70. un 80. gados koncertu skaits tika minimizēts, kolektīvs uzstājās nozīmīgos ievērojamu mūziķu jubilejas koncertos (R. Pauls, Uldis Stabulnieks) un katru gadu “Mikrofona” dziesmu aptaujas noslēguma koncertā.

A. Zaķis bijis diriģents vairāku filmu mūzikas ierakstos (“Tauriņdeja”, režisors Oļģerts Dunkers, 1971; “Lielais dzintars”, režisors Aloizs Brenčs, 1972; “Šīs bīstamās balkona durvis”, režisore Dzidra Ritenberga, 1976; “Zem apgāztā mēness”, režisors Ēriks Lācis, 1977). Daudzos ieskaņojumos, kā arī koncertos, mūziķis demonstrēja vijolnieka meistarību.

Paralēli A. Zaķis 70. gadu otrajā pusē vadīja bigbendu “Sigulda”, izveidoja vairākus ansambļus no Radio orķestra mūziķiem, ar kuriem pavadīja pazīstamus deju ansambļus ārzemju turnejās, bija biežs dažādu žūriju dalībnieks konkursos un festivālos “Liepājas dzintars”, “Jūras pērle”, “Gaujas atbalsis”, Politiskās dziesmas festivāls un citos.

80. gadu otrajā pusē Latvijas Radio bigbends A. Zaķa vadībā piedalījās Eduarda Rozenštrauha renesanses lielkoncertos, repertuāru papildināja populāri šlāgeri, spēlfilmu un operešu melodijas A. Zaķa aranžējumos.

90. gadu sākumā Latvijas Radio bigbendā iezīmējās repertuāra un stratēģijas krīze, A. Zaķa vadībā notika koncerti kopā ar populāriem estrādes solistiem.

Pēc aiziešanas pensijā 1993. gadā mūziķis pievērsās sava dzimtas īpašuma sakopšanai Limbažu pagastā. Kā vijolnieks viņš strādāja uz kruīza kuģiem, sniedza priekšnesumus klubos un restorānos – “Vernisāžā”, Hotel de Rome, muzikālajā kafejnīcā “Ligzda”, “Admirāļu klubā”. Kopā ar pianisti Ludmilu Trifonovu notika koncerti Latvijas pilsētās, 1999. gadā ieskaņots soloalbums “Sveču gaismā” (17 instrumentāli skaņdarbi).

21. gs. A. Zaķis uzstājās reti – piedalījās džeza leģendu koncertā (2006), sadarbojās ar džeza orķestri “Mirāža”. Par vijoļspēles virtuoza pēdējo uznācienu kļuva džeza vecmeistara Ivara Mazura 80. jubilejas koncerts Splendid Palace (2009). 2011. gadā izsludinātais A. Zaķa 80. jubilejas koncerts notika bez paša jubilāra piedalīšanās. Mūža nogale aizvadīta, smagi slimojot.

A. Zaķis bija viens no latviešu džeza pamatlicējiem, ārkārtīgi daudzpusīgs latviešu populārā žanra mūziķis – multiinstrumentālists. Viņš izcēlās ar darbīgumu un muzikālo ilgmūžību, muzicēdams teju līdz 80 gadu vecumam. Līdztekus radošajam skaņraža un aranžētāja darbam, A. Zaķis daudz paveica kā kolektīvu vadītājs, repertuāra veidotājs, līdz ar to – publikas gaumes ietekmētājs. Viņš bija viens no vērtētājiem Latvijas Radio mūzikas komisijas darbā. Rekomendējot autoru dziesmas ierakstiem, A. Zaķis sevi apliecināja kā prasīgs, reizē demokrātisks mūzikas modes noteicējs, šo darbu veicot saskaņā ar valsts iekārtas noteiktajiem ideoloģiskajiem principiem.

Padomju okupācijas gados A. Zaķa muzikālie panākumi tikuši atzīmēti, piešķirot viņam gan LPSR Ļeņina komjaunatnes prēmiju (1976), gan Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (1978).

Mūziķis bija “Mikrofona ierakstu” speciālbalvas “Vecais zaldāts ’94” laureāts. Par ieguldījumu Latvijas labā 2010. gadā A. Zaķim piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. 2006. gadā A. Zaķis saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā.

A. Zaķa skaņraža muzikālā valoda daļēji bāzēta 20. gs. 30./40. gadu salonmūzikā, to papildinot ar rietumu popmūzikas, kā arī džeza elementiem. Viņš sacerējis ap 60 dziesmu, kuru izpildītāju vidū bija visi 60.–80. gadu populārākie solisti, kā arī Latvijas Radio sieviešu vokālais ansamblis.

Viņa dziesmas ieskaņoja solisti Z. Račiņš (“Atvadas”, “Tev šie ziedi’), Ojārs Grinbergs (“Vecais zvans”, “Anita”), Margarita Vilcāne (“Mierinājums”, “Rīta aicinājums”, “Mūžs”, kā arī “Optimistu dziesmiņa”, “Neskaties tā” – duetā ar O. Grinbergu) un citi. Spožs A. Zaķa daiļrades paraugs bija izcilā tenora Jāņa Zābera ieskaņojums “Pie dzimtenes siliem” (1970). Par lielisku dziedātāju diriģents atzina A. Lihtenbergu, kurš ieskaņojis daudz A. Zaķa aranžētu skaņdarbu – “Gadi iet”, “Mūžs”, “Vasara”, “Ziedonī” un citus darbus.

80. gados A. Zaķis dziesmas veltīja jaunās paaudzes solistiem – Žoržam Siksnam (“Baltais valsis”, “Es dziedu” u. c.) un Ingum Pētersonam (“Gaidāmā dziesmiņa”, “Baltais melnais gads” u. c.), Aijai Kukulei (“Maijs miera nedod”, “Atvadu dziesma” u. c.) veltītas arī latgaliešu tautasdziesmu apdares (1987).

Savās dziesmās A. Zaķis izmantojis dažādu autoru dzeju (Jānis Peters, Jānis Sirmbārdis, Normunds Beļskis u. c.), gatavām melodijām vārdus rakstīja Ziedonis Purvs, Alfreds Krūklis, Juris Brežģis. A. Zaķa skaņdarbu ieskaņojusi trimdas latviešu soliste Ruta Šķoba (“Ko kādreiz atcerēties”) un ansamblis “Portlandes dzintars” (“Vasara”).

Sacerēts daudz instrumentālas mūzikas (vairāk nekā 100 skaņdarbu), kam pats autors veidoja aranžējumus, tostarp oriģinālas tēmas, kā arī paša dziesmu instrumentālās versijas. Apveltīts ar humora izjūtu un liels mednieks būdams, A. Zaķis saviem darbiem devis nosaukumus “Atgriežoties no medībām” (1973), “Kāpostus ar desu ēdot” (1993), “Humoreska” (1971) un citus.

Vijolnieks bieži savos koncertos atskaņoja paša tautiskos, vienlaikus virtuozos skaņdarbus “Dancis” (1983) un “Joks” (1987), kas spilgti apliecināja viņa meistarību. Vairāki A. Zaķa sacerējumi publicēti kā tematiskās skaņuplatēs (“Latviešu komponistu estrādes dziesmas”, 1971; “Skani dziesma darbam un mieram”, 1983), tā atsevišķu solistu skaņuplatēs, piemēram, CC* – 1995; CD** – 2005, A. Lihtenberga “Piemiņai” (“Mūžs”). LP***, M. Vilcānes Cher ami (“Kad gulbji kliedz”). “Melodija”, Rīga, 1977.

* kompaktkasete ** kompaktdisks

*** vinilplate

Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā rezultāti:

1976. gads – 7. vieta “Kad gulbji kliedz” (M. Vilcāne).